Grāmatas nobeigumā biju plānojis apkopot izklāstītos faktus un loģiskos pieņēmumus. Taču sev par pārsteigumu sapratu, ka visu aprakstīto brīnumaino dabas parādibu pamatā (iekonservētie cW\ēk\ alās, Šambaia, pēdējais vēstijums u. tml.) ir pavisam vienkāršu un labi zināmu jēdzienu - labestiba, mīlestība un ļaunums - vienība un cīņa. Gn, jo vairāk zinātniski par šo tematu domāju, jo lielāku un dziļāku nozīmi ieguva šie vienkāršie vārdi, kuri izskan visās pasaules reliģijās, - labestiba, mīlestība un ļaunums.
Kas ir labestība? Kas ir milestiba? Kas - ļaunums? Mēs spējam šos jēdzienus skaidrot tikai sadzīviskā limenī, minot ikdienas piemērus. Par labestīgu cilvēku mēs spriežam pēc viņa gatavības palīdzēt bēdās, pēc gaišiem vārdiem, pašaizliedzības un daudzām citām labām īpašibām. Ļauns cilvēks mums asociējas ar skaudību, karjerismu, noziedzību, krāpšanu un tamlīdzīgām negatīvām parādibām. Bet mīlestību mēs gan laikam esam izjutuši visi un atceramies, ka tā ir dvēseles lidojums, enerģijas pieplūdums, otra cilvēka dievināšana un saldas bezmiega naktis.
Ja vērigāk iedziļināmies labestibas, mīlestības un ļaunuma jēdzienos, pamanām, ka šīs jūtu kategorijas nav iespējams iz- mērit vai izanalizēt kaut kādā materiālā veidā, tās atrodas zemapziņas līmenī, un tikai apslēpti intuīcijas čuksti mums saka priekšā šīs jūtu mīklas atrisinājumu. Taču ši intuīcijas čuksta spēks dažkārt ir tik stiprs, ka mēs nokļūstam pilnīgā jūtu varā un pilnibā pakļaujam sevi vēlmei atrisināt dvēseles problēmu. Mīlestības dēļ, piemēram, ir sagrautas lielas valstis, bojā gājušas tautas vai veikti pasaules līmeņa atklājumi. Skaudiba un varaskāre ir izraisījusi represijas un miljoniem cilvēku bojāeju utt.
Kur gan ir šī intuīcijas čuksta neaptveramās varenības avoti, kas mūs virza labestibas un milestibas vai ļaunuma virzienā? Lai uz šo jautājumu atbildētu, aplūkosim galvenos pasaules uzbūves un antropoģenēzes momentus, par kuriem ir runa šajā grāmatā.
Matērija, kas radās no Absolūta, sadalījās divās pasaulēs: smalkajā pasaulē un fiziskajā pasaulē. Fiziskā pasaule pakāpeniski mainījās, veidojoties galaktikām, zvaigznēm, planētām un starpplanētu gāzēm. Smalkā pasaule, t.i., augstfrekvences svārstību pasaule, ari mainījās, tikai citā ceļā. Smalkajā pasaulē sāka parādīties vērpes lauki, kas pakāpeniski kļuva arvien sarežģītāki. Tātad smalkā pasaule evolucionēja, attīstoties augstfrekvences svārstību iegrieztajiem torsionu laukiem. Mēs domājam, ka tieši šie torsionu lauki ir mūsu galveno jūtu - labestibas, milestibas un ļaunuma - avoti, kuru intuitīvos čukstus mēs dzirdam ik mirkli.
Torsionu efektam, t.i., augstfrekvences svārstību lauku iegriešanai ir milzīga evolucionārā jēga - vērpes lauku iekšienē tiek saglabāta informācija. Ši informācija atgriezeniski iedarbojas uz torsionu laukiem, padarot tos sarežģītākus, lai informācija labāk saglabātos. Starp citu, lauku pārnese un informācijas saglabāšana nav kaut kas pārdabisks; šajā sakarībā var atcerēties kaut vai televīziju un radio.
Vieni spēki, kas valda smalkajā pasaulē, izraisija augstfrekvences svārstību lauku iegriešanos, citi spēki tos grieza pretējā virzienā. Spēki, kas iegrieza šos laukus, bija vajadzigi, tie bija pozitīvi, veica labu darbu, jo ļāva saglabāt informāciju. Spēki, kas grieza šos torsionu laukus atpakaļvirzienā, bija kaitīgi, negatīvi, veica ļaunu darbu, jo informāciju izdzēsa.
Psihiskā enerģija (domāšana, jūtas, intuicija u.c.), kā noskaidrojuši fiziķi, atrodas augstfrekvences svārstibu diapazonā un tai ir tieša saikne ar smalko pasauli. Citiem vārdiem sakot, domāšanas procesā mēs izmantojam smalkās pasaules enerģiju, bet mūsu smadzenes veicina dvēseles torsionu lauku iegriešanos. Tāpēc daudzi fiziķi (piemēram, G. Sipovs un V. Lobankovs) rod tiešu analoģiju starp smalko pasauli un psihiskās enerģijas pasauli, bet par cilvēka dvēseli (garu) uzskata smalkās pasaules enerģijas sablīvējumu iegrieztu (torsionu) lauku veidolā.
No visa iepriekš teiktā var secināt, ka lauku iegriešanas procesu smalkajā pasaulē, saglabājot informāciju, mēs asociējam ar labo, bet atpakaļ atgriešanu, kas informāciju izdzēš, - ar ļauno. Mēs jūtam labo un ļauno, jo esam ne tikai fiziskās, bet arī smalkās pasaules veidojums. Labais - tā ir informācijas saglabāšanas izjūta mūsu dvēseles torsionu laukos, bet ļaunums - informācijas sagrāves izjūta dvēselē.
Tādējādi labais un ļaunais ir fundamentālas smalkās pasaules kategorijas, kas ir šis pasaules attīstības pamatā. Ja uzvar labais, smalkās pasaules torsionu laukos informācija saglabājas un rodas zināšanas. Ja uzvar ļaunums, zināšanas tiek iznicinātas. Zināšanas, kuru pamatā ir informācija par labā pieredzi ciņā ar ļauno, veicina labā uzvaru un evolūcijas procesu. Tāpēc var teikt, ka labais ir vienots ar zināšanām, ko var iztēloties kā vienotu kategoriju - labais plus zināšanas.
Pirmais, otrais, tre šais… labais un ļaunais
Smalkās pasaules evolūcijas sākumposmā, manuprāt, pastāvēja tikai sākotnējais - pirmais labais un pirmais ļaunais. Cīņa starp tiem šajā laikā notika nevis uz dzīvību, bet gan nāvi: ja uzvarēja labais, tad pilnībā, ja uzvarēja ļaunais, tad labais tika iznīcināts. Šajā bezkompromisu cīņā tomēr uzvarēja labais, tāpēc ka tas darbojās kopā ar zināšanām. Ļaunums sāka mazināties.
Taču, jaunajam izzūdot, palēninājās arī smalkās pasaules evolūcijas process, jo zināšanas pirmām kārtām ir informācija par labā pieredzi cīņā ar ļauno.
Arī ļaunumam bija sava evolūcija, lai pretotos labajam, kas radīja zināšanas un tās izmantoja cīņā ar ļauno. Manuprāt, ļaunums radās otrreiz. Ja sākotnējais ļaunums bija smalkās pasaules enerģija, kas atgrieza atpakaļ torsionu laukus un izdzēsa tajos ierakstīto informāciju (zināšanas), tad atkārtotais (otrais) ļaunums bija enerģija, kas iegrieza smalkās pasaules augstfrekvences svārstības labajam pretējā virzienā. Šie ļaunie jeb negatīvie torsionu lauki ari spēja saglabāt informāciju (zināšanas) par ļaunā pieredzi cīņā ar labo, kas šajā cīņā tika izmantota.
Atbildot uz otrreizējā ļaunuma parādīšanos, radās otrreizējais labais jau sarežģītāku pozitīvi iegrieztu torsionu lauku veidolā, kas ietvēra informāciju par pieredzi ciņā ar otrreizējo ļaunumu. Sākās pozitīvo un negatīvo zināšanu cīņa.
Atbildot uz otrreizējā labā parādīšanos, ļaunais radās trešo reizi vēl sarežģītāk iegrieztu negatīvo torsionu lauku veidolā, kas glabāja informāciju par pieredzi cīņā ar otrreizējo labo. Atbildot uz trešā ļaunuma rašanos, izveidojās trešais labais sarežģīti iegrieztu pozitivo torsionu lauku veidolā, kas glabāja informāciju par pieredzi ciņā ar treškārtējo ļaunumu.
Tad parādījās ceturtais ļaunais un labais, piektais ļaunais un
labais utt. - smalkās pasaules torsionu lauku evolūcija turpinājās kā labā un ļaunā cīņas rezultāts. Pakāpeniski izveidojās vissarežģītākie (tēlaini sakot, daudzslāņainie) smalkās pasaules torsionu lauki, kas sevi vienlaikus ietvēra milzīgu pozitīvās un negatīvās informācijas daudzumu. Savstarpēji cinījās ne tikai labais un ļaunais, bet ari pozitīvās un negatīvās zināšanas.
