īsiem vārdiem viņš arī Ģedeonam Spiletam, Herbertam un Nebam pastāstīja notikušo. Gadījums, kuram, pēc Penkrofa domām, varēja būt ļoti smagas sekas, atstāja nevienādu iespaidu uz jūrnieka biedriem.
Bezgala priecīgs tāpēc, ka atkal atradis savu kungu, Nebs nemaz neklausījās un nelikās zinis par to, ko Penkrofs stāstīja.
Herberts šķita zināmā mērā dalamies jūrnieka bažas.
Turpretim reportieris atbildēja vienkārši:
— Man, Penkrof, tas gluži vienalga.
— Bet es jums saku vēlreiz, ka mums vairs nav uguns!
— Lai!
— Un nekādas iespējas to iekurt.
— Kas par to?
— Bet Spileta kungs!
— Vai tad Sairess tagad nav te? — reportieris atsaucas.
•— Vai mūsu inženieris nav dzīvs? Gan viņš zinās, kā tikt pie uguns.
— Ar ko viņš tiks?
— Ar neko!
Ko Penķrofam bij atbildēt uz to? Viņš neatbildēja nekā, jo galu galā arī viņš uzticējās Sairesam Smitam tāpat kā viņa biedri. Visiem viņiem inženieris likās visspēcīgs, cilvēku zinātnes un saprāta valdnieks. Labāk būt kopā ar Sairesu Smitu tuksnesīgā salā nekā bez viņa kādā Savienoto Valstu rūpniecības pilsētā. Ja viņš bij te, tad nekā nevarēja trūkt. Ar viņu ne par ko nebij jāraizējas. Šiem krietnajiem cilvēkiem varēja teikt, ka vulkāniskā katastrofā šī zeme aizies bojā, ka sala nogrims Klusā okeāna bezdibeņos, bet viņi nešaubīdamies atbildētu: «Sairess ir te! Gan Sairess zinās!»
Pašlaik inženieris pēc tālā ceļa vēl vienmēr cieši gulēja, viņam padomu prasīt tagad nebij iespējams. Vakariņas šodien bij paredzamas ļoti trūcīgas. Visa teteru gaļa jau bij apēsta, un nekādi nebij iespējams uzcept jaunu medījumu. Arī kuruku krājumu ūdens bij aizskalojis. Tagad bij jālūko sagādāt citu ēdamo.
Bet vispirms Sairesu Smitu novietoja vidus telpā. Tur viņam no aļģēm un puslīdz sausajām jūras zālēm sarīkoja guļasvietu. Dziļais miegs, bez šaubām, atjaunos viņa spēkus ātrāk nekā vistīkamākais ēdiens.
Uznāca nakts, sāka pūst ziemeļaustrumu vējš, gaiss kļuva krietni vēss. Jūras uzplūdi bij izjaukuši Penkrofa aizmūrē jumus, pa vaļējiem caurumiem stipri vilka vējš, un «kamīns» vispār bij kļuvis gandrīz nepiemērots mītnei. Inženiera stāvoklis būtu diezgan ļauns, ja biedri rūpīgi neapsegtu viņu ar saviem svārkiem un vestēm.
Vakariņās šodien bij tās pašas litodomas, ko Herberts un Nebs krastmalā salasīja pietiekoši daudz. Bez. šiem moluskiem Herberts vēl bija savācis ēdamas aļģes, kuras auga tikai vislielākā paisuma apskalotās klinšu virsotnēs. Tie bij fukusu dzimtas sargasi, kuriem žāvētā veidā diezgan daudz barojošas recekļainas vielas. Apēduši labi daudz litodomu, reportieris ar saviem biedriem nobaudīja arī sargasus, un tie viņiem garšoja diezgan labi, tāpēc saprotams, ka Āzijas krastmalu apdzīvotāji galvenā kārtā pārtiek no šiem ūdens augiem.
— Var iztikt, — jūrnieks teica, — tomēr Sairesa kungam arī būtu laiks mosties.
