Bēgļi pamanīja, ka viņiem dzenas pakaļ. Vajātāji pa nolaidenu laipu tuvojās no «kalna» — visaugstākās fregates. Vajadzēja pasteigties.
Ternips un viņa cienījamā otrā puse bija galīgi zaudējuši spēkus, turēdamies līdzi jaunākajiem ceļabiedriem. No klāja uz klāju — augšup, lejup, augšup, lejup — pa nedrošajām laipām skrēja Gatlings, mis Kingmane, Ternipi-Dodē, Simpkinss un trīs matroži.
Palaidis visus sev garām, Gatlings apstājās pie šauras laipas, kas savienoja karave- las vraku ar vecu tvaikoni, salauza dēļus un iesvieda tos ūdenī. Tādējādi izdevās aizkavēt vajātājus, kuriem no šīs vietas vajadzēja izklīst pa apkārtceļiem.
Bija dzirdams, ka Sleitons, kas vadīja vajātājus, skaļi lamājas pie izpostītās laipas.
Bēgļi bija ieguvuši laiku, lai ar plostu dotos prom no krasta uz zemūdeni. Taču braukt varēja ārkārtīgi lēni. Kaut gan šai vietā bija samērā maz aļģu, tomēr tās ķērās pie plosta un ik brīdi vajadzēja apstāties un ar rokām attīrīt ceļu.
Bēgļi tikko bija veikuši pusi ceļa, bet vajātāji jau atradās tajā vietā, kur stāvēja plosts.
— Padodieties! Griezieties atpakaļ, citādi es nevienu neatstāšu dzīvu! — no «krasta» kliedza Sleitons, vicinādams šauteni virs galvas.
Atbildes vietā viens no matrožiem pakratīja dūri.
— A, suns! — Sleitons iesaucās un izšāva. Lode ieurbās plostā.
Sākās apšaudīšanās.
Salinieki atradās izdevīgākā stāvoklī. Viņus aizslēpa masti un kuģu vraki, kamēr plosts brauca pa klaju vietu.
Starp vajātājiem bija visi salas iedzīvotāji.
— Ak, kungs! — vecā Ternipa noteica.
Paskatieties, mis, pat Megija Floresa atvilkusies ar savu mazo; re, kur viņa raugās, aizslēpusies aiz klāja, redzat? …
Sleitons kaut ko pavēlēja. Daļa salinieku nokāpa pie ūdens un sāka uz ātru roku meistarot plostu. Aizbraucēji šāva uz viņiem. Rau, viens iekrita ūdenī… re, arī otrs, pavēcinājis roku, vaidēdams rāpjas uz zvejnieku laivas klāja . ..
Bēgļi pagaidām bija palikuši sveikā. Salinieki, kas sen nebija turējuši šautenes rokā, nevarēja trāpīt mērķī. Lodes krita ap plostu, saceldamas šļakatas. Taču drīz vienu no matrožiem uz plosta ievainoja kājā. Kāda lode izskrēja cauri plīvuram, kas vēdīja ap mis Kingmanes galvu.
Salu jau atstāja plosts ar pieciem apbruņotiem saliniekiem.
Bēgļi, saņēmuši pēdējos spēkus, īrās ar rupji tēstajiem airiem.
Beidzot bija 'klāt zemūdene, kuras virsklājs ar mazu tiltiņu pacēlās virs ūdens.
Gatlings uzlēca uz zemūdenes, atvēra lūku un palīdzēja sievietēm iekāpt.
Tai brīdī lode ievainoja viņu plecā. Nobālējis aiz asiņu zaudējuma, viņš turpināja dot rīkojumus.
— Nolādētais Sleitons! — iesaucās īru matrozis, ieraudzījis Gatlinga ievainojumu. — Pagaidi, es tevi pacienāšu!
Rūpīgi notēmējis, viņš izšāva.
Fergusam Sleitonam izkrita no rokām šautene, un viņš sa|ima. Viņa krūtis sārtoja asinis.
