Saule noslīga aiz apvāršņa, mezdama sarkanus starus pār spilgti zaļo Sargasu jūru un Nogrimušo Kuģu salu ar tās mastu mežu. Šis vētru sakropļotais, laika zoba sagrauztais mežs, tā izlauzītie zari — rājas, buru skrandas, retas kā pēdējās lapas, — šeit vislielākais optimists varētu kļūt grūtsirdīgs.
Taču profesors Līderss jutās lieliski, kā arheologs iemīļotā senlietu muzejā.
Sēdēdams uz holandiešu karavelas klāja, viņš aizrautīgi stāstīja Gatlingam, ar plašu žestu norādīdams visapkārt:
— Šeit, jūsu acu priekšā, ir visa kuģu būves vēsture. Jūs nevarat iedomāties, kādi vēsturiski dārgumi te atrodami. Paskatieties, tur, blakus pagājušā gadsimta riteņkuģim, redzams pirmskolumba laika kuģis. Ar tādu stūri devās braucienos pa okeānu! Bet tur, aiz trīsklāju brigas, glabājas mana muzeja pērle — desmitā gadsimta skandināvu deviņ- airu laiva ar vienu mastu, kas nākusi no Grenlandes rietumu krastiem. Aizsenos laikos vētra to izsviedusi uz agrāk avarējušu kuģu atliekām, tādēļ tā lieliski saglabājusies. Apskatiet tās skaisto iegareno formu, — augsts pakaļgals un vēl augstāks priekšgals, ko noslēdz tāda kā putna vai pūķa galva. Kāds liktenis to atnesis šurp? Kādi līdz neprātam drosmīgi cilvēki šajā nedrošajā laiviņā laidusies tālā ceļā? Bet tur, lejā, nekustīgās, aukstās dzīlēs droši vien guļ fēniķiešu un ēģiptiešu kuģu grausti, un, kas zina, varbūt tepat zem mums starp bojā gājušās civilizācijas kolonnām ūdenszāļu meža vidū atdusas lielās Atlantīdas flote?
— Masa Gatling! Kapteinis Ferguss Sleitons lūdz jūs ierasties pie viņa.
Gatlings ieraudzīja puskailu nēģeri, kura melnais ķermenis rietošās saules staros spī- dējā kā veca bronza.
— Kas viņam vajadzīgs?
— Lūdz ierasties pie viņa, — nēģeris atkārtoja.
Ga'tlings negribīgi piecēlās un pa ļodzīgajām laipām devās uz gubernatora «rezidenci».
Sleitons viņu pieņēma, stāvēdams savā parastajā pozā.
— Gatling, man ar jums jārunā. Vai jūs mīlat mis Kingmani? — viņš uzdeva Gatlin- gam negaidītu jautājumu.
— Neuzskatu par vajadzīgu jums atbildēt. Tas attiecas tikai uz mani.
— Jūs maldāties! Tas attiecas arī uzmani!
— Ak tā? Tad varu paziņot, ka man personīgi, kā saka, nav nekādu nolūku attiecībā uz mis Kingmani. Mēs esam draugi, un es ļoti cienu viņu. Bet šī draudzība man uzliek arī zināmus pienākumus …
— Kādus tad?
— Tādus, ka es neļaušu nevienam izšķirt mis Kingmanes likteni pret viņas gribu.
— Neaizmirstiet, Gatling, ka privilēģija kaut ko atļaut vai neatļaut šeit pieder man. Tikai man! — Un, brītiņu klusējis, viņš piemetināja: — Ziniet ko, Gatling! Man ir iespēja nogādāt jūs uz Azoru salām. Es varu jūs diezgan solīdi nodrošināt.
Gatlings aiz dusmām piesarka un sažņaudza dūres.
«
— Klusu! — viņš uzkliedza. — Jūs iedrošināties piedāvāt man kukuli? Jūs uzdrīkstaties domāt, ka es esmu spējīgs par naudu nodot cilvēku? — Un viņš metās virsū Slei- tonam.
Sleitons atvairīja sitienu un iesvilpās. Pa durvīm iebrāzās kāds desmits dažādu tautību skrandaiņu — Sleitona personīgā apsardze — un uzklupa Gatlingam.
Gatlings tos izsvaidīja uz visām pusēm, bet cīņa bija nevienlīdzīga. Pēc dažām minūtēm viņš bija cieši sasiets.
