Brīdi vēlāk trīs mednieki jau stāvēja pie liesmojoša ugunskura. Sairēss Smits un reportieris arī bij tur. Turēdami kabiju, Penkrofs un Ģedeons Spilets skatījās viens otrā.
— Nu, vai redzi, draugs? — reportieris iesaucās. — Tā ir uguns, īsta uguns, kur tavs medījums izceps, ka labāku mielastu nevarēsim vēlēties!
— Bet kas viņu aizkurinājis? — Penkrofs vaicāja.
— Saule!
Ģedeons Spilets teica taisnību. Saule patiešām bij aizkurinājusi uguni, kas Penkrofu tā sajūsmināja. Jūrnieks neticēja savām acīm un bij tā apstulbis, ka nemaz neiedomājās izvaicāt inženieri.
— Tātad jums bij aizdedzināmais stikls? — Herberts vaicāja inženierim.
— Nē, mīļais bērns, — inženieris atbildēja. — Bet es to pagatavoju.
Un viņš parādīja daiktu, kurš bij noderējis aizdedzināmā stikla vietā. Tur vienkārši bij divi stikli, izņemti no reportiera un viņa paša kabatas pulksteņa. Piepildījis to izdobumu ar ūdeni un malas salipinājis ar māliem, viņš tā bij darinājis īstu aizdedzināmo, kas koncentrēja saules starus uz sausu sūnu sauju un beidzot aizdedzināja to.
Jūrnieks aplūkoja daiktu, tad, ne vārda neteicis, pavērās inženierī. Tomēr viņa skatiens izteica daudz. Ja arī Sairess Smits viņa acīs nebij vēl dievs, tad katrā ziņā kaut kas vairāk nekā cilvēks. Pēdīgi mute viņam atdarījās, un viņš iesaucās:
— Atzīmējiet to savā burtnīcā, Spileta kungs! Atzīmējiet to!
— Ir jau atzīmēts, — reportieris atteica.
Nebam piepalīdzot, jūrnieks pagatavoja iesmu, un drīz vien kabija, vispirms uzšķērsta un iztīrīta, kā īsts ar pienu nozīdīts sivēns cepās virs spožas un sprēgājošas uguns.
«Kamīns» atkal bij ticis mājīgāks_— ne tikai tāpēc, ka ugunskurs sasildīja alas, bet arī tāpēc, ka caurumi no jauna bij aiztaisīti ar smilkti un akmens klučiem.
Bij redzams, ka inženieris ar savu biedru visu dienu dūšīgi stradajuši.Sairess Smits jau gandrīz pilnīgi bij atžirdzis un mēģinājis pat uzkāpt līdz augšējam plato. Pa-, radis pēc acumēra noteikt attālumu, viņš no šīs augstienes ilgi vēroja kalna smaili, ko rīt gribēja sasniegt. Sešas jūdzes attālais kalns viņam likās trīs tūkstoši pieci simti pēdu paceļamies virs jūras līmeņa. Tāpēc vērotājs no kalna virsotnes varētu pārskatīt apkārtni, mazākais, piecdesmit jūdžu tālu. Pilnīgi iespējams, ka Sairess Smits tur viegli atrisinās jautājumu: «Kontinents vai sala?» — no kura viņam ne bez pamata likās izrisināmies visi pārējie.
Viņi paēda krietnas vakariņas. Kabijas gaļu visi atzina ļoti garšīgu. Sargasi un ciedru rieksti papildināja ēdienu, kuru iebaudīdams inženieris runāja maz. Viņš bij nogrimis pārdomās par rītdienas plāniem.
Pāra reižu arī Penkrofs ieminējās par to, kas, pēc viņa domām, būtu darāms, bet inženieris ar savu metodisko domāšanas veidu tikai pakratīja galvu.
— Rīt, — viņš teica, — mēs zināsim, kur atrodamies, un tad rīkosimies saskaņā ar to.
Pēc pabeigtām vakariņām ugunskurā vēl piemeta jaunas pagales, un tad «kamīna» iemītnieki ar uzticamo Topu vidū aizmiga cietā miegā. Neviens starpgadījums tonakt netraucēja viņu mieru, bet otrā rītā, divdesmit devītajā martā, viņi pamodās žirgti un jautri, gatavi doties tajā izziņas ceļojumā, kurā jāizšķiras viņu liktenim.
