DRIVA VIDARA,
islandiešu rakstniece
NO SINDBADA JŪRASBRAUCĒJA PIEZĪMĒM
Kā vienmēr, vilnis izmeta viņu krastā. Gluži viens viņš stāv jūras krastā un kliedz, un dzird, kā kalnos atsaucas atbalss. Nekādas citas atbildes nav. Nekur ne dzīvas dvēseles. Virs kalnu grēdas mirguļo ledāji. Viņš raugās uz savām rokām un pamana, cik ļoti tās novājējušas pēc ilgās badošanās, bet maizes vietā visapkārt tikai akmeņi. Viņš atrod ķērpju krūmiņu un apēd to. Liedagā patrāpās sāļas ūdenszāles, un viņš košļā tās. Sajutis slāpes, viņš pieplok pie kalnu strauta un dzer. Aizsnaudies straut- malā, viņš sapņo, ka ir viens, un pamodies redz, ka patiešām ir viens. Atceras lielās pilsētas, kurās viņam nācies dzīvot, un turienes nomācošo vientulību. Šeit nav ziedošo dienvidu pļavu, vienīgi tuksnesīgas tāles, viss šeit ir neskarts un pirmatnējs. Pat tad, ja viņš kādreiz aizkļūs līdz cilvēku miteklim, viņš atminēsies šos brīvos plašumus, tikpat brīvus kā tagad viņš pats. Kalnu strauta čalas skan ausīs kā valdzinoša dziesma, kalnu gālēs spoži mirdz ledāji, kurus tikpat kā nav minušas cilvēka kājas, vismaz uz tiem neved nekādas stigas.
Viņš devās ceļā.
Kā nokļuva līdz apmetnei, viņš pats lāgā nezina. Pirmā pazīme, kas liecināja par cilvēku tuvumu, bija dziedāšana — gari stiepta, skumīga dziedāšana ar krasām tonalitāšu maiņām un izsaucieniem. Un tad viņš ieraudzīja tos: neliela auguma, melnīgsnējus, ar plakanām sejām, gluži kā okeāna viļņu noslīpētus. Viņš skaļi iekliedzās un nogāzās zemē. Attapās jau būdā. Būdas sienas bija slīpas, un viņam šķita, ka tās gāžas viņam virsū. Griestos vīdēja debesis, zem kurām viņš bija pavadījis tik daudzas naktis. Pie debesīm ledāju atspulgā slīdēja žilbinoši balti mākoņi. Savu mūžu viņš nebija redzējis tik baltus mākoņus, kas nes zemei lietu un sniegu.
Būdā dega uguns, pie pavarda sēdēja sieviete ar krunkainu, koka mizai līdzīgu seju un vārīja ēdienu. Viņš pasveicināja, taču sievietes atbildi nesaprata: valoda viņam bija sveša.
Sieviete atnesa bļodu ar zivīm un aicināja ar zīmēm iebaudīt. Viņš nelikās divreiz lūgties un apēda krietni daudz foreļu. Pēc tam viņam kļuva slikti, un viņš izvēmās. Kad viņš bija atlabi*
viņam patika sēdēt saulgozī pie ieejas būdā. Atbalstījies ar mu guru pret klinti, viņš ar prieku vēroja vietējos iedzīvotājus, kuri ķēra upēs un strautos lašus un foreles. Daži braukāja vienairu laiviņās pa fjorda plašumiem, atsevišķās laivās airētājas bija sievietes, viņas dziedāja un smējās. Pēkšņi atskanēja žēlabaina dziedāšana gluži tāda pati kā toreiz, kad viņš pirmoreiz sastapās ar šejieniešiem, — tur mednieki bija noharpunējuši roni un tagad vilka to uz liedagu. Viņam iegribējās kļūt par roni tāltālā krastā, kur neviens nevarētu viņu noķert.
