Tātad, analizējot dažādu rasu pārstāvju acis, mēs secinājām, ka mūsdienu cilvēce radusies no vienas - tibetiešu saknes. (Jn tūlīt rodas nākamais jautājums: bet kas sākotnēji radīja cilvēci Tibetā? Kas gan bija mūsdienu cilvēka ciltsmāte un ciltstēvs?
Pastāv neskaitāmas hipotēzes par cilvēces izcelšanos uz Zemes. Materiālistiskas ievirzes zinātnieku vairākums uzskata, ka cilvēks cēlies no pērtiķa. Pierādījumu tam viņi saskata arheoloģiskajos atradumos (pirmatnējie cilvēki un to darbarīki - akmens cirvji u.tml.). Ir izsekota skaidra attīstibas dinamika no cilvēkveidīgā pērtiķa lidz visnotaļ mūsdienīgam cilvēkam. Tam neticēt it kā nebūtu pamata.
Taču visu šo procesu tieši tikpat skaidri var iztēloties pretējā virzienā - no cilvēka līdz pērtiķim. (Jn pierādījumu nepavisam nav mazāk kā Darvina izvirzītajai hipotēzei: uz Zemes mīt ne mazums mežonīgu cilšu, kuru primitīvisma pakāpe ir tāda, ka šie ļaudis ir daudz tuvāk pērtiķim nekā cilvēkam. Tāpēc uzskats, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, nepavisam nav tik pārliecinošs, kā tas šķiet pirmajā mirklī.
Daži zinātnieki uzskata, ka cilvēces avots ir sniega cilvēks. Laikam jau nemēdz būt dūmu bez uguns un sniega cilvēks patiešām pastāv - daudzās tautās stāsta leģendu par sniega cilvēku (Tibetā - par jetiju, Jakutijā - par čučunu u.tml.). Taču rast
pārliecinošas analoģijas starp sniega cilvēku un cilvēku (homo sapieris) zinātniskā aspektā pagaidām nav iespējams.
Pastāv viedoklis, ka cilvēka sēklu uz Zemes atnesuši citplanētieši, taču pagaidām arī šai hipotēzei nav nekādu nopietnu pierādījumu.
Ikviens izglitots cilvēks ir dzirdējis leģendas par varenajiem atlantiem, kuri uz Zemes mituši neatminamos laikos. Speciālā literatūrā (Helēna Bla- vatska, austrumu reliģijās u.c.) minēts, ka pirms mums uz Zemes dzīvojušas vairākas civilizācijas, kuru attīstības līmenis bijis daudz augstāks par mūsējo. Varbūt tieši atlanti, kas gāja bojā globālā kataklizmā, deva mūsdienu cilvēces aizmetni? Varbūt te sava ietekme ir noslēpumainajai Šam- balai, kas, pēc leģendu vēstījuma, arī atrodas Tibetā? Varbūt ir taisnība reliģijai, kas apgalvo, ka cilvēku uz Zemes radījis Dievs, iemiesojot Garu, un, vēsturiski attīstoties daudzpakāpju civilizāciju veidolā, cilvēks nokļuvis līdz mūsdienām?
Domādams par šiem jautājumiem, es tomēr centos saglabāt zinātnisku pieeju problēmai, kaut gan šādu veidu pētījumos nav pamata cerēt uz tiešu, neapstrīdamu pierādījumu iegūšanu.
Ja reiz mēs esam sākuši šo problēmu pētīt, analizējot acis, es nodomāju, tāpat jāturpina arī uz priekšu. Tātad cilvēces statistiski vidējās acis, tēlaini runājot, lokalizējas Tibetā. Iespējams, ka šis fakts ir nejauša tibetiešu rases acu anatomiska variācija, bet varbūt tam ir daudz dziļāka un pat noslēpumaina jēga. Varbūt senie cilvēki ir zinājuši, kas ir oftalmoģeometrija, un savu acu attēlu veidā Tibetā atstājuši liecības, lai pēc tām varētu atveidot viņu izskatu? Varbūt tieši statistiski vidējās acis ir atslēga, kas palīdzēs atminēt cilvēces galveno jautājumu - no kā mēs esam cēlušies?
Taču neskaitāmie varbūt nekādi nespēja remdēt manu ziņkāri. Vajadzēja meklēt faktus.