— Iemest viņu tumšajā karcerī! Jā, pie reizes apcietiniet arī Simpkinsu!
Un, kad Gatlingu aizveda, Sleitons pajautāja vienam no sulaiņiem, vai viss sagatavots līgavaiņa izraudzīšanas ceremonijai.
— Lieliski! Tātad šovakar deviņos!
Plašā kopkajīte bija godam uzposta. Pie sienām ņirbēja dažādu nāciju karogi, kas bija paņemti no bojā gājušiem kuģiem, un krāsaini dranas gabali. Pāri visai telpai krustām šķērsām bija izkārtas aļģu virtenes. Gaisā ūdenszāles ātri vien nobrūnēja un izskatījās diezgan nožēlojamas, bet, ko lai dara, citus zaļumus nevarēja dabūt. Toties galdus greznoja vairāki lielu, baltu puķu pušķi — ziedi atgādināja ūdensrozes. Rotājumu papildināja pie griestiem piekārtas laternas dažādās krāsās. Garais galds bija apkrauts ar aukstām uzkodām, vīnu un pat šampānieša pudelēm.
Salas iedzīvotāji kopš paša rīta skraidīja kā sasviluši.
Pievakarē visus šos nožēlojamos skrandaiņus nevarēja pazīt.
Katram slepenā lādītē glabājās diezgan pieklājīgs apģērbs. Vēl nekad viņi nebija skuvuŠies tik rūpīgi, ar tādu centību kopuši no sukas un ķemmes atradušos matus, nekad nebija tērējuši tik daudz ziepju un ūdens un tik ilgi apbrīnojuši sevi spoguļu lauskās …
Spoguļi rādīja visdažādākās sejas: gan melno nēģera seju, kas laistījās kā sodrējiem noziesta, gan dzeltenā ķīnieša šaurās acis, gan veca jūras vilka sāls un vēju saēsto seju, gan spilgti sarkano indiāņa seju ar dīvainiem ausu rotājumiem.
Bet viņi visi — veci un jauni, balti un melni — domāja vienu un to pašu: «Patiešām, esmu gluži pieņemams! Ko var zināt? Un kas var paredzēt mīklainās sievietes sirds kaprīzes?»
Ar vārdu sakot, lai cik mazas bija izredzes, ikviens loloja cerību, ka izraudzīs tieši viņu.
Kopkajītes vidū bija ierīkota tāda kā tribīne.
Tur, uz šī paaugstinājuma, tieši deviņos vakarā uzveda mis Kingmani — baltā kleitā, kā jau līgavu — kopā ar viņas pavadonēm Idu Dodē un Megiju Floresu.
Viņai parādoties, sāka dziedat koris. Dziedājums neizcēlās ar saskanīgumu, un Vivia- nas muzikālajai dzirdei tas šķita briesmīgs, toties koristiem nevarēja pārmest iedvesmas trūkumu. Laternas šūpojās un karogi plandījās, kad vairāki desmiti piesmakušu, sēcošu balsu rēca un dārdināja: «Slava, slava", slava!»
«Līgava», bāla, satraukta un sadrūmusi, uzkāpa uz paaugstinājuma.
Sleitons viņu uzrunāja, teikdams šim notikumam atbilstošus vārdus. Viņš norādīja, ka likums, pēc kura ikvienai sievietei, kas nonāk Nogrimušo Kuģu salā, jāizrauga vīrs, ir negrozāms.
— Varbūt jums, mis, šis likums šķitīs bargs. Taču tas ir nepieciešams un, galu galā, taisnīgs. Pirms šī likuma izdošanas jautājumu izšķīra spēcīgākā tiesības, nažu ciņa starp pretendentiem. Un salas iedzīvotāji gāja bojā kā epidēmijas laikā .. .
Jā, varbūt tas patiešām bija pareizi, taču mis Kingmanei no tā nekļuva vieglāk. Viņas acis neviļus meklēja atbalstu. Tomēr viņa neredzēja starp klātesošajiem ne Gatlingu, nedz kaut vai Simpkinsu. Sleitons pamanīja šo skatienu un pasmīnēja.
Katram pretendentam vajadzēja pieiet pie līgavas, palocīties un gaidīt atbildi. Līgava ar galvas mājienu atbildēja «jā» vai «nē».
Līgavaiņi nāca cits aiz cita… Visa ši virkne mis Kingmanē modināja tikai šausmas, riebumu un nicinājumu, dažbrīd arī nevilšu smaidu — kad, piemēram, viņas priekšā ar spieķīti rokā «savā labākajā izskatā» nostājās visvecākais salas iemītnieks — itālietis Džulio Boko.
Jāsaka, ka klusībā Sleitons baidījās no šī Metuzāla kā no konkurenta. Patiešām, Boko bija labas izredzes. Viviana, raugoties uz viņu, vilcinājās ar atbildi, it kā apdomādamās, bet pēc tam tāpat noraidoši pakratīja galvu un tādējādi, pati to nezinādama, izglāba Boko dzīvību, jo šajā īsajā svārstību brīdī Ferguss Sleitons jau bija nolēmis «atbrīvoties» no Boko, ja laime uzsmaidīs viņam. Visi nodefilēja garām mis Kingmanei. Pēdējais viņas priekšā nostājās Sleitons …
Mis Kingmane, pārlaidusi skatienu viņa stāvam, apņēmīgi papurināja galvu. «Nē».
— Oho! Tas tik ir joks! Ko tagad darīt? — atskanēja saucieni,
Sleitons bija satrakots, bet valdījās.
— Mis Kingmane neizvēlējās nevienu no mums, — viņš teica, ārēji saglabādams mieru. — Taču mūsu likumus nevar atcelt. Vajadzēs tikai mainīt izvēles veidu. Es iesaku šādu gājienu: mis Kingmanei jākļūst par manu sievu. Ja kāds tam nepiekrīt, lai nāk ārā, un mēs mērosimies spēkiem. Kas uzvarēs, tas dabūs viņu. — Un Sleitons, ātri uz- rotījis piedurknes, nostājās cīņas pozīcijā.
Kāds brīdis aizritēja nogaidošā klusumā.
Piepeši, atskanot vispārējai smieklu šaltij, vecais Boko nometa svārkus un, nemaz ne- atlocījis piedurknes, droši gāzās virsū Slei- tonam. Viņus ielenca pūlis. Varēja redzēt, ka Boko kādreiz bijis labs bokseris. Viņam izdevās veikli atvairīt vairākus Sleitona sitienus. Vienu reizi, trešajā izklupienā, viņš pats diezgan sāpīgi iebelza Sleitonam no apakšas pa žokli, bet tūlīt, saņēmis spēcīgu sitienu pa krūtīm, nogāzās uz grīdas. Viņš bija uzvarēts.
Pēc viņa iznāca jauns pretendents — īrs O'Hara. Tas bija stiprs, plecīgs puisis, un viņu uzskatīja par vienu no labākajiem bokseriem.
No jauna iedegās cīņa. Tomēr Sleitons, spēcīgs, mierīgs un metodisks, ātri vien pieveica arī šo pretinieku. O'Hara, asinīm no- plūdis, gulēja uz grīdas un spļāva ārā izsistos zobus.
Trešais sāncensis neatradās …
Uzvara piederēja Sleitonam, un viņš piegāja pie mis Kingmanes un sniedza viņai roku. Viviana sagrīļojās un satvēra vecās Dodē-Ternipas roku.
vi. sleitona sakāve
Gatlings sēdēja tumšajā karcerī, apdomādams savu stāvokli. Te kāds klusi pieklauvēja pie durvīm.
— Mister Gatling! Tas esmu es, Aristīds Dodē-Ternips … Kā jūs jūtaties?
— Pateicos, Ternip. Vai jūs nevarētu pateikt, vai tagad ir diena vai nakts?
— Vakars, mister Gatling. Un, varētu teikt, sevišķi svinīgs vakars. Mis Kingmane izrauga vīru … Visi vīriešu kārtas iedzīvotāji piedalās šajā ceremonijā, izņemot divus precētos: mani un Floresu. Tādēļ jau mums uzdeva dežurēt: man — pie jūsu cietuma kameras, Floresam — pie Simpkinsa.
— Paklausieties, mister Ternip, atveriet man durvis.
— Ar lielāko prieku, bet nevaru. Man bail. Jūs nepazīstat Sleitonu. Viņš no manis iztaisīs plāceni un izmetīs jūrā krabjiem par barību.
— Nebaidieties, Ternip. Dodu jums vārdu, ka…
— Nē, nē. Neparko neslēgšu vaļā. Bet, hm … — un viņš ierunājās klusāk, — ja jūs pats izkjūsit no turienes, tad tā nebūs mana darīšana …
— Kā tad es izkjūšu?