Tātad jāsecina, ka ļaunums ir neatņemama evolūcijas sastāvdaļa, bez kuras apstājas progress un smalkās pasaules torsionu lauku attistiba. Bet kāpēc mēs nesakām, ka labais un ļaunais ir vienlīdz svarīgi un nozīmīgi? Kāpēc tomēr priekšroku dodam labajam un tieši ar labo ir saistīts progress un attistiba? Atbildi uz šo jautājumu var rast, ja atceramies par sākotnējo labo un ļauno, kuru cīņa notika bez kompromisiem lidz pilnīgai iznīcībai. Cīņa starp labo un ļauno veicina progresu, ja tā notiek desmitajā, devītajā vai… neskaitāmajā līmeni. Nedod, Dievs, ka ši cīņa atkal nonāktu sākotnējā līmenī! Ļaunumam uzvarot pirmajā līmenī, visa informācija no smalkās pasaules torsionu laukiem tiktu izdzēsta - un tas būtu informācijas krahs! Dabas evolūcijas darbs būtu jāsāk no sākuma! Tāpēc labie spēki nedrīkst pieļaut ļaunā uzvaru pirmajā, otrajā, trešajā un citos līmeņos, jo ļaunums var sasniegt sākotnējo līmeni un arī tajā uzvarēt. Tāpēc ar ļaunumu nedrikst samierināties, bet jāatceras, ka briesmīga ir vienaldziba pret ļaunumu.
Labā un ļaunā evolūcijas ciņā, kurā abos gadijumos pamatā ir zināšanas, ir kāds moments, kas veicina svaru kausu nosvēr- šanos uz labā pusi. Tā ir mīlestība.
Kas no iepriekšizklāstitās hipotēzes viedokļa par smalkās pasaules torsionu laukiem ir mīlestība? Mīlestība, manuprāt, ir
Mīlestība (autora zīmējums)
smalkās pasaules pozitivi iegriezto lauku paātrināšanās un pastiprināšanās citu pozitīvo torsionu lauku ietekmē. Tēlaini izsakoties, divi pozitīvie jeb labie torsionu lauki, savstarpēji kontaktējoties, spēj pastiprināt viens otra griešanās pakāpi, un šajā sakarībā uzlabojas pretdarbība negatīvi iegrieztajiem torsionu laukiem, labāk saglabājas informācija (zināšanas) un rodas iespēja uztvert jaunas zināšanas.
Negatīvie jeb ļaunie torsionu lauki, savstarpēji kontaktējoties, nespēj pastiprināt griešanās pakāpi. Tāpēc ļaunumam nav mīlestības. Ļaunumam piemīt vienīgi patmila, jo otrais, trešais un nākamie negatīvi iegrieztie torsionu lauki viena liela torsionu lauka (vienas dvēseles) robežās spēj cits citu pastiprināt.
Toties mīlestība pirmām kārtām darbojas sākotnējā, galvenā torsionu lauka limeni, sargājot šo pirmo limeni no ļaunuma iekļūšanas tajā, jo tas spēj izdzēst visu informāciju un sagraut dvēseli. Pastāvot zināšanu paritātei, kas piemīt labajam un ļaunajam, milestiba spēj glābt dvēseli. Tieši mīlestības dēļ labais beigu beigās vienmēr uzvar. Tieši milestiba ir zināšanu saglabāšanas un saņemšanas garants smalkās pasaules iegrieztajos laukos, jo ir viens no viļņveida dzīvības formu pamatiem.
Šajā grāmatā, aplūkojot mūsdienu fizikas datus un reliģiskos avotus, mēs secinājām, ka Tā Pasaule - tā ir dzīvības viļņveida kosmiskā forma smalkajā pasaulē. Šajā nodaļā, analizējot jēdzienus "labais", "ļaunais", "zināšanas" un "milestiba" no smalkās pasaules fizikas viedokļa, mēs pieņēmām, ka šie jēdzieni ir Tās Pasaules funkcionēšanas pamatā.
Viļņveida kosmiskā dzīvības forma! Grūti iztēloties, ka tāda var pastāvēt. Kas ir dzīvība? Dzīvība pirmām kārtām ir materiālā substrāta spēja saglabāt un nodot (mantot) informāciju, kā ari pašam pilnveidoties, t.i., iet pa progresa ceļu. Zemes dzivibas pamatā ir informācijas saglabāšana un pārmantošana caur gēnu aparātu, toties viļņveida kosmiskās dzivibas formas pamatā ir informācijas saglabāšana un nodošana smalkās pasaules torsionu laukos, bet viļņveida dzivibas formas progress īstenojas uz labā (pozitīvās psihiskās enerģijas) un ļaunā (negatīvās psihiskās enerģijas) vienības un cīņas rēķina.
Otrā, trešā, ceturtā un neskaitāmā (simtā, tūkstošā un vēl tālāk) labā un ļaunā parādīšanās (pēc sākotnējā labā un ļaunā), kā arī savstarpēja labo torsionu lauku griešanās pastiprināšanās, kontaktējoties citam ar citu (milestiba), Tajā Pasaulē palīdzēja izveidoties vissarežģitākajām lauku struktūrām, kas spēja ne tikai informāciju (zināšanas) saglabāt un nodot tālāk, bet ari progresīvi pilnveidoties. Šie sarežģitie smalkās pasaules enerģiju (psihiskās enerģijas) sablīvējumi, ko var iztēloties kā daudz- slāņainus iegrieztus (torsionu) laukus, ir dvēseles. Galvenā dvēseles daļa, kas glabā galveno informāciju, ir gars. Gars, kā zināms no reliģijām, ir nemirstīgs. Tātad galvenā informācija (galvenās zināšanas), kas radusies evolūcijā un glabājas smalkās pasaules torsionu laukos, ir nezūdoša. Dvēseles torsionu lauki (ēteriskais ķermenis u.c.) var izzust, t.i., tajos ierakstītā informācija var tikt izdzēsta. Taču galvenie dvēseles torsionu lauki, t.i., gars, kurā ierakstīta galvenā informācija, saglabājas mūžīgi.
Reliģijā ir labā un ļaunā gara jēdziens. Acīmredzot tā arī patiesībā ir - viens gars ietver informāciju, kas galvenokārt rodama pozitīvajos (labajos) torsionu laukos, cits - galvenokārt negatīvajos (ļaunajos) torsionu laukos. Evolūcijas process Tajā Pasaulē notiek kā ciņa starp labo un ļauno, un otrādi, tāpēc katram garam ir laba vai slikta sākotne, tikai vienā gadijumā prevalē labais, otrā - sliktais. (Jn tomēr labajam garam ir vairāk izredžu pašam pilnveidoties, jo tas spēj pastiprināt savu pozitīvo torsionu lauku griešanos uz cita pozitivā torsionu lauka (milestibas) iedarbības rēķina. Tāpēc visas reliģijas nemitigi propagandē milestibu kā progresa un dzivibas pamatu.
Milestibas kā labu nodomu pastiprinātājas nozime, kontaktējoties dvēselēm (gariem), bija acimredzot arī tāda, ka Tās Pasaules evolūcijas procesā gari sāka cits ar citu kontaktēties un pakāpeniski apvienojās Kopigā informatīvā telpā. Garu kopibas izveidošanās, kas savstarpēji bija saistiti pēc datortīkla principa, palīdzēja iegūt visiem gariem kopīga rakstura informāciju. Kopigā rakstura informācijas nozime, katram garam kļūstot arvien sarežģitākam, evolūcijas procesā kļuva arvien būtiskāka un būtiskāka, jo progresam, kas bija veidojies kā labā un ļaunā ciņa, vajadzēja ne tikai sevi regulēt katra atsevišķa gara robežās, bet ari pakļauties vispārējai korekcijai visas Kopigās informatīvās telpas robežās. Kopigās funkcijas tika nodotas visattīstītāko garu grupai, kuriem pakāpeniski parādijās kopīgi torsionu lauki ar tajos ierakstītu vispārēja rakstura informāciju. Vadošās funkcijas visā Informativajā telpā ar visu tajā apvienoto garu daudzveidību veicināja paātrinātu attīstību un šo informatīvo lauku sarežģītību. Tajos sāka uzkrāties milziga apjoma informācija, kas tika izmantota visas viļņveida dzivibas vadīšanai Tajā Pasaulē. So informatīvās ietilpības ziņā un domāšanas spējās vareno smalkās pasaules enerģijas sablivējumu, ko var iztēloties kā superdaudzslāņainu torsionu lauku, mēs, manuprāt, dēvējam par Dievu.
Dievs ir viļņveida kosmiskās dzīvības formas vadības centrs jeb Tā Pasaule. Dievs pēc būtibas ir arī Augstākais Saprāts.
