Džimam Simpkinsam tonakt nebija laba gulēšana. Viņš grozījās kojā savā kajītē un ausījās. Viņam visu laiku šķita, ka Gatlings atrodas tepat tuvumā, zogas klāt, lai izrēķinātos ar viņu, atriebtos, varbūt nogalinātu. Skan soļi, kaut kur nočīkst durvis … Detektīvs šausmās pietrūkās sēdus.
«Nē, viss ir klusu, tikai izlicies… Ak, velns parāvis, kāda tveicīga nakts! Turklāt vēl moskīti un odi neliek mierā. Kā visi šie spārnotie nešķīsteņi varēja gadīties okeāna vidū? Vai nu es murgoju, vai tuvumā atrodas sauszeme. Varbūt iet atspirdzināties?»
Simpkinss jau citas naktis bija gājis atspirdzināties tvaikoņa rūmē, kur atradās konservu un vīna krājumi.
Viņš bez starpgadījumiem aizkļuva līdz turienei, tumsā taustīdamies pa pazīstamajām ejām, un jau bija iekampis krietnu malku ruma, kad piepeši izdzirdēja dīvainu čaboņu. Šajā labirintā bija grūti saprast, no kuras puses nāk skaņas. Simpkinss sajuta krūtīs aukstumu.
«Meklē. Neko teikt, jauki spēlēt paslēpes.
Kaut nu tikai līdz rītam neatrastu. Tad vajadzēs lūgt mis Kingmanes aizstāvību.» Un viņš, elpu aizturējis, aizlavījās uz rūmes tālāko kaktu, gandrīz pie paša apšuvuma. Tieši tur, aiz apšuvuma, piepeši atskanēja švīkstoņa, it kā no jūras dzīlēm izpeldējis nezināms briesmonis ar grubuļainu ādu berzētos gar kuģa bortu. Noslēpumainās skaņas kļuva aizvien stiprākas. Un pēkšņi Simpkinss sajuta, ka visu tvaikoni sadrebina mīksts grūdiens. Ne viļņi, nedz piekrastes akmeņi nevarēja izraisīt tik dīvainu zvalstī- Šanos. Sekoja vēl daži grūdieni kopā ar apslāpētu rūkoņu.
Simpkinsu pārņēma cilvēka tālo senču dzīvnieciskās šausmas, stindzinošas šausmas, ko rada nezināmais. Posts tam, kas nespēj uzreiz pārvarēt šīs bailes: tad aklie, dzīvnieciskie instinkti aptumšo prātu, paralizē gribu, pašsavaldīšanos.
Simpkinss juta, ka pakausi apdveš aukstums un mati saslejas stāvus. Viņam šķita, ka sajūt katra mata kustību. Mežonīgi rēkdams, klupdams un krizdams viņš metās augšup, uz klāju.
Pretī nāca Gatlings. Simpkinss, aizmirsis visu, izņemot bailes no nezināmā, gandrīz vai metās apskaut to, no kura tikko bija slēpies kā pele alā.
— Kas tur ir? — viņš prasīja, svelpjoši šņākuļodams (nervu spazmas bija aizžņau- gušas rīkli), un sagrāba Gatlingu aiz rokas.
— Es zinu tikpat daudz kā jūs … Kuģis mīksti sazveLās uz sāniem, tad priekšgals iegrima un atkal pacēlās. Es uz ātru roku saģērbos un iznācu paskatīties.
Spoža mēness gaisma lējās pār da]u klāja. Avārijā cietušais tvaikoņa priekšgals bija iegrimis ūdenī, un klājs šeit atradās gandrīz ūdens līmenī.
Simpkinss palika augstāk, ar skatienu pavadīdams Gatlingu, kas apskatīja visu kuģa priekšgalu.
— Savādi, savādi … Nokāpiet taču lejā, Simpkins, neesiet tik bailīgs.
— Pateicos, bet es- arī no šejienes labi saredzu.
— Tas esat jūs, Simpkins? Kas noticis?
— Mis Kingmane, lūdzu, nāciet šurp, — teica Gatlings, ieraudzījis Vivianu, kas kāpa lejā pa klāju.
Viņa piegāja pie Gatlinga, un tad arī Simpkinss iedrošinājās nokāpt lejā. Jaunās sievietes klātbūtne nomierināja viņu.
— Paskatieties, mis!