Tibetas temp ļu vizītkarte
Mans draugs un oftalmoģeometrisko pētījumu līdzgaitnieks Valērijs Lobankovs [3] devās uz tibetu, lai uzkāptu kādā no Hima- laju virsotnēm. Pirms aizbraukšanas es viņam teicu:
- Paklau, Valēriji Paskaties, lūdzu, vai Tibetā - tempļos vai pagodās - nav redzami kaut kādi acu attēli. Pats saproti - nav dūmu bez uguns; iznāk, ka cilvēces statistiski uidējās acis atrodas Tibetā…
Pēc mēneša Valērijs Lobankovs atgriezās no Tibetas, tūlīt pat man piezvanīja un teica:
- Zini ko, Ernst! Tev izrādās taisnība!
- Kas par lietu?
- Vai tu kādreiz esi ko dzirdējis par Tibetas tempļu vizītkarti?
Neparastās acis uz tibetiešu tempļa ārsienas
- Nē, kas tā tāda? Es jau Tibetā nekad neesmu bijis…
- Katram tibetiešu templim, - stāstīja Lobankovs, - par vizītkarti kalpo milzīgu, neparastu acu attēls. Milzīgu! Neparastu! Tās veras tevī tā, it kā viss templis uz tevi skatītos…
Budistu templis (Katmandu)
- Kas tās par acīm?
- Neparastas! Ne tādas kā cilvēkiem! Turklāt attēlota tieši tā sejas daļa, kuru mēs vērtējam oftalmoģeometriskajos pētījumos. Neticama sagadīšanās! Es biju šokā, kad tās ieraudzīju, - tieši tas pats, ko mēs pētijām cilvēkos, tajās ir visi mūsu oftalmoģeometriskie parametri, tikai acis pavisam citādas!
- Tā nekas! - es pat iesvilpos aiz pārsteiguma.
- Turklāt pilnīgi visus tibetiešu tempļus rotā šādu acu atveidojums. Tās ir milzīgas - pāri pusei sienas. Kāds patiešām tās atstājis kā svētu zīmi, - turpināja Lobankovs. - Klausies, nu gan ir interesanti sanācis: izskaitļojām statistiski vidējās acis, pieņēmām, ka tāpat vien tas nevar būt, un tad…
- Laikam jau ne velti statistiski vidējām acīm piemit tāda noslēpumainība! Zinātniskā loģika mūs nepievīla…
- Nekur citur pasaulē nekā tamlīdzīga nav. Nevienā pasaules dievnamā nav attēlotas acis. Tikai Tibetā, kur vidēji statistiskās acis…
- Vai tu lamām vaicāji, kas tās par acīm? - es pajautāju.
- Protams, daži no viņiem, galvenokārt zema ranga, teica, ka tās ir Būdas acis, bet citi, augstāka ranga, klusē, neko nestāsta.
- Vai tu augstākā ranga lamas iztaujāji pietiekami uzstājīgi? Kas tās par acīm?
- Biju pietiekami noteikts. Tikai… viņi neko nestāsta, aizvirza sarunu sāņus, un jūtams, ka šo acu noslēpums viņiem ir ļoti svarīgs. Šis simbols stāsta par kaut ko ļoti principiālu, - turpināja Lobankovs.
- Vai tu tās acis nofotografēji?
- Protams! Arī ar videokameru nofilmēju.
Tajā pašā dienā mēs ar Lobankovu satikāmies. Kopā ar viņu un Valentīnu Jakovļevu ievadījām neparasto acu attēlu datorā. Shematizējām tās pēc oftalmoģeometriskajiem pamatkritērijiem un ķērāmies pie analizēs. Jau iepriekš es šajā grāmatā minēju,
ka, izmantojot oftalmoģeometrijas principus, var nosacīti precīzi atveidot cilvēka izskatu. Mēs to izdarījām un rekonstruējām tā cilvēka izskatu, kura acis raugās no Tibetas tempļiem.
Ko st āsta uz tibetas tempļu sienām attēlotās acis
Es neiedziļināšos detaļās, sīkāk nestāstīšu par tā cilvēka, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem, veidola rekonstrukcijas metodiku, lai nepiegružotu stāstījumu ar sausu matemātisku analīzi. Minēšu tikai, lūk, ko.