Visu ziemu viņi bija cietuši badu, bet tagad bija atnācis pavasaris, upēs mudžēt mudžēja laši, ezeros izkusa ledus. .Ritēja saltā pavasara dienas un naktis. Viņš gulēja būdā starp iezemiešiem, iežmiegts no visām pusēm, cilvēki spiedās kā siļķes mucā. Cēlās reizē ar sauli vai arī, kad labpatikās. Ja viņiem nāca miegs, viņi aizmiga, ja pagadījās pie rokas kas ēdams, ieturējās. Šopavasar medības bija neparasti veiksmīgas, un ziemu krastā bija izskalota valzivs, kālab apmetnē tikai reti kāds nomira badā.
Reizēm sievietes sasēdās ap ugunskuru, savēra no zivju acīm krellītes un uzšuva tās uz apģērba, izveidodamas tādus rakstus, ka nenoskatīties. Piegrieza no kažokādas untes, izrotāja tās ar apmalēm, iepriekš ādu tik ilgi mīcot, kamēr tā kļuva žilbinoši balta kā kalnu ledāji. Viņas košļāja roņu taukus, ar kuriem apgaismoja un apsildīja savus mitekļus.
Pamazām Sindbads sāka saprast viņu valodu. Apmetnē dažs sapņoja aizbraukt uz tālajām, siltajām zemēm un dzīvot skaistā mājā, kur no sienām tek strauti un augu gadu netrūkst ēdama. Vairākas reizes šurp bija atbraukuši vīri čīkstošos dāņu zābakos — tas tik ir ko vērtsl Un kur tad vēl svešzemnieku dzēriens! Visā pasaulē nekas nestāv līdzās degvīnam. Tiesa, par tālām zemēm domāja tikai nedaudzi. Kamasungvaka, piemēram, par tām nedomāja itin nemaz.
Kamasungvaka bija jauna meitene. Viņa košļāja roņu taukus un izrakstīja ar krellītēm apģērbu, un vēl darināja untes. Viņa uzšuva apģērbu ari Sindbadam. Kad viņš pajautāja, vai viņš tai kaut mazliet patīkot, Kamasungvaka nesaprata, ko tas nozīmē. Sievietes stāstīja leģendas un šūdināja drēbes. Varbūt ir kāds cits, Sindbads noprasīja, kas tai patīkot vairāk nekā viņš.
— Sievietes gatavo ēdienu un ceļ mājas, — viņa sacīja.
Sindbads pavaicāja, vai Kamasungvaka nebūtu ar mieru kaut
mazliet viņu mīlēt.
— Kad mednieki atgriežas no medībām mājās, rnums sākas viskarstākais darbalaiks, — viņa atbildēja,
Sapratis, ka tādā veidā nekas nav panākams, viņš nodomāja noskūpstīt meiteni. Taču Kamasungvaka tik joti oda pēc ronu taukiem, ka viņam pārgāja patika viņu skūpstīt.
Lai dabūtu sievu, bija jākļūst par mednieku. Medīt Sindbads neprata. Viņš bija uzaudzis pilsētā — tad kā lai viņš nomedī briedi un vēl jo vairāk noharpunē okeāna milzeni — valzivi. Labākajā gadījumā viņš varētu nosist gulbi riesta laikā, bet viņš nezināja pat to, kad gulbji riesto.
Viņš klaiņo pa tuvējo apkārtni, ieklausīdamies neapdzīvoto plašumu šalkoņā, šiem plašumiem ir noslēpumaini dobja balss, sniegbalti gulbju spārni, tumšas ezeru acis. Viņš sauc:
— Ai, kā es gribētu pavadīt šai zemē gadu, tikai gadu, vienu vienīgu gadu, lai pilnām izbaudītu gulbju guldzošās klaigas un vētras aurus! Simtkārt labāk pārtikt no ķērpjiem un forelēm nekā sēdēt siltumā un drošībā pie gaļas podiem.
Fjorda dziļumā draiskojas baltie gulbji. Izdzirduši Sindbada saucienu, viņi smagi atkrīt ūdenī un peld prom. Viņam nāk smiekli — atraduši, no kā baidīties. Viņš sajūt izsalkumu, aiz muguras taču garš ceļš, un, norāvis sauju mārsila lapu, viņš sāk tās zelēt. Viņš uzrāpjas kalnu virsotnēs, izmēra tās soļiem, mēģina noteikt ezeru dziļumu, cenšas ielāgot visas zāles, kādas gadās uziet. Iemet akmeni bezdibenīgā slīkšņā, būdams pārliecināts, ka akmens beigu beigās sasniegs dibenu, un nolemj mest tur akmeņus, kamēr slīkšņa kļūs sausa. Atceļā uz apmetni zem bālganām nakts debesim saule viņam spīd tieši acīs, un nojauta viņam saka, ka rīt būs brīnišķīga diena. Viņš domā par to, kā mērojis šodien kalnus un lejas, iepazinis dažādus augus, noteicis pēc skaņas slīkšņas dziļumu. Bet rīt viņš dosies medībās. Sāks medīt un kļūs slavens visā apmetnē ar savu drosmi, veiklību un attapību. Sagādās krājumus ziemai un glabās tos kupenā.
Pēkšņi turpat tuvumā atskan savāda dipoņa: tieši viņam virsū drāžas baltais lācis. Sākumā bailes viņu pienaglo pie zemes, taču jau nākamajā mirklī viņš jož cik jaudas uz apmetni. Par laimi, būdas ir tuvu, un viņš pagūst aizskriet līdz tām, iekams lācis panācis un saplosījis viņu. Pamanījis vīrus ar ieročiem, lācis metas prom, taču mednieki viņu panāk un nogalina. Sindbadam pienākas āda: tas, kas pirmais ieraudzījis lāci, pēc tradīcijas saņem ādu. Sastapšanos ar balto lāci šai gadalaikā viņš nebija gaidījis. Viņš vispār neko nebija gaidījis. Viņš parāda lāčādu Kamasungvakai. Un uzskata sevi par lielu drosminieku. Kopš šās dienas iezemieši viņu ņem līdzi zvejā, viņš ķer lašus un foreles. Mēģina pietaupīt kaut ko ziemai.
Sāk ziedēt zilenes, tad ziediņi pārvēršas par aizmetņiem, un beidzot ogas ienākas. Rudenī tās kļūst sulīgas un saldas kā medus un sievietes sāk ievākt tās ziemai. Ogas glabājas kausētos roņu taukos.
Okeāns trako. Liego brīzi nomaina aukaini vēji. Iestājās nemīlīgās rudens dienas. Augājs nobālēja, daudzkrāsainību aizstāja vienveidīgs baltums — baltas irbes, balti lāči, balti ledāji, baltas mājas. Kamasungvaka uzšuva viņam kažokādu apģērbu. Dūmvada atverē redzami tumšpelēki, uztūkuši mākoņi sadriskātām apmalēm. Viņš sāka sacerēt dzejoļus. Tādā nostūrī pat Sindbadam nāk prātā vārsmas:
Es miera nerada, lai tālus ceļus gāju, līdz krastā vientuļā no sniega cēlu māju.
Kādā vietā no sniega kupenas rēgojās laukā paegļu krūma galotne. Seit viņš vasarā bija staigājis, šeit bija rotaļājušies bērni, bet tagad viss zem sniega, un zemes ziedēšana tagad šķiet vienkārši neiedomājama.
Viņš mēģina norunāt savas vārsmas Kamasungvakai.
— Kāpēc jums viss atsevišķi? — viņa vaicā. — Pie mums cilvēks, kas sacer vārsmas, prot arī slimības dziedēt, bet tas, kas prot slimības dziedēt, prot arī vārsmas sacerēt. Tad nu tas, kas dziedina, sacer vārsmas un prot vēl dziedāt, ir viens no viscie- nījamākiem cilvēkiem visā apmetnē.
— Ari pie mums ne .vienmēr viss atsevišķi, — viņš saka.
— Nu piemēram, tu saceri vārsmas, bet dziedāt tu neproti. Un burt arī, bet pie mums katram, kas sacer vārsmas, noteikti jāprot arī burt.
— Redz, ko sagribējusi, — viņš atbild. — Pietiek ar to, ka esmu kļuvis mednieks.
— Nezinu, kas tā par zemi, no kurienes tu esi atnācis, — viņa saka. — Turienes cilvēki itin nemaz nav līdzīgi mūsējiem.
— Tu pati nevienam neesi līdzīga. Tu esi ziemeļblāzmas bērns, Šās zemes dvēsele, balto lāču māsa, sniegoto plašumu un ledāju meita, lai gan tai pašā laikā tas netraucē tev būt resnule! un īskājei.
Gribot negribot Sindbadam jāaprod ar roņu tauku smaku.
Viņš bildina Kamasungvaku otrreiz. Taču šoreiz viņš necenšas izdibināt, vai meitene viņu mīl, bet vienkārši vaicā, vai nevaja* dzētu abiem kopā uzcelt māju un pāriet uz turieni dzīvot. Viņa bez vārda runas sāk kopā ar Sindbadu celt sniega māju, viņi izgriež no sagūluša sniega ķieģeļus un liek tos rindās ieslīpi uz iekšpusi, tikai pašā augšā atstādami nelielu atveri dūmiem. Viņi iekārtojas sniega mājā uz baltās lāčādas. Kad viesos ierodas Kamasungvakas māsa, meitene lūdz viņu pateikt visiem pārējiem, ka viņa paliks pie Sindbada. Māsa izpilda viņai uzticēto uzdevumu.
Dažas dienas pēc tam, kad viņi bija apmetušies jaunajā miteklī, sniega mājas sienas no iekšpuses pārklājās ar spīdīgu Iedus garozu un pati māja mazliet nosēdās gluži kā sakritusies tūba.
Par godu precībām tika sarīkotas dzīres. Vislielākajā apmetnes mājā notika dejošana. Sindbads dejoja, stāvēdams apļa vidū un atdurdamies ar galvu dūmvadā. Seit ziemeļos viņš, protams, izskatījās stalts un skaists. Pirmās ziemas dienas priekšvakarā viņi augu nakti sita plaukstas, rībināja bungas un izlocīja kājas — to darīja pat viscienījamākie apmetnes ļaudis, visi tērpušies košos apģērbos. Ēdienu viņi ņēma ar rokām — šoreiz putnus, kas pirms tam bija ilgi turēti nomedītos roņos, ar visām spalvām un iekšām. Kāds cēla priekšā degvīnu, kas bija pietaupīts lielajiem svētkiem, tā ka kāzās neiztika arī bez iedzeršanas.
Pēc tam viņi aizņēmās nartas un suņu aizjūgu no kāda turīga mednieka, kas vienlaikus bija arī dziedonis un dzejdaris. Viņiem tika iedots ceļam ēdiens un Sindbadam pasniegta harpūna.
— Kāpēc mums jāņem līdzi tik daudz ēdamā? — Kamasungvaka vaicāja. — Vai nebūtu labāk to pietaupīt līdz mūsu pārnākšanai?
— Mums vajadzēs ēst, — Sindbads atbildēja. — Citādi mēs nomirsim.
— Mēs aizbraucam tikai uz dažām dienām, — viņa sacīja. — Labāk krietni saēdīsimies, kamēr esam šeit. Kāpēc mums ceļā lieks smagums?
Un viņi aiztraucās pāri ledājiem un sniega laukiem. Sals viņiem neko nekaitēja, jo guļammaisi bija kārtīgi pašūti un lieliski saglabāja siltumu. Viņš redzēja, kā blakus viņam baltā sniegā mirdz viņas melnās acis. Spīdēja mēness un bija gaišs. Skatīties gan īpaši nebija uz ko, visapkārt vienīgi kalni un sērsna. Viņi uzmeklēja klintīs nišas, izciļņus, ledus alas. Reizēm izkāpa no nartāni un kādu laiciņu gāja kājām, lai suņi atpūstos.
Atgriezušies apmetnē, viņi paņēma pie sevis Pipaluku un ierādīja viņai kaktu. Nekādu kaktu apaļajā sniega mājā nebija, tā tikai mēdz sacīt. Pipaluka bija tā pati sieviete ar krunk-aino, koka mizai līdzīgo seju, kura pirmajā dienā bija paēdinājusi Sindbadu ar forelēm. Sievietes nemitīgi košļāja roņu taukus — to vajadzēja ļoti daudz — un strādāja, muguru neatliekdamas. Sindbads neko nedarīja, tikai gaidīja, kad beidzot parādīsies saule. Pipaluka gatavoja ēdienu no gulbja, kuru Sindbads bija nomedījis vēl vasarā. Ar putna gaļu vajadzēja iztikt krietnu laiku. Vienu dienu ēda kaklu, citu dienu — spārnus un, kad vairs nebija ko ēst, sūkāja kājas. No spalvām iznāca apģērbam odere, izkaltētās zarnas noderēja diegu vietā, dzeršanai sievietes kausēja ledu un nemitīgi košļāja roņu taukus, lai būtu ar ko apgaismot un apsildīt mitekļus.
Pipaluka paziņoja, ka viņa esot jau ļoti veca un saimniekiem jāpārstājot viņu barot. Sindbads atbildēja, ka viņš nekad neko tamlīdzīgu nepieļaus, viņa taču strādājot par diviem. Tad viņa sacīja, ka, tiklīdz vairs nevarēšot strādāt, viņa tūdaļ nogalināšot sevi. Nē, Sindbads iebilda, viņa vienmēr dzīvošot kopā ar viņiem. Laikam jau saimnieka zemē mītot ļoti labi cilv ēki, viņa secinaja. Dažādi, viņš atbildēja. Islande, viņa sacīja. Grenlande, viņš atbildēja. Tā taču pavisam tuvu, viņa sacīja. Vasarā saule žilbina mums acis, viņš noteica, tas tāpēc, ka mēs atrodamies Grenlandei kaimiņos.
Ziema ilgst bezgalīgi. Un tomēr naktīs pie debesīm bieži kvēlo ziemeļblāzma, un sniegs un mēnesnīca dara nakti gluži gaišu. Kad virs kalna uzlec saule, sākas jauns gads. Ikviens cenšas ieraudzīt sauli pirmais. Apmetnes iedzīvotāji uzkāpa pakalnā un noņēma kapuces, tiklīdz virs kalna uzdzirkstīja tikko samanāms spožums, viens vienīgs sarkanīgs saulstariņš, kas tūdaļ izgaisa, nespēdams pacelties augstāk. Visi izstiepa rokas virzienā, no kurienes vajadzēja nākt saulei, un līdz pat vakaram apmetnē valdīja neparasta jautrība, un ar katru dienu cilvēki kļuva aizvien priecīgāki. Protams, arī pavasaris ir auksts, toties cauru diennakti spīd saule.
Kad fjords atbrīvojās no Iedus, viņi ieraudzīja kuģi, kas brauca ar pilnām burām. Sindbads bija gandrīz jau aizmirsis, kāds izskatās kuģis, pie tam vēl burinieks. Vairākas reizes dienā viņš uzkāpa pakalnā un, dīvainu jūtu pārņemts, skatījās no turienes uz kuģi.
Mājās pie Sindbada iegriezās kaimiņš, visslavenākais apmetnes mednieks, tas pats, kas ziemā bija palienējis viņiem nartas un suņu aizjūgu. Būdams dziednieka, dzejdara un dziedoņa dēls, viņš mantojis no tēva visus viņa talantus. Slavenais kaimiņš tiek uzņemts atplestām rokām. Kamasungvaka, norādīdama uz balto lāčādu, svinīgi saka:
— Mans vīrs pirmais ieraudzīja balto lāci. Sēdies uz viņa ādas!
Sākumā viņi sēž klusēdami. Tad kaimiņš gari stāsta par savām mednieka gaitām. Pēc tam tikpat sīki — par savas sievas slimību.
— Viņa nomira šodien no rīta, — viņš pabeidz savu stāstāmo. Un atkal visi sēž klusēdami. — Bērni nevar dzīvot bez mātes, — mednieks saka. — Viņiem tas tikpat kā nāve. Būtu jānoslīcina, tikai roka neceļas.
— Bērni nedrīkst mirt pat tad, ja nomirusi viņu mātei — Sindbads iesaucas. — Tas ir necilvēcīgi. Kāpēc jūs atsakāties rūpēties par veciem cilvēkiem un bērniem?