Klājs spoži balsnīja gaišajos mēness staros. Uz šī baltā fona izcēlās tumši plankumi un pēdas — it kā milzīgs dzīvnieks būtu uzlīdis uz klāja, apmetis pusloku un pāršļū- cis pāri labajam bortam, kā salmiņus nolauzdams eliņu dzelzs stieņus.
— Pievērsiet uzmanību: izskatās, ka sliedi atstājis smags vēders, vilkdamies pa klāju. Un gar sāniem — ķepu vai, ticamāk, peld- spuru pēdas. Mūs apciemojis kāds nezināms briesmonis.
Simpkinsam atkal sametās bail, un viņš klusītēm sāka kāpties atpakaļ pa klāja slīpumu.
— Bet kas tie par gružiem? Kādi augi, ko acīmredzot atstājis nezināmais apmeklētājs? — Un mis Kingmane pacēla no grīdas ūdenszāles.
Gatlings uzmanīgi apskatīja ūdenszāli un nīgri pašūpoja galvu.
— Sargassum, no brūnaļģu grupas … Jā, neapšaubāmi! Tās ir Sargasu jūras aļģes. Tad redz, kur mēs esam aiznesti. Velns parāvis! Tas nemaz nav labi. Mums jāapspriež stāvoklis.
Visi trīs uzkāpa augšklājā. Briesmas radīja tuvības sajūtu. Simpkinss atmeta ar roku savām «tiesībām», saprazdams, ka viņus var glābt tikai Gatlinga zināšanas, pieredze un enerģija.
Detektīvu visvairāk satrauca nezināmais briesmonis. Kaut kādu Sargasu ūdenszāli viņš neuzskatīja par uzmanības cienīgu.
— Ko jūs, Gatling, domājat par mūsu nelūgto viesi? — Simpkinss jautāja, kad visi bija apsēdušies pītajos krēslos.
Gatlings paraustīja plecus, joprojām grozīdams rokā ūdensaugu.
— Tas nav ne astoņkājis, nedz haizivs, nedz arī kāds cits no pazīstamajiem jūras iemītniekiem… Varbūt šeit, šajā noslēpumainajā Atlantijas okeāna nostūrī dzīvo mums nezināmi briesmoņi, kādi nebūt plezio-
zauri, kas saglabājušies no pirmatnējiem laikiem.
— Un ja nu viņi izlien no ūdens un uzbrūk mums?
— Mums jābūt gataviem sagaidīt visu ko. Taču, jāatzīstas, mani vairāk satrauc nevis nezināmie briesmoņi, bet gan šī te lapiņa. — Un viņš parādīja a|ģes lapu.
— Tvaikonis tomēr ir pārāk liels un stiprs, lai pat šie nezināmie zemūdens pasaules milži spētu to pievārēt. Arī mūsu šaurajās kajītēs tie nevar iespraukties. Un, galu galā, mums ir ieroči. Bet kāds ierocis var uzvarēt šo? — Viņš atkal norādīja uz brūnaļģi.
— Kas šajā sīkajā lapiņā tik briesmīgs? — Simpkinss jautāja.
— Tas, ka mēs esam nonākuši Sargasu jūras rajonā. Sī noslēpumainā jūra atrodas rietumos no Korvo — tā ir viena no Azoru salām — un aizņem sešas reizes lielāku platību nekā Vācija. To viscaur sedz biezs brūn- aļģu paklājs. «Aļģe» spāņu valodā ir «sar- gassa», — tā cēlies jūras nosaukums.
— Kā tad tā: jūra okeāna vidū? — mis Kingmane jautāja.
— Jā, šis jautājums pat zinātniekiem vēl nav skaidrs. Jūs droši vien zināt, ka siltā Golfa straume no Florīdas līčiem plūst uz ziemeļiem, uz Spicbergenu. Bet pa ceļam šī straume sadalās, un viens atzarojums griežas atpakaļ uz dienvidiem, plūst līdz Azoru salām, iet uz Āfrikas rietumu krastiem un beidzot, apmetis pusloku, atgriežas pie Antiļu salām. Izveidojas silts aplis, kas ietver aukstus, mierīgus ūdeņus — Sargasu jūru. Paskatieties uz okeānu!
Visi paskatījās un bija pārsteigti: okeāns gulēja viņu priekšā nekustīgs kā stāvošs dīķis. Ne mazākā vilnīša, kustības, ne šļaksta. Pirmie austošās saules stari apgaismoja šo dīvaino, sastingušo jūru, kas izskatījās kā vienlaidu paklājs no bāli zaļganiem ūdensaugiem.
— Es negribu jūs baidīt, Simpkins, bet posts tam kuģim, kas iekļūst šajā «aļģu kārbā», kā Kolumbs nosaucis Sargasu jūru. Ja arī mūsu kuģa skrūve būtu kārtībā, tā nevarētu darboties: _ap to satītos aļģes, un tvaikonis apstātos. Ūdenszāles bremzē buru kuģa gaitu, neļauj arī airēt. Ar vārdu sakot, tās stingri tur ciet savu upuri.
— Kas tad ar mums notiks? — Simpkinss jautāja.
— Varbūt tas pats, kas ar citiem. Sargasu jūru dēvē par kuģu kapsētu. Reti izdodas izkļūt no šejienes. Ja cilvēki nenomirst badā, slāpēs vai no dzeltenā drudža, tad viņi dzīvo, kamēr kuģi nogremdē pieaugušo polipu smagums vai sūce. Un jūra lēnām aprij jaunu upuri.
Mis Kingmane uzmanīgi klausījās.
— Briesmīgi! — viņa nočukstēja, vērodama sastingušo zaļo klajumu.
—- Mēs tomēr atrodamies labākos apstākļos nekā daudzi no mūsu priekšgājējiem. Tvaikonis turas labi. Varbūt mums izdosies aizlāpīt sūci un izsūknēt ūdeni. Produktu krājumu mums trijiem pietiks vairākus gadus.
— Gadus! — Simpkinss iesaucās, salēk- damies uz krēsla.
— Jā, dārgais Simpkins, iespējams, ka jums vairākus gadus vajadzēs gaidīt solīto atalgojumu. Saturieties, Simpkins.
— Nospļauties par atalgojumu, k^ut tikai varētu izkulties no šī nolādētā ķīseļa!
… Sākās vienmuļas, nogurdinošas, tveicīgas dienas. Virs šī stāvošā purva plivinājās kaut kādu nepazīstamu kukaiņu mākoņi. Naktīs moskīti neļāva gulēt. Dažkārt pār jūru kā līķauts plājās migla.
Par laimi, uz kuģa bija laba bibliotēka. Mis Kingmane daudz lasīja. Vakaros vi>i sanāca kopā lielajā, greznajā salonā. Viviana dziedāja un spēlēja klavieres. Un aizvien biežāk Simpkinss ieradās uz šīm vakara sanākšanām ar vīna pudeli: aiz bēdām viņš bija sācis dzert.
Gatlingam vajadzēja noslēgt vīna , pagrabus. Simpkinss mēģināja iebilst, bet Gatlings bija nepielūdzams.
— Vēl tikai trūka, ka mums būtu jānoņemas ar delīrija slimnieku. Saprotiet taču, jocīgais cilvēk, ka jūs drīz būsit pagalam, ja jūs neatturēs.
Simpkinss bija spiests paklausīt.
v. mirušo valstībā
Šķita, ka tvaikonis nekustīgi stāv. Taču acīmredzot kāda lēna straume to nesa uz Sargasu jūras centru: aizvien biežāk ceļā gadījās pussatrunējuši,. gļotu klāti kuģu vraki. Tie parādījās kā miroņi, ar atkailinātām ribām — brangām — un nolauztiem mastiem, kādu laiku sekoja tvaikonim un tad lēnām izzuda tālumā. Pa naktīm Simpkinsu biedēja «spoki»: no jūras zaļās virspuses pacēlās bālas miglas stabi, kas atgādināja līķautos tērptus cilvēkus, lēnām slīdēja, līgojās un gaisa … Tais vietās, kur blīvajā aļģu segā bija izveidojušies «āliņģi», lauzās ārā izgarojumi.
Kādā mēness naktī tuvu kuģim pienāca pussabrukusi holandiešu briga. Tā bija melnā krāsā, ar spožu zeltījumu. Masts un daļa lielgabalu vairogu bija norauti, vinča sadragāta.
Viviana ar jauktām ziņkāres un baismu jūtām vēroja šo mirušo kuģi. Varbūt tā ir viņu nākotne; pienāks laiks — un viņu kuģis tāpat klīdīs pa jūru bez vienas cilvēciskas būtnes. Un pēkšņi viņa iekliedzās:
— Skatieties, skatieties, Gatling!
