Pusstundu vēlāk Sairess Smits ar Herbertu atgriezās atpakaļ nometnē. Inženieris tikai pateica saviem biedriem, ka zemē, kur liktenis viņus izmetis, ir sala un ka rīt nāksies to tuvāk izpētīt. Pēc tam katrs, kā nu labāk varēdams, ierīkojās uz guļu, un brīdi vēlāk «salinieki» šajā bazalta alā divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā cieši aizmiga.
Otrā rītā, trīsdesmitajā martā, pēc vieglām ceptā tra- gopana brokastīm inženieris grasījās atkal kāpt kalna virsotnē, lai no turienes rūpīgāk aplūkotu salu, kurā viņi varbūt ieslodzīti uz visu mūžu — ja tā atradas tālu no apdzīvota kontinenta vai arī ārpus Klusā okeāna arhipelāgu kuģu ceļiem. Šoreiz visi biedri viņu pavadīja jaunajā ekskursijā. Ari tie gribēja apskatīt salu, kurā jāsagādā viss dzīvei un dzīvībai nepieciešamais.
Bij tā ap pulksten septiņiem, kad Sairess Smits, Herberts, Penkrofs, Ģedeons Spilets un Nebs atstāja nakts nometni. Neviens no viņiem nelikās sevišķi uztraukts par stāvokli, kādā atradās. Viņi paļāvās paši uz sevi, tikai jāievēro, ka Sairesa Smita pašpaļāvībai bij citi un viņa biedriem citi pamati. Inženieris bij pārliecināts, ka viņam izdosies šajā tuksnesīgajā zemē sagādāt visu, kas nepieciešams paša un viņa biedru dzīvībai, tie atkal nebēdāja neko, tāpēc ka Sairess Smits bij pie viņiem. Pēc tam kad uguns atkal bij iekurināta, it sevišķi Penkrofs neraizējās ne par ko — arī uz kailas klints izmests, viņš neizmistu, ja tikai inženieris turpat klāt.
— Kas tur liels! — viņš iesaucās. — No Ričmondas mēs aizceļojām bez kaut kādas atļaujas. Kāds velns mums var liegt kādā dienā aizlaisties no šīs vietas, kur acīm redzami nav neviena, kas mūs varētu aizkavēt?
Sairess Smits gāja pa to pašu ceļu kā vakar vakarā. Apkārt gar līdzenuma malu, līdz pat lielajai plaisai kalna sānos. Laiks turējās lielisks. Saule pamazām kāpa augšup debess velvē un ar saviem stariem applūdināja visu kalna austrumu piegāzi.
Viņi nonāca pie krātera. Tas tiešām bij gluži tāds, kādu inženieris arī tumsā to novēroja. Plata piltuve, kas, pamazām izplezdamās, pacēlās tūkstoš pēdu pār pirmās virsotnes līdzenumu. No plaisas lejas gala pa kalna sāniem līkumoja platas un biezas lavas straumes un stiepās līdz salas ziemeļpusei; šo salas daļu izvagoja ielejas.
Krātera sienu stāvums iekšpusē nepārsniedza trīsdesmit piecus vai četrdesmit grādus, tur negadījās nepārkāpjamu šķēršļu, ne sevišķi nopietnu kavēkļu ceļā. Pamanāmas bij ļoti vecas atdzisušas lavas strūklas, laikam izvirdušas pa pašu krātera virsgalu, līdz platā sānu plaisa tām pavērusi jaunu ceļu.
Acij nebij iespējams aptvert, cik īsti dziļi ir tie caurumi, kas kalna krāteri savienoja ar zemes iekšienes slāņiem, jo dibenu tur aizsedza melna tumsa. Tomēr neapšaubāmi bij redzams, ka vulkāns pilnīgi izdzisis.
Pirms pulksten astoņiem Sairess Smits ar saviem biedriem uzkāpa kādas konusveidīgas klints galā krātera ziemeļmalā.
— Jūra! Visapkārt jūra! — viņi iesaucās, nespēdami atturēt šo kliedzienu, ar kuru paši sevi apzīmēja par saliniekiem.
Patiešām jūra, bezgalīgs jūras klajums bij viņiem visapkārt. Varbūt, otrreiz virsotnē kāpdams, Sairess Smits vēl bij cerējis ieraudzīt kādu vakar tumsā nesaskatītu cietzemes krastu vai tuvēju salu. Bet līdz pat apvāršņa malai piecdesmit jūdžu tālumā itin nekas nebij redzams. Ne zīmes no citas cietzemes! Nevienas buras! Viss jūras klajums bij pilnīgi tukšs, šī sala likās atrodamies bezgalīga plašuma vidū.
Inženieris un viņa biedri, ne vārda nerunādami, pārlūkoja okeānu visapkārt. Neviena svītra tur nepaslīda garām viņu acīm. Pat Penkrofs neredzēja nekā, lai gan viņš ar savu brīnišķo redzes spēju, ar savām acīm, ko daba kā divus teleskopus bij novietojusi zem viņa biezajām uzacīm, pamanītu visšaurāko zemes svītriņu aiz miglas aiz- segas!
No jūras viņu skatieni pavērsās pret salu, kura no šejienes bij pilnīgi pārskatāma. Ģedeons Spilets ievaicājās pirmais:
— Cik liela var būt šī sala?
Bezgalīgā okeāna plašumā tā patiešām neizskatījās visai liela.
Sairess Smits brīdi domāja, ar acīm mērodams tās apmetu un aprēķinādams augstumu, kur pašlaik atradās. Tad viņš teica:
— Mīļie draugi, domāju, es daudz nemaldīšos, ja teikšu, ka krasta apmets būs ap simts jūdžu garumā.
—- Tātad tās virsma?
— Tas grūti aprēķināms, — inženieris atbildēja, — tāpēc ka salas apveids ārkārtīgi līkumots.
Ja inženieris nekļūdījās savā aprēķinā, tad šī sala bij Vidusjūras Maltas vai Santosas salu apmērā. Tās apveids bij ļoti nenoteikts, bet tai pašā laikā ne visai bagāts ar iekarēm, pussalām, līčiem, klintsragiem un iedobumiem. Salas dīvainā forma patiešām valdzināja skatienu, un, kad Ģedeons Spilets, inženiera pamudināts, bij uzzīmējis tās kontūras, sala šķita līdzīga kādam šausmīgam Klusā okeāna virspusē aizmigušam fantastiskam dzīvniekam.
Tādi bij šīs salas apveidi, kuras karti reportieris uzzīmēja diezgan precīzi.
Austrumu krasts, kurā bij izmesti nelaimīgie gaisa ku-i ģotāji, ar platu pusloka līci iesniecās zeme un dienvidaustrumu pusē nobeidzās ar smailu iekāri, ko Penkrofs pirmajā gājienā nebij pamanījis. Ziemeļaustrumu pusē līci noslēdza divas citas iekāres ar šauru ūdens strēļu starp tām — kā šausmīgas haizivs pusatvērti žokļi.
No ziemeļaustrumiem pret ziemeļrietumiem krasts izliecās kā plēsīga zvēra ieapaļš pieplacināts galvaskauss, tālāk izveidodams it kā kupri pret to vietu, kur pacēlās izdzisušais vulkāns.
No šīs vietas krasta līnija slaidā puslokā stiepās pret ziemeļiem un dienvidiem, ar divām trešdaļām sava garuma izveidodama šauru līci, kas beidzās ar garu, milzīga krokodila astei līdzīgu zemes strēmeli.
Šī iekāre patiesībā bij īsta pussala, kura, rēķinot no iepriekš minētās salas dienvidaustrumu iekāres, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu garumā iestiepās jūrā; pussalas krasti noapaļojās, izveidodami plašu reidu, norobežotu ar ērmīgi robotas zemes krastu.
Visšaurākajā vietā, proti, starp «kamīnu» un līcīti, ko varēja redzēt rietumu pusē, salas platums nepārsniedza desmit jūdzes; taču tās garums, rēķinot no ziemeļaustrumu «žokļiem» līdz astes dienvidrietumu galam, bij vismaz trīsdesmit jūdzes.