Reliģiskajā literatūrā nereti sastopamas norādes par Lielo ļaunuma garu, kas cīnās pret Dievu un vada visus ļaunos darbus. Šajā sakaribā var pieņemt, ka pastāv divi viļņveida kosmiskās dzīvības formas vadibas centri: pozitīvais vadības centrs (Dievs) un negatīvais vadības centrs (Lielais ļaunuma gars). Vai tā ir?
Man par to ir ļoti grūti spriest, jo mans saprāts ir niecīgs savā vājumā, salīdzinot ar Kosmisko Saprātu. Cln tomēr man šķiet, ka nav divu Dievu - labā un ļaunā, ir viens vienots Dievs. Saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem loģiskajiem pieņēmumiem labā un ļaunā cīņa ir Tās Pasaules evolūcijas procesa pamats, un katrs gars ietver sevi gan labo, gan ļauno, lai būtu nemitigs stimuls pilnveidoties. Tātad, manuprāt, Dievs kā centrālais īpaši varenais Gars ietver sevi gan pozitīvos (labos), gan negatīvos (ļaunos) psihiskās enerģijas elementus. Dievs nevar būt tikai labs, jo dzīvības vadīšana prasa gan labus darbus, gan sodus, bet cīņa ar ļaunumu un milestiba ir mūžīgās kosmiskās dzīvības progresa pamats.
Dievišķā labvēlība mums jāuztver kā augstākā uzslava cīņā ar ļaunumu, bet dievišķā ļaunā darbiba kā sods par atteikšanos cīnīties ar ļaunumu un iznīcinoši ļaunu darbību. Taču Dievs nekad neatteiksies no tā, ka arī ļaunums ir nepieciešams, jo tikai ciņā ar ļauno tiek iegūtas zināšanas - Visuma uzbūves pamats. Tāpēc ierastā frāze Dievs ir vienots ietver ne tikai visu veidu reliģiju vienotību, bet arī ideju par labestīgas un sodošas darbības vienotību.
Dievam piemīt kolosāls mīlestības potenciāls, jo Viņš ir radīts no mīlestības (t.i., garu savstarpējos kontaktos, kas pastiprināja labā sākotni un saglabāja zināšanas). Gan Dieva labvēlība, gan sods jebkurā gadījumā būs patiesi dižas milestibas liecība. Dievs - tā pirmām kārtām ir labā sākotne, jo pats Dievs ir rezultāts labā un mīlestības uzvarai pār ļauno.
Nevajag aizmirst, ka zināšanas pirmām kārtām ir pieredze, ko labais guvis ciņā ar ļauno. Bet zināšanu saglabāšana un jaunu zināšanu iegūšana ir dzīvibas pamats, jo tieši ar to dzivā matērija atšķiras no mirušās.
Loģiski spriežot, ir jābūt arī sākotnei, kas darbojas pretī Dievam, lai notiktu attīstība. Pretruna ir viņā pašā - tas ir labais un ļaunais. Iespējams, ka ir ari ārējas pretrunas citu dieva veidolā citās visuma telpas dimensijās jeb pasaulēs. Bet tā ir joma, kurā niecīgajam cilvēka prātam nav iespējams iekļūt.
Tātad Tai Pasaulei, mūsuprāt, ir šādi galvenie funkcionēšanas principi:
- radusies kā pozitīvās un negatīvās psihiskās enerģijas ciņa un vieniba, Tā Pasaule evolucionē, saglabājot informāciju (zināšanas) par pieredzi labā (pozitīvās enerģijas) cīņā ar ļauno (negatīvo enerģiju) smalkās pasaules torsionu laukos. Jaunas informācijas (zināšanu) iegūšana šajā ciņā nosver kausus uz labā pusi;
-ja pilnībā uzvarēs ļaunums, visa informācija (zināšanas) tiks izdzēsta un iestāsies informācijas krahs. Tāpēc ļaunā un labā evolūcijas mūžīgajā cīņā pārsvaru gūst labais. Šis pārsvars tiek realizēts caur mīlestību - pozitīvo (labo) torsionu lauku spēju pastiprināt savu griešanās pakāpi (un atbilstīgi pretdarboties negatīvajiem torsionu laukiem), kontaktējoties citam ar citu;
- milestiba veicina psihiskās enerģijas sablīvējumu apvienošanos, kas saglabā galveno informāciju (garus) vienotā sistēmā (Kopigajā informativajā telpā) un izdala informatīvās telpas vadibas centru supervarena gara veidolā (Dievu). Milestiba ir radījusi Dievu.
Attīstoties atbilstīgi šiem principiem, Tā Pasaule sasniedza visaugstāko viļņveida kosmiskās dzivibas limeni, un radās aicinājums apgūt citus matērijas veidus, ari fizisko pasauli.
Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka fiziskā dzivība uz Zemes ir radita gara sablivēšanas ceļā. Visas teorijas par dzivibas rašanos uz Zemes, pašpiedzimstot sarežģītām molekulām un koncentrējoties dzivos organismos, neiztur kritiku ne no reliģisko avotu viedokļa, ne mūsdienu fizikas un ķīmijas viedokļa. Galvenais, ko šīs teorijas nespēj izskaidrot, ir tas, kā gan pats no sevis varēja rasties ārkārtīgi sarežģītais ģenētiskais aparāts, kuru zinātne pagaidām nespēj izprast pat daļēji. Patiešām ir grūti reāli aptvert, ka DNS molekulu grupa tikai vienā vienīgā šūnā var ietvert un pārmantot informāciju par visa cilvēka organisma dzīvības procesiem, ieskaitot katru tā šūnu un molekuiu. Bet vēl grūtāk ir aptvert, kā varēja izveidoties informācijas ziņā tik apbrīnojami ietilpīga DNS molekula.
Ja balstāmies uz hipotēzi, ka dzīvība uz Zemes radusies, garam kļūstot arvien blīvākam un blīvākam, tad skaidrojumu iepriekš teiktajam rast ir daudz vieglāk. Evolūcijas process Tajā Pasaulē, kas noticis labajam nepārtraukti cīnoties ar ļauno un uzkrājot smalkās pasaules torsionu laukos arvien jaunu informāciju, izveidojis vissarežģītākās un visaugstāk organizētās smalkās pasaules struktūras - garus. Centrālais supervarenais gars - Dievs atrada paņēmienu, kā telpiski izmainīt un padarīt blīvākus garus, ievadot tos fiziskās pasaules matērijā.
Mēs pagaidām ne visai saprotam, kā organizēta smalkā pasaule, un tikai pieņemam, ka tai piemit materiāla substrāta būtība. Taču austrumu reliģijas labi zina, ka domas var materializēties, t.i., ka smalkās pasaules matērija var pāriet fiziskā substancē. Šajā sakarībā es domāju, ka zemes organismu ģenētiskais aparāts tika radīts, fiziski materializējot garu smalko substanci.
Citiem vārdiem sakot, mūsu pasaules ģenētiskais aparāts ir gara smalkās struktūras fizisks atveidojums. Taču, manuprāt, zemes dzīves ģenētiskais aparāts ir daudz primitīvāks nekā gars un to atveido tikai daļēji - domu un daudzas citas spējas tomēr paliek gara valdījumā un piemit katram cilvēkam. Tā Pasaule, padarot blīvāku un materializējot garu, ir radījusi labu pašveidojošos mašīnu -cilvēka organismu, ar kura palīdzību cilvēks (gars) dzīvo fiziskajā pasaulē un veido savu apkārtni - augus, dzīvniekus u.tml.
Hipotēze par dzīvības izcelsmi uz Zemes, materializējoties viļņveida kosmiskās dzivibas (garu) elementiem, var šķist principiāli jauna, bet to var uzskatīt arī par vienu no reliģisko priekšstatu variantiem par to, kā gars pamazām kļūst arvien blivāks un bli- vāks. Tomēr ne tā ir jautājuma būtība. Svarigi, ka ši hipotēze ļauj izskaidrot daudzus nesaprotamus faktus un no cita skatu punkta paraudzīties uz cilvēces vēsturi.
Gara materializēšanās uz Zemes notika ļoti pakāpeniski un aizņēma daudzus miljonus gadu. Pirmās rases cilvēki (eņģeļvei- digie) vairāk atgādināja garu nekā fizisku matēriju, taču viņos jau tika izveidots sākotnējais gēnu aparāts, kas ļāva pumpurojoties un daloties pārmantot pagaidām vēl vārgo fizisko ķermeni. Pirmās rases ciivēki nebija šķirti no Tās Pasaules, dzivoja saskaņā ar viļņveida kosmiskās dzivibas likumiem un principiem, taču tiem jau bija šiszemes fiziskais ietvars. Viņi vairāk jutās kā Tās Pasaules, nevis šīszemes pārstāvji. Jēdzieni "labais", "mīlestība", "ļaunais" viņiem bija daudz nozīmigāki nekā zemes dzives materiālās problēmas.
