— Nu, Sairesa kungs? — Penkrofs otrā rītā vaicāja inženierim. — No kā mēs iesāksim?
— No paša sākuma, — Sairess Smits atbildēja.
Patiešām — kolonistiem bij jāsāk no paša sākuma.
Viņiem nebij visnepieciešamākās lietas, ar ko darināt kādu rīku; viņi atradās pat sliktākos apstākļos nekā daba, kurai «laika diezgan rīkoties ekonomiski». Laika bij maz, nekavējoties jādomā par savu eksistenci, un, ja arī, pateicoties agrākajai pieredzei, nenācās nekā jauna izgudrot, tad tomēr viss bij jāizgatavo. Dzelzs un tērauds vēl bij tikai rūdas veidā, trauku vietā — negatavs māls, veļas un apģērba vietā — neapstrādāts šķiedru materiāls.
Jāaizrāda, ka mūsu kolonisti bij «vīri» šā vārda vislabākajā nozīmē. Inženieris Smits nebūtu varējis atrast inteliģentākus, uzticamākus un enerģiskākus biedrus. Viņš bij tos izvaicājis un zināja, ko katrs spēj.
Ģedeons Spilets, ļoti apdāvināts reportieris, plaši un vispusīgi izglītots, ir ar savu gudro galvu, ir ar stiprajām rokām bij īsti noderīgs salas kolonizēšanas darbam. Nekāda grūtuma priekšā viņš neatkāpsies; būdams kaislīgs mednieks, viņš tagad vērtīs par amatu to, ko līdz šim piekopis tikai kā izpriecu.
Herberts, brašs un dabas zinātnēs labi skolots jauneklis, bij daudzējādi noderīgs kopējā dzīvē un darbā.
Nebs bij pati personificēta padevība. Veikls, saprātīgs, nenogurdināms, stiprs, ar dzelzs veselību apveltīts, viņš
mazliet prata kalēja darbu un ar to mazajai kolonijai varēja visādi pakalpot.
Penkrofs, apbraukājis par matrozi visas pasaules jūras, strādājis par namdari Bruklinas kuģu būvētavās, par skroderi uz valsts kara kuģiem, par dārznieku atvaļinājuma laikā un tā joprojām, bij īsts jūrnieks, visur lietojams, katram darbam noderīgs.
Patiešām grūti nāktos salasīt kopā citus piecus vīrus, spējīgākus cīnīties ar likteni un drošākus par uzvaru.
— Sāksim no paša sākuma, — Sairess Smits bij teicis. Bet šis sākums nozīmēja tāda daikta pagatavošanu, ar ko varētu pārveidot dabas produktus. Vispār zināms, kāda loma tādos pārveidojumos piekrīt karstumam. Malkas un ogļu degmateriāla te bij papilnam, tikai krāsns jāuzmūrē.
— Kādam nolūkam noderēs šī krāsns? — Penkrofs jautāja.
— Nepieciešamo trauku pagatavošanai, — Sairess Smits atbildēja.
— No kā mēs taisīsim krāsni?
— No ķieģeļiem.
— Bet ķieģeļus?
— No māla. Uz priekšu, draugi! Lai materiāls nebūtu jānes tālu, mēs ierīkosim darbnīcu turpat darba vietā. Nebs piegādās pārtiku, un uguns mums arī tur netrūks ēdiena pagatavošanai.
— Bet ja nu medību ieroču trūkuma dēļ mums izbeigsies pārtika? — reportieris iebilda.
— Bijis mums vēl viens pats nazis! — jūrnieks izsaucās.
— Un tad? — Sairess Smits jautāja.
— Tad? Es darinātu loku un bultas, un putnu un cita medījuma mums nekad netrūktu.
— Jā — nazis, asi trīts asmens… — inženieris domīgi noteica pie sevis.
Tajā acumirklī viņa acis pavērās uz Topu, kurš klaiņoja pa jūrmalu.
Piepeši Sairesa Smita acis uzliesmoja.
— Top, nāc šurp! — viņš sauca.
Uz kunga saucienu suns tūliņ piesteidzās klāt. Sairess Smits saņēma Topa galvu ar abām rokām, atraisīja tam kakla saiti, pārlauza uz pusēm un pasniedza jūrniekam.
— Te jums, Penkrof, būs divi naži!