Pirmkārt, uzkritoša šķiet virsdegunes neesamība, kas vienmēr parādās parastu acu attēlos. Par ko tas liecina? Ir zināms, ka mūsdienu cilvēkiem virsdegune aizklāj daļu redzes lauka no iekšpuses: ārēji redzes lauks veido 80-90 grādusv iekšēji - 35-45 grādus. Tāpēc mūsdienu cilvēkiem piemīt binokulāra redze (redzes spēja ar divām acīm, kas ļauj saskatīt priekšmeta apjomu un attālumu līdz tam) tikai 35-45 grādu robežās, bet ne 80-90 grādos no visām pusēm. Šī neērtība, ko sagādā virsdegune, dienas gaismā ir gandrīz nepamanāma, vairāk tā traucē mākslīgajā apgaismojumā, bet sarkana luktura gaismā tā jaušami traucē, apgrūtinot orientēšanos telpā. Ja cilvēkiem virsdegunes vairs nebūs, viņu bin- okulārā redze veidosies 80-90 grādos uz visām pusēm, kas atvieglos ari orientēšanos telpā sarkanā gaismā.
Varbūt neparasto tibetiešu acu īpašnieks dzīvojis sarkanas gaismas apstākļos? Šāds pieņēmums varēja būt pamatots, jo, ņemot vērā redzes funkciju nozīmīgumu, jāpastāv adaptācijas mehānismiem, kas ļautu maksimāli redzi uzlabot. Adaptācijas
mehānisms bez virsdegunes nav tik svarīgs parastā dienas gaismā, taču sarkanas gaismas apstākļos tas ir ļoti nozīmīgs.
Tad es paņēmu lielā gaišreģa Nostradama grāmatu (1555. gads) un tajā izlasīju, ka iepriekšējā atlantu civilizācija pastāvēja, dzīvojot tumšsarkanos toņos: debesis bija sarkanas, koki - purpursārti utt. No tā varēja secināt, ka uz tibetiešu tempļiem attēlotas iepriekšējās civilizācijas cilvēka - leģendārā atlanta - acis.
Bet pašlaik debesis ir zilas, un mūsu acis ir ar tām apradušas. Man šķiet, ka, mainoties Zemes griešanās asij, jāmainās arī debesu krāsai. Tajā pašā Nostradama darbā es izlasīju, ka globālas katastrofas rezultātā, kurā gāja bojā atlanti, mainījās Zemes griešanās ass un izkustējās poli.
Otrkārt, uzmanību piesaista neparastais acu augšējo plakstiņu izliekums. Mūsdienu cilvēka acu plakstiņiem ir precīza varavīksnes forma, toties iepriekšminētajām acīm augšējo plakstiņu centrā ir izliekums uz leju, kas it kā karājas virs radzenes.
Par ko tas var liecināt? Pirmām kārtām par to, ka acu sprauga mirkšķinot neaizveras pilnībā, jo to traucē augšējā plakstiņa izliekums. Šādā gadījumā acis spēj saglabāt perifēro redzi caur
radzenes sānu daļu. Bet, tā kā virsdegunes nav un redze ir binokulāra visā redzes laukā, neparasto tibetiešu acu ipašnieks spēj redzēt ari ar pievērtām acim. Protams, tāda redze nebūs ļoti laba, toties visnotaļ pietiekama, lai orientētos telpā.
Mūsdienu cilvēka acim nevar piemist tamlidziga orientēšanās redze puspievērtā acu stāvokli, jo viņam nav galējās perifērās binokulārās redzes (virsdegunes dēļ) un augšējam plakstiņam nepiemit spēja noslēgt galveno radzenes virsmas laukumu, atstājot daļēji atklātu pārējo acu spraugu daļu.
Neparasto tibetiešu acu spēja saglabāt orientējošo redzi
Neparasto acu īpašnieki pa pusei mitinājās ūdenī
pievērtā acu stāvoklī izraisīja vēl viena adaptācijas mehānisma rašanos - garus gan uz iekšu, gan uz leju izstieptus acu spraugas stūrus. Tas liecina par pastiprinātu lakrimāciju (pastiprinātu asaru izdalīšanos un aizplūšanu), kas nepieciešams acu mitruma saglabāšanai, kad nepilnīgi aizveras acu sprauga.