Aukstums kļuva arvien skaudrāks, un, par nelaimi, nekādi nebij iespējams cīnīties ar to.
Gaužām satrauktais jūrnieks visādi izmēģinājās dabūt uguni. Nebs viņam sirsnīgi palīdzēja. Sameklējis sauju sausu sūnu, viņš ar divām akmens šķeltnēm izšķīla dzirksteles, bet sūna neaizkvēlojās, jo vispirms jau tā vēl nebij pietiekoši sausa, un tad dzirksteles bij tikai sakarsēta krama drumstalas, daudz niecīgākas par tām, ko izšķiļ ar tērauda šķiltavām. Šis mēģinājums neizdevās.
Pats nekāda panākuma negaidīdams, Penkrofs tomēr ņēmās pēc mežoņu parauga berzēt divus sausus koka gabalus vienu pret otru. Protama lieta, ja tās kustības, ko viņš un Nebs izlietoja, pēc teorētiska aprēķina pārvērstos tieši siltumā, tā pietiktu, lai uzvārītu ūdeni lielā tvaikoņa katlā! Turpretim te panākuma nebij nekāda. Koka gabali gan sakarsa, lai ari mazāk nekā karsētāji paši, bet tas arī bij viss.
Pēc stundas darba Penkrofs gluži slapjš dusmīgi aiz-, svieda koka gabalus.
— Ja jūs mani spētu pārliecināt, ka mežoņi šādā veidā dabū uguni, — viņš teica, — tad es sacītu, ka arī ziemā mēdz būt karsts. Es jau drīzāk tad aizdedzināšu savas rokas, vienu pret otru berzēdams.
Tomēr jūrnieks darīja aplam, tā nonicinādams šo paņēmienu. Droši zināms, ka mežoņi dabū uguni, divus kokus ātri berzēdami. Bet katrs koks šim nolūkam nav noderīgs, bez tam jāprot ari rīkoties, un Penkrofam droši vien šīs prasmes vēl trūka.
Tomēr Penkrofa saīgums nebij ilgs. Viņa nomestos koka gabalus pacēla Herberts un ņēmās berzēt mazliet citādi. Spēcīgais Penkrofs nevarēja atturēt smaidu, vērodams, ka zēns iedomājies sasniegt panākumu tur, kur viņam nekas nebij izdevies.
— Berzē vien, manu zēn! — viņš teica. — Berzē vien!
— Es berzēju, — Herberts atsaucās arī pasmiedamies, — tomēr ne tādēļ, lai pagales aizdegtos, bet lai sasildītos pats, tāpat kā tu, Penkrof.
To viņš arī panāca. Bet jāatmet bij visas cerības šonakt uzkurt uguni. Ģedeons Spilets vai divdesmito reizi atkārtoja, ka inženieris gluži vienkārši tiktu galā ar tādu nieka . lietu. Un, nogaidīdams, kamēr tas atmostas, viņš atstiepās kādā alas kaktā uz smilkšu paklāja. Herberts, Nebs un
Penkrofs sekoja viņa piemēram, kamēr Tops gulēja, nolicies pie sava kunga kājām.
Otrā rītā, divdesmit astotajā martā, ap pulksten astoņiem pamodies, inženieris ieraudzīja draugus stāvam apkārt un gaidām viņa atmodu; tāpat kā vakar, viņa pirmais jautājums bij:
— Sala vai kontinents?
Acīm redzams šī doma viņam ne mirkli neaizmirsās.
— Mēs par to vēl nekā nezinām, Smita kungs, — Penkrofs atsaucās.
— Vēl nezināt? .,,
— Bet uzzināsim, — Penkrofs piebilda, — kad jūsu vadībā apstaigāsim šo zemi.
— Es domāju, ka jau tagad varu mēģināt, — inženieris atbildēja un diezgan žirgti uzcēlās kājās.
— Nu tas ir jauki! — jūrnieks iesaucās.
— Es biju līdz nāvei nomocījies, — Sairess Smits turpināja. — Mazliet ēdiena man vajadzīgs, tad es atkal būšu uz kājām. Uguns jums taču ir, vai ne?
Atbilde šim jautājumam nāca tikai pēc laba brīža.
— Diemžēl, Smita kungs, uguns mums nav! — Penkrofs teica. — Mums tās vairs nav!
Un jūrnieks ņēmās pārstāstīt visu, kas vakar noticis. Uzjautrināja inženieri, attēlodams gadījumu ar vienīgo sērkociņu un mēģinājumu dabūt uguni pēc mežoņu parašas.
— Mēs pameklēsim, — inženieris teica, — un ja neat-: radīsim kādu posām līdzīgu vielu…
— Ko tad? — jūrnieks vaicāja.
— Tad mēs taisīsim sērkociņus.
— Ķīmiskus?
— Ķīmiskus!
— Redziet, cik tas vienkārši! — iesaucās reportieris, jūrniekam uz pleca uzsizdams.
Penkrofam šis jautājums gan nelikās tik vienkāršs, tomēr viņš nestrīdējās. Visi izgāja laukā. Laiks atkal bij jauks. Spodra saule izkāpa no jūras pāri apvārsnim un zeltīja milzīgās klints sienas prizmainos krumšļus.
Aplaidis skatienu apkārt, inženieris nosēdās uz kāda nolūzuša klints gabala. Herberts pasniedza viņam pāra sauju gliemežu un'sargasu, teikdams:
— Tas ir viss, ko varam jums piedāvāt, Sairesa kungs.
— Paldies, mīļo zēn, — Sairess Smits atbildēja, — Šim ritam pietiks.
Viņš labprāt iebaudīja trūcīgo ēdienu, apslacīdams to ar pāra malkiem svaiga, platā gliemežvākā no upes pasmelta ūdens.
Biedri klusēdami lūkojās viņā. Salkumu kaut cik apremdējis, Sairess Smits sakrusto jā rokas uz krūtīm un teica:
— Tātad jūs, draugi, nezināt vēl, vai liktenis izmetis mūs kādā salā vai kontinentā?
— Nē, Sairesa kungs, — jauneklis atbildēja.
— To mēs uzzināsim rīt, — inženieris nosacīja. — Līdz tam nekas nav iesākams.
— Bet tomēr! — Penkrofs atsaucās.
— Ko tad?
— Mums vajadzīga uguns, — jūrnieks pastāvēja pie sava.
— To mēs dabūsim, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja.
— Man šķiet, vakar, kad jūs nesāt mani šurp, es rietumos pamanīju kādu kalnu, kurš paceļas pāri visai šai zemei.
— Jā gan, — Ģedeons Spilets apstiprināja. — Kalnu, kurš liekas diezgan augsts …
— Labi, — inženieris sacīja. — Rīt mēs uzkāpsim tā virsotnē un no turienes redzēsim, vai šī Zeme ir sala vai kontinents. Es atkārtoju — līdz tam nekas nav darāms.
— Bet uguns! — jūrnieks atkal atkārtoja.
— Uguni dabūsim, — Ģedeons Spilets mierināja viņu.
— Pacietieties mazliet, Penkrof!
Jūrnieks pameta Ģedeonam Spiletam skatienu, kurš likās sakām: «Ja mums jāgaida, kamēr jūs dabūsiet uguni, tad pie cepeša tik drīz vis netiksim.» Bet teikt viņš nekā neteica.
Arī Sairess Smits klusēja. Likās, ka jautājums par uguni viņu interesē pavisam maz. Brīdi viņš tā nosēdēja, domās iegrimis, tad ierunājās atkal.
— Mani draugi, — viņš teica, — mūsu stāvoklis varbūt ir kļūmīgs, toties visai vienkāršs. Vai nu mēs atrodamies uz kāda kontinenta un tad ar lielākām vai mazākām grūtībām aizsniegsim kādu apdzīvotu apvidu, vai arī esam uz salas. Un šajā pēdējā gadījumā atkal viens no diviem: ja sala ir apdzīvota, mēs stāsimies sakaros ar tās iemītniekiem, ja pilnīgi tukša — mums nāksies iztikt pašiem ar sevi vien.