Otrās rases cilvēki (rēgveidīgie) galvenokārt dzivoja tāpat kā pirmās rases cilvēki, lai gan viņu zemes čaula bija blivāka, bet fiziskā ķermeņa ģenētiskā mantojuma mehānisms - pilnīgāks.
Trešās rases cilvēkiem (lemūriešiem) jau bija diezgan blīvs un pilnigs fiziskais ķermenis, viņi agrīnajā periodā atgādināja milzigu būtni ar četrām rokām un divām sejām, bet vēlīnajā periodā - gigantu ar divām rokām un vienu seju. Gars, kas bija iemājojis lemūrieša ķermeni, pilnībā saglabāja saikni ar To Pasauli. SoHm princips nedarbojās. Lemūrieši drizāk dzivoja pēc daudz augstāk organizētās Tās Pasaules likumiem un principiem, bet aktivā darbība fiziskajā pasaulē viņus neatstāja vienaldzīgus arī pret šīszemes rūpēm.
Ceturtās rases cilvēki (atlanti) tieši tāpat saglabāja sava gara saikni ar To Pasauli, taču zemes dzives materiālās rūpes viņiem bija daudz tuvākas. Labestības, mīlestības un citas Tās Pasaules kategorijas pakāpeniski atkāpās otrajā plānā, sāka prevalēt fiziskā ķermeņa intereses (ēšana, dzeršana u.c.).
Piektās rases cilvēkus (mūs, āriešus) var dēvēt par fiziskā ķermeņa vergiem. Gars, kuru no Tās Pasaules šķir SoHm princips, vairs neveido saikni un vienotību ar To Pasauli, bet apkalpo fizisko ķermeni. Galvenās Tās Pasaules kategorijas - labestība, mīlestība un ļaunums - par sevi atgādina tikai kā intuitivs čuksts.
Senatnē teica, ka cilvēks ir makrokosma mikrokosms. Un laikam jau tā arī ir.
Tātad gara smalkās matērijas materializēšanās uz Zemes radīja pašdzimstošus cilvēku fiziskos ķermeņus un pārējo dzīvo pasauli. Taču cilvēka fiziskā dzive uz Zemes nav iespējama bez Tās Pasaules līdzdalības; katrā cilvēkā ir iemājojis gars, kas uz Zemes mīt skaistā mašīnā - cilvēka ķermenī. Mēs esam šīszemes dzives apgūšanas veidojums, dzivības viļņveida kosmiskās formas piemērošanās fiziskajiem apstākļiem uz Zemes. Tāpēc katrs cilvēks ir gars plus fiziskais ķermenis.
Pēc analoģijas var pieņemt, ka viļņveida kosmiskā dzīvība (Tā Pasaule) tādā pašā materializācijas ceļā ir radijusi fizisko dzīvību ari uz citām Visuma planētām. Kāda ir citplanētu dzīvība? Droši vien gara materializācijai tika izmantoti citi ķīmiskie elementi un molekulas, kas raksturīgi katrai konkrētai planētai. Droši vien planētas apstākļi (atmosfēras sastāvs, temperatūra, smaguma spēks u.tml.) noteica fiziskā ķermeņa izmērus un cit- planētiešu orgānu uzbūvi. Bet principiālā aspektā citplanētie- šiem jābūt līdzīgiem Zemes cilvēkiem, jo ari tie ir gara materializācijas un Tās Pasaules vienota radošā darba produkts. Citpla- nētietis, manuprāt, var just labo, ļauno un mīlestību, jo tās ir kategorijas, kas piemīt visai viļņveida kosmiskajai dzīvībai un Kosmiskajam Saprātam. Arī citplanētietis ir veidots pēc principa gars plus fiziskais ķermenis. Tāpēc tad, kad šiszemes iedzi- votāji apgūs telepātisko valodu (domu pārraidi), viņi varēs sazināties ar saviem citplanētu brāļiem, tāpat kā to dara gari Tajā Pasaulē.
Daudzi Izredzētie raksta, ka agrāk mūsu planētas iedzīvotāji bijuši visu fiziskās dzivibas formu līderi, jo sasnieguši vislielāko progresu. Šis līderu periods attiecas uz lemūriešu civilizācijas laiku.
Lemūriešu civilizācija sasniedza neticami augstu attīstības limeni: lemūrieši valdija pār smalkās pasaules enerģiju, savos beztrokšņa aparātos apceļoja citas planētas, sazinājās ar domu pārraides metodi utt. Viņiem bija pieejamas Tās Pasaules zināšanas, un tajā pašā laikā viņu zemes dzīvē iegūtās zināšanas papildināja Tās Pasaules zināšanu krātuvi. Tieši lemūriešu civilizācija spēja papildināt Tās Pasaules informatīvos krājumus ar visvērtīgākajām zināšanām par dzīvi uz Zemes un joprojām ir zemes dzīvē panākto sasniegumu etalons. Nākamās civilizācijas (atlanti un mēs, ārieši) nav spējušas sasniegt pat nelielu daļu no lemūriešu līmeņa.
Kas bija lemūriešu milzīgo sasniegumu pamatā? Lemūrieši uz Zemes jutās kā Tās Pasaules bērni un pirmām kārtām ievēroja Tās Pasaules likumus un principus. Viņi saprata, ka psihiskās enerģijas spēks un nozime ir nesalīdzināmi augstāka par fizisko enerģiju, bet cilvēka ķermenis apvienojumā ar dvēseli, būdams augstākais Raditāja sasniegums uz Zemes, spēj darit brinumus. Tāpēc visu savu progresīvo degsmi viņi virzīja uz cilvēka pašpilnigošanos un apguva sevī mītošo enerģiju.
Just sevi kā Tās Pasaules bērnu vai veidojumu ir ļoti svarigi, jo tieši šis izjūtas nosaka attistibu pa progresa ceļu. Tās Pasaules bērns mācīsies no sava Radītāja (Dieva) un nepieļaus lielāko grēku - neuzskatīs sevi par Dievu. Tās Pasaules bērns nedomās, ka pats var savākt molekulas gēnu aparātā, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, un nejutīsies kā dabas saimnieks. Tās Pasaules bērns sapratīs, ka cilvēks ir makrokosma mikrokosms.
Mūsu civilizācija pagaidām neprot izmantot kosmisko enerģiju. Bet šī enerģija ir milzīga. Daži mūsdienu fiziķi, piemēram, uzskata, ka 1 m3 Absolūta piemit enerģētiskais potenciāls, kas pielīdzināms 40 triljonu atombumbu jaudai. Tāpēc nav nepieciešams izmantot Zemes enerģijas avotus (naftu, ogles u.c.), jāapgūst kosmiskā enerģija. Bet apgūt to var tikai cilvēks, jo tieši viņš ir makrokosma mikrokosms.
Apgūstot kosmisko enerģiju, lemūrieši izmantoja pieejas, kas sakņojas Tai Pasaulē. Šo pieeju pamatā (lai cik savādi tas pašlaik skanētu) bija vienkāršie labestības un mīlestības jēdzieni. Lemūrieši skaidri saprata, ka smalkās pasaules torsionu laukos ir kolosāla enerģija, bet labajam un ļaunajam, kas ir galvenie torsionu lauku atribūti, piemit tikpat kolosāls spēks. Cilvēks, būdams makrokosma mikrokosms, spēj caur labo vai ļauno realizēt smalkās pasaules torsionu lauku enerģiju. Turklāt lemūrieši apzinājās, ka izmantot ļaunumu (negativos torsionu laukus) enerģijas iegūšanai ir riskanti, jo var rasties sprādzienveidigs informatīvi kolapsējošs efekts. Tāpēc viņi izmantoja tikai labo. Kontaktējoties ar torsionu laukiem, viņi izmantoja mīlestību, lai pastiprinātu iegūto enerģētisko efektu no pozitivajiem (labajiem) torsionu laukiem.
Lemūrieši sevi pilnībā realizēja kā makrokosma mikrokosmu. Viņi pierādīja, ka cilvēks ir visvarenākais enerģētiskais veidojums uz Zemes, kas spēj caur labo un milestību apgūt smalkās pasaules enerģiju. Mīlestība un labestība lemūriešiem bija nevis abstraktas, intuitivas jūtas, bet gan varena dzīvības nodrošināšanas un cilvēces enerģijas apgādes sistēma.
Mums - āriešiem - tādi jēdzieni kā labais un mīlestība ir palikuši patīkamu jūtu uztveres līmenī. Mēs, būdami SoHm principa bloķēti un ieslīguši fiziskajā matērijā, pat nenojaušam, kāds spēks piemīt šiem pirmajā mirkli šķietami vienkāršajiem vārdiem. Lemūriešiem tie nebija parasti vārdi, tas bija viņu dzīves pamats - un, tēlaini izsakoties, neticami energoietilpigs.
