Linkolna salas kolonisti vēlreiz aplaida skatienu visapkārt, apstaigāja krātera šauro apmalu un pēc pusstundas jau nokāpa lejā pie savas nakts nometnes pirmajā līdzenumā.
Penkrofs domāja, ka patlaban esot brokastlaiks, un sakūra ar to radās jautājums par Sairesa Smita un reportiera pulksteņu noregulēšanu.
Mēs zinām, ka Ģedeona Spileta pulkstenis nebij samircis ūdenī, jo viņu pašu izmeta tik tālu kāpās, kur viļņi nesniedzās. Tas bij ārkārtīgi vērtīgs instruments, īsts kabatas hronometrs, ko Ģedeons Spilets nekad neaizmirsa vakaros rūpīgi uzvilkt.
Turpretī inženiera pulkstenis bij apstājies tajā acumirklī, kad tā īpašnieks bij izmests krastā.
Sairess Smits to tomēr uzvilka un, pēc saules novērojis, ka patlaban ir apmēram pusdeviņi, noregulēja pulksteni uz šo stundu.
Ģedeons Spilets ar savējo gribēja darīt tāpat, bet inženieris viņu aizturēja.
— Pagaidiet, mīļo Spilet! Jūsu pulkstenis taču rāda Ričmondas laiku?
— Jā gan, Saires.
— Tātad jūsu pulkstenis ir pieskaņots turienes meridiānam, proti, gandrīz turpat Vašingtonas meridiānam?
— Bez šaubām.
— Labi, lai tad tas paliek tāpat. Jūs tikai to rūpīgi uzvelciet, bet rādītājus neaiztieciet. Tas mums vēl var noderēt.
«Kādā ziņā?» jūrnieks nodomāja.
Viņi paēda ar tādu ēstgribu, ka putna cepeša un riekstu paliekas līdz beidzamajam tika patērētas. Bet Penkrofs par to nemaz neuztraucās. Atceļā viņi sagādās jaunu pārtiku. Tops, kas bij dabūjis diezgan niecīgu daļu, meža biezoknī sadzīs noderīgu medījumu. Turklāt jūrnieks gribēja vienkārši lūgt inženieri, lai viņš pagatavo pulveri un vienu vai divas medību šautenes, un nemaz nešaubījās, ka tas būtu itin viegli iespējams.
Sairess Smits ieteica saviem biedriem pameklēt citu ceļu no augšējā līdzenuma uz «kamīnu». Viņam visai gribējās aplūkot tuvāk krāšņiem kokiem ieskauto Granta ezeru, tāpēc viņi devās lejup pa vienas kalna pakāpes muguru, kur likās sākums ezerā ietekošai upei. Par apkārtni sarunādamies, gājēji lietoja tikai pašu izdomātos nosaukumus, un tā valodas un domu izmaiņa veicās daudz vieglāk. Herberts un Penkrofs, viens jauns un otrs gandrīz bērnā pārvērties, bij pavisam sajūsmināti. Naigi soļodams, jūrnieks sacīja:
— Redzi, Herbert, cik jauki! Mēs, mīļo zēn, nekur nevaram nomaldīties, vai nu ejam uz Granta ezeru, vai cauri Tālo rietumu mežājam gar Pateicības upi, — katrā gadījumā nonāksim Tālā skata līdzenumā un no turienes pie Savienības līča.
Viņi norunāja neiet cieši kopā, bet arī pārāk tālu neaizklīst citam no cita. Nebij ne mazāko šaubu, ka salas biezajos mežos mājo arī bīstami zvēri, un tāpēc prātīgākais bij labi uzmanīties. Penkrofs, Herberts un Nebs, kā parasti, gāja pirmie, bet viņiem pa priekšu Tops, kurš izošņāja katru krūmu puduri. Reportieris ar inženieri turējās kopā — Ģedeons Spilets gatavs atzīmēt katru atgadījumu, Sairess Smits kluss un vērīgs, reižu reizēm apstādamies tikai tādēļ, lai paceltu kādu minerāla gabaliņu vai noplūktu kādu augu, ko neprātodams sabāza kabatās.
— Kāda velna pēc viņš visu to uzlasa? — Penkrofs noņurdēja. — Es arī skatos diezgan vērīgi, bet neredzu nekā, pēc kā vērts būtu pieliekties.