— Jā, tas iznāk gan visai vienkārši, — Penkrofs piekrita.
— Kontinents vai sala, — Ģedeons Spilets iebilda,
— bet, kā jums šķiet, Saires, uz kādu malu viesulis mūs atnesis?
— Noteikti to pasacīt nevaru, — inženieris atbildēja,
— bet liekas gan, ka atrodamies kādā salā Klusā okeāna vidū. Kad izbraucām no Ričmondas, pūta ziemeļaustrumu vējš, un pēc tā stipruma var spriest, ka virzienu tas nebūs mainījis. Bet, dodamies no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietumiem, mēs tad esam nobraukuši pāri Ziemeļu un Dienvidu Karolīnas štatiem, Meksikas jūras līcim, pašai Meksikai tās šauruma vietā un kādai Klusā okeāna daļai. Man liekas, ka balons būs noskrējis vismaz seši vai septiņi tūkstoši jūdžu, un, ja vējš tikai mazliet pavērsis virzienu, tad tas mūs atdzinis vai nu Mendanjas arhipe- lāgā, vai Pomotu salās, vai arī, ja vēja ātrums bijis lielāks, nekā es iedomājos, tad pat līdz Jaunzēlandei. Ja šī pēdējā hipotēze izrādītos pareiza, atgriešanās mājās mums būtu viegli iespējama. Gan jau mēs tad sastaptu vai nu angļus, vai arī maori. Bet, ja šī te ir kāda no Mikronēzijas salām, tad par to mēs pārliecināsimies, augstā kalna galā uzkāpuši, un lūkosim iekārtoties tā, it kā nekad vairs netiktu prom no šejienes.
— Nekad! — reportieris iekliedzās. — Nekad, jūs sakāt, dārgais Saires!
— Prātīgākais ir iedomāties visu to ļaunāko, — inženieris atbildēja, — un paļauties tikai uz kādu nejaušu laimīgu gadījumu.
— Labi! — Penkrofs atsaucās. — Un cerēsim, ka šī sala neatrodas kaut kur sāņus no kuģu ceļiem. Tā nu gan būtu vislielākā nelaime!
—- Nekā noteikta mēs nevaram spriest, — inženieris teica, — pirms neesam uzkāpuši kalna galā un aplūkojuši šo zemi.
— Bet vai jūs, Sairesa kungs, rīt jau varēsiet izturēt grūto kāpienu? — Herberts vaicāja.
— Es ceru, — inženieris atbildēja. — Bet tikai ar to noteikumu, ka meistars Penkrofs un tu, mīļo zēn, atkal parādiet savas saprātīgu un veiklu mednieku spējas.
— Sairesa kungs, — jūrnieks atsaucās, — ja jūs runājat par medījumu un ja es zinātu, ka būs iespējams uzcept putnus, ko ceru pārnest mājās …
Nesiet vien, Penkrof! — Sairess Smits atbildēja.
Tika nospriests, ka inženieris un reportieris šo dienu paliks tepat «kamīna» apkaimē, lai izpētītu krastmalu un augšējo līdzenumu. Pa to laiku Nebs, Herberts un Penkrofs dosies uz mežu pēc jauna malkas krājuma un lūkos sagūstīt visus spārnainos vai spalvainos kustoņus, kas gadīsies pa ķērienam.
Ap desmitiem no rīta viņi devās ceļā. Herberts bij pašpaļāvīgs, Nebs līksms, bet Penkrofs ņurdēja sevī:
— Ja, mājās pārnācis, es atradīšu ugunskuru pavardā, tad to katrā ziņā zibens pats būs iekūris.
Visi trīs uzkāpa kalnājā. Kad viņi bij nonākuši pie upes līkuma, jūrnieks apturēja savus biedrus un teica:
— Vai mēs iesāksim kā mednieki vai kā malkas cirtēji?