Kāpēc Tā Pasaule, kas pastāv smalkajā matērijā, atdod savu enerģiju Zemei tās vajadzību apmierināšanai? Pirmkārt, Zemes dzīvība ir Tās Pasaules radījums (bērns). Otrkārt, enerģija no Tās Pasaules uz Zemi plūst kādas labas domas īstenošanai, bet domas realizācija papildina Tās Pasaules informatīvo telpu.
Lemūriešu galvenais enerģētiskais fenomens, manuprāt, bija mantras - lūgšanas, par kurām rakstīts daudzos reliģiskos avotos. Lemūrieši lūdza par saviem lidaparātiem, tēlaini izsakoties, tādējādi uzpildot šo aparātu akumulatorus ar smalkās pasaules enerģiju. Lidzīgā veidā viņi nodrošināja ar enerģiju daudzu citu zemes aparātu darbibu, izmantojot sevi kā visvarenāko enerģētisko mašīnu.
Lemūrieši saprata, ka smalkās pasaules enerģija var darboties preti gravitācijai. (Jz šī principa pamatojās viņu celtniecības tehnoloģijas, kad milzu akmens bloki tika pārvietoti ar skatienu. Ar torsionu ģeneratoru, ko varēja novietot uz plaukstas, varēja gaisā žonglēt ar milzu akmeni.
Lemūrieši sevi pilnveidoja, izmantojot principu "cilvēks ir makrokosma mikrokosms". Izmantojot antigravitācijas efektu, ko dod smalkās pasaules enerģijas, viņi apguva levitāciju - cilvēka ķermeņa pacelšanos virs zemes. Izmantojot mums pagaidām pat hipotētiski neskaidru principu, viņi spēja zibenīgi pārvietoties telpā un mainit savu lokalizācijas vietu uz Zemes. Savu ķermeni viņi ārstēja ar iekšējo enerģiju.
Bet nozīmīgākais lemūriešu sasniegums bija dematerializācijas un materializācijas apgūšana. Ņemot vērā, ka cilvēka fiziskais ķermenis ir radīts, materializējot garu, viņi prata šo procesu izstrādāt pretējā kārtībā - dematerializējot matēriju. Procesa būtību var dēvēt par informācijas pārnesi, t.i., visa milzīgā informācija par cilvēka ķermeņa uzbūvi, ieskaitot katru molekulu, tika ierakstīta gara torsionu laukos. Jādomā, ka ar augsti attīstīto lemūriešu gara pūliņiem tika raditi papildu brīvie dvēseles torsionu lauku apvalki, kuros varēja ierakstīt informāciju par fizisko ķermeni.
Gars ar tajā ierakstīto informāciju par fizisko ķermeni nokļuva visur, kur bija nepieciešams (aizgāja zem zemes, pārvietojās telpā u.tml.), un pēc tam, pamatojoties uz šo ierakstīto informāciju, notika materializācija - cilvēka ķermeņa "kopā salikšana". Man šķiet, ka to darija ar atomiem un vienkāršajām molekulām (ūdens u.tml.), kas fizisko ķermeni ļāva materializēt jebkuros apstākļos.
Tātad var runāt par divu veidu materializāciju:
■ evolucionārā materializācija,
■ informācijas pārnese.
Evolucionārā materializācija notika miljoniem gadu garumā, bet materializācija, pārnesot informāciju, notika teju vai vienā mirklī. Var pieņemt, ka zemes dzives evolucionārās veidošanās procesā Tās Pasaules gari lemūriešu laikā kļuva tik pilnīgi, viņu informatīvā ietilpība tik milziga un iedarbiba uz fizisko matēriju tik nozīmīga, ka ar informācijas pārnesi viņi ieguva varu pār dematerializāciju un materializāciju.
Dematerializācijas un materializācijas fenomenu lemūrieši spēja izmantot ne tikai attiecībā uz savu ķermeni, bet arī uz aparātiem. Tas, piemēram, ļāva lidaparātiem vienā mirklī izzust vai parādīties.
Izmantojot dematerializāciju un materializāciju, lemūrieši savas civilizācijas beigās radīja Šambalu un Aharti. Saprazdami, ka tuvojas globāla kosmiskā kataklizma, viņi aizgāja zemzemē un noorganizēja lemūriešu zemzemes tehnogēno civilizāciju.
Daļa lemūriešu, ipaši tie, kas mitinājās Šambalā, dzivoja ļoti ilgu mūžu un pat sasniedza nemirstību. Tas viņiem sāka izdoties, ar iekšējo enerģiju stimulējot organisma šūnu reģenerāciju, ieskaitot nervu šūnas. Notika nemitīga fiziskā ķermeņa atjaunošanās.
Apkopojot iepriekš teikto, jāatzist, ka lemūriešu brinuma pamatā bija tas, ka viņi apzinājās, cik nozimīga ir labestiba, milestiba un ļaunums, jo šis kategorijas veido Tās Pasaules virzošo spēku un nosaka cilvēka kā mikrokosma makrokosmā būtību. Jau sākotnēji izprotot nepārtraukta progresa nozimīgumu, jo cilvēka gars ir veidots kā pašattīstības sākotne ciņā starp labo un ļauno, lemūrieši norobežojās no ļaunuma, kas neveicina garīgo progresu. Sapratne, ka dīkdienība ir ļaunums, bet neatlaidīgs darbs dzivibas progresa vārdā ir cilvēka sākotnējais pienākums, ļāva lemūriešu civilizācijai bez šķēršļiem un kataklizmām attīstīties līdz visaugstākajam līmenim. Lemūrieši nepieļāva aklu labā un ļaunā ciņu. Viņiem izdevās izmantot milzīgus labā un mīlestības spēku apjomus; labestības un milestibas torsionu lauki netika tērēti aklai ciņai ar ļaunumu, tos pilnvērtīgi izmantoja cilvēka un visas šīszemes dzivibas pilnveidošanai.
Cik svarīgi ir saprast nemitiga progresa nepieciešamibu! Cik svarigi nepieļaut, lai labestibas un mīlestības spēki netiktu akli tērēti cīņai ar trulu ļaunumu! Kāds briesmigs vārds - dīkdienība!
Lemūrieši to visu saprata jau pašā sākumā un sasniedza tādu garigās attistibas līmeni, ka pat varēja uzturēt dialogu ar Dievu. Tāpēc tās bija patiesi dievišķas būtnes uz Zemes.
Kas ar viņiem notika? Kāpēc viņu civilizācija (izņemot Šambalu un Aharti) aizgāja bojā? Šis jautajums paliek neatbildets. Iespējams, ka ari viņu pasaulē sākās iznīcinoša dikdieniba.
Labest ība, mīlestība un somati
Kā sasniegt dziļa somati stāvokli? Es jau rakstīju, ka visi lamas uzskata - tam nepieciešams koncentrēties (meditēt) mīlestībai uz visu cilvēci. Kad es to dzirdēju, nesapratu teiktā dziļāko jēgu, tikai manas domas skubināja intuitīvs čuksts, ka tas ir kaut kas ļoti nozimīgs. Šobrīd es gandrīz pilnigi saprotu somati sasniegšanas pamatprincipu. (Jn laikam jau arī šīs grāmatas lasītājs to ir nopratis. Mīlestība stimulē labo. Milestība, pirmām kārtām spēciga mīlestiba, pastiprināti iegriežot pozitīvos (labos) torsionu laukus, izspiež negativo (slikto) psihisko enerģiju. Mīlestībai jābūt tik stiprai, lai pilnībā atbrīvotu dvēseli no negativās (sliktās) psihiskās enerģijas.
Tāda cilvēka dvēseli, kurš atbrīvojies no ļaunuma psihiskās enerģijas, dēvē par tīru dvēseli. Tieši tīra dvēsele spēj radīt brīnumus. Tīrā dvēselē pozitīvā (labā) psihiskā enerģija netiek tērēta aklai ciņai ar ļaunumu, un tā var tikt pilnībā novirzīta kāda uzdevuma veikšanai. Piemēram, uzdevumam iekonservēt cilvēka fizisko ķermeni uz tūkstošiem vai miljoniem gadu, t.i., somati sasniegšanai.
Somati stāvoklī, manuprāt, dvēseles torsionu lauki, ārkārtīgi saspringstot, katru cilvēka ķermeņa ūdens molekulu pārceļ ceturtajā (nezināmajā) stāvoklī, kurā apstājas visi vielmaiņas procesi, un ķermenis kļūst ciets. Man šķiet, ka ūdens ir tieši pozitīvās (labās) psihiskās enerģijas atribūts un materiālais substrāts. Tāpēc negatīvo (ļauno) elementu pastāvēšana dvēselē neļauj sasniegt pilnigu somati. Tikai tīra dvēsele spēj radit somati fenomenu.
No visa iepriekš teiktā var secināt, ka Cilvēces genofonds, kas uz Zemes radīts jau lemūriešu tiro dvēseļu laikos, pastāv zem zemes un to papildinājuši vislabākie citu civilizāciju cilvēki. Tas ir labestības un mīlestibas dižās uzvaras rezultāts.
Jau rakstiju, ka ir dzirdēti nostāsti par mūsu āriešu rasi, kuras dzilēs kaut kur Nepālā vai Indijā sastopami neparasti, it kā no šis pasaules nošķirti, ļoti vienkārši ģērbušies cilvēki, kuri apgalvo, ka viņu vecums ir 300, 500, 1000 un vairāk gadu. Tie ir adepti.
Skaidrs, ka viņiem noticēt ir grūti, jo tas viss skan pārāk neticami. Taču tieši šie cilvēki ir mūsu nākotne. Tieši viņiem, adeptiem, ir izdevies caur labestību un milestību kalpot savai veselībai un palielināt mūža garumu. Mīlot Dievu un meditējot šajā sakarībā, adepti ar mīlestības palīdzību pastiprina pozitivo (labestīgo) dvēseles enerģiju un pakāpeniski atbrivojas no negatīvās (ļaunās) psihiskās enerģijas, t.i., viņi attira savu dvēseli.
Man šķiet, ka patoloģiskās vēža šūnas ir viens no negatīvās (ļaunās) psihiskās enerģijas materiālajiem substrātiem, bet augošās (reģenerējošās) šūnas - pozitīvās (labās) psihiskās enerģijas materiāls substrāts.
Cilvēka organismā notiek nemitiga ciņa starp normāli augošām un vēža šūnām, tāpat kā notiek cīņa starp labo un ļauno. Tāpēc ar milestību, kas stimulē labā sākotni dvēselē, var panākt nemitigu vēža šūnu iznicināšanos organismā, kā ari stimulēt ķermeņa šūnu atjaunošanos un palielināt mūža ilgumu.
Kā iemācīties mīlēt ārstnieciskos nolūkos? Milēt sevi ir bezjēdzīgi, jo patmīļa - tā nu reiz ir viena briesmiga Īpašība. Ir jāiemācās milēt dzivi, mīlēt Dievu - zemes dzīvības Radītāju. Ja šī mīlestība ir spēcīga un pašaizliedzīga, ārstnieciskais efekts radisies pats no sevis. Taču tā iemācīties milēt ir ļoti grūti - tad jāatsakās no šiszemes problēmām un milestibas vārdā pilnibā jānododas lūgšanām par Dievu un dzivibu.
Nepieciešamība atteikties no parastās ikdienas dzives ari noved pie tā, ka mūsdienu adepti-ārieši izskatās pavisam vienkārši un mums šķiet neparasti.
Cilvēce jau ir tikusi garām fiziskajam pagrabam visdziļākajam materiālisma punktam) monetārajā kosmiskajā ciklā un ir devusies augšupejošā garīgās attīstības virzienā. Šajā sakarībā mūsdienu adepti reiz pārvērtisies par dzīvē aktīviem, skaistiem cilvēku sabiedrības līderiem un vedis sabiedrību pretī garīgam uzplaukumam.
Dzimis komunistiskā valstī, es visu savu mūžu biju šķirts no reliģijas. Mani senči - reliģiskie darbinieki - tika pakļauti viscietsirdīgākajām ļeņiniskajām represijām. Studenta gados apgū- dams kārtējo materiālismu un empiriokriticismu un kārtojot eksāmenus ateismā, es allaž brīnījos par trako naidu, ar kādu tika apkaroti reliģiskie postulāti.
"Kam tas viss vajadzīgs," es naivi brīnījos, "reliģija taču aicina uz labo - mīlestību, labestību un ticibu Dievam."
Toreiz es nesapratu, ka labestība un mīlestība, bet pirmām kārtām mīlestība pret Dievu bija šķērslis komunistu ceļā, jo viņu darbības dziļākā jēga bija savu dievu radīšana (Ļeņins, Staļins u.c.). Viņi gribēja piespiest mīlēt jaunu dievu, lai gan tas ir pretrunā cilvēka dabai vispār.
Vēlāk, klausoties un lasot reliģiskos rakstus, mani pārsteidza nemitīgā un pat uzstājīgā uzmanības pievēršana labestības un mīlestības problēmām. Dižā Satja Sai Babas grāmatās, kurš visu acu priekšā dara brīnumus, es sapratu, ka viņa varenās domāšanas pamats ir - mīlestība.
"Kāpēc tik daudz jārunā par milestibu un labestību?" es naivi domāju.
Es vēl nesapratu, ka šie ikdienišķie vārdi slēpj milzīgu un varenu enerģiju, kas ātri spēj mainīt un uzlabot mūsu dzīvi.
(Jn tikai kad, pamatojoties uz zinātniski loģisko pieeju, pabeidzu Himalaju ekspedicijā iegūto rezultātu filozofisko analīzi, beidzot sāku apjēgt gan reliģiju, gan Sai Babas runu, gan daudzu lietu dziļāko jēgu, ja ir runa par labestību un milestību. Bet dziļākā jēga ir tā, ka labestība un mīlestība ir galvenā radošā sākotne cilvēka dzivē.
Es esmu parasts ar materiālo dzīvi saistīts āriešu rases pārstāvis. Manas smadzenes un domāšana ir niecība, salīdzinot ar lemūriešu domāšanas spējām vai Kosmisko Saprātu. Bet pat mans sīkais prāts ļāvis ar loģisku, kaut ari nepilnīgu faktu analizi rast mietpilsoniski domājošam cilvēkam pārsteidzošu secinājumu: labestība un mīlestība ir galvenās cilvēka dzives kategorijas, kas nosaka progresu.
Agrāk es nepievērsu uzmanibu izteikumiem "attīrīt dvēseli", "nožēlot grēkus" vai "neuzņemties jaunu grēku". Tas man šķita garlaicīgi un nesaprotami. Taču, lasot Nikolaja Rēriha darbus, es atkal atradu jēdzienu "tīra dvēsele". Rērihs rakstīja, ka noslēpumaino Šambalu apdzīvo cilvēki ar tiru dvēseli.
"Kas tā tāda - tīra dvēsele? Kāpēc visas reliģijas uzsver, cik svarīgi ir attirit dvēseli?"- toreiz es domāju.
Es to pat pajautāju pazīstamam mācītājam. Viņš man atbildē nolasija sprediķi, no kura, būdams zinātnieks, nesapratu pilnigi neko. Skaidrs, ka perifērijas mācītājs, kurš bija iekalis virkni sprediķu un lūgsnu, nespēja man izskaidrot galveno jēdziena "tīra dvēsele" jēgu. Taču Rērihs, kurš bija un joprojām ir mans elks, ari nemitīgi akcentē uzmanibu uz to. Kāpēc?
Šobrīd man šķiet, ka jau, lai gan primitīvi, spēju uz šo jautājumu atbildēt. Tira dvēsele ir kvalitatīvi cits cilvēka dvēseles un gara stāvoklis, kad torsionu lauku pozitīvā enerģija (labestība un mīlestība) netiek tērēta cīņai ar negatīvo psihisko enerģiju (ļaunumu), bet pilnigi tiek novirzīta radošajam procesam. Tīrā dvēselē nav ļaunuma, cīņā ar kuru parasti rodas zināšanas un progress. Tīrā dvēselē ļaunuma stimulējošo iedarbibu aizstāj dziļa apziņa, ka nemitīgi nepieciešams progress. Galvenais tīras dvēseles ienaidnieks ir dikdieniba.
Agrāk es par dikdienību nekad nedomāju. Man gan nekad nav bijuši simpātiski ļaudis, kuri bezmērķīgi dedzina savu dzīvi. Taču dīkdienība ir briesmīgs tīras dvēseles antipods, tas ir tiras dvēseles iznīcinātājs. Lai cik labi nolūki arī būtu dīkam cilvēkam, viņš ar savu dikdienibu nostājas preti cilvēka būtibai, jo cilvēks ir radits kā sākotne, kas pati attīstās. Dīkdienības dēļ bojā ir aizgājušas varenas impērijas, dikdienibas dēļ ir sagruvušas dinastijas un likteņi.
Tāpēc sasniegt dvēseles tīrību, kā par to stāstīja svami un lamas, iespējams tikai kolosālā darbā ar sevi, pašrealizācijas un pat sevis ziedošanas ceļā, taču… noteikti, lai sasniegtu kādu vispārcilvēcisku mērķi, nevis lai sevi vienkārši apliecinātu. Lamas saka priekšā, kā sasniegt tīras dvēseles stāvokli - ar līdzjūtību un milestību pret cilvēkiem un cilvēci. Sākotnēji šie vārdi skan pārāk abstrakti, taču patiešām, lai iegūtu tīru dvēseli, jāiemācās just lidzi un milēt cilvēkus vispār, nevis kādu atsevišķi, un, nedod Dievs, milēt tikai sevi vai lidzi just tikai sev. Mērķim, kura dēļ cilvēks sevi ziedo vai realizē, noteikti jābūt ar vispārcilvēcisku nozimi. To visu panākt ir grūti, ļoti, ļoti grūti.
Mūsdienu sabiedrībā nav cilvēku ar tīru dvēseli. Manuprāt, vistuvāk tiem atrodas zinātnieki. Zinātnieks (es runāju par istu zinātnieku), teiksim, medicīnā, atklājumu un idejas realizēšanas laikā pakļauj sevi valdošajam zinātniskajam konservatīvismam, neskaitāmiem zaudējumiem (bezmiega naktim, mazai algai u.tml.), bet tas viss notiek līdzjūtības un milestibas vārdā pret slimiem cilvēkiem vispār. Slimnieka tautībai, prestižam un naudai īsta zinātnieka acis ir visnotaļ otršķiriga nozime. Gandarījumu viņā rada apziņa, ka milzigais darbs, zaudējumi un cīņa ar konservatīvismu nes augļus, spējot palīdzēt tūkstošiem un miljoniem slimu cilvēku. Tāpēc tā vien gribas teikt: "Saudzējiet un mīliet īstus zinātniekus! Viņi realizē sevi un ziedojas jūsu - cilvēku - labā!"
Labestības un mīlestības pozitīvā psihiskā enerģija tirā dvēselē, kas ir atbrīvojusies no nepieciešamības cīnīties ar ļaunumu, var radit brīnumus. Viens no šādiem brinumiem ir somati; atcerieties lamu stāstus, ka sasniegt somati stāvokli iespējams, tikai mīlot un jūtot līdzi visai cilvēcei, bet somati mērķis ir kļūt par Cilvēces genofonda pārstāvi, lai reiz taptu par pravieti vai jaunas civilizācijas aizsācēju. Vēl šāds fenomens ir dematerializācija un materializācija. Kā arī mūža ilguma palielināšana vai pat nemirstība.
Senās zinības un reliģijas rāda galveno cilvēces progresa ceļu - dvēseles attīrīšanu un tīras dvēseles stāvokļa sasniegšanu. Šajā gadījumā cilvēks varēs vadīt smalkās pasaules pozitīvo enerģiju, viņam pavērsies Tās Pasaules zinības, un cilvēks jutīs savu milzīgo enerģētisko potenciālu, tāpēc ka viņš ir makrokosma mikrokosms. Tā uz šis zemes jau ir bijis - lemūriešu laikos. Bet, lai attīrītu savu dvēseli, jāiemācās būt labam un milēt, nebaidīties just lidzjūtibu, nebaidīties no darba pat līdz pašmocībai, lai sasniegtu augstu mērķi. Sevi nevajag saudzēt, jo cilvēks ir radīts kā sākotne, kas pati attīstās. To apliecina neskaitāmi piemēri par ievērojamiem zinātniekiem, kuri, sevi nežēlodami, strādāja zinātniska mērķa sasniegšanai un lidz sirmam vecumam saglabāja prāta skaidribu un jauneklību. Viņi spēja lidz zināmai pakāpei attīrīt savu dvēseli. Visbriesmīgākais ir kaut ko sasniegt, ievākt augļus un tad nodoties dīkdienībai.
Lasītāji var tomēr man iebilst - cilvēces vēsturē ir zināmi arī ļaunuma ģēniji. Lai atceramies Napoleonu, Ļeņinu, Hitleru un citus. Viņi taču prata savas idejas un teorijas istenot dzīvē, apgriežot pasauli ar kājām gaisā un it visur sējot postu, nelaimi un nāvi.
"Vai patiešām šie ļaunie ģēniji nespēja saprast, ka postišana un kari ir bezjēdzīgi? Viņi taču bija ģēniji!" es domāju bērnišķīgā naivumā.
Tobrid es, protams, nezināju, ka mūsu raditājā - smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) pastāv pozitīvās (labās) un negatīvās (ļaunās) psihiskās enerģijas paritāte, bet informācija (zināšanas) rodas, cinoties labajam ar ļauno. Ari ļaunums savos torsionu apvalkos spēj saglabāt informāciju par ciņu ar labo un radit ļaunas zināšanas. Pastāvošās paritātes dēļ nepavisam ne vienmēr uzvar labās zināšanas, dažkārt pārākas ir ļaunās, ko dzīvē īsteno visspēcigākie ļaunie ģēniji. Tikai ļaunuma uzvara ir viltus uzvara, jo, vienīgi tad, ja ļaunums pilnigi uzvar sākotnējā labā un ļaunā līmeni, kā jau minējām, informācija tiek izdzēsta visos torsionu apvalkos, t.i., izveidojas informācijas krahs. Kā apliecinājumu teiktajam atcerieties jebkura ļaunā ģēnija darbibas finālu - viņi visi ir cietuši sakāvi. Napoleons zaudēja karu un necili nomira. Hitlers, sagrāvis Eiropu, beidza mūžu pašnāvibā. Kropligais ļeņinisma veidojums - komunistiskā sabiedrība - bēdīgi beidza savu pastāvēšanu.
Ja ļaunie ģēniji, bruņojušies ar iznīcinošām zināšanām, kaut mazliet orientētos pasaules uzbūves un antropoģenēzes jautājumos, viņi saprastu, ka vēsturē galigo uzvaru svin tikai labais. Tad, iespējams, viņi pavērstu savu ģēnija dabu radošas labestības virzienā.
Kādos gadījumos var uzvarēt ļaunums? Manuprāt, ļaunums var uzveikt labo tikai tad, ja pietrūkst vai nav nemaz milestibas kā labu darbību stimulatora. Sabiedrībā, kurā plaukst milestiba (pret sievieti, savu tuvāko, tautu utt.), ļaunuma ģēnijs nekad nerod atbalstu.
Kā lai atšķir ļaunu ideju no labas? Ar kādu mērauklu mērit labo un ļauno? Laikam jau šie jautājumi satrauc jebkuru cilvēku. Ari es par to esmu domājis ne vienu vien reizi un, pašam negaidot, sajutis, ka atbilde ir dota Tarkovska ģeniālajā fantastiskajā filmā "Stalkers".
Ja atceraties, filmas ideja bija šāda: kaut kādi atnācēji no Kosmosa ir uz Zemes ierīkojuši zonu, kurā aiziet bojā visi tur nokļuvušie cilvēki. Zona pastiprināja pašu galveno izjūtu cilvēkā. Šī izjūta izrādījās sirdsapziņa. Cilvēki zonā aizgāja bojā tāpēc, ka viņu sirdsapziņa nebija tīra.
Man šķiet, ka labais un ļaunais ir mērāms ar sirdsapziņu. Kas ir sirdsapziņa? Manuprāt, tā jūt, ja dvēselē ir parādījusies negatīvā psihiskā enerģija, kas izraisa ļaunu ricību. Zinātniskā valodā runājot, sirdsapziņa ir izjūta, kad dvēseles torsionu lauki tiek iegriezti negatīvā (ļaunā) virzienā. Aptraipīta sirdsapziņa ir informācija, kas ierakstīta dvēseles torsionu laukos un liecina, ka vienā vai otrā brīdī tādā vai citādā sakaribā notikusi dvēseles torsionu lauku iegriešana negatīvā (ļaunā) virzienā. Šī informācija katrā piemērotā bridi par sevi atgādina, it kā sakot, ka tā rīkoties nedrikst. Ši informācija ir mokoša un nepatīkama. Labāk, ja šādas informācijas nav, t.i., nevajag rikoties pretēji sirdsapziņai.
Tāpēc savā sirdsapziņā ir uzmanīgi jāieklausās. Šīs dziļās jūtas vienmēr teiks patiesibu. Bet, ja kaut reizi iznāks rīkoties pret sirdsapziņu, dvēselē uz mūžu paliks netīrs un liels traips.
Es ļoti priecājos, ka paliku dzīvot Krievijā, nevis aizbraucu uz Ameriku, kur man piedāvāja lielu naudu un brinišķīgus apstākļus zinātniskajam darbam. Es neaizbraucu tikai sirdsapziņas dēļ, jo mani draugi - kolēģi (Amirs Saļihovs, Sagits Musli- movs, Rišats Bulatovs, Klāra Zahvatkina, Rafiks Nigmatuļins, Natans Seļsikijs, Vaļa Jakovļeva, Venera Haļimova, Ļaļa Musina, Neļa Nigmatuļina, Slava Malojaroslavcevs, Jura Vasiļjevs un daudzi citi) visgrūtākajos laikos, kad es zaudēju visu savas ķecerīgās zinātniskās domāšanas dēļ, sekoja man, tikai savas sirdsapziņas vaditi.
Studiju gados ateisma lekcijās, cik atceros, nemitīgi tika kritizēts jēdziens "viņpasaule". Atskanēja runas, ka cilvēkiem ir raksturīgas fantāzijas un pasaciņu sacerēšana, lai kaut kā atvieglotu savu stāvokli, kad šīspasaules varenie ekspluatē darbaļaudis.