Ternips sāka čukstēt: ,
— Kajītes kreisajā kaktā cilvēka auguma augstumā ir tāds kā kaķu caurums, aizklāts ar finiera plāksni. Jūs to plāksnīti atraujiet, nu, un … Bet pretī, starp citu, atrodas Simpkinss …
Ternips vēl nebija izteicis līdz galam, kad Gatlings jau drudžaini taustījās gar sienām, atrada plāksni un ātri norāva to. Karcerī iespiedās gaismas stars. Gatlings uzvilkās augšā un pa šauro lodziņu izlīda pustumšā gaitenī, kas veda uz klāju. Pretējā sienā bija tāds pats 'logs, aiznaglots ar finieri. Vai tikai tur neatradās Simpkinss? Gatlings atplēsa finieri un tiešām drīz vien ieraudzīja logā izbrīnījušos slepenpolicista seju.
— Ātrāk lieniet ārā! Velns zina kas! Vēl jāizpestī no cietuma pašam savs cietumsargs! Vai, cik jūs esat neveikls! Turieties pie manas rokas! Nu!,Tā! Ejam!
Gatlings Simpkinsa pavadībā iegāja «līgavaiņa izraudzīšanas» zālē tajā brīdī, kad Sleitons pastiepa roku mis Kingmanei.
Kajīti pāršalca rosība, tad iestājās nogaidošs klusums.
Gatlinga satrauktais izskats, kas nekā laba nevēstīja, liecināja klātesošajiem, ka gaidāmi interesanti notikumi.
— Cik tālu ir izvēle? — Gatlings skaļi jautāja, stāvēdams uz kajītes sliekšņa.
Sleitons sarāvās. Tikko manāma krampjaina grimase pārslīdēja pār viņa seju, bet pēc mirkļa viņš jau bija savaldījies. Pagriezies pret Gatlingu, viņš mierīgi teica, norādīdams uz mis Kingmani:
— Jūs esat nokavējis. Viņa pēc likuma būs mana sieva.
— Es protestēju. Jūs nelikumīgi laupījāt man un Simpkinsam brīvību un nedevāt iespēju piedalīties izvēlē.
— Nekādu iebildumu …
Taču pūlī «sākās nemiers. Sajā brīdī Gatlings pirmo reizi pamanīja, ka Sleitonam ir sava partija, kas gatava jebkuru brīdi viņu atbalstīt, bet ir arī ienaidnieki. Un viņi klaigāja, ka jaunatnācējiem jāļauj piedalīties «konkursā».
— Labi! — Sleitons iesaucās. — Turpināsim mūsu sacensību! — Un, sažņaudzis dūres, viņš pacēla tās Gatlingam pie sejas.
— Gribat mēroties, spēkiem?
— Pat pieprasu to!
Pūlis apmierināti iedūcās.
Bija gaidāma karsta cīņa.
— Uz klāja! Uz klāja! — atskanēja balsis.
Visi izgāja uz klāja. Iezīmēja apli. Pretinieki novilka svārkus un atlocīja piedurknes. Vecais Boko uzņēmās tiesāšanu. Salinieki, elpu aizturējuši, vēroja katru pretinieku kustību.
Pēc signāla viņi vienlaicīgi sastapās apļa centrā. Gatlings dedzīgi sāka uzbrukumu. Sleitons metodiski un gausi atvairījās.
Pūlī bija dzirdamas piezīmes. Aizrautības karstumā bokserus uzrunāja ar «tu».
— Pietaupi spēkus, Gatling! Tu redzēsi, Sleitons grib nogurdināt tevi un tad pievārēt!
- Karstgalvība nelīdzēs!
— Sleitons uzvarēs! Mūsu Ferguss ir dūšīgs! Oho, kāds sitiens …
Jo karstāk iedegās cīņa, jo spilgtāk izpaudās divu naidīgo partiju noskaņojums. Tās gluži nemanot norobežojās: «sleitonieši» jau atradās aizmugurē. Aizrautība bija tik liela, ka pūlis atkārtoja bokseru žestus, kā kordebalets atkārto visus baletmeistara soļus.
Gatlings sākumā patiešām bija pārsteidzīgs, — viņa nervi bija pārāk saspīlēti. Taču, pieļāvis vairākas kļūdas, viņš sāka cīnīties aukstasinīgāk. Toties Ferguss Sleitons, saņēmis vairākus pretinieka sitienus, pats iekaisa. Tagad viņu nervu «tonuss» bija līdzsvarots, un jau varēja spriest par pretinieku cīņas īpatnībām.
Sleitons bija fiziski spēcīgāks, smagnējāks; Gatlings, kuram pietrūka pretinieka spēka un svara, toties bija neparasti veikls un kustīgs. Sleitons uzbruka retāk, bet jūta- ināk; Gatlings lietoja negaidītu sitienu virkni, kas jauca pretinieka plānus. Cīņas iznākumu bija grūti paredzēt. Boko deva zīmi pārtraukumam. «Sleitonieši» atbalstīja Fergusu, apsēdināja, novilka kreklu un cītīgi berzēja viņu ar dvieļiem. Gatlingu gādīgi ielenca otra partija.
Pēc pārtraukuma atsākās vēl nežēlīgāka ciņa. Skatītāju sasprindzinājums Sasniedza visaugstāko pakāpi. No malas varēja likties, ka boksējas nevis divi cilvēki, bet visi salas iedzīvotāji: viņi visi, atkārtodami cīkstoņu kustības, izdarīja izklupienus, atkāpās, pie- tupās… te noliecās sānis, te ar galvu metās pret neredzamā pretinieka vēderu …
Cīņa tuvojās beigām un šoreiz nebūt ne Gatlinga labā.
Šķita, ka Sleitons ir nenogurdināms. Viņš smēlās spēkus no kaut kādiem apslēptiem enerģijas avotiem un tagad deva triecienus ar nesatricināmu neatlaidību. Gatlingam kreisā acs bija aizblīdusi no milzīga asins izplūduma, pa muti tecēja asinis. Vairākas reizes viņš kā beigts nogāzās zemē, bet ar ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu atkal cēlās augšā, lai saņemtu jaunu sitienu. Sleitonieši jau uzvaras ,priekā auroja.
Te piepeši Gatlings, sakopojis spēkus, metās virsū Sleitonam un deva viņam tādu belzienu pa žokli, ka Sleitons, galvu atgāzis, sabruka. Ar pūlēm piecēlies, viņš sāka kāpties atpakaļ uz kuģa malu, gribēdams iegūt dažas sekundes, lai atvilktu elpu uit a'tkai pārietu uzbrukumā. Bet Gatlings, kā maniaks neprātīgi iepletis labo aci, piespieda viņu pie borta un šeit deva tik drausmīgu sitienu starp uzacīm, ka Sleitons, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri malai, šausmu un sajūsmas kliedzieni, izsmejoši saucieni, smiekli, aplausi — viss saplūda mežonīgā kakofonijā.
«Sleitonieši» steidzīgi izzvejoja no zaļajām ūdenszālēm savu gāzto dievekli …
Kad Sleitons parādījās uz klaja, viņu sagaidīja jauns saucienu un smieklu vilnis. Viscaur slapjš, aļģēm apķēries, viņš izskatījās pēc slīkoņa, kas krietnu diennakti pavadījis ūdenī. Seja bija uztūkuši un asiņaina. Par spīti visam, Sleitons centās saglabāt pašcieņu.
Nedroša gaitā' viņš piegāja pie Gatlinga un sniedza tam roku.
- Jūs uzvarējāt! Viņa pieder jums.
Gatlinga atbilde pārsteidza visus klātesošos.
— Nē, viņa nav mana. Es it nemaz negribu sevi uzspiest ar varu un kļūt par viņas vīru tikai tādēļ, ka veiksmīgi iebelzu jums pa pieri.
Pūlis apklusa, gaidīdams, kas noti'ks tālāk. Sleitons piesarka.
Velns parāvis! Kad tas reiz beigsies? Pietiek! Mis Kingmane! Es 'kā salas gubernators iesaku jums nekavējoties izvēlēties, vai arī es likšu izlozēt.
— Izlozēt! Izlozēt! … — sauca pūlis.
Mis Kingmane sarāvās, nedroši piegāja
pie Gatlinga un pasniedza viņam roku.
— Beidzot, — Sleitons, skābi smaidīdams, noteica un apsveica viņu.
— Mis Kingmane, — Gatlings iečukstēja viņai ausī, — jūs esat pilnīgi brīva, un es neuzskatu, ka man būtu jebkādas tiesības uz jums. Es nedrīkstu iedomāties, ka jūs varētu savienot savu likteni ar… noziedznieka likteni, — viņš vēl klusāk piebilda.