Tur, pieslējies pie nolauztā masta, stāvēja cilvēks ar sarkanu cepuri galvā. Mēness spožajos staros tumšajā, gandrīz melnajā sejā spīdēja zobi. Viņš smaidīja, smaidīja platu smaidu. Viņam pie kājām gulēja pudele.
Visus saviļņoja apziņa, ka viņi nav vieni, ka šajā zaļajā tuksnesī ir vēl kāda dzīva cilvēciska būtne. Simpkinss un Gatlings skaļi uzsauca un māja ar rokām.
Joprojām smaidīdams, cilvēks sarkanajā cepurē pamāja ar roku, bet visai dīvaini, it kā rādīdams kaut ko sev aiz muguras. Un roka tūlīt nošļuka kā pātaga. Mēnesi aizsedza mākonis, un cilvēku vairs nevarēja saredzēt. Taču briga tuvojās tvaikonim.
Beidzot briga gandrīz skāra tvaikoņa bortu. Šajā brīdī atausa mēness un apgaismoja dīvainu un baigu ainu.
Pie nolūzušā masta bija piesiets skelets. Ap to plandījās vēl saglabājušās apģērba skrandas. Atlikušie roku kauli vējā svaidījās, bet pārējie jau sen bija izkrituši no plecu locītavām un gulēja uz klāja. Sejas āda bija saglabājusies, sažuvusi karstajā saulē. Šajā pergamentam līdzīgajā sejā dzirkstīja miroņa kaulainais smaids. Pussatrunējusi sarkana cepure sedza viņa galvvidu.
Viens mirklis — un Gatlings nolēca uz brigas klāja.
— Ko jūs darāt, Gatling? Briga var attālināties no kuģa. Tad jūs būsit pagalam.
— Neuztraucieties, mis, es paspēšu. Te ir kaut kas interesants.
Gatlings pieskrēja pie skeleta, paķēra aizlakoto pudeli un uzlēca uz tvaikoņa klāja, kad briga jau gandrīz metru bija attālinājusies no tā.
— Trakais! — Tā nobālējusī mis Kingmane saņēma Gatlingu, priecādamās, ka viņš laimīgi ticis atpakaļ.
— Nu patiešām, kālab jūs tā riskējāt? — Viviana jautāja, uzlūkodama pudeli. — Šīs mantas mums pietiek …
— Pagaidiet, paskatīsimies. — Gatlings nosita pudeles kaklu un izvilka pussatrupē- jušu zilgana papīra lapiņu.
Izbālējušos, gandrīz rūsganos burtus vēl varēja salasīt.
Savādā rokrakstā, izlocītiem burtiem, acīmredzot ar zoss spalvu, tur bija rakstīts:
«Lai kas tu būtu, kā rokās nonāks šī pudele, kristīgs cilvēks vai neticīgais, lūgtin lūdzu tevi izpildīt manu pēdējo vēlēšanos. Ja tu mani atradīsi pēc manas nāves uz bri- gas, paņem naudu, kas atrodas kapteiņa kajītē baltā ādas maisā, 50 000 zelta guldeņus. No tiem paņem sev 10 000 guldeņus, bet 40 000 guldeņus atdod manai sievai, Martai Tesel, Amsterdamā, Jūras ielā, pašas mājā. Bet, ja briga nogrims un tikai pudeli atradīsi jūrā, nodod viņai, Martai Tesel, manai sievai, manu pēdējo sveicinājumu. Lai piedod man, ja esmu kādreiz viņu sarūgtinājis… Visi mūsējie ir miruši… Visa ekipāža līdz pēdējam matrozim … Kars, Huberts … pirmie … Es vienīgais esmu dzīvs, pagaidām. Nedēļu … bez ēdiena … piesiešos pie masta … kāds pamanīs … Ardievu … Gustavs Tesels. Briga «Marta», 1713. gadā. Septembra 15. diena.»
Kad Gatlings beidza lasīt, iestājās klusums.
— Cik baigi un savādi! Mēs esam saņēmuši no miroņa uzdevumu — nodot sveicienu viņa sievai, kas jau divisimt gadu atdusas kapā… — Mis Kingmane sarāvās un pie-^ metināja: — Cik daudz drausmīgu noslēpumu glabā šī jūra!
— Piecdesmit tūkstoši guldeņu, — Simpkinss skaļi domāja, ar skatienu pavadīdams attālinošos brigu. — Cik tas varētu būt pēc šodienas kursa? …