Pēc Sleitona aicinājuma pie viņa piegāja Megija un noliekusies pasniedza bērnu. Sleitons ar gurstošu roku pieskārās bērna galvai un kaut ko pateica Megijai un Flo- resam…
Taču bēgļiem nebija laika vērot šo scēnu: vajātāju plosts jau piestāja pie zemūdenes. Un brīdī, kad zemūdenes lūka aizcirtās virs pēdējā bēgļa — Gatlinga - - galvas, salinieki jau rāpās augšā uz tiltiņa . . .
Zemūdene nodrebēja un atri grima ūdenī…
Apjukušie vajātāji, zaudēdami pamatu zem kājām, pērās pa ūdeni un, pīdamies aļģēs, trausās atpakaļ uz plosta.
Zemūdenes ekipāža iegremdēšanās brīdi saņēma ar «urā» saucieniem.
Izgaisa pēdējās bažas: mehānisms darbojās nevainojami. Kajīte pielija ar spožu elektrības gaismu. Motors strādāja bez traucējumiem. Plaušas brīvi elpoja.
Taču nebija laika nodoties priekiem. Vajadzēja parūpēties par ievainotajiem. Mis Kingmane un vecā Ternipa uzņēmās žēlsirdīgo māsu lomu. Ievainotajam matrozim pārsēja 'kāju, Gatlingam — plecu.
Ar lielām pūlēm izdevās Gatlingu noguldīt kojā. Viņu kratīja drudzis, plecs bija uztūcis un sapeja, bet viņš gribēja pats vadīt zemūdeni.
Naktī viņam kļuva sliktāk. Vecā Ternipa, ko bija nokausējusi bēgšana un šīs dienas uztraukumi, aizgāja gulēt, un mis Kingmane palika dežurēt pie slimā.
Gatlings negulēja. Viviana saslapināja viņam deniņus ar ūdeni.
Viņš gurdi pasmaidīja un teica:
— Pateicos jums … es jūtos labāk . .. jūs esat nogurusi, ejiet atpūsties.
— Es neesmu nogurusi!
— Cik dīvaini! — viņš pēc brītiņa iesāka. - Jums jākopj noziedznieks .. .
Mis Kingmane sadrūma.
— Nerunājiet par to!
— Bet es nez kādēļ tieši šodien gribu izrunāties. Sakiet atklāti, mis Kingmane, vai jūs ticat, ka es esmu izdarījis noziegumu?
Mis Kingmane samulsa.
— Es nezinu, vai jūs esat izdarījis noziegumu, bet zinu, ka jūs esat labāks par daudziem tā dēvētiem godīgiem cilvēkiem, — viņa atbildēja.
— Jūs ticat man… Es gribu izstāstīt jums visu.
— Patiešām, būtu labāk, ja jūs pamēģinātu aizmigt.
• — Nē, nē . .. Klausieties … Es strādāju par inženieri pie Džeksona … Kuģu būves rūpnīca .. . esat dzirdējusi? Es mīlēju Dellu Džeksoni, vecā Džeksona meitu. Pēc kara Džeksonam neveicās ar veikaliem. Viņam draudēja bankrots. Un, kā tas bieži notiek kapitālistu aprindās, Džeksons bija nodomājis uzlabot savu stāvokli, saprecinot savu meitu ar liela baņķiera Lorobija dēlu. Della mīlēja mani. Taču viņa bija ļoti pieķērusies vecajam tēvam un nolēma upurēties, ilai gan pret nenosvērto, deģenerātam līdzīgo Lorobiju juta vienīgi pretīgumu. Es uzskatīju, ka man nav tiesību Dellu atrunāt, bet uzrakstīju viņai vēstuli, kurā lūdzu pēdējo reizi atnākt sastapties ar mani ārpus pilsētas. Biju nolēmis doties uz Eiropu, un man jau bija kabatā tvaikoņa biļete. Atstājis savu mašīnu ar šoferi uz ceļa, es iegāju birzī, bet norunātajā vietā mis Džeksoni neatradu. Es biju ļoti sarūgtināts, taču man nebija laika, lai turpinātu meklēt vai gaidītu. Vēl mazliet paklaiņājis pa šo kluso vietu, es iekāpu mašīnā, ierados ostā tieši pirms kuģa atiešanas un atstāju Amerikas krastus.
