Nebs nepakustējās. Penkrofs pateica viņam vienu vārdu: — Dzīvs?
Nebs neatbildēja. Ģedeons Spilets un Penkrofs nobāla. Herberts saņemtām rokām stāvēja nekustēdamies. Bet noprotams bij, ka, izmisumā nogrimis, nēģeris neredzēja savus biedrus un nebij dzirdējis jūrnieka saucienu.
Reportieris nometās pie inženiera nekustīgā auguma, atpogāja drēbes un piespieda ausi gulētājam pie krūtīm.
Pagāja minūte — nē, vesela mūžība! — kamēr viņš lūkoja saklausīt kaut to klusāko sirdspukstu.
Nebs bij pa pusei pagriezies un skatījās, nekā neredzēdams. Nekad izmisums nebij tā pārvērtis cilvēka seju. Noguruma mocītu un sāpju salauztu, Nebu nemaz vairs nevarēja pazīt. Viņš domāja, ka viņa kungs pagalam.
Ilgi un uzmanīgi vērojis, Ģedeons Spilets piecēlās.
— Viņš ir dzīvs! — reportieris teica.
Penkrofs savukārt nometās ceļos pie Sairesa Smita; arī viņš saklausīja vājus sirdspukstus un tikko uztveramu čukstu no inženiera lūpām.
Reportiera rīkots, Herberts metās laukā meklēt ūdeni. Simts soļu atstatumā viņš atrada strautu ar dzidru, vakar- nakts lietū stipri uzplūdušu, smilkšu filtrā atskaidrotu ūdeni. Bet nebij kur to iesmelt, pat neviena gliemežvāka neredzēja šajās kāpās. Jauneklis varēja saslapināt tikai savu mutautiņu un tad ar to skriešus devās atpakaļ alā.
Par laimi, Ģedeonam Spiletam pietika arī šī samērcētā mutauta, jo viņš gribēja tikai apslacīt inženiera lūpas. Sīkajām vēsā ūdens lāsēm bij necerēts panākums. Nopūta izlauzās Sairesam Smitam pār lūpām, likās pat, ka-viņš mēģina izrunāt kādu vārdu.
— Mēs viņu izglābsim! — reportieris izsaucās.
No šiem vārdiem Nebam atkal pamodās cerība. Viņš izģērba savu kungu, lai pārliecinātos, vai inženierim miesā nav kādi ievainojumi. Pārsteidzoši, ka ne Sairesa Smita galvā, ne rumpī, ne pārējos locekļos nebij manāms ne ievainojums, ne skramba, jo viļņi taču Sairesa Smita augumu bij mētājuši pa klinšu spraugām. Pat rokas bij pilnīgi veselas, un grūti saprotams, kā tām nebij palikušas zīmes no pūlēm, kādas acīm redzami neizbēgamas, lai nokļūtu pāri klinšu sēklim.
Tas viss noskaidrosies vēlāk. Atspirdzis tik tālu, ka varēs runāt, Sairess Smits pats izstāstīs visu. Acumirklī galvenais uzdevums — dabūt viņu pie samaņas, un tāpēc bij jāmasē viņa sastingušie locekļi. Tas tad arī tika darīts ar Penkrofa kamzoļa palīdzību. Šīs straujās masāžas sasildīts, inženieris sāka mazliet kustināt rokas, un elpa kļuva vienmērīgāka. Viņš bij pamiris aiz pārliecīga paguruma un bez reportiera un pārējo biedru palīdzības droši vien vairs neuzmostos.
— Jūs laikam turējāt savu kungu par mirušu? — jūrnieks vaicāja Nebam.
— Jā, par mirušu! — Nebs atsaucās. — Un, ja Tops neaizsteigtos jums pakaļ, ja jūs neatnāktu palīgā, es būtu apracis kungu un pats nobeidzies turpat pie viņa kapa!
Tagad bij redzams, no kā atkarīga Sairesa Smita dzīvība!
Nebs pārstāstīja, kā tas viss noticis. Vakarrīt ar gaismu izgājis no «kamīna», viņš devies pret ziemeļaustrumiem un sasniedzis to apvidu krastmalā, kur jau agrāk bijis.
Viņš atzinās, ka bez. kādām cerībām tur pa krasta klintīm un smilktīm meklējis kaut to vismazāko zīmi vai norādījumu. Galvenā kārtā izpētījis krasta joslu, līdz kurai nesniedzās jūras ūdeņi, jo zemāk paisums un bēgums bij iznīcinājuši katru pēdu. Nebs vairs nebij cerējis atrast savu kungu dzīvu. Tikai līķi viņš vēl meklējis, lai to apglabātu paša rokām.