Kā var izskaidrot nepieciešamību nepilnīgi aizvērt acu spraugu, turklāt saglabājot orientējošo redzi? Mēs tam neradām nevienu citu skaidrojumu, kā nepieciešamību aizsargāt maigo radzeni, ātri peldot zem ūdens. Cilvēks, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām, varēja ātri peldēt zem ūdens, piesedzot viegli traumējamo radzeni ar augšējā plakstiņa izliekumu un tajā pašā laikā saglabājot orientēšanās spēju. Tādu acu esamibai jāliecina par to, ka šie cilvēki pa pusei mitinājās ūdenī.
Nostradama grāmatā es izlasīju, ka atlanti dzīvoja uz tajā laikā neskaitāmām salām un viņiem bija zemūdens plantācijas, kurās viņi audzēja savus jūras pārtikas produktus. Tātad, izmantojot lauksaimniecības zemūdens variantu, viņi bija spiesti pa pusei mitināties ūdenī.
Šis secinājums mums sniedza vēl vienu papildinājumu hipotētiskā atlanta veidolam. Šiem cilvēkiem vajadzēja būt lielam krūškurvim un attistītām plaušām, lai niršanai sakrātu lielus gaisa krājumus.
Diemžēl šo aprēķinu periodā mēs nespējām iedomāties par vēl vienu atšķirīgu atlantu pazīmi - peldplēvēm starp roku un kāju pirkstiem, kaut gan tas loģiski izrietēja no minētā secināju-
ma. Ziņas par atlantu peldplēvju esamību mēs ieguvām tikai Tibetas ekspedīcijas laikā.
Treškārt, tibetiešu tempļu attēlos deguna vietā rādīta sprog- veida spirālīte. Kas tā ir? Atceroties pieņēmumus, ka atlanti pa pusei mitinājās ūdenī, var domāt, ka spirālīte veic vārstuļveida elpošanas atveres funkciju. Līdzīga vārstuļveida elpošanas atveres anatomiskā uzbūve ir jūras dzīvniekiem (delfīniem, vaļiem u.c.), jo tā atšķirībā no parasta deguna noteikti neļauj ūdenim ieplūst elpošanas ceļos, atrodoties zem ūdens.
Mums neizdevās atrast nevienu citu izskaidrojumu spirālītes pielietojumam, izņemot to, ka tā bija piemērošanās dzivei pa daļai ūdenī. Par spirālīti palika neskaidri divi momenti: kāpēc vārstuļveida atvere sagriezta kā spirāle un kāpēc pastāv spraug- veida elpošanas atveres turpinājums uz leju? Tobrīd mēs vēl nebijām tikušies ar Anantu Krišnu un nezinājām, ka spirālīte rada skaņu. Toreiz Veners Hafarovs vēl nebija veicis embrioanato- miskos pētījumus un nebija secinājis, ka šiem pa pusei ūdens, pa pusei sauszemes iemītniekiem iespējami žaunu elementi. Bet par to vēlāk.
Ceturtkārt, Tibetas tempļu attēlos mazliet augstāk par acu centru uzzīmēts pilienveida plankumiņš. Tas atrodas apmēram
tajā vietā, kur indiešu sievietes zimē kosmētisko plankumiņu. Kas tas ir? Var pieņemt, ka pilienveida plankumiņš attēlo hipotētisko trešo aci.
Ir zināms, ka kaut kad senatnē cilvēkiem bija trešā acs (par to liecina embrioloģijas dati). Šobrid mūsdienu cilvēkiem tas palicis kā rudiments - čiekurveida dziedzeris (epifize), kas paslēpts dziļi smadzenēs. Trešā acs tika uzskatita par cilvēka bioenerģijas (telepātijas u.c.) orgānu un, kā vēsta leģendas, varēja darit brinumus - no liela attāluma sūtit domas, ietekmēt gravitāciju, ārstēt slimības u.tml. Bet indiešu sievietes, iespējams, uz pieres zīmē minēto plankumiņu kā simboliskas atmiņas par brīnumaino orgānu.
Es atvēru Nostradama grāmatu un tajā izlasīju, ka leģendārie atlanti ar iekšējo cilvēcisko enerģiju, kas tika saņemta caur trešo aci, spēja viegli pārvietot milzigus smagumus it kā ar skatienu un celt monumentālas būves (piramīdas u.tml.).
Grūti pateikt, kas uzcēlis piramīdas. Taču nevar noliegt, ka tās būvējuši atlanti jau pirms mūsdienu cilvēku ēras. Lai neapvainojas ēģiptieši un meksikāņi, taču visnotaļ iespējams, ka viņi piramīdas nav cēluši, - viņu senči gluži vienkārši ieradās piramīdu zemē un sāka dzīvot netālu no akmens kolosiem.
Pamatojoties uz visu iepriekšminēto, mēs izvirzījām hipotēzi,
ka uz tibetiešu tempļiem attēlotas iepriekšējās civilizācijas pārstāvju - atlantu - acis. Šo acu analizē liecināja, ka hipotētiskie atlanti bija varenas miesasbūves, acīmredzot ari liela auguma, pa pusei mitinājās ūdeni un saimnieciskajā darbibā izmantoja trešās acs spēku.
Mūs atkal un atkal pārsteidza apbrinojamā sakritība - mūsdienu cilvēku statistiski vidējās acis lokalizējas Tibetā, un tieši šeit hipotētiskie atlanti atstājuši atmiņas par sevi acu attēlu veidolā, pēc kurām principā var spriest par viņu ārieni un dzivesveidu.
Iegūtajām atziņām mēs ticējām un neticējām. Taču drīz zināmu pārliecību par to, ka nekļūdāmies, guvām no cilvēka, vārdā Ananta Krišna.
Tas notika 1995. gada septembrī konferences laikā Krimā. Šai konferencei bija sirdsgudrs nosaukums - "Ekoloģijas un cilvēka garīgās veselības fundamentālie pamati", taču tās būtība izpaudās tādējādi, ka šeit sapulcējās ļaudis, kuri nodevās tā dēvētajai parazinātnei. Galvenokārt tie bija burvji, magi, ekstrasensi, raganas un tamlīdzīgi cilvēki ar īpašām spējām, taču bija arī daudz nopietnu zinātnieku no dažādām valstim (Indijas, Šveices, Vācijas, ASV u.c.), kuru intereses ietvēra tamlīdzīgas problēmas.
Šajā konferencē man deva iespēju nolasīt plenārziņojumu. Izmantojot slaidus, es raksturoju iepriekšminētos zinātniskos pētījumus, uzsverot loģisko pieeju problēmai un sākot ar jautājumu "Kāpēc mēs skatāmies cits citam acīs?", bet nobeidzot ar hipotētiskā atlanta ārienes aprakstu. Es runāju angliski, katru frāzi tulkodams arī krieviski, tāpēc visa zāle mani labi saprata.
Referāts izraisīja plašu interesi, man uzdeva daudz jautājumu, tos apsprieda. Kuluāros pie manis pienāca cilvēks indieša ģērbā un skaidri, precizi teica: viņš nekad nav varējis iedomāties, ka rietumu zinātnieks loģiski tuvosies viena no austrumu galveno noslēpumu atklājumam.
- Vai acu attēlu mikla tibetiešu klosteros ir galvenais austrumu noslēpums? - es pavaicāju.
- Ne gluži. Tas ir viens no noslēpumiem, turklāt ne galvenais, - atteica cilvēks indieša apģērbā.
- Bet kāds ir galvenais noslēpums? - Es satrūkos, klusibā aptverot, ka šis cilvēks diezin vai te, gaiteni, atklās man noslēpumus.
- Jūs esat ko dzirdējis par tibetiešu lamu noslēpumu? - viņš atbildēja ar pretjautājumu.
- Jā, esmu dzirdējis, ka tāds pastāv. Bet neko sikāk nezinu.
- Tāpēc jau noslēpums ir noslēpums, ka neviens par to neko nezina, - daudznozimigi noteica indietis.
- Kā jūs sauc?
- Es esmu Meistars Ananta Krišna.
Mēs apmainījāmies ar vizitkartēm un norunājām pēc dažām stundām tikties viesnicā.
- Kā saprast vārdu "Meistars"? - Es turpināju iztaujāšanu nu jau viesnīcā.
-Meistari ir īpaša austrumu reliģisko darbinieku kategorija, kas ir izredzēti zināt dažus noslēpumus, - atbildēja Ananta Krišna.
- Kādus noslēpumus?
- Gn tomēr?
- Senatnes noslēpumus…
- Vai jūs par tiem varat kaut ko pastāstīt?
- Izlasiet Helēnas Blavatskas "Slepeno doktrīnu". Cik noprotu, jūs to neesat lasījis.
- Nē.