Jūrnieks iekliedzās «urā!». Topa kakla saite bij pagatavota no plānas rūdīta tērauda plāksnes. Pietika tās vienu
malu ar smilšakmeni notrīt plānāku, pēc tam ar smalkāku akmeni noberzt izcilnlšus. Sādi akmeņi te jūrmalā bij atrodami pārpilnām, un pēc divām stundām kolonijas īpašumā bij divi smaili asmeņi, kuriem viegli varēja pielāgot stiprus spalus.
Pirmo ieroču ieguvums sacēla vispārēju sajūsmu. Tas tiešām bij nenovērtējams ieguvums, pie tam īstajā laikā.
Tad visi devās ceļā. Sairesa Smita ceļamērķis bij tā vieta ezera rietumu krastā, kur viņš vakar paņēma māla paraugus. Viņi gāja pa Pateicības upes krastu, pāri Tālā skata līdzenumam un, vairāk nekā piecas jūdzes nogājuši, apstājās klajumiņā divi simti soļu no Granta ezera krasta.
Pa ceļam Herberts bij ievērojis kādu koku, no kura zariem Dienvidamerikas indiāņi taisa lokus. Tas bij «kre- jimba» — palmu sugas koks, kam nav ēšanai noderīgu augļu. No šīs palmas garajiem, taisnajiem zariem vienu nogrieza, nobraucīja lapas un izdrāza tā, ka vidus res^ nāks, bet gali tievāki, tad vēl atlika tikai sameklēt loka auklai noderīgu stādu. Par tādu izrādījās kāds malvu pasugas augs hibiscus heterophyllus, kura šķiedras bij tik' izturīgas kā dzīvnieku dzīslas. Tā Penkrofs pagatavoja pieJ tiekoši stiprus lokus, kuriem tikai vēl trūka bultas. Tās bij visai viegli pagatavot no taisniem, cietiem un gludiem zariem, trūka tikai asā gala apkalumam noderīgas vielas, kas aizstātu dzelzi. Tomēr Penkrofs bij pārliecināts, ka savu tiesu ieroču pagatavošanā darījis, par pārējo gādās gadījums.
Kolonisti bij nonākuši vakar iezīmētajā vietā. Te atradās tīrs māls, no kura taisa ķieģeļus un dakstiņus, tātad labi lietojams arī viņu nolūkam. Tā apstrādāšana bij vienkārša un viegla. Mālam jāpiejauc smilkts, lai tas kļūtu izturīgāks, jāizveido ķieģeļi un jāapdedzina ugunskurā.
Parasti ķieģeļus veido sevišķās formās, bet inženieris tos taisīja vienkārši tāpat ar rokām. Visa šī diena un nākamā tika ziedota ķieģeļu izgatavošanai. Ar ūdeni saslacināto mālu samīcīja ar kājām un rokām un tad saspieda vienāda lieluma četrkantīgos gabalos. Iemanījies strādnieks ar rokām vien divpadsmit stundās var pagatavot līdz desmittūkstoš ķieģeļu, bet visi pie'ci Linkolna salas ķieģeļ- nieki divās dienās izveidoja pavisam tikai trīs tūkstošus. Ķieģeļi tika nostādīti uz sāniem cits pie cita, lai tie tur trijās vai četrās dienās pilnīgi izžūtu un būtu lietojami apdedzināšanai.
Otrajā aprīlī Sairess Smits mēģināja aprēķināt salas atrašanās vietu.
Iepriekšējā vakarā viņš, ņemdams vērā arī refrakciju, bij noteikti iezīmējis laiku, kad saule norietēja aiz apvāršņa. Otrā rītā tikpat rūpīgi ievēroja tās lēkta mirkli. Starp saules lēktu un rietu bij pagājušas divpadsmit stundas bez divdesmit četrām minūtēm. Bet pēc sešām stundām un divpadsmit minūtēm, kad saule būs uzlēkusi, tā pacelsies tieši virs meridiāna, un šis krustošanās punkts būs ziemeļu puse.[5]
Divas dienas pirms ķieģeļu apdedzināšanas kolonisti piegādāja kurināmo materiālu un uzlasīja kritušos kokus. Protams, pa starpām ari pamedīja turpat apkārtnē, jo Pen- krofam nu bij vairāki duči bultu ar ļoti asiem galiem. Ap- kalas bultām bij piegādājis Tops, kas nezin no kurienes atstiepa adatcūku, gan visai mazvērtīgu kā ēdamo medījumu, bet nesamaksājamu ar savu saru cietajām un asajām adatām. Šīs adatas cieši piestiprināja bultām galos, bet taisnam virzienam līdzēja otrā galā piestiprinātas kakadu spalvas. Drīz vien arī Herberts ar reportieri kļuva ļoti veikli loka šāvēji. Un tā «kamīna» pārtikas krātuvē nekad nepietrūka spalvaina un spārnota medījuma — kabiju, baložu, agutu, teteru un citu. Lielākā daļa šo dzīvnieku tika samedīta Pateicības upes kreisajā krastā, ko mednieki iesauca par Jakamaru mežu — par piemiņu tiem spārnotajiem, kurus Penkrofs ar Herbertu bij gūstījuši savā pirmajā izlūku gājienā.