"Kāpēc viņpasaulei tic ne tikai ekspluatētie, bet ari eksplu- atatori? Kāpēc visas pasaules reliģijas runā par viņpasauli? Kāpēc visu nāciju un tautibu valodās ir jēdzieni "viņpasaule", "paradize" un "elle"?" - es klusibā nesapratu laikos, kad vajadzēja kārtot ateisma eksāmenu.
Lidz manai apziņai, ko bija saindējusi komunisma propaganda, neaizgāja, ka, tēlaini izsakoties, nemēdz būt dūmu bez uguns. Cilvēki, kurus šķir jūras un okeāni, tic vienam un tam pašam! Tātad patiešām pastāv kaut kāda vienota vispārcilvēciska sakne, kas mūsu apziņā saglabājusies kopš neatminamas senatnes. Zināšanas par Dievu, To Pasauli, paradīzi un elli, kas sistematizētas reliģijās un ko izplata pravieši, salidzinoši viegli iegūla cilvēku apziņā tāpēc, ka tās atbilda cilvēka zemapziņas būtibai. Fantāzijas un pasaciņas diezin vai varētu valdit pār masām.
Iepriekš šajā nodaļā es mēģināju rakstīt par Tās Pasaules uzbūves principiem, balstoties uz intuīciju un zinātniski loģisko pieeju. Es neko nevaru pierādit vai apgalvot, jo esmu tikai Dieva kalps, bet manu pētijumu objekts ir daudz pārāks par mani pašu savā dzivibas un dabas būtībā. Vienīgais, ko varu apgalvot, pabeidzis spriest par Tās Pasaules uzbūvi, ir tas, ka esmu sācis patiesi ticēt tās pastāvēšanai. Jā, šobrīd es ticu, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves mēs nenomirstam, bet turpinām dzīvot Tajā Pasaulē. Pabeidzot šiszemes gaitas, mēs izkļūstam no bloķējošā SoHm principa ietekmes, kas mūža laikā mums neļāva uzturēt saikni ar To Pasauli. Tur mēs skaidri un precizi izjutisim cilvēka garīgo būtību, bet pati Tā Pasaule mums nešķitis sveša, jo tā ir mūsu senā dzimtene.
Mani, tāpat kā mūs visus, bloķē SoHm princips. Bet es ticu, ka pasakas par elli un paradizi ir patiesība. Tās Pasaules augstajā organizētībā nevarēja neizveidoties struktūras, kas soda vai atalgo par noieto zemes dzīves posmu. Pretējā gadījumā nebūtu Tās Pasaules un Dieva vadošā elementa, un zemes dzive ritētu pašplūsmā. Laikam jau par ļauniem darbiem, vienaldzību un dīkdienību, kas pieļauta uz Zemes, Tajā Pasaulē jāsaņem sods, bet par labiem darbiem, mīlestību un pašrealizāciju - alga. Tas nepieciešams, lai nākamajās šīszemes inkarnācijās pieļautu mazāk kļūdu. Kā notiek sodīšanas vai atalgošanas procedūra? Es nezinu. Bet mēs visi to uzzināsim Tajā Pasaulē. Vienīgais, ko varu ieteikt, - mīliet un esiet labestīgāki.
Dzīvības rats (dzīvība-nāve-dzīviba-nāve…) griežas. Mēs, cilvēki, šīszemes mūžā SoHm principa ietekmē it kā aizmirstam par dzimto To Pasauli, tad atkal tajā atgriežamies, pēc tam atkal ierodamies uz Zemes zem SoHm plīvura, atkal nomirstam - un tā tālāk, lai cilvēks un cilvēce nemitīgi un nepārtraukti progresētu.
Lemūrieši bija laimīgāki par mums. Viņus neietekmēja SoHm princips, jo viņu sabiedribā vairāk bija labā un mazāk sliktā. Viņi jau šeit, uz Zemes, jutās kā Tās Pasaules bērni, bez bailēm atgriezās savā dzimtajā mītnē un padevīgi atkal atgriezās uz Zemes, soli pa solim apgūstot dzīvības fizisko variantu.
Es ceru, ka nākotnē pozitīvie spēki uz Zemes ņems virsroku pār negatīvajiem un nenotiks nekādas globālas kataklizmas vai katastrofas. Tad sabiedribā uz Zemes parādīsies arvien vairāk cilvēku ar tīru dvēseli, uz kuriem neiedarbosies bloķējošais Tās Pasaules SoHm princips. Šie cilvēki nesīs cilvēcei smalkās pasaules enerģiju, kas dzivi pārmainis pašā saknē. Viņi uz Zemes nostiprinās galveno cilvēka būtību - izpausties kā makrokosma mikrokosmam. (Jn reiz, kad labestība un mīlestiba būtiski pārspēs ļaunumu, SoHm princips tiks atcelts visai cilvēcei. Tad visi jutīsies kā īsti Tās Pasaules bērni, izmantos un papildinās tās milzīgās zināšanas.
Es domāju, ka jau tuvākajā laikā parādīsies jauna vienota reliģija, kuras pamatā būs nevis pasaku alegorijas, bet nopietna zinātniska pieeja. Valstu robežas izzudis, izveidosies vienota šiszemes valoda. Progresēs sazināšanās domu pārraides ceļā. Parādīsies vienota zemes pārvalde, kas atgādinās vienoto Tās Pasaules vadošo centru - Dievu. Cilvēki vadīt mācīsies no Dieva; viņi, tāpat kā Dievs, nevadis ar ļaunumu, bet pamatosies vieni- gi uz labestību un mīlestibu.
Vētrains progress sāksies bridi, kad cilvēki masveidā patiesi ticēs Dievam, Tai Pasaulei un izjutīs sevi kā daļiņu no tās.
Beidzot rakstit šo grāmatu, es gribēju sniegt dažas apkopojošas rekomendācijas saistībā ar iepriekš teikto. Taču jutu, ka šis rekomendācijas atgādinās parastu reliģisku sprediķi. Es pat šajā sakaribā uztraucos, jo tūlīt izveidojās asociācija ar garlaicīgu kulta kalpa balsi. Bet tad sapratu, ka tā tam arī jābūt, jo gan reliģijas, gan mēs esam nonākuši pie vienota slēdziena par cilvēciskās pašpilnveidošanās ceļiem, kuras mērķis ir cilvēces progress. Un tikai pēc tam es sāku patiesi ticēt Dievam un ar dziļu cieņu izturēties pret reliģijas kalpiem, kuri gadu tūkstošus ir saglabājuši patiesas zināšanas, par spīti cilvēku mežonibai un neizglītotībai.
Un tomēr es šajā sakaribā atļaušos dažas rekomendācijas. No rīta, izgājuši uz ielas, centieties skatīties uz citiem cilvēkiem ar milestību un teikt viņiem labestīgus, patīkamus vārdus. Jūs tūlīt pat jutīsieties laimigs, kad preti sniegsies cilvēki ar saviem priekiem un bēdām. Nebēdājiet, ja satiksiet neizpratni vai ļaunumu, neatbildiet uz ļaunu ar ļaunu - tas prasa pašcieņu un lepnumu. Nepārvērtieties par tukšvārdu sludinātāju - tam nav jēgas. Centieties ar saviem darbiem un rīcību parādīt, ka labais tik un tā uzvarēs ļauno. Saprotiet, ka bez cīņas ar ļaunumu nebūs progresa, ka cīņa ar ļaunumu ir normāls cilvēka stāvoklis. Bez šaubīšanās sodiet citu cilvēku par ļaunu darbu, jo sods labā dēļ ir labā izpausme, bet vienaldzība ir ļaunums. Ieklausieties savā sirdsapziņā. Strādājiet līdz septītajiem sviedriem, sevi nežēlojot, jūtiet līdzi, iemiliet…
Iztēlojieties lemūriešu civilizāciju. Kādā skaistuma varenībā tolaik plauka mīlestība un labestība, kas bija viņu pasakainās civilizācijas pamats! Cln ar kādu neaptveramu varenibu Tajā Pasaulē bango mīlestība un labestība, kas radījusi pašu To Pasauli un Dievu! Mēs to visu tur uzzināsim…
Tiešā nozīmē mēs - ārieši - esam cēlušies no atlantiem. Bet visu cilvēci uz Zemes ir radījis Dievs un Tā Pasaule. Cilvēks ir tapis labestības un mīlestības uzvarā pār ļauno, labestība un mīlestība ir cilvēka pilnveidošanās galvenie kritēriji un nosaka cilvēces progresu.
Mūsu fiziskajā pasaulē pagaidām ir pārāk daudz ļauna. Tāpēc mūs apdrošina. Dziļā zemzemē atrodas Cilvēces genofonds, un tur iekonservētos dažādu civilizāciju pārstāvjus nevar aptaustīt, jo mūsu pa pusei mežonīgā ziņkāre nav tā vērta. Ja mēs paši sevi iznīcināsim, viņi iznāks un dzīs jaunus dzīvības asnus uz Zemes.
Bet, lai tā nenotiktu, centieties rīt, izgājuši uz ielas, palūkoties garāmgājējos ar labestību un mīlestību.