Ap pulksten desmitiem mazais pulciņš kāpa lejā pa Franklina kalna pakājes pēdējo pauguru. Te auga tikai daži krūmu puduri un reti koki. Gājēji soļoja pa dzelte- nēju, saules izdedzinātu, apmēram jūdzi platu klajumu, ap kuru puslokā liecās tumšzaļa meža svītra. Ceļā bieži gadījās plaisas un milzīgi bazalta slāņi, kuri, pēc Bišofa aprēķina, paspējuši atdzist tikai trīssimt piecdesmit miljonos gadu. Tomēr te neredzēja lavas straumju, kas galvenokārt bij plūdušas pa kalna ziemeļu nogāzēm. • Sairess Smits bij domājis bez kavēkļiem aizsniegt upi, kurai, pēc viņa domām, vajadzēja sākties mežmalā, bet tad viņš piepeši ieraudzīja Herbertu steidzamies šurp, kamēr Nebs ar jūrnieku aiz klints nebij redzami.
— Kas ir, mīļo zēn? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Dūmi! — Herberts atsaucās. — Mēs ieraudzījām dūmus simts soļus attālu pa klinšu spraugu ceļamies gaisā.
— Vai tad tiešām šajā apvidū būtu cilvēki? — reportieris iekliedzās.
— Nerādīsimies, — Sairess Smits sacīja, — pirms nebūsim pārliecinājušies, ar ko mums darīšana. Es drīzāk baidos nekā vēlos sastapt iedzimtos uz šīs salas. Kur ir Tops?
— Tops aizskrēja mums pa priekšu.
— Un viņš nerēja?
— Nē.
— Tas ir savādi. Tomēr pamēģināsim saukt viņu atpakaļ.
Dažus acumirkļus vēlāk inženieris, Ģedeons Spilets un Herberts pievienojās pārējiem diviem biedriem un, tāpat kā tie, noslēpās aiz bazalta atlūžņiem.
No turienes viņi skaidri redzēja dzeltenus dūmus vār- pjamies gaisā.
Uz sava saimnieka paklusu svilpienu Tops atskrēja atpakaļ, bet inženieris, ar zīmi norādījis biedriem uzgaidīt tepat, pazuda klinšu spraugā.
Palicēji diezgan uztraukti gaidīja šā izlūko juma rezultātus, bet tad viņi izdzirda Sairesa Smita saucienu un steidzās turp. Acumirklī viņi bij pie inženiera, un tūliņ visi reizē saoda nepatīkamu smaku gaisā.
Inženieris no šīs smakas tūliņ bij izpratis, no kurienes ceļas dūmi, kas viņu sākumā ne bez iemesla uztrauca.
— Šo uguni vai drīzāk dūmus rada daba pati. Tur ir tikai kāds sēravots, kurš mums noderēs kakla iekaisuma dziedināšanai.
— Tas ir labi! — Penkrofs iesaucās. — 2ēl, ka man patlaban nav iesnu!
Kolonisti tuvojās tai vietai, no kurienes vēlās dūmi. Tur patiešām atradās sēra sodas avots. Diezgan platā straumē tas izvirda no klints spraugas, saceldams tvaikus ar asu sērskābes smaku.
Sairess Smits iemērca roku ūdenī un tūliņ samanīja eļļotu šķidrumu. Nogaršoja to un sajuta salkanu garšu. Temperatūra bij deviņdesmit pieci grādi pēc Fārenheita (35° virs nulles pēc simts grādu skalas).
Herberts apvaicājās, kā viņš varot zināt ūdens temperatūru.
— Gluži vienkārši, mīļais bērns, —\tas atbildēja. — Roku iemērcis, es nesajutu ne aukstumu, ne siltumu, tātad ūdenim ir cilvēka miesai līdzīga temperatūra, tas ir aptuveni deviņdesmit pieci grādi.
Tā kā patlaban nevienam nebij vajadzības izlūkot avota dziedinošās spējas, kolonisti gāja tālāk uz pāra simts soļu atstato meža malu.
Kā jau paredzēts, straujš un dzidrs strauts tur patiešām tecēja starp diviem stāviem sarkaniem krastiem, kur nenācās grūti sazīmēt dzelzs piemaisījumu. Pēc šīs krāsas strauts bez kādas prātošanas tika nosaukts par Sarkano.
Strauts bij diezgan plats, dziļš un dzidrs, kalna ūdens pa to plūda te lēnām, te mutuļodams un šņākdams, te klusu slīdēdams pa smilkšaino gultni, te lēkādams pār klinšu kāpšļiem. Trīsdesmit un četrdesmit pēdu plats, strauts tā tecēja pusotras jūdzes garu gabalu līdz ezeram. Tā kā ūdens strautā bij salds, tad jādomā, ka arī ezerā tas tāds pats. Šis apstāklis varēja būt ļoti izdevīgs, ja ezera apkaimē izdotos atrast ērtāku mājokli nekā «kamīns».
Koki, kas simts pēdu biezās svītrās apēnoja strauta krastus, pa lielākajai daļai piederēja pie tām sugām, kādas bagātīgi sastopamas Austrālijas un Tasmānijas mērenajās daļās, bet nevis tām, kas auga jau izpētītajā salas daļā, dažu jūdžu atstatumā no Tālā skata līdzenuma. Šajā gadalaikā un aprīļa mēnesī, kas sakrīt ar oktobri otrajā zemes puslodē, kokiem vēl bij pilnīgi zaļas lapas. Pa lielākajai daļai te auga kazuarīni un eikalipti, starp kuriem daži nākamo vasaru dos saldu mannu, līdzīgu tai, kāda aug austrumos. Klajuma vidū auga Austrālijas ciedru puduri, aizauguši ar zaļu zāli, ko Jaunholandē sauc par «tisaku»; bet Klusā okeāna salu arhipelāgos tik parastās kokosa palmas šajā salā nekur nemanīja, jo sala, šķiet, atradās uz pārāk zema platuma grāda.
— Cik slikti! — Herberts teica. — Tik noderīgs koks un ar tādiem skaistiem augļiem!
Kas attiecas uz putniem, tad tie eikaliptu un kazuarīnu paretajā lapotnē ņudzēt ņudzēja. Melni, balti un pelēki kakadu, daždažādas krāsas papagaiļi, zaļie «karaļi» ar sarkanām sekstēm un zilie lori ņirbēja, kā caur prizmu aplūkoti, un apdullinoši ķērca.
Bet visu topiepeši pārskanēja dīvains juceklīgu balsu koncerts kādā biezoknī. Kolonisti saklausīja gan putnu dziedāšanu, gan četrkāju dzīvnieku rēcienus, tādu dīvainu klakšķināšanu, ko gandrīz varēja pieņemt par iedzimto valodu. Aizmirsuši visnepieciešamāko uzmanību, Nebs ar Herbertu bij aizsteigušies pie šā krūmāja. Par laimi, tur nebij ne apšaubāmu kustoņu, ne bīstamu mežoņu, bet vienkārši tikai bars to dziedātāju un medītāju putnu, kurus parasti mēdz saukt par kalnu fazāniem. Daži nūjas sitieni pārtrauca šo mēditāju koncertu un sagādāja lielisku cepeti vakariņām.
Herberts ievēroja arī krāšņus baložus bronzas krāsas spārniem, citus kupliem cekuliem, citus zaļu spalvu i< l< ip.i, gluži ka viņu radinieki Portmakarijā, bet rokā dabū! tos nobij iespējams, gluži tāpat kā kraukļus un žagatas, kuri pūļiem cēlās gaisā. Viens šautenes šāviens ar sīkām skrotīm iznīcinātu bariem šo putnu, bet mednieki patlaban šauteņu vietā varēja lietot tikai akmens sviežamās lingas un durkļu vietā nūjas, taču šie primitīvie ieroči izrādījās visai nepiemēroti.
To nelietderība sevišķi skaidri tika redzama, kad pagadījās savādu četrkāju dzīvnieku bars, īsti zīdītāji-lido- tāji, kuri trīsdesmit pēdu slaidiem lēcieniem aizlaidās krūmiem pāri, tā ka izskatījās gluži pēc vāverēm, kas lido no viena koka uz otru.
— Tie ir ķenguri! — Herberts iesaucās.
— Un viņus var ēst? — Penkrofs apvaicājās.
— It sevišķi sautētā veidā tas ir labākais ēdiens, — reportieris paskaidroja.
Ģedeons Spilets vēl nebij pabeidzis šo kārdinošo teikumu, kad jūrnieks, Nebs un Herberts jau metās ķenguriem pa pēdām pakaļ. Sairess Smits velti sauca viņus atpakaļ. Velti viņi mēģināja panākt šos lunkanos kustoņus, kuri aizlidoja kā gumijas bumbas. Jau pēc piecām minūtēm mednieki bij galīgi aizkusuši, bet ķenguru bars pazudis biezoknī. Arī Topam šoreiz nebij nekāda panākuma.
— Sairesa kungs, — Penkrofs teica, kad inženieris un Spilets bij pienākuši klāt. — Sairesa kungs, jūs redzat, ka mums nepieciešams pagatavot šautenes. Vai tas ir iespējams?
— Varbūt, — inženieris atbildēja, — bet mēs vispirms lūkosim pagatavot lokus un bultas. Es nešaubos, ka jūs pratīsiet ar tiem rīkoties tikpat veikli kā austrāliešu mednieki.
— Loki un bultas! — Penkrofs atsaucās nicinoši. — Tie var noderēt puikām!
— Neesiet tik lepns, draugs Penkrof, — reportieris atbildēja. — Ar loku un bultām pasaule gadu simteņiem ilgi ir mērcēta asinīs. Pulveris ir tikai vakardienas izgudrojums, bet karš diemžēl ir tikpat vecs kā cilvēku dzimums.
— Jums taisnība, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja.
— Es allaž pārsteidzos un tāpēc atvainojos.
Bet Herberts savā dabas zinātņu sajūsmā atkal novirzīja valodu uz ķenguriem.
— Mums te ir pagadījusies visgrūtāk sagūstāmā ķenguru pasuga. Tie ir tā saucamie milzeņu ķenguri ar garu, pelēku spalvu, bet, ja nemaldos, ir arī vēl melni un sarkani ķenguri, klinšu ķenguri un žurku ķenguri, kurus visvieglāk dabūt rokā. Pavisam esot ap divpadsmit ķenguru pasugas…
— Es tev teikšu, Herbert, — pamācoši iebilda jūrnieks,
— es zinu tikai vienu ķenguru sugu — «iesma ķengurus», un taisni tās sugas mums šovakar trūkst.
Pārējie nevarēja valdīt smieklus, dzirdot Penkrofa jauno klasifikāciju. Brašais jūrnieks nespēja apslēpt savu nožēlu par to, ka vakariņām nebij dziedātāja fazāna cepeša; bet galu galā laime uzsmaidīja viņam vēlreiz.
Tops, nojauzdams, ka patlaban arī viņa paša intereses svarā, skraidīja krustām šķērsām, ar divkāršu instinktu izošņādams malu malas. Ja viņam būtu patrāpījies kāds medījums, diezin vai medniekiem no tā kas paliktu pāri, likās, ka viņš patlaban rīkojas pats uz savu galvu. Bet Nebs viņu stingri uzmanīja, un tas bij prātīgi darīts.
Ap pulksten trijiem Tops piepeši pazuda kādā krūmājā, un drīz vien dobja rēkšana no turienes liecināja, ka viņš cīnās ar kādu kustoni.
Nebs steidzās turp un patiešām ieraudzīja, ka Tops patlaban saplosa kādu četrkāji dzīvnieku un ka desmit sekundes vēlāk Topa vēderā tas vairs nebūtu pazīstams. Bet, par laimi, suns bij uzbrucis veselam pūlim, un zemē nokosti gulēja vēl divi tādi paši grauzēji, jo Topa laupījums piederēja pie grauzēju kustoņu sugas.
Ar uzvarētāja lepnumu Nebs parādījās atkal, katrā rokā nesdams pa dzīvniekam zaķa lielumā. Spalva tiem bij dzeltenēja, ar zaļganiem plankumiem, bet astes vietā vāji attīstījies stumbenis.
Savienoto Valstu pilsoņi tūliņ pazina šos dzīvniekus. Tie bij tā saucamie «maras» — agutu sugas, mazliet lielāki nekā viņu radinieki tropiskajos apvidos, īsti Amerikas truši garām ausīm un pieciem dzeraukstu zobiem katrā žokļa pusē, ar ko tie galvenā kārtā atšķiras no agutiem.
— Urā! — Penkrofs iekliedzās. — Cepetis klāt! Nu mēs varam tūliņ iet mājās!
Pēc šī apstājas brīža gājiens atsākās no jauna. Sarkanais strauts tecēja joprojām, dzidri mirgodams kazuarīnu, banksiju un milzīgu gumijkoku aizēnā. Brīnišķi lilijveidīgi augi sniecās divdesmit pēdu augstumā. Arī dažādi citi jaunajam dabas zinātniekam pilnīgi sveši koki un krūmāji zaļiem viļņiem liecās pāri strautam, kura čalošanu varēja sadzirdēt.
Strauta gultne manāmi pletās plašumā, un Sairess Smits bij pārliecināts, ka ieteka drīz būs aizsniegta. Patiešām, izspraukušies cauri skaistu koku masīvam biezoknim, gājēji to pēkšņi ieraudzīja savā priekšā.
Viņi bij iznākuši Granta ezera rietumu krastā. Apkārtne, nudien, bij aplūkošanas vērta.