Putni tika apēsti tāpat cepti, bet kabijas šķiņķus, ar smaržīgām zālēm savircotus, ugunskura dūmos izžāvēja uzglabāšanai. Pārtika gan bij ļoti barojoša, bet diendienā cepetis ēdējiem apnika, viņi ilgojās reiz dzirdēt, kā virs ugunskura podā burbuļo zupa. Tomēr bij jānogaida, līdz pagatavos podu vai, labāk sakot, kamēr būs gatava krāsns.
Ekskursijās pa ķieģeļnīcas tuvāko apkaimi mednieki sazīmēja lielu zvēru svaigas pēdas ar spēcīgiem nagiem, bet nevarēja noteikt šo zvēru sugu. Sairess Smits tomēr ieteica biedriem stipri uzmanīties, jo bij domājams, ka meža biezokņos slēpjas visai bīstami kustoņi.
Un brīdinājums bij īsti vietā. Ģedeons Spilets un Herberts kādu dienu patiešām pamanīja jaguāram līdzīgu
Kolonisti pagatavoja nepieciešamos traukus.
zvēru. Par laimi, zvērs nebruka viņiem virsū, jo tad bez smagiem ievainojumiem viņi neizkļūtu sveikā. Bet, līdzko viņiem būs krietns ierocis — šautene, par ko runāja Pen- krofs, Ģedeons Spilets bij noņēmies tūliņ doties nesaudzīgā karā un iztīrīt salu no visiem plēsoņām.
«Kamīns» šajās dienās nemaz vairs netika pārkārtots un ierīkots labāk, jo inženieris bij nolēmis uzmeklēt vai arī, ja būs vajadzīgs, uzcelt labāku mājokli. Iemītnieki tikai alas smilkšu klonu izklāja ar sausām sūnām un lapām un, darbā nokusuši, šajās primitīvajās gultās nakti pārgulēja ciešā miegā.
Rūpīgi tika atzīmētas arī Linkolna salā pavadītās dienas, tā ka no pirmā brīža šajā zemē viņiem bij pilnīgi pareizs laika aprēķins. Piektā aprīļa ceturtdiena bij jau divpadsmitā diena, kopš viņi izmesti salas smilkšu krastā.
Sestajā aprīlī ar gaismiņu inženieris un viņa biedri jau atradās klajumā, kur bij nodomāta ķieģeļu apdedzināšana. Pats par sevi saprotams, ka apdedzināšana varēja notikt tikai tāpat klajā laukā, ne krāsnī, vai, labāk sakot, ķieģeļu krava bij kā milzīga krāsns, kura apdedzinās pati sevi. Malku un kārtīgi sasietos zarus novietoja zemē, bet apkārt un pāri sakrāva vairākas kārtas ķieģeļu, atstājot pa starpām spraugas, lai uguns labāk degtu. Šis darbs aizņēma visu dienu, tikai pašā vakarā varēja zariem pielaist uguni.
To nakti negulēja neviens, ar lielāko rūpību tika gādāts, lai uguns ne mirkli neatslābtu.
Šī procedūra ilga četrdesmit astoņas stundas, un rezultāti bij spīdoši. Nu vajadzēja apdedzinātos ķieģeļus atdzisināt; pa to laiku Nebs ar Penkrofu Sairesa Smita vadībā no zariem pagatavoja pīteni un sanesa prāvu krājumu kaļķakmens radžu, kādu te ezera ziemeļu krastā bij pārpilnām. No izdedzinātām radzēm dabūja tā sauktos nedzēstos kaļķus, bet, ar ūdeni saslacināti, tie bij tikpat tīri un stipri kā no dedzināta marmora vai krīta. Piejaucot vēl smilktis, lai masa sažūstot kļūtu cietāka, ieguva lielisku būvmateriālu.