Reiz, kad, atrazdamies Dženovā, lasīju avīzi, mani pārsteidza ziņojums no Ņujorkas: Della Džeksone nogalināta. Viņas līķis atrasts netālu no tās vietas, kur bijām norunājuši satikties. Starp viņas dokumentiem izmeklēšanas iestādes bija atradušas manu vēstuli ar uzaicinājumu satikties tieši tur, kur viņu atrada, un tajā dienā, kad viņu nogalināja ….
Nopratināts šoferis, kas vedis mani, un viņa liecības pielikušas punktu. Visi pierādījumi vērsās pret mani. Ari slepkavības motīvi šķita pamatoti: visi zināja, ka cerēju uz mis Džeksones roku un ka Lorobijs ieņēma manu vietu. Sāncenši. Greizsirdība. Atriebība … Tai pašā laikrakstā bija liels sludinājums, ka tam, kas atklās mis Džeksones slepkavas — Redžinalda Gatlinga — uzturēšanās vietu un nodos viņu policijas rokās, izmaksās desmittūkstoš dolāru lielu atalgojumu … Bija izsludināta manas galvas cena. Man vajadzēja slēpties. Simpkinss izsekoja un notvēra mani, un viņš būtu par to saņēmis balvu, ja mūsu kuģis nebūtu cietis avāriju… Tas ir viss, — Gatlings gurdi nobeidza.
Mis Kingmane ar sasprindzinātu uzmanību k 1 a usīj ās s'tā stīj umu.
— Bet kas tad nogalinājis mis Džeksoni?
Gatlings paraustīja plecus.
—• Tas man nav skaidrs. Varbūt nejaušs laupītājs … Svarīgi ir tas, ka es nevarēšu attaisnoties … Visi pierādījumi liecina pret mani … Un mums visiem ilgotais krasts jums nozīmē glābiņu, bet rnan — bojāeju. Tikko es speršu kāju uz zemes, atkal būšu noziedznieks, un mūsu ceļi šķirsies, — viņš klusi nobeidza, raudzīdamies uz Vivianu.
Mis Kingmane noskumusi pieliecās un noskūpstīja Gatlingu uz pieres.
— Es jums ticu! Manās acīs jūs nekad nebūsit noziedznieks.
— Pateicos. — Un viņš aizvēra acis.
iii. bez gaisa
No rīta Gatlings jutās labāk. Drudzis bija pierimis. Viņš aizgāja uz radiotelpu un nosūtīja radiotelegrammu ar «SOS» signālu (nelaimes signāls — «Ģlābiet mūsu dvēseles!»), norādot zemūdenes atrašanās vietas garuma un platuma grādu.
Zemūdenes apkalpe bija satraukta. Elektrība deva blāvu gaismu. Elpošana bija apgrūtināta. Skābēklis gāja uz beigām. Par katru cenu vajadzēja pacelties virs ūdens, bet blīvās ūdenszāles cieši turēja savu laupījumu …
Vecie Ternipi gulēja uz grīdas,' plaši atplestām mutēm tverdami gaisu. Jaunie nejutās neko labāk.
Trūka strāvas, un spuldzes kuru katru brīdi varēja nocļzist.
— Atlicis viens vienīgs līdzeklis, — Gatlings teica. — Jāizkļūst ārā pa torpēdu lūku un jāmēģina ar nazi attīrīt ceļu starp aļģēm. — Un viņš paņēma nazi. — Es pamēģināšu …
— Jūs esat prātu zaudējis, Gatling. Ar ievainotu roku …
— Tas ir neiespējami! — atskanēja arī citas balsis. Un visi saskatījās, it kā meklēdami, kas uzņemsies šo riskanto soli.
— Zināt ko, Gatling. — Negaidīti panācās uz priekšu Simpkinss. — Jūs izglābāt man dzīvību, un es esmu jūsu parādnieks. Es uzņemos šo lietu. iNerunājiet pretī! Tas nav nekāds upuris. Galu galā, ja jau reiz jāmirst, vai tad nav vienalga, kur. Dāmas var novērsties! — Ātri izģērbies un apbruņojies ar nazi, viņš teica: — Esmu gatavs! Ja pēc divdesmit minūtēm zemūdene neuzpeldēs, tas nozīmēs, ka esmu pagalam.