— Kā mednieki! — Herberts atsaucās. — Palūk, Tops jau ķēries pie darba!
— Kad mednieki, tad mednieki, — jūrnieks noteica. — Bet vēlāk atnāksim šurp atpakaļ sagatavot jaunu krājumu malkas.
Tā norunājuši, visi trīs nolauza nūjas no kādas jaunas egles zariem un devās pakaļ Topam, kurš naigi ložņāja pa garo zāli.
Šoreiz mednieki vairs negāja gar upes krastmalu, bet devās taisnāk tieši meža biezoknī. Te pa lielākajai daļai auga tie paši priežu pasugas koki. Šur un tur klajās vietās priedes auga atsevišķos puduros, bij ārkārtīgi slaidas un likās liecinām, ka šī zeme atrodas uz daudz augstāka platuma grāda, nekā inženieris iedomājies. Daži klajumi bij pārklāti ar vēja lauztiem sausiem kokiem, tur atradās neizsmeļami kurināmā materiāla klājumi. Bet aiz klajuma mežs atsākās no jauna, un biezoknis kļuva gandrīz necaurejams.
Tikai ar ārkārtīgām pūlēm bij iespējams bez ceļa izkļūt cauri šai koku blīvai. Jūrnieks šad un tad nolauza kādu zaru, lai, atpakaļ nākot, varētu sazīmēt ceļu. Bet varbūt viņi aplam darīja, ka nebij turējušies gar upes krastu pa to pašu vietu, kur devās ar Herbertu pirmajā ekskursijā, jo pēc stundas gājiena neviens medījumam noderīgs kustonis vēl nebij patrāpījies. Ložņādams starp zemu noliektajiem zariem, Tops izcēla tikai putnus, kuri tomēr aizlidoja tik augstu, ka medniekiem nebij aizsniedzami. Neviena kuruku te nemanīja, un jūrnieks jau grasījas novērsties atkal uz to pašu purvaino meža apvidu, kur tik laimīgā kārtā bij samedījuši teterus.
— Klausieties, Penkrof, — Nebs teica zobodamies, — ja tas te ir medījums, ko jūs solījāties pārnest manam kungam, tad lielas uguns gan nevajadzēs, lai to uzceptu.
— Pacietieties, Neb, — jūrnieks atsaucās. — Mājā pārnākot, medījumu mums nebūt netrūks.
— Vai tad jūs neuzticaties Smita kungam?
— Kāpēc ne?
— Bet jūs neticat, ka viņš dabūs uguni.
— Ticēšu, kad redzēšu, ka uguns deg pavardā. .
— Tā degs — mans kungs to apsolīja.
— Nu, to mēs redzēsim!
Saule vēl nebij sasniegusi pašu augstāko punktu virs apvāršņa. Ceļojums turpinājās, un Herberts laimīgā kārtā atrada kādu koku, kura augļi bij ēdami. Tā bij ciedru priede ar Amerikas un Eiropas mērenā klimata apvidos loti iecienītiem riekstiem čiekuros. Rieksti bij patlaban pilnīgi nogatavojušies, Herberts tos parādīja saviem biedriem, un arī tie abi nobaudīja.
— Iesim, — Penkrofs vedināja. — Aļģes — maizes vietā, necepti gliemeži — gaļas vietā, bet rieksti desertam —• tās ir pietiekoši labas pusdienas cilvēkiem, kuriem pat viena paša sērkociņa nav kabatā.
— Nevajag sūroties, — Herberts piezīmēja.
— Es arī nesūrojos, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. — Gribu tikai aizrādīt, ka gaļas šādās pusdienās nav vis pārāk daudz! >
— Tops ir kaut ko pamanījis! … — Nebs piepeši iekliedzās un metās uz priekšu pie krūmāja, kur suns bij pazudis riedams. Topa riešanai atsaucās kāda dīvaina rūkoņa.