Pēc visiem šiem darbiem devītajā aprīlī inženiera rīcībā bij zināms daudzums pilnīgi sagatavotu kaļķu un vairāki tūkstoši ķieģeļu.
Ne acumirkli nevilcinādamies, salinieki ķērās pie darba, lai uzceltu krāsni mājsaimniecībā nepieciešamo trauku apdedzināšanai. To paveica bez sevišķām grūtībām. Piecas dienas vēlāk krāsns tika piepildīta ar akmeņoglēm, kuru slāņus inženieris bij atradis klajā laukā pie Sarkanā strauta ietekas, un drīz vien jau pirmais dūmu mutulis no divdesmit pēdu garā krāsns skursteņa uzvērpās gaisā. Klajums pārvērtās par fabrikas laukumu, un Penkrofs bij gandrīz pārliecināts, ka šī krāsns ar laiku piegādās viņiem visus tā laika jaunākos rūpniecības ražojumus.
Bet pagaidām kolonisti ņēmās pagatavot pašus vienkāršākos, galvenā kārtā vārīšanai nepieciešamos traukus. Materiālam noderēja tas pats māls, kuram Sairess Smits vēl lika piejaukt mazliet kaļķu un kvarca. No šī maisījuma ieguva īstus «pīpju mālus», no kuriem akmens dobuļu formās pagatavoja parastos podus, šķīvjus, bļodas, ūdens krūzes u. c. Protams, šo trauku forma bij nepareiza un neveikla, bet, krāsns kvēlā apdedzināti, tie «kamīna» virtuvei bij tikpat noderīgi un vērtīgi kā vislabākā porcelāna trauki.
Penkrofs gribēja pārliecināties, vai šis māls patiešām attaisno «pīpju mālu» nosaukumu, un pataisīja sev dažas diezgan apšaubāma izskata pīpes, kuras pašam tomēr šķita lieliskas un kurām diemžēl tikai vēl trūka tabakas. Jāpiemin, ka tabakas trūkumu viņš vispār izjuta ļoti sāpīgi.
— Bet gan jau reiz būs arī tabaka, tāpat kā viss cits, — viņš teica nesatricināmā pašpaļāvībā.
Visi šie darbi ilga līdz piecpadsmitajam aprīlim; viegli saprotams, ka katra stunda tika jo rūpīgi izmantota. Reiz podniecībai nodevušies, salinieki pagaidām visus citus darbus atstāja pie malas. Ja Sairesam Smitam ievajadzētos pārvērst viņus par kalējiem, viņi kļūtu kalēji. Bet, tā kā rīt bij svētdiena, pie tam vēl pirmās lieldienas, viņi norunāja atpūšoties nosvētīt tās. Šie "amerikāņi bij reliģiozi ļaudis, uzticīgi bībeles priekšrakstu izpildītāji, un apstākļi, kādos patlaban atradās, vēl divkārši stiprināja viņu paļaušanos visu lietu radītājam.
Piecpadsmitā aprīļa vakarā tomēr visi atgriezās atpakaļ «kamīnā». Pēdējie trauki tika izņemti laukā un aiznesti projām, krāsns izdzēsta līdz turpmākai vajadzībai. Atgriešanos iezīmēja jauns laimīgs atgadījums — inženieris atrada posa vietā labi lietojamu vielu. Kā zināms, posu parasti dabū no mīkstās poliporu dzimtas ķimpenes, kura aug pie dažu koku celmiem. Tā ir viegli aizkvēlināma, ja to iepriekš pienācīgi sagatavo, vai nu piesātinot ar šaujamo pulveri, vai arī izvārot slāpekļskābā vai hlorskābā sārmā. Līdz šim salinieki nebij atraduši nekā tāda, ko varētu lietot dedzināmās ķimpenes vietā. Tajā dienā inženierim palaimējās atrast sevišķas šķirnes vērmeli no tās pašas dzimtas, pie kuras pieder arī absints, estragons un tamlīdzīgi augi. Viņš saplūca vairākas saujas šo stādu un pasniedza jūrniekam.