Ātri atskrūvēja lūkas iekšējo vāku, Simpkinss ielīda šaurajā caurulē, vāku aizskrūvēja ciet, un tai pašā laikā automātiski atvērās ārējais vāks …
Simpkinss pazuda. Vilkās mokošu gaidu pilnas minūtes.
Bet Simpkinss pa to laiku kā torpēda izšāvās no zemūdenes sāna un, ķerdamies pie ūdenszālēm, sāka ātri strādāt ar nazi. Sajutis, ka trūkst gaisa, viņš uzpeldēja augšā, atvilka elpu un atkal ienira zajganajā jūras dzelmē. Darbs virzījās uz priekšu lēni.
Aizvien īsāki kļuva periodi, kad viņš strādāja zem ūdens, aizvien ilgāk vajadzēja atpūsties virspusē …
Zemūdenē valdīja puskrēsla, cilvēki saviebtām, piesarkušām sejām slāpa nost un sasprindzināti vēroja pulksteņa minūšu rādītāju …
Desmit… Piecpadsmit… Septiņpadsmit … Deviņpadsmit… Divdesmit… Divdesmit piecas … Divdesmit sešas … Beigas …
Puse apkalpes jau bija gandrīz nesamaņā. Spuldzēs kā dziestošas ogles kvēloja tikai sarkanas uguntiņas. Skanēja vaidi. Cilvēki tvēra sev pie krūtīm; daži vārtījās pa grīdu, līda kaktos zem mēbelēm, citi rāpās augšup, trausās uz galdiem un krēsliem un kā krastā izmestas zivis kārām, plaši atplestām mutēm meklēja kaut malciņu svaiga gaisa. Acis spiedās ārā no orbītām. Pieri klāja auksti, sviedri. Bet visur gaiss bija saindēts.
Un šajos pēdējos izmisuma brīžos cilvēkiem likās, ka zemūdenes priekšgals mazliet paceļas, atkal nosveras 'lejup, un tad tā lēnām sāk celties augšup. Jā, tā nebija halucinācija. Dziļummērītāja bultiņa liecināja to pašu. Vēl un vēl…
— Mēs esam virspusē!
Gatlings un divi matroži trīcošām rokām steidza atskrūvēt vāku.
Piepeši visus apžilbināja spoža gaisma. Zemūdenē ieplūda dzīvinoša jūras gaisa strāva.
Gaiss. Gaisma. Dzīvība.
Cilvēki priecīgā burzmā rāpās augšup, vilka līdz vecos Ternipus, ievainoto matrozi.
Gatlings metās pie Simpkinsa, kas nekustīgi gulēja kuģa korpusa malā … Simpkinss aiz pārguruma bija zaudējis samaņu, bet drīz vien atguvās.
Un pēkšņi — jauns prieka vilnis: pie apvāršņa, kūpinādams melnos dūmeņus, parādījās milzīgs amerikāņu tvaikonis. Tas nāca šurp. Tas bija pamanījis zemūdeni. Tas signalizēja.
Vētrainais prieks izvērtās par klusu saviļņojumu … Jo tuvāk nāca tvaikoņa milzīgais, pelēkais stāvs, jo vairāk likās, ka satrūkst kādi pavedieni, kas bija vienojuši šos cilvēkus. Šī grupiņa sašķēlās atsevišķos cilvēkos ar savām personīgām rūpēm, savu likteni, saviem ceļiem.
Jo tuvāk nāca kuģis, jo svešāki viņi kļuva.
Miljardiera meita, netīrie matroži, nolaidies Ternips, — kas viņiem kopīgs? Simpkinss un Gatlings — atkal ienaidnieki.
Gatlings bija mierīgs, bet drūms.
Bet Simp'kinss jau bija pārģērbies un jautri svilpoja dziesmiņu.
Vēl dažas minūtes — un tad viņi atradās uz tvaikoņa.