Ananta Krišna
- Jūs, krievi, esat laimigi. Jūsu zemē ir dzimusi lielākā pasaules Izredzētā - Blavatska. Šajā grāmatā jūs varat atrast daudz senatnes noslēpumu. Tiesa, to, kas tajā rakstīts, ir grūti saprast, jo tajā ir ipaša dievišķā loģika. Bet, ja jūs iepazīsiet austrumu loģiku un austrumu zināšanas par senatni, spēsiet saprast ari Bla- vatsku.
- Varbūt pamēģināsim turpināt atklātu dialogu? - es uzstāju.
- Pamēģināsim. Taču jums nepietiks austrumu zināšanu. Jūs esat rietumu zinātnieks, - atvairījās Ananta Krišna.
- Vai jūs īsumā varētu raksturot austrumu zināšanu būtību par senatni?
- Jā, protams…
Tad Ananta Krišna ilgi stāstija, runu bērtin piebērdams ar vārdiem "labestība", "mīlestība", "līdzcietība", "ciešanas", "ļaunums", no kuras es itin neko nesapratu. Es tikai delikāti māju ar galvu, cenzdamies uztvert loģisko jēgu, taču man nekas neizdevās. Es ticēju Anantam Krišnam, ka viņš runā par būtību, taču tādu postulātu kā mīlestība, labais un ļaunais sadzīviskā izpratne man neļāva uztvert jautājuma kopsaucēju.
Vilies es novirzīju sarunu uz sev daudz labāk saprotamo rietumnieciski zinātnisko stilu:
- Sakiet, Krišnas kungs, vai mana tibetiešu tempļu attēlu analizē ir pareiza?
- Jā, pareiza.
- Vai šīs acis ir atlanta acis?
- Mēs senos ļaudis dēvējam citādi.
- Kam pieder šis acis? - es centos izdibināt.
- Tās ir Viņa acis.
- Kas ir Viņš?
- Viņš ir Dieva Dēls. Viņš ir radījis cilvēci, kas pašlaik mīt uz Zemes, sniedzis tai zināšanas, mācījis progresēt un neļāvis aiziet bojā. Tieši šādi raditā cilvēce ir izplatījusies pasaulē.
- No kurienes radies Dieva Dēls?
- (Jn tomēr?
- (Jz Zemes dzīvojusi un dzīvo liela Dieva Dēlu cilts.
- Dzivo? Kur? Šambalā?
- Starp citu, spirālīte deguna vietā šiem Dižajiem cilvēkiem ne tikai veica elpošanas atveres uzdevumu, bet arī skaņas raditāja aparāta funkcijas, - uz citu tematu sarunu novirzīja Ananta Krišna.
- Viņi runāja ar degunu, nevis kaklu? - es taujāju.
- Jā. Turklāt varēja runāt ļoti plašā diapazonā - no ultraskaņas lidz infrasarkanajiem stariem. Tāpēc viņu valoda bija daudz piesātinātāka un bagātāka nekā mūsējā. Viņi izmantoja arī tele- pātisko saziņu. Galva viņiem bija lielāka. Tie lietoja tikai mīkstu barību. Viņi skaidri un svēti glabāja divas galvenās skaņas: "So" un "Hm" un dzīvoja pēc SoHm likumiem.
- Kas ir SoHm? Kāpēc šīs skaņas bija pašas galvenās?
- Diezin vai jūs spēsiet saprast, kas ir SoHm. Tā ir vesela filozofija, - atbildēja Ananta Krišna.
Es vēl iztaujāju Anantu Krišnu, taču sapratu, ka daudz ko viņš tikai nojauš, un arī man daudz ko bija grūti saprast. Tolaik es vēl nezināju, ka man priekšā milzīgi pūliņi, lai kaut nedaudz aptvertu senatnes filozofiju. Es vēl nesapratu pēdējā Dižā SoHm vēstījuma nozīmi, neapjēdzu tā daudzpusību un liktenīgo nozīmi mūsu civilizācijai, toties visas manas domas rosījās ap šīm neparastajām skaņām.
Tobrīd es nevarēju iedomāties, ka acis, kas attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām, nav vis atlantu acis, bet pieder vēl daudz senākai un noslēpumainākai Zemes civilizācijai, tai, kuru Ananta Krišna nosauca par Dieva Dēliem. Pie ši secinājuma es nonācu diezgan pavēlā grāmatas rakstīšanas brīdī, tāpēc lielākajā šīs grāmatas daļā tibetiešu tempļos attēlotās acis es saukšu par atlantu acīm.
Tomēr jau tolaik, kad vēl tikko beidzu divaino acu analīzi, mani mocīja jautājums: no kurienes uzradušies senās Zemes civilizācijas pārstāvji salīdzinoši vēlīnā vēstures periodā? Vai viņi sen izmiruši?
Vai uz Zemes m īt seno civilizāciju pārstāvji?
Droši vien ir taisnība, ka pirms mums uz Zemes pastāvējušas citas civilizācijas. Tās sasniedza augstu tehnokrātisko līmeni, kad spēka izmantošana ļauniem nolūkiem kļuva liktenīga - civilizācijas pašiznīcinājās. Tad uz iepriekšējās civilizācijas drupām radās jauna, un tā tālāk.
Pieņemsim, ka tagad, pašreizējā tehnokrātiskajā līmenī, mūsu - āriešu zemes civilizācijā kāds no lielvalstu (ASV, Krievijas) vadītājiem piespiedis atomkara podziņu, cilvēce aizies bojā - aukstā (iestāsies atomziema) un apstarotā planēta kļūs dzīvībai nepiemērota.
Ļauno nodomu spēks ir milzigs. Ļauni nodomi virza tehno-
gēno spēku uz graušanu, iznicināšanu un var novest pie civilizācijas pašiznīcināšanās. Pagaidām mēs vēl slikti saprotam labā un ļaunā spēku, taču tajos, bez šaubām, ielikta milziga vara. Ne velti labā kults izraisa progresu, bet ļaunuma un varas kults - graujošu darbību un karus. Tāpēc cilvēciskās sabiedrības garigā attīstība labā nozimē ir principiāli būtiska un tā iemiesojas arī materiāli.
Man šķiet, ka Japāna ir viena no garīgā ziņā visaugstāk attistītajām valstīm (esmu tur bijis trīs reizes un varu par to spriest), bet ASV - viena no garīgā nozīmē visnabadzīgākajām zemēm (esmu tur bijis daudzkārt un ari varu par to spriest). Japānā mūsdienās uz vienu iedzīvotāju ieņēmumi ir 35 tūkstoši dolāru gadā, bet ASV - 19 tūkstoši dolāru gadā. Turklāt pēdējā pasaules kara gados Japāna tika izpostīta un okupēta, bet ASV savās bankās uzkrāja galveno pasaules kapitālu. Nācijas garigā potenciāla nozīme izrādījās augstāka.
Vai patiešām cilvēce uz Zemes tik krasi šūpojas labo un ļauno nodomu svaros? Vai patiešām nepastāv kaut kāds planetārs mehānisms, kas sniedz garantijas tam, ka pēc globālām katastrofām uz Zemes dzīvība turpināsies? Vai patiešām Zemes civilizāciju garīgās un materiālās vērtības neatgriezeniski pēc to bojāejas aiziet zudībā?
Loģiski spriežot, tā nevajadzētu būt - uz Zemes jāpastāv mehānismam, kas nodrošina dzivibas turpināšanās garantiju globālu kataklizmu gadījumā.
No kurienes Tibetā radies Dieva Dēls mūsu civilizācijas ļaužu vidū? Viņš taču nevarēja nokrist no debesim.
Ja tibetiešu tempļos attēlotas Dieva Dēla acis, tas nozimē, ka mūsu
No kurienes viņš ir ieradies?
civilizācijas ļaudis viņu ir reāli redzējuši un ar viņu kontaktējušies. No kurienes viņš cēlies?
Nevilšus rodas doma par savdabīgu iepriekšējo civilizāciju pārstāvju glabātavu zemē, no kurienes šie senie ļaudis var iznākt ārā un parādīties mūsu vidū. Kas tā ir par glabātavu? Sambala?
Visi šie jautājumi satrauca mani un manus draugus. Lai uz tiem pacenstos atbildēt, mēs devāmies izpētes ekspedīcijā uz Hima- lajiem.
Tolaik mēs vēl nesapratām, ka galvenos panākumus ekspedīcijā gūsim, pateicoties hipotētiskā atlanta jeb Dieva Dēla?) zīmējumam, ko bijām izveidojuši, pamatojoties uz acu attēliem tibetiešu tempļos.