Ilgu laiku Nebs tā meklējis. Visas viņa pūles bijušas veltas. Nekur nebijis manāms, ka šo krastmalu kāds cilvēks jau būtu minis. Pilnīgi neskarti likušies gliemežvāku slāņi augšpus paisuma apskalotās jūrmalas joslas. Neviens samīts gliemezis nebijis ieraugāms. Divi trīs simti jardu[3]platā strēlā nevienas jaunas, ne vecas vietas, kur kāds jebkad būtu izcēlies malā.
Tomēr Nebs gājis vien augšup pa krastu vēl dažas jūdzes. Iespējams, ka jūras straumes mirušo ķermeni aiznesušas kur tālāk. Ja līķis peld netālu no krasta sēkļa, viļņi to agrāk vai vēlāk izskalo malā. Nebs to zinājis un gribējis redzēt savu kungu vēl pēdējo reizi.
— Es nogāju pa krastmalu vēl divas jūdzes, pārlūkoju visas jūras bēguma atsausinātās klintis un tāpat paisuma applūdināmo krasta joslu; izmisu pavisam, itin nekā nevarēdams uziet, bet tad ap pieciem vakarā piepeši saskatīju pēdu iespiedumus smilktīs.
— Pēdu iespiedumus! — Penkrofs iekliedzas.
— Jā! — Nebs atbildēja.
. — Un pēdas sākās pie pašām klintīm?
— Nē, — Nebs atbildēja, — tikai no tās vietas, kur paisuma uzplūdi beidzās, jo viļņu apskalotā krasta piegāzē pēdas bij galīgi izdzēstas.
— Stāsti tālāk, Neb! — Ģedeons Spilets aicināja.
— Šīs pēdas ieraudzījis, es kļuvu kā neprātīgs. Tās bij skaidri saskatāmas un veda augšup kāpās. Kādu ceturtdaļjūdzi es gāju pa tām, tomēr sargādamies tās iznīcināt. Minūtes piecas pēc saules norieta izdzirdu suni rejam. Tas bij Tops, un viņš arī atveda mani še pie mana kunga.
Nebs beidza savu stāstu, attēlodams, kādas sāpes pārcietis, ieraudzīdams sastingušo augumu. Mēģinājis saskatīt vēl kādas dzīvības zīmes. Mirušu atradis, tagad viņš to vēlējās dzīvu. Bet visas viņa pūles bijušas veltas! Viņam atlicis tikai izpildīt vēl pēdējo pienākumu pret cilvēku, ko tik ļoti mīlējis.
Nebs tad iedomājis savus biedrus. Arī tie, bez šaubām, gribēs vēlreiz redzēt nelaimīgo. Tops bij te. Vai viņš varētu izlietot uzticamā kustoņa saprātu? Tad Nebs vairākas reizes saucis reportiera un pārējo Topam labi pazīstamo inženiera biedru vārdus. Izvedis viņu krastmalā, norādījis uz krastmalas dienvidu pusi, un suns tūliņ devies prom šajā virzienā.
Mēs zinām, ka, gandrīz pārdabiska instinkta vadīts, Tops nokļuva līdz «kamīnam», kur vēl ne reizes nebij bijis.
Neba biedri ar vislielāko uzmanību noklausījās stāstu. Tomēr viņi nesaprata, kā inženieris, ar viļņiem cīnīdamies un akmeņu spraugām cauri peldēdams, palicis pilnīgi neievainots. Vēl nesaprotamāk likās, kā viņš iespējis atrast šo vientuļo alu kāpās, vairāk nekā jūdzi tālu no krastmalas.
— Tātad tu, Neb, neesi savu kungu atvedis šurp? — reportieris vaicāja.
— Es ne, — Nebs atbildēja.
— Acīm redzami Smita kungs atnācis patsr — Penkrofs piezīmēja.
— Tā liekas, — Ģedeons Spilets apstiprināja, — tomēr grūti tam ticēt.
To visu varēs izskaidrot tikai inženieris pats. Tāpēc jānogaida, kamēr viņš atgūs runas spēju. Par laimi, dzīvība likās pamazām atgriežamies pamirušajā augumā. Masāžas ierosītas, asinis dzīslās atkal sāka riņķot. Sairess Smits no jauna pakustināja rokas, tad arī galvu, un beidzot viņa lūpas atkal nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
Pār viņu noliecies, Nebs sauca viņu vārdā, bet inženieris laikam nedzirdēja, viņa acis vēl vienmēr bij aizvērtas. Dzīvība izpaudās tikai kustībās. Sajēga vēl nebij atgriezusies.
Penkrofs nožēloja, ka te nav ne uguns, ne arī iespējas iekurināt to, jo, par nelaimi, viņš bij aizmirsis paņemt līdzi sadedzinato mutautiņu, ko viegli varētu iekvēlināt ar divu akmens skambu izšķiltu dzirksteli. Inženiera svārku kabatas bij gluži tukšas, tikai vestē paglabājies pulkstenis. Visi bij vienis prātis, ka nepieciešams nogādāt Sairesu Smitu «kamīnā», turklāt pēc iespējas drīzāk.
Tomēr, pateicoties biedru gādībai, inženieris atguva samaņu drīzāk, nekā to varēja gaidīt. Ūdens, ar ko slacīja viņa lupas, pamazām viņu atsvaidzināja. Penkrofam ienāca prātā piemaisīt ūdenim smalki saberztu tetera cepeša gabaliņu, ko bij paņēmis līdzi. Herberts bij aizskrējis līdz krastmalai un pārnesa no turienes divus lielus gliemežvākus. Tajos jūrnieks pagatavoja kaut ko buljonam līdzīgu un lēja to inženierim mutē. Šķita, ka viņš kāri dzer šo virumu.
Tad inženieris atvēra acis. Nebs un reportieris bij noliekušies pār viņu.
— Kungs! Kungs! — Nebs iesaucās.
Inženieris sāka it kā klausīties. Laikam pazina Nebu un Spiletu, tad arī savus pārējos biedrus, Herbertu un jūrnieku, un vārgi spieda viņiem rokas.
Viņa lūpas atkal čukstēja jau agrāk mēģinātos vārdus; bez šaubām, tie izteica domas, kas viņu visu laiku bij mocījušas. Šoreiz vārdi bij saprotami.
— Sala vai kontinents? — inženieris čukstēja.
— A! — iesaucās Penkrofs, nespēdams savaldīties. — Vilks lai parauj, kāda mums tur daļa, ja tikai jūs, Sairesa kungs, esat dzīvs! Sala vai kontinents? To mēs izzināsim vēlāk.
Inženieris piekrizdams pamāja un likās atkal iemiegam.
Biedri netraucēja viņa miegu; reportieris bez vilcināšanās sāka sagatavot visu, kas nepieciešams inženiera pārnešanai uz ērtāku vietu. Nebs, Herberts un Penkrofs izgāja ārā no alas un devās kādā augstā kāpā, kur auga daži panīkuši kociņi. Pa ceļam jūrnieks nevarēja noturēties, neatkārtojis:
— Sala vai kontinents! Viņš domā par to, bet pats tikko elpu velk! Kas tas par cilvēku!
Nonākuši kāpas virsotnē, Penkrofs un viņa abi biedri bez kādiem rīkiem tāpat ar kailām rokām sāka aplauzt lielākos zarus kādai vēju applukatai sīkai jūrmalas priedītei; no šiem zariem viņi pagatavoja nestuves un izklāja tās ar lapām un zāli inženiera noguldīšanai.
Darbs ilga minūtes četrdesmit; ap pulksten desmitiem jūrnieks, Nebs un Herberts atgriezās atpakaļ pie Sairesa Smita, ko Ģedeons Spilets ne mirkli nebij atstājis vienu.
Inženieris drīz vien pamodās no miega vai no nemaņas, kurā visu laiku bij gulējis. Viņa līdz šim līķa bālie vaigi atkal sāka sārtoties. Viņš paslējās mazliet un, likās, gribēja vaicāt, kur patlaban atrodas.
. — Vai jūs nepiepūlēdamies varat klausīties mani? — reportieris vaicāja.
— Jā, — inženieris atbildēja.
— Man liekas, — jūrnieks teica, — ka Smita kungs vislabāk varēs jūs uzklausīt, ja vispirms iebaudīs no šī tetera cepeša. Tas tiešām ir īsts tetera cepetis, Sairesa kungs, — viņš vēl piebilda, pasniegdams inženierim atkal savu virumu, kam šoreiz bij piemaisījis vēl vairāk gaļas.
Sairess S«iits apēda dažus gabaliņus gaļas, bet paliekas savā starpā izdalīja pārējie trīs biedri, kuri arī bij izsalkuši un kuriem ēdiena šoreiz nebūt nepietika.
— Nekas, — jūrnieks teica, — «kamīnā» mūs sagaida drusku labāks ēdiens; jums jāzina, Sairesa kungs, ka tur, dienvidos, mums ir sagatavots dzīvoklis ar atsevišķām istabām, guļasvietas un ugunskurs, bet pieliekamajā vairāki duči putnu, ko mūsu Herberts sauc par kuruku. Jūsu nestuves ir kārtībā, un, ja jūtaties pietiekoši stiprs, mēs jūs tūliņ nogādāsim mājās.
— Paldies, mīļie draugi, — inženieris atbildēja. — Vēl vienu vai pāri stundu, tad mēs varam doties ceļā.,. Bet tagad runājiet jūs, Spilet!
Reportieris tūliņ sāka pārstāstīt visu, kas bij noticis. Par visu to, ko Sairess Smits nevarēja zināt, — balona katastrofas pēdējos acumirkļus, izmešanu šajā svešajā zemē, salā vai kontinentā, «kamīna» atrašanu, inženiera meklēšanu, Neba izmisumu, gudrā un uzticamā Topa pakalpojumus un visu pārējo.
— Tātad, —- Sairess Smits ierunājās vārgā balsī, — jūs mani nepacēlāt turpat krastmalā?
— Nē, — reportieris atbildēja.
— Un uz šo alu jūs mani neesat atnesuši?
— Nē.
— Cik tālu tā atrodas no jūrmalas?
— Apmēram pusjūdzi, — Penkrofs atbildēja. — Ja jūs paši par to brīnāties, Sairesa kungs, tad man jāsaka, ka mēs neesam mazāk pārsteigti, atrazdami jūs šajā apvidū.
— Patiešām — tas ir savādi, — inženieris domīgi teica, kļūdams arvien žirgtāks un spēcīgāks.
— Bet pastāstiet taču mums, — jūrnieks iebilda, — kas ar jums notika pēc tam, kad vilnis jūs bij aizskalojis.
Sairess Smits sāka atcerēties. Tomēr visai maz viņam bij palicis atmiņā. Viļņa trieciens * viņu bij aiznesis no aerostata. Pirmajā acumirklī viņš nogrimis vairāk asu dziļi ūdenī. Izniris atkal virs ūdens, viņš krēslā samanījis kādu dzīvu būtni sev blakus. Tas bijis Tops, kurš steidzies viņam palīgā. Acis atvēris, viņš vairā*neredzējis balonu, kurš bij aizlidojis kā bulta, viņa un suņa svara atsvabināts. Viņš atradies sabangotā jūrā, ne mazāk kā pusjūdzi tālu no krasta. Ar visu spēku peldēdams, viņš nopūlējies aizsniegt malu. Tops aiz drēbēm centies noturēt viņu virs ūdens. Bet pārāk spēcīga straume nesusi viņu pret ziemeļiem, un pēc kādas pusstundas veltu pūļu viņš nogrimis dzīlē, ieraudams Topu sev līdzi. No tā brīža līdz acumirklim, kad atmodies savu draugu rokās, viņš nekā vairāk nevarēja atcerēties.
Tomēr jūs cs.it izkļuvuši krastā, — jūrnieks teica, un ļums ir pielicis spēka atnākt līdz šejienei, jo Nebs ir sazīmējis jūsu kāju pēdas.
— Laikam… tā jau būs bijis… — inženieris sacīja pārdomādams. — Un citu cilvēku pēdas jūs šajā krastmalā neesat manījuši?
— Ne zīmes no tām, — reportieris atbildēja.
— Bet, ja arī iedomāsimies, ka jums nejauši gadījies te kāds glābējs, kāpēc tad viņš, no viļņiem iznesis, pamestu jūs te vienu?
— Jums taisnība, mīļais Spilet. Saki man, Neb, — inže-i nieris griezās pie sava kalpa, — vai tu tas neesi bijis? … Vai tajā brīdī, kad tu biji palicis viens… Bet nē, tas nav iespējams… Vai no pēdām kaut kas nav uzglabājies? — Sairess Smits apvaicājās.
— Ir gan, kungs! — Nebs atsaucās. — Palūkojiet šīs kāpas uzeju ārpus vēju appūstās un lietus skalotās joslas. Tālāk negaiss visu izdzēsis.
— Penkrof, — Sairess Smits atbildēja, — paņemiet manus zābakus un ejiet pārlūkot, vai tie saskan ar smilktis palikušajām pēdām.
Nogurums vinu pārmāca, un viņš nestuvēs aizmiga.
Inženierim nācās atbalstities pret jūrnieku, lai nepakristu zemē,
Penkrofs darīja, kā inženieris bij vēlējies. Herberta un Neba pavadīts, viņš izgāja krastmalā, bet Sairess Smits teica reportierim:
— Man šķiet, te ir noticis kaut kas, ko mēs nespējam izskaidrot.
— Patiešām to mēs nevaram izskaidrot! — Ģedeons Spilets atbildēja.
— Bet tagad, mīļo Spilet, nedomāsim par to. Gan mēs izrunāsimies vēlāk.
Pēc brīža atgriezās jūrnieks, Nebs un Herberts.
Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Inženiera zābaki pilnīgi saskanēja ar smilktīs iespiestajām pēdām. Tikai pats Sairess Smits tās bij pametis krastmalā.
— Tātad man pašam laikam būs uzbrukušas halucinācijas, — Sairess Smits teica, — lai gan domāju, ka mani šeit atvedis Nebs. Kā mēnessērdzīgs es būšu nācis šurp, Topa vadīts, kurš mani izglābis no jūras un atvedis drošā vietā. Nāc šurp, Top! Nāc šurp, manu sunīt!
Lieliskais kustonis pielēca klāt savam kungam un bij ārkārtīgi laimīgs par saņemtajiem glāstiem.
Viegli saprotams, ka Sairesa Smita izglābšanās citādi nebij izskaidrojama un ka galvenais nopelns te piekrita Topam.
Ap pusdienas laiku jūrnieks apvaicājās Sairesam Smi- tam, vai nebūtu iespējams nest viņu projām. Par atbildi inženieris piecēlās kājās, bet ar visu stipro gribu viņam tomēr nācās atbalstīties pret jūrnieku, lai nepakristu zemē.
— Labi, labi! — Penkrofs iesaucās. — Pasniedziet tikai šurp inženiera kunga nestuves!
Nestuves tūliņ tika piegādātas klāt. Krusteniski saliktie zari bij pārklāti ar sūnām un garu zāli. Sairesu Smitu noguldīja uz tām, Penkrofs stājās priekšgalā, Nebs pakaļējā.
Ko iet bij apmēram astoņas jūdzes. Atri tas nebij iespējams, tāpēc ka bieži vien bij jāapstājas; pirms pulksten sešiem mājās tikt nebij domājams.
Vējš arvien vēl pūta stipri, tikai lietus, par laimi, bij aprimis. Nestuvēs nogulies, uz rokas atspiedies, inženieris aplūkoja jūrai pievērsto krastu. Viņš nesacīja nekā, bet uzmanīgi vēroja pauguraino apvidu, un mežs ar tā veģetāciju dziļi iespiedās inženiera atmiņā. Tomēr divu stundu gājienā nogurums viņu pārmāca, un viņš nestuvēs aizmiga.
Ap pussešiern mazais ceļinieku pulciņš bij jau lejā, «kamīna» tuvumā.
Gājēji apstājās, nestuves tika noliktas zemē smilktī. Sairess Smits bij cieši aizmidzis un nepamodās.
Penkrofs ar lielu pārsteigumu ievēroja, ka apvidus pa^ visam pārmainījies. Stāvās klintis bij nogruvušas, akmens šķautnes izkaisītas pa visu krastmalu, ko pārklāja jūras zāļu un aļģu izskalojumi. Acīm redzami viļņi, salai pāri veldamies, sniegušies līdz klinšu sienas pakājei. Pie alas ieejas dziļi izgrauto zemi arī vēl tagad skaloja jūras viļņi.
Penkrofam pamodās nelaba jausma, viņš steidzās alā.
Pēc acumirkļa viņš atkal jau bij laukā un klusu raudzījās savos biedros.
Uguns bij izdzisusi. Saslapušie pelni pārvērtušies dubļos. Sadedzinātā lupata, kas noderētu posa vietā, pazudusi. Ūdens, iespiedies līdz pat alas dibenam, visu «kamīna» iekšieni bij izjaucis un sapostījis.