Viss jau bij sagatavots ceļam. Kabijas cepeša palieku Sairesam Smitam un viņa biedriem pietika divdesmit četru stundu pārtikai. Turklāt viņi cerēja arī ceļā papildināt savu krājumu. Tā kā stikli atkal bij ievietoti inženiera un reportiera pulksteņos, Penkrofs sadedzināja vēl daļu mutautiņa, kam bij noderēt posa vietā. Krams katrā ziņā būs atrodams kaut kur šajā vulkāniskās dabas zemē.
Pulkstenis bij pusastoņi rītā, kad, nūjām apbruņojušies, ceļotāji atstāja «kamīnu». Pēc Penkrofa aizrādījuma, tas prātīgākais būtu iet pa jau zināmo ceļu mežā, bet varbūt mājup nākt pa kādu citu. Tas arī bij taisnākais ceļš uz kalnu. Klints sienas dienvidu stūrim apkārt tikuši, viņi gāja augšup pa upes kreiso krastu līdz tai vietai, kur upe novērsās pret dienvidrietumiem. Zem koku lapotņa iemītā taka bij viegli atrodama, un jau ap pulksten deviņiem Sairess Smits ar saviem biedriem aizsniedza meža rietumu malu.
Pa daļai līdzenā, sākumā^ purvainā, beigās sausā un smilkšainā zeme nu sāka no krastmalas sliekties augšup. Krūmājos šur un tur paņirbēja kaut kādi ātrskrējēji kustoņi. Tops tūliņ metās tos gūstīt, bet viņa kungs sauca viņu atpakaļ, jo medībām patlaban vēl nebij īstais laiks/Vēlāk redzēs. Inženieris nebūt nebij tas cilvēks, kas viegli ļautos novirzīties no spraustā uzdevuma. Itin nemaz nemāldītos tas, kas apgalvotu, ka viņš patlaban nevēro apvidu ar tā savādībām un dabas bagātībām. Viņš vēroja vienīgi tikai kalnu, kuram tuvojās taisnā virzienā un kura virsotnē gribēja nokļūt.
Ap desmitiem gājēji apstājās atpūsties. Viņpus mežam viss apgabals bij klaji pārskatāms. Kalnam bij redzamas divas konusveidīgas virsotnes. Pirmā, nošķelta apmēram divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā, balstījās uz dīvaini veidota pamata, kurš likās kā milzīgi zemē iecirsta putna nagi. Nagu spraugās sliecās šauras, kokiem apaugušas ielejas; koku pēdējie puduri aizsniecās līdz pat pirmā konusa virsotnei. Tomēr kalna ziemeļaustrumu pusē augu likās mazāk, un tur bij redzamas diezgan dziļas svītras, kā likās, atdzisušas lavas straumes.
Uz pirmās virsotnes balstījās otra, ieapaļa un mazliet šķībi nosvērusies, itin kā platu, apaļu cepuri uzlikusi galvā. Tā likās pilnīgi kaila, vietvietām uz tās slējās sar- kanējas klinšu masas.
Ceļinieki nu gribēja sasniegt otro konusa virsotni. Tās atzarojuma spraugas likās pats labākais ceļš uz turieni.
— Mēs atrodamies uz vulkāniskas zemes, — Sairess Smits teica. Biedru pavadīts, viņš lēnām devās pa līkumotu eju pāri atzarojuma pauguram taisni uz pirmo līdzenumu.
Vulkāna darbības iegrauta, zeme te bij stipri dobuļaina. Vietvietām bij izmētāti klints bluķi, milzums bazalta, pu- meka un obsidiāna šķeltņu. Vietumis auga skuju koku puduri, kuri dažus simtus metrus dziļāk, šaurās ieplakas dibenā, izveidoja īstu biezokni, kur pat neiespiedās saules stari.
Kāpdams pa pirmo pakāji uz iekšējo nogāzi, Herberts • pamanīja zemē lielu meža kustoņu nesen iemītas pēdas.
— Liekas, šie zvēri labprātīgi vis neatdos mums savu valstību, — Penkrofs ieminējās.
— Nekas, — atsaucās reportieris, kurš bij piedalījies Indijas tīģeru un Āfrikas lauvu medībās, — gan mēs pra-.
tīsim to viņiem atkarot. Bet pagaidām tomēr būsim uzmanīgi!