Aptuveni septiņu jūdžu apkārtmērā, apjomā divi simti piecdesmit akru[4] lielais ūdens klajš visapkārt bij dažnedažādu zaļu koku ieskauts. Pret austrumiem cauri gleznainajam zaļajam aizkaram mirgoja jūras līmeņa apvārsnis. Pret ziemeļiem ezera krastam bij slaids iedobums zemes iekšienē, gluži pretēji asā leņķī izliektajam dienvidu krastam. Neskaitāmi ūdens putni laidelējās pa šā mazā Ontā- rio krastiem. Tūkstoš salu vietā, kā šā paša nosaukuma lielajā Amerikas ezerā, te tikai viena pati klints pacēlās no ūdens dažus simts soļus attālu no dienvidu krasta. Likās, šo klinti sevišķi iecienījuši zivju dzeņi; nopietni, nekustēdamies tie pāriem tupēja uz akmens šķeltnēm, vērodami garām peldošas zivis, tad piepeši, skarbi iebrēkdamies, nonira ūdenī un pēc acumirkļa atkal parādījās ar laupījumu knābī. Bez tam pa krastiem un saliņu klaiņoja meža pīles, pelikāni, ūdensvistas, sarkanknābji, filedoni ar sarenei līdzīgām mēlēm un, beidzot, daži eksemplāri krāšņo lirastu, kuru astes graciozi izpletās gluži kā liras.
Ezera ūdens bij salds un dzidrs, tikai patumšā krāsā un, spriežot pēc koncentriski viļņainiem apļiem tā līmenī, arī zivju bagāts.
— Šis ezers patiešām ir ļoti skaists, — Ģedeons Spilets iesaucās. — Labi būtu dzīvot tā krastmalā!
— Te arī dzīvosim! — Sairess Smits atbildēja.
Lai pa īsāko ceļu nokļūtu pie «kamīna», kolonisti aizgāja pa krastu līdz ezera dienvidgala asajam stūrim. Ar lielām pūlēm viņi izlauza ceļu caur meža un krūmāju biezokni, kam cilvēka roka vēl nebij pieskārusies, un no turienes pagriezās uz jūras pusi, lai tā nokļūtu Tālā skata līdzenuma ziemeļos. Pēc divu jūdžu gājiena šajā virzienā cauri pēdējo koku aizkaram paspīda ar zālāju noaudzis līdzenums un pāri tam jūras bezgalīgais klajš.
Lai nonāktu tieši pie «kamīna», bij jāiet iešķērsām pāri jūdzi platajam līdzenumam un jānokāpj līdz Pateicības upes līkumam. Bet inženieris gribēja uzzināt, kur paliek ezera liekais ūdens, un tāpēc viņi turpināja pētījuma gājienu turpat pa krastmalu pusotras verstis tālāk pret ziemeļiem. Domājams, ka ezeram ir kāda noteka cauri granīta slāņiem. Ezers taču bij tikai plašs baseins; Sarkanais strauts tajā nemitīgi plūdināja jaunu ūdeni, tāpēc liekais ūdens droši vien kaut kur spēji aizplūst jūrā. Ja tas tā patiešām izrādītos, inženieris domāja lietderīgi izlietot šī ūdenskrituma spēku, kurš tagad nevienam nedeva nekāda labuma. Tādēļ viņi visi gāja arvien tālāk pa Granta ezera krastu, bet veselas jūdzes tālā apgabalā Sairess Smits vēl nebij atradis noteku, kurai taču katrā ziņā kaut kur vajadzēja būt.
Bij jau puspieci pēc pusdienas. Izsalkums spieda gājējus pēc iespējas ātrāk uzmeklēt veco mājvietu. Mazais pulciņš griezās atpakaļ pa savām pašu pēdām Pateicības upes kreisajā krastā, un tā Sairess Smits ar biedriem atgriezās «kamīnā».
Tur tūliņ iekūra uguni. Nebam ar Penkrofu, dabiski, piekrita pavāru uzdevums, vienam kā nēģerim, otram kā jūrniekam, un viņi abi ņēmās gatavot aguta cepeti; viņu pavāru mākslai bij lieli panākumi.
Kad vakariņas bij paēstas un visi taisījās uz guļu, Sairess Smits izvilka no kabatām ceļā uzlasītos dažādu minerālu gabaliņus un teica:
— Mani draugi, te ir dzelzs rūda, sēra pirīts, māls, kaļķis un ogle. Lūk, ko dat^a nodod mūsu rīcībā! Ar rītdienu ķersimies pie darba!