Jūrnieks un Herberts sekoja Nebam. Ja tur bij kāds medījams dzīvnieks, tad patlaban nebij īstais laiks prātot, kā viņu pagatavot, bet gan — kā viņu dabūt rokā.
Tikko ieskrējuši biezoknī, mednieki ieraudzīja, ka Tops sagrābis aiz auss kādu kustoni. Tas bij no ūdenscūku pasugas, divarpus pēdas garš, plānu, asu, melnīgsnēji brūnu, uz vēdera, mazliet gaišāku spalvu, bet krietni dziļi zemē iespiestajām kāju pēdām pirksti likās ar plēvi kopā saauguši.
Herberts šajā kustonī sazīmēja prāvu eksemplāru no tās grauzēju cūku sugas, ko sauc par kabijām.
Mednieki ieraudzīja, ka Tops sagrābis aiz auss kādu kustoni.
Herbert Neb! Skatieties taču!
Kabija necīnījās sunim pretī. Viņa stulbi bolīja biezā tauku apaugā dziļi iegrimušās acis. Laikam gan cilvēku viņa redzēja pirmo reizi.
Tikko Nebs grasījās ar savu nūju nobeigt kabiju, tā pēkšņi izrāvās Topam no zobiem, tikai ausu galu tam pamezdama, izgrūda spēcīgu rēcienu un metās Herbertam virsū, pa pusei pagāza viņu zemē un pazuda mežā.
— Ak tu neliete! — Penkrofs iekliedzās.
Un tūliņ visi metās pakaļ pa Topa pēdām, bet tajā acumirklī, kad viņi bij jau klāt, kustonis pazuda kādā prāvā lāmā zem simtgadīgu priežu apēnota ūdens.
Nebs, Herberts un Penkrofs palika stāvam. Tops pieskrēja lāmai, bet kabija bij noslēpusies dibenā un nerādījās vairs augšā.
— Pagaidīsim, — jauneklis teica, — viņai jāatvelk elpa un tāpēc gribot negribot jāizlien virs ūdens.
— Bet vai viņa tur nenoslīks? — Nebs apvaicājās.
— Nē, — Herberts paskaidroja, — kabija! ir pleznas, un viņa turpat vai skaitāma pie amfībijām. Bet uzmanīsim!
Tops bij laidies peldus. Penkrofs un viņa divi biedri ieņēnia katrs savu vietu lāmas malā, lai kabijai nekur nebūtu iespējams izbēgt, kad Tops izdzīs to no ūdens. • Herberts nebij maldījies. Pēc kāda brīža kustonis tiešām parādījās virs ūdens. Ar vienu lēcienu Tops bij tam klāt un neļāva no jauna nonirt dibenā. Acumirkli vēlāk Nebs ar nūjas sitienu nogalināja malā izvilkto kabiju.
— Urā! — Penkrofs iekliedzās sajūsmā. — Tagad tikai vēl mazliet kvēlošu ogļu, un šis grauzējs tiks apgrauzts līdz pat kauliem!
Penkrofs uzmeta kabiju plecā un, pēc saules novērojis, ka pulkstenis var būt ap diviem pēc pusdienas, rīkoja - biedrus atceļā uz mājām,
Tops ar savu instinktu bij medniekiem ļoti noderīgs, pateicoties tam, viņi viegli atrada pirmāk ieto ceļu. Pēc pusstundas viņi jau bij pie upes līkuma.
Tāpat kā pirmo reizi, Penkrofs uz ātru roku sataisīja malkas plostu, lai gan aiz uguns trūkuma tas viņam likās gluži nevajadzīgs, un tā viņi visi atgriezās uz «kamīnu».
Bet soļu piecdesmit no tā jūrnieks piepeši apstājās, atkal izkliedza savu dārdošo «urā!» un ar roku rādīja uz klints sienas stūri.
— Herbert! Neb! Skatieties taču! — viņš sauca.
Par klintīm augšup vērpās dūmu mutulis.