Gājēji palēnām virzījās augšup. Līkumotās spraugas un tieši nepārkāpjamo šķēršļu dēļ ceļš iznāca garš. Vietām tas piepeši notrūka un gājēji atradās pie kādas dziļas plaisas, kurai vajadzēja iet apkārt. Bet, ejot atpakaļ pa pašu* pēdām, viņi zaudēja daudz laika un pūļu. Ap pusdienas laiku mazais ceļotāju pulciņš apmetās paēst kāda prāva egļu pudura paēnā pie brāzmaina strauta, kurš, pār klints kāpšļiem lēkdams, traucās lejup. Tikai pusceļš vēl bij noiets līdz pirmajam līdzenumam, ko acīm redzami pirms nakts aizsniegt nebij iespējams.
No šejienes jūra bij pārskatāma plašāk, bet labajā pusē skatiens atdūrās pret asu klints ragu dienvidaustrumos, tā ka nebij saredzams, vai krasts tur spējā līkumā pievērsās kādai cietzemei tālāk viņā pusē. Kreisajā pusē apvidūs bij pārredzams vairāku jūdžu tālumā pret ziemeļiem; bet ari tur ziemeļrietumos apvāršņi noslēdza kāda robaini veidota kalnāja mugura, kura likās kā stiprs balsts, piesliets centrālajai virsotnei. Nepavisam vēl nebij nojaušams, kā atrisināsies Sairesa Smita izvirzītais jautājums.
Pēc kādas stundas kāpšana atsākās no jauna. Nu bij jānogriežas vairāk pret dienvidrietumiem un jādodas atkal jaunā biezoknī. Tur zem koku lapotnes pāriem laidelējās fazānu pasugas putni. Tie bij tragopani ar ļenganām guz- nām un diviem smailiem radziņiem virs acīm. Vistas lieluma mātītes bij brūnām, bet tēviņi lepojās sarkanām ar baltiem lāsumiem izraibinātām spalvām. Ar spēcīgu un veiklu akmens sviedienu Ģedeons Spilets nogalināja vienu no šiem tragopaniem, bet svaigā gaisā izsalkušais Penkrofs ar skaudību noskatījās viņā.
Biezoknim cauri izkļuvuši, kāpēji pa simts pēdu augstu stāvu klints nogāzi uzrāpās tieši kādā retiem kokiem apaugušā vulkāniskas grunts laukumiņā. No šejienes bij jāgriežas vairāk pret austrumiem līču loču pa stāvās nogāzes lēzenajām vietām un uzmanīgi jāraugās, kur spēra kāju. Nebs ar Herbertu gāja priekšgalā, Penkrofs beigās, bet Sairess ar reportieri vidū. Pēc daudzajām pēdām spriežot, šajā kalnājā dzīvoja kustoņu sugas ar spēcīgām kājām un lunkanām mugurām, kalnu kazas vai stirnas. Dažas no tām viņi arī pamanīja.
— Auni! — Penkrofs iesaucās,
Visi apstājās soļus piecdesmit attālu no pieciem sešiem lieliem dzīvniekiem ar gariem, līkiem, atpakaļ pār muguru piekļautiem ragiem un garu, tumšdzeltenu, zīdainu vilnu.
Tie nebij parastie auni, bet zināma aitu pasuga, kura dzīvo mēreno joslu kalnainos apgabalos; Herberts šos dzīvniekus nosauca par mufloniem.
— No viņu pakaļējām ciskām taču var pagatavot kotletes? — jūrnieks apvaicājās.
— Jā gan, — Herberts atbildēja.
— Nu, tad auni vien ir! — Penkrofs nosprieda.
Dzīvnieki mierīgi stāvēja uz bazalta atlūžņiem un skatījās izbrīnās pilnām acīm, it kā pirmo reizi ieraudzījuši tādus divkāju cilvēku radījumus. Tad viņus laikam pārņēma spējas bailes, viņi aiztraucās lieliem lēcieniem un pazuda aiz klintīm.
— Uz redzēšanos! — Penkrofs iesaucās tik komiskā balsī, ka Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts un Nebs iesmējās.
Kāpšana turpinājās. Dažos slīpumos patrāpījās dīvaini izvagotas lavas svītras. Bieži vien gājējiem ceļu aizšķērsoja mazi sēra vulkāniņi, tā ka bij jāiet gar malu apkārt. Vietvietām sērs kristālu veidā bij sajaucies ar pārējiem galvenajiem lavas izvirdumiem — stipri apdedzinātiem nevienāda lieluma pucolāna graudiem un laukšpata neskaitāmo sīko kristālu balsnējiem pelniem.