— Ņemiet to, Penkrof, — viņš teica, — tas jums sagādās prieku.
Penkrofs uzmanīgi aplūkoja stādu ar garu, zīdainu pūku pārklātu stiebru un lapām.
— Kas tad tas, Saires? — Penkrofs vaicāja. — Debes- tiņ! Vai tā tikai nav tabaka?
— Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Zinātniekiem tā ir ķīniešu vērmele, bet mums tā noderēs posa vietā.
Patiešām, pienācīgi izžāvēta, šī vērmele kļuva viegli aizkvēlināma — it sevišķi pēc tam, kad inženieris drusku vēlāk samērcēja to slāpekļskābā sārmā, citiem vārdiem, salpetrī, kura slāņi salā bij atrodami vairākās vietās.
Tovakar kolonisti sapulcējās «kamīna» galvenajā alā un paēda krietnas vakariņas. Nebs bij pagatavojis aguta buljonu, savircotu kabijas šķiņķi un novārītus caladium mac- rorhizum bumbuļus; šie zāļveidīgie augi tropiskajos apvidos sasniedz krūma lielumu. Auga zemesstumbri ir ļoti garšīgi, barojoši un savā ziņā līdzīgi tiem, ko Anglijā pazīst kā «Portlandes sāgo», un tie pa daļai aizpildīja maizes vietu, kuras Linkolna salas iemītniekiem vēl trūka.
Pēc vakariņām un pirms gulētiešanas Sairess Smits ar saviem biedriem vēl izgāja jūrmalā paelpot svaigu gaisu. Bij ap pulksten astoņiem vakarā. Nakts rādījās būt brīnišķa. Pirms piecām dienām pilnais mēness nebij vēl uz-, lēcis, bet debess pamale jau atplauka tajā rāmajā sudrabainajā atspīdumā, ko var saukt par mēness ausmu. Dienvidu puslodes debesu zenītā mirgoja pazīstamie zvaigznāji, starp tiem arī Dienvidu Krusts, ko inženieris jau pirms dažām dienām bij novērojis Franklina kalna virsotnē.
Sairess Smits labu brīdi lūkojās šajā spilgtajā zvaigžņu grupā, kuras augšējā un arī apakšējā galā atradās divas pirmā lieluma zvaigznes: kreisajā pusē — viena otrā lieluma un labajā — viena trešā lieluma zvaigzne.
Padomājis inženieris ierunājās.
— Herbert, — viņš vaicāja jauneklim, — vai mums šodien nav piecpadsmitais aprīlis?
— Jā gan, Sairesa kungs, — Herberts atbildēja.
— Tātad, ja nemaldos, rīt ir viena no tām četrām dienām gadā, kad patiesais laiks sakrīt ar vidējo, tas, mīļo zēn, nozīmē, ka rīt taisni pulksten divpadsmitos pusdienā saule ies pāri meridiānam. Starpība var būt tikai dažas sekundes. Ja laiks būs skaidrs, es ceru tad puslīdz pareizi aprēķināt, uz kāda garuma grāda atrodas mūsu sala. .
— Bez instrumentiem, bez sekstanta?— Ģedeons Spilets ievaicājās. •
— Jā, — inženieris atbildēja. — Un, ja nakts patlaban būs skaidra, es mēģināšu uzzināt platuma grādu, aprēķinādams Dienvidu Krusta, tas ir, dienvidpola augstumu virs apvāršņa. Jūs sapratīsiet, mīļie draugi, ka, iekams sākam še nopietni iekārtoties, nepietiek vien zināt, ka šī zeme ir sala, bet, cik iespējams, jālūko arī noteikt, cik tālu tā atrodas no Amerikas un Austrālijas kontinenta vai arī no Klusā okeāna galvenajiem salu arhipelāgiem.
— Patiešām, — reportieris piekrita, — jo varbūt mājas vietā mums labāk būvēt laivu, ja izrādītos, ka atrodamies tikai kādas simts jūdzes no cita apdzīvota krasta.
— Taisni tāpēc, — Sairess Smits piemetināja, — es šovakar gjibu uzzināt Linkolna salas platuma, bet rīt pusdienas laikā aprēķināt garuma grādu.
Ja inženierim būtu bijis sekstants, instruments, ