Jau Krimas starptautiskā kongresa laikā vairāki Starptautiskās zinātņu akadēmijas akadēmiķi no dažādām valstīm noklausījās mūsu referātu, ļoti par to interesējās un ar mani daudz diskutēja. Tieši viņi rekomendēja mani, arī Starptautiskās zinātņu akadēmijas locekli, veikt ekspedīciju tās paspārnē.
Godīgi sakot, man tas bija visnotaļ negaidīti, ka ievērojami rietumu un pašmāju zinātnieki salīdzinoši viegli pieņēma tik grūti pierādāmu tematiku. Es esmu pieradis pie zinātnes konservatīvisma, pie tā, ka oponenti pieprasa absolūtus pierādījumus, kādu dabā gandrīz nemēdz būt, jo pasaulē viss ir nosacīts, pie tā, ka mūsdienu zinātne slikti uztver pētījumu loģisko ceļu, ja tas pamatots ar intuitīvo pieeju, un uzskata mūsdienu zinātnes līmeni par dogmu, no kuras novirzīties pa loģikas ceļu skaitās sliktais tonis.
Toreiz es vēl nesapratu, ka loģika, kas pamatojas uz intuitīvām izjūtām, ir reliģiskās izziņas noteicošais moments, ka reliģijas meistariem, ar kuriem mēs tiksimies, mūsu loģiskais ceļš būs galvenais uzticības radītājs, kas ļaus mums atklāt dažas lamu un svami slepenās zināšanas. Tolaik es vēl nezināju, ka loģika ir viena no piecām zinātnēm, ko Buda uzsvēris kā nozīmīgas cilvēces pozitīvajai attīstībai. Man šķita, ka ekspedīcijas piederība Starptautiskajai zinātņu akadēmijai izrādīsies visnotaļ nozīmīga.
Galvenais, no kā mēs baidijāmies, bija iespējamā neuzticēšanās. Nevarēja neņemt vērā dažas pretrunas starp reliģijas atziņām un mūsdienu zinātni, kas Indijā un Nepālā varēja izrādīties ļoti nozīmīgas, kur meditācija, joga un tamlīdzīgi stāvokļi, kas grūti izskaidrojami no mūsdienu zinātnes viedokļa, cieši savijas ar reliģiju un tiek uzskatīti par galvenajiem cilvēka pilnīgošanās ceļiem. Mūs varēja uzskatīt par nesaprātīgiem skolēniem un runāt ar mums primitīvā valodā, lai cik dziļu acu datoranalīzi mēs arī rādītu.
Tāpēc saistījāmies ar Indijas un Nepālas oftalmologu biedrību un ar viņu starpniecibu dažādās pilsētās ieplānojām konferences un paraugoperācijas vietējiem acu ārstiem. Mūsu jaunās operācijas ar transplantācijas materiālu alloplantu, kas pamatojās it kā uz pacienta paša audu (asinsvadu, caurspīdīgās radze-
Oftalmologu konferencē Indijā
Oftalmologu konferencē Indijā
nes, tiklenes, ādas u.tml.) izaudzēšanu, nu jau vairāk nekā des mit gadus izraisa plašu interesi oftalmologu pasaulē, jo spēj palīdzēt tam slimnieku kontingentam, kuru uzskata par bezcerīgu. No pieredzes zinājām, ka daudziem acu ārstiem viņu pilsētās ir nesatricināmi augsta reputācija, ko nevar salīdzināt pat ar visaugstāko administratīvo reputāciju.
Ja ievērojamākie valsts oftalmologi mūs stādīs priekšā kā reliģijas meistarus, tam varētu būt ļoti liela nozīme, it sevišķi tāpēc, ka acis, kurām mēs atdodam redzi, dažādās valodās tiek dēvētas par dvēseles spoguli.
Maršruts, kuru izraudzījāmies, veda cauri daudzām Indijas un Nepālas pilsētām un apdzīvotām vietām, kur bija koncentrēti zinātniskā aspektā visinteresantākie hinduistu un budistu tempļi.
"SoHM
Šajās pilsētās mēs plānojām tikties ar zinātniekiem, kas pēta reliģijas vēsturi. Plānojām ari nokļūt līdz mazajām Nepālas pagodām, kas atrodas tālu kalnos, un parunāt ar vientuļiem mūkiem. (Jz Indiju devāmies trijatā: Sergejs Seļiverstovs, Veners Hafarovs un es. No Indijas mums vajadzēja lidot uz Nepālu, kur jau agrāk būtu ieradušies Valērijs Lobankovs un Valentīna Jakovļeva, lai veiktu sagatavošanās pētījumus. Indijā un Nepālā mums pievienojās ekspedīcijas dalībnieki no Indijas (doktors Pasriča) un Nepālas (Šerskands Ariels un Kirams Budačaraija). Par laimi, mēs visi runājām angliski, dažs labāk, dažs sliktāk, taču visi varējām sazināties šajā valodā, kas nu kļuvusi par starptautiskas saziņas valodu. Indietis un ne- pālieši prata ari vietējās valodas: nepāliešu un hindi.