Jo tuvāk pirmās virsotnes nošņāptajai smailei, jo grūtāks kļuva ceļš. Ap četriem kāpēji bij jau garām pēdējai koku joslai. Tikai šur un tur vēl bij redzamas atsevišķas vārgas un līkas priedītes, kurām šajos augstumos ārkārtīgi grūti nācās cīnīties pret spēcīgajiem jūras vējiem.
Inženierim un viņa biedriem par laimi, laiks pieturējās jauks un gaiss bij gluži rāms, jo trīstūkstoš pēdu augstumā skaudrāka pūsma stipri traucētu viņu ceļojumu. Dzidrajai atmosfērai cauri spilgti zilgoja debess loks. Pilnīgs klusums valdīja visapkārt. Saule vairs nebij redzama aiz augstākās virsotnes, kura aizslēpa pusapvāršņa rietumu pusē un kuras milzīgā ēna sniecās līdz pat krastmalai un, saulei savā dienas gaitā slīgstot lejup, stiepās arvien garāka. Austrumu pusē sāka celties viegli miglas mākoņi, saules staru mirdzināti visās spektra krāsās.
Tikai pieci simti pēdu gājējiem vēl atlika līdz virsotnes līdzenumam, ko viņi katrā ziņā gribēja aizsniegt, lai tur pārnakšņotu, bet, līču loču ejot, šīs pieci simti pēdas izvērtās vairāk nekā divi jūdzes garā ceļā. Zemes, tā sakot, nemaz vairs nemanīja zem kājām. Lietus nomazgātās un vēju nogludinātās lavas strēlas vietām bij tik stāvas un slidenas, ka nebij iespējams tur noturēties kājās. Pamazām metās arī vakars. Bij gandrīz pilnīga nakts, kad Sairess Smits ar saviem biedriem pēc septiņu stundu gājiena beidzot nokļuva uz pirmās virsotnes līdzenuma.
Nu bij jādomā par naktsmītni un pienācīgu atpūtu, vispirms paēdot un pēc tam izguļoties. Šā kalna otrā pakāpe balstījās uz robotām klintīm, kur viegli varēja atrast labu patvērumu. Dedzināmā gan te nebij daudz. Tomēr uguns bij iekurināma no sūnām un līdzenumā šur un tur atrodamiem nokaltušiem krūmiem. Kamēr jūrnieks sakrāva akmeņus ugunskuram, Nebs ar Herbertu devās sameklēt malku. Drīz vien viņi ar žagaru nastām bij klāt. Uzšķīla kramu, sadedzinātā mutauta gabaliņš uztvēra dzirkstelīti un aizkvēlojās; Neba uzpūsta, uzplīvoja liesmiņa, un drīz vien spoža uguns sprēgāja klinšu aizvējā.
Ugunskurs bij domāts tikai alas apsildīšanai diezgan vēsajā naktī; to nelietoja fazāna cepšanai, ko Nebs atlika uz rītu. Vakariņām noderēja kabijas cepeša paliekas.un daži desmiti ciedra riekstu. Ap pussešiem tas viss jau bij paveikts.
Sairesam Smitam tūliņ bij prātā tāpat pustumsā izpētīt tuvāk kalna otrās virsotnes klinšu kravas lokveidīgo balstu. Iekams visi devās pie miera, viņš gribēja uzzināt, vai virsotne apejama apkārt gadījumā, ja sānu piegāzes ir tik stāvas, ka pa tām tieši uzkāpt virsotnē nebūtu iespējams. Šis jautājums nelika viņam miera, jo iespējams, ka no ziemeļu puses, pret kuru kalna cepure nošķiebušies, virsotnes līdzenums bij gluži nepieejams. Ja kalna virsotne no šīs puses nebij aizsniedzama un pa leju nebij iespējams nokļūt apkārt otrā pusē, kāpiena mērķis būs tikpat kā nesasniegts.
Kamēr Penkrofs un Nebs sarīkoja guļasvietas un Ģedeons Spilets atzīmēja dienas piedzīvojumus, inženieris devās pa laukumiņa malu uz ziemeļu pusi. Herberts gāja viņam līdzi.
Nakts bij rāma un jauka, tumsa ne pārāk liela. Sairess Smits un Herberts, ne vārda nerunādami, soļoja blakām. Vietām laukumiņš kļuva plašāks un viņi bez kavēkļiem tika uz priekšu. Turpretī citur klinšu nogruvumos bij palikušas šauras takas, pa kurām tikai viens aiz otra varēja tikt tālāk. Jau pēc divdesmit minūšu gājiena viņiem bij jāapstājas. Te divu virsotņu nogāzes savienojās vienā līnijā, neatstājot ne vismazāko spraudziņu. Nebij iespējams tikt apkārt pa septiņdesmit grādu stāvo piegāzi.
Bet, ja inženieris un jauneklis netika pa loka ceļu apkārt kalnam, toties te radās iespēja doties taisnā virzienā augšup virsotnē.
Patiešām viņu priekšā pavērās dziļa plaisa kalna masīvā — augšējā krātera ieplīsums, ja tā var teikt, rīkle, pa kuru, vulkānam vēl darbojoties, bij izplūdušas lavas straumes. Sacietējušās lavas un citu izvirdumu krumšļi bij izveidojuši itin kā dabiskas kāpnes ar plati iegrautiem kāpšļiem, pa kuriem viegli iespējams nokļūt kalna virsotnē.
Sairesam Smitam pietika viena acu uzmetiena, lai uztvertu šo jauno situāciju; naktij arvien vairāk satumstot, jaunekļa pavadīts, viņš bez kavēšanās devās augšup pa milzīgo plaisu.
Ap tūkstoš pēdu vēl bij ko kāpt. Bet vai pa krātera iekšējām nogāzēm būs iespējams tikt augšup? Par to vēl bij jāpārliecinās. ^Inženieris bez liekiem kavēkļiem turpināja ceļu. Par laimi, pa vulkāna iekšējām piegāzēm varēja iet kā pa ļoti garām un līkumotām, tomēr pietiekoši platām kāpnēm.
Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka vulkāns pats pilnīgi izdzisis. Ne mazākā dūmu strūkla neizplūda pa tā sānu spraugām. Nekur dziļajos iedobumos nepaspīda uguns. Pat visklusākā dunoņa vai burbuļošana nebij dzirdama no melnajām akām, kuras varbūt iesniecās līdz pašam zemeslodes centram. Pat gaiss krātera iekšienē bij bez jebkāda sēra tvaiku piemaisījuma. Šis vulkāns pat nesnauda vairs, tas bij pilnīgi izdzisis.
Sairesa Smita pasākums acīm redzami izdevās. Pa iekšējām sienām kāpdami, viņš un Herberts novēroja, ka krāteris pār viņu galvām plešas arvien platāks. Tāpat augšā pletās kalna virsotnes šķautņu ietvertais debess plankums. Ar katru Sairesa Smita un Herberta soli arvien jaunas un atkal jaunas zvaigznes iznira viņu redzes lokā. Atmirdza dienvidu puslodes krāšņie zvaigznāji. Pašā zenītā balti spīdēja Skorpions, tufpat netālu Kentaurs, šķietami zemeslodei vistuvākā zvaigzne. Tad, krāterim pamazām plešoties, parādījās Zivs zvaigznājs, Dienvidu Trijstūris un, beidzot, gandrīz pretim zemeslodes dienvidpolam, — Dien^ vidu Krusts, kurš še redzams otrās puslodes Polārzvaigznes vietā.
Pulkstenis bij jau tepat astoņi, kad Sairess Smits un Herberts spēra kāju uz krātera apmalas pašā virsotnē.
Sabiezējusī tumsa ļāva pārskatīt apkārtni tikai divas jūdzes plašumā. Vai visapkārt šai svešajai zemei ir jūra, vai varbūt kaut kur rietumos tā pieslējās kādam Klusā okeāna kontinentam? Acumirklī tas nebij nosakāms. Pret rietumiem apvārsnī nogulusi mākoņu blīva vēl sabiezināja tumsu, acs nejaudāja izšķirt, vai debess mala ar ūdeni saplūda tur vienā nedalāmā apmeta lokā.
Bet tad vienā vietā apvārsnī pēkšņi atspīda blāva gaisma, tā pletās pamazām samērā ar to, kā mākoņi cēlās augšup zenītā.
Tas bij- rietošā mēness sirpis debess apmalā. Bet tā gaismas pietika, lai skaidri saskatītu mākoņu atbrīvoto horizontālo loka līniju, un inženieris īsu mirkli redzēja tā trīsošo atspulgu jūras rāmajā līmenī.
Sairess Smits bij satvēris zēna roku.
— Sala! — viņš teica dobjā balsī, mēnesim izdziestot ūdens klajā.