Par salas iekšieni runājot, galvenā kārtā jāpiemin sekošais: dienvidu puse no kalna līdz pat jūrmalai bij klāta ar biezu mežu, bet ziemeļu puse visgarām tuksnešaina un smilkšaina. Starp vulkānu un austrumu krastu Sairess Smits un viņa biedri pārsteigti ieraudzīja ezeru zaļu koku ietvarā. Ja lūkojās no šīs augstienes, ezers likās vienā augstumā ar jūras līmeni, bet, labāk novērojis, inženieris paskaidroja biedriem, ka tas atrodoties ap trīs simti pēdu augstāk, jo tā baseins — plato bij tiešs augstā krasta turpinājums.
— Tātad tas būs saldūdens ezers? — Penkrofs apvaicājās.
— Bez šaubām, — inženieris atbildēja, — jo tajā uzkrājas no kalna plūstošais ūdens.
— Es redzu mazu upīti, — Herberts teica, norādīdams uz kādu šauru strautu, kura izteka likās atrodamies izdzisušā vulkāna rietumu piegāzē.
— Tiešām tā, — Sairess Smits atbildēja, — un, ja šī upīte novada ūdeni ezerā, tad jābūt arī kādai notekai, pa kuru liekie uzplūdi aiztek uz jūru. To mēs aplūkosim atceļā.
Es redzu mazu upīti, — Herberts teica.
ŠI mazā, diezgan līkumotā upīte un jau agrāk atrastā upe bij visa salas ūdens bagātība — mazākais, tāda tā no šejienes likās pētnieka acīm. Bet iespējams, ka pa šiem bezgalīgajiem mežiem, kas pārklāja divas trešdaļas salas, vēl ari citas upes tecēja uz jūru. Jau tāpēc vien tā jādomā, ka viss apvidus likās auglīgs un bagāts ar dažādīgu krāšņu mēreno joslu augu šķirnēm. Turpretī salas ziemeļpusē nemanīja ne mazākās tekošu ūdeņu pazīmes; varbūt stāvoši ūdeņi atradās ziemeļaustrumu pusē, bet tas tad arī bij viss. Vispār tur bij saskatāmi tikai neauglīgi kaili smil- ktāji un kāpas — spilgtā pretmetā salas lielākās daļas kuplai audzelībai.
Vulkāns neatradās salas centrā, bet gan tās ziemeļrietumu daļā, it kā uz robežas starp auglīgo un neauglīgo joslu. Pret dienvidiem, dienvidrietumiem un dienvidaustrumiem kalna piegāzes viscaur bij zaļas lapotnes pārklātas. Turpretī pret ziemeļiem retie koki drīz izbeidzās pavisam un sākās tuksnesīgs smilkšu klajums. Vulkānam darbojoties, tajā pusē arī bij radusies plaisa, pa kuru lava noplūdusi līdz pat iekāres žokļu aptvertajam jūras līcim ziemeļaustrumos un sastingusi tur līdzīgi platai šosejai.
Sairess Smits ar saviem biedriem veselu stundu nostāvēja kalna galā. Sala viņu priekšā pletās kā izkrāsota reljefa karte — ar zaļajiem mežiem, dzelteno smilkti un zilajiem ūdeņiem. Viņi to pārskatīja no vienas malas līdz otrai; vienīgi zaļo augu pārklātā zeme, krēslainās ielejas un šaurās plaisas vulkāna pakājē nebij aizsniedzamas viņu skatieniem. . (
Atlika izšķirt vēl tikai vienu avāriju cietušo nākotnei ārkārtīgi svarīgu jautājumu.
Vai sala ir apdzīvota?
Reportieris pirmais uzdeva šo jautājumu, bet, sīki un no vienas vietas pārlūkojis salu, pats bij gatavs atbildēt noliedzoši.
Nekur nebij manāms cilvēka rokas pieskāriens. Nevienas nometnes, neviena atsevišķa namiņa, nevienas zvejnieku būdas malā. Ne sīkākā dūmu strūkla gaisā neliecināja, ka tur mājo cilvēki. Taisnība gan, salas astes gals no vērotājiem bij apmēram trīsdesmit jūdzes tālu pret dienvidrietumiem, un tādā attālumā pat Penkrofa acij grūti nāktos saskatīt kādu cilvēka mājokli. Tāpat nebij iespējams pacelt zaļo apsegu no salas trim ceturtdaļām un palūkoties, vai zem tā slēpjas cilvēku mītnes vai ne. Bet
parasti Klusā okeāna salu iemītnieki galvenā kārtā apdzīvo krastmalas, taču šī krastmala visapkārt likās pilnīgi tukša.
Kamēr būs veikti sīkāki pētījumi, bij jāpieņem, ka sala nav apdzīvota.
Bet varbūt to šad un tad apmeklēja kaimiņu salu iedzimtie? Uz šo jautājumu atbildēt bij grūti. Piecdesmit jūdžu plašā apkārtnē neviena cita zeme nebij saskatāma. Bet tikpat malajiešu laivas, kā polinēziešu pirogas viegli iespēja nobraukt piecdesmit jūdžu garu ceļu. Viss bij atkarīgs no tā, vai sala ir pilnīgi vientuļa Klusā okeāna vidū vai arī pieder kādam arhipelāgam. Vai bez nepieciešamiem instrumentiem Sairesam Smitam vēlāk izdosies aprēķināt, uz kāda garuma un platuma grāda tā atrodas? Tas bij grūti domājams. Tomēr šādā neziņā likās nepieciešams nodrošināties pret iespējamo kaimiņu desantu šajā salā.
Salas izpētīšana bij pabeigta, tās apveids uzmests, virspuse apskatīta, lielums aprēķināts, atzīmēti ūdeņi un kalni. Mežu un klajumu vietas arī galvenos vilcienos tika iezīmētas reportiera kartē. Tagad vēl atlika tikai nokāpt lejā un pārbaudīt šīs zemes minerālu, augu un dzīvnieku bagātības.
Bet pirms tam Sairess Smits teica saviem biedriem mierīgā un nopietnā balsī:
— Redziet, draugi, kādā šaurā zemes gabaliņā visvarenajam paticis mūs izmest. Te mums varbūt nāksies ilgi nodzīvot. Varbūt pienāks negaidīta palīdzība, ja kāds kuģis, nejauši garām braukdams… Es saku nejauši, jo sala visai neievērojama; pat noderīga līča te nav, kur kuģiem piestāt, un jābaidās, vai tā tikai neatrodas sāņus no parastajiem jūras braucamiem ceļiem, proti, pārāk tālu uz dienvidiem no tiem kuģiem, kas apbraukā Klusā okeāna arhi- pelāgus, un pārāk tālu uz ziemeļiem no tiem, kuri dodas uz Austrāliju apkārt Horna ragam. Es negribu jums nekā slēpt…
— To jūs darāt pareizi, — reportieris žirgti atsaucās. — Jums ir darīšana ar vīriem. Viņi uzticas jums, un jūs varat paļauties uz viņiem. Vai nav taisnība, mani draugi?
— Es esmu gatavs visās lietās paklausīt Sairesa kungam, — Herberts apliecināja, inženiera roku satvēris.
— Visur un vienmēr, mans kungs! — Nebs iesaucās.
— Bet es, — jūrnieks teica, — nu, lai tad mani pērkons sasper, ja es pretotos ķerties pie darba. Un, ja jus vela- ties, Smita kungs, izveidosim no šīs salas mazu Ameriku!
Būvēsim te pilsētas, ierīkosim dzelzceļus un telegrāfa līnijas un vienā jaukā dienā, kad sala būs pietiekoši pārveidota, labi iekārtota un civilizēta, piedāvāsim to Savienoto Valstu valdībai. Tikai vienu es vēlētos.
— Ko tad? — reportieris apvaicājās.
— Neuzskatīsim sevi kā nejauši krastā izmestus, bet gan kā ieceļotājus, kuri ieradušies kolonizēt šo salu.
Sairess Smits nevarēja apslēpt smaidu, un jūrnieka priekšlikums tika pieņemts. Tad viņš pateicās saviem biedriem un piebilda, ka paļaujoties uz viņu enerģiju un palīdzību no augšienes.
— Labi! Bet tagad atpakaļ uz «kamīnu»! — Penkrofs iesaucās.
— Vēl vienu acumirkli, mīļie draugi! — inženieris teica. — Man liekas, mums vajadzētu šo salu, tāpat tās pussalas, iekāres un upes, nosaukt zināmā vārdā.
— Pilnīgi pareizi, — reportieris atsaucās. — Tad nākotnē mums vieglāk būs iespējams citcitam clot rīkojumus un arī izpildīt tos.
— Tiešām, — jūrnieks piekrita. — Tad mums būs noteiktas vietas, zināsim, no kurienes katrs nāk vai kurp iet. Vismaz varēsim iedomāties, ka atrodamies kārtīgā salā.
— Piemēram, tas pats «kamīns», — Herberts ieminējās.
— Taisnība, — Penkrofs iesaucās. — Tas bij visvienkāršākais nosaukums, un man tas tāpat gluži nejauši ienāca prātā. Vai mūsu pirmajai nometnei paturēsim šo pašu vārdu, Smita kungs?
— Jā gan, Penkrof, tāpēc ka jūs viņu tā esat nosaukuši.
— Labi! -— jūrnieks jautri teica. — Ar citām vietām mēs viegli tiksim galā. Nosauksim katru savā vārdā, kā to darīja Robinsons, par kura piedzīvojumiem Herberts maxi lasījis vairākas reizes: Likteņa jūras līcis, Kašalotu pussala, Pievilto Cerību iekāre!…
— Vai arī sauksim Smita kunga, Spileta kunga un Neba vārdā, — Herberts prātoja.
— Manā vārdā! — Nebs atsaucās, parādīdams savus spilgti baltos zobus.
— Kāpēc gan ne? — Penkrofs teica. — Neba osta skanētu gluži labi. Un — Ģedeona iekāre …
-— Es gan ieteiktu no mūsu pašu tēvzemes aizņemties nosaukumus, — reportieris ierunājās. — Tādus, kas mums atgādina Ameriku.
— Jā, attiecībā uz galvenajiem jūras līčiem un ezeriem es jums piekrītu, — Sairess Smits teica. — Man šķiet, draugi, ka vislabāk būs, ja šo lielo ieliekumu salas austrumu krastā nosauksim par Savienības līci, plato aizu dienvidos par Vašingtona līci, kalnu, kura virsotnē patlaban stāvam, par Franklina kalnu, bet ezeru, kas plešas tepat lejā mūsu acu priekšā, par Granta ezeru. Šie vārdi mums allaž atgādinās tēvzemi un tās lielos slavenos pilsoņus. Turpretim mazajiem līcīšiem, iekarēm, pussalām un upēm, ko patlaban redzam no šī kalna, labāk izvēlēsimies nosaukumus saskaņā ar to īpatnējo dabu un izskatu. Tie mums labāk iespiedīsies atmiņā, turklāt būs arī praktiskāki. Salas apveids ir visai dīvains, mums diezgan grūti nāksies atrast tai pieskanīgu nosaukumu. Upes, kuras varbūt tek pa šiem turpmāk izpētāmiem mežiem, jūras līčus un līcīšus, ko vēlāk atradīsim, nokrustīsim tad, kad būsim tos labi aplūkojuši. Kā jūs, draugi, domājat?
Biedri bez iebilduma piekrita inženiera priekšlikumam. Sala kā atplesta karte gulēja viņu acu priekšā, te nācās tikai nosaukt zināmā vārdā tās sakļautos vai izplestos stūru leņķus un kalnājus. Ģedeons Spilets tos citu pēc cita at- k zīmēja savā uzmetumā, un atlika tikai noteikt salas ģeo- I grafiskos nosaukumus.
Vispirms viņš pierakstīja inženiera minētos Savienības I un Vašingtona jūras līčus un Franklina kalnu. [ — Bet nu, — reportieris teica, — es ieteicu šo pussalu, kura sniecas pret dienvidrietumiem, nosaukt par Čūskas pussalu, bet pašu tās galu par Rāpuļa zemesragu, tāpēc ka ar savu līkumu tas patiešām atgādina kāda rāpuļa asti., [ — Pieņemts! — inženieris noteica, ļ — Man liekas, — Herberts teica, — šo šauro līci salas f olrā galā, kas tik ļoti atgādina spraugu starp pavērtiem I žokļiem, vajadzētu nosaukt par Haizivs līci.
— Labi izdomāts! — Penkrofs iesaucās. — Un, lai glezna būtu pilnīgāka, zemes strēlas līča abējās puses sauksim par Žokļu iekarēm.
i — Bet tad divām būs vienāds nosaukums, — reportieris iebilda.
— Nekas, — Penkrofs atteica, — sauksim tās par Zie- meļžokļu un Dienvidžokļu iekarēm.
— Pierakstīts, — Ģedeons Spilets paziņoja.
— Atliek vēl nokrustīt salas dienvidaustrumu stūri, — Penkrofs teica.
— Vai Savienības līča tālāko apmalu? — Herberts vaicāja.
— Naga iekāres! — iesaucās Nebs, lai kādai vietai salā paliktu arī viņa izdomātais nosaukums.
Patiešām — šis nosaukums bij visai zīmīgs, jo šīs salas iekāres savā dīvainā, fantastiskam kustonim līdzīgā veidojumā stipri atgādināja asi izlaistus nagus.
Penkrofs tīri sajūsminājās par šīm krustībām, un jauni mazliet pārspīlēti apzīmējumi sekoja cits pēc cita.
Upe, kura kolonistus apgādāja ar dzeramo ūdeni un kuras tuvumā balons bij izmests krastā, tika nosaukta par Pateicības upi, tā parādot savu atzinību liktenim. Saliņu, uz kuras lidotāji vispirms patvērās, nosauca par Glābšanas salu.
Līdzenumu virs augstās klints sienas pāri «kamīnam», no kurienes atvērās plašs skats visapkārt, — par Tālo skatu.
Un, beidzot, visu necaurejamo meža biezokni Čūskas pussalā — par Tālo rietumu mežu.
Arī visas pārējās jau pazīstamās un vēlāk pārstaigājamās vietas dabūs savus sevišķos nosaukumus, līdzko būs tuvāk iepazītas.
Debespuses inženieris apmēram apzīmēja pēc saules. Izrādījās, ka Savienības līcis un Tālā skata līdzenums atradās austrumu pusē. Bet otrā dienā, precīzi novērodams saules lēktu un rietu un uzzīmēdams tās atrašanās vietu vidū starp abiem šiem starplaikiem, viņš pareizi uzzinās ziemeļus, jo pusdienas laikā saule dienvidu puslodē atrodas taisni pret ziemeļiem, nevis pret dienvidiem, kā tas notiek dienvidu platuma grādos.
Viss likās kārtībā, kolonisti jau grasījās doties lejā uz «kamīnu», kad Penkrofs piepeši iesaucās:
— Bet mēs taču esam briesmīgi aizmāršas!
— Kāpēc tā? — Ģedeons Spilets, savu burtnīcu aizvēris un kājās piecēlies, vaicāja.
— Bet pati sala? To mēs taču esam aizmirsuši nokrustīt!
Herberts ieteica nosaukt to inženiera vārdā, pārējie
biedri tam sirsnīgi piekrita, bet Sairess Smitš noraidoši iebilda:
— Nē, draugi! Nosauksim labāk salu tā lielā pilsoņa vārdā, kurš patlaban cīnās par Amerikas vienību. Sauksim to par Linkolna salul
Trīskārtējs «urā» atskanēja par atbildi šim priekšlikumam.
Tovakar pirms gulētiešanas jaunie kolonisti ilgi runāja par savu tālo tēvzemi un par briesmīgo, asiņaino karu, kas tur patlaban plosījās. Visiem bij stipra pārliecība, ka Dienvidiem drīz būs jāpiekāpjas un ka Ziemeļu taisnā lieta uzvarēs, pateicoties Grantam un Linkolnam.
Tas notika 1865. gada trīsdesmitajā martā; viņiem nebij ne jausmas, ka sešpadsmit dienas vēlāk Vašingtonā tiks izdarīts drausmīgs noziegums, ka lielajā piektdienā Ābrams Linkolns kritīs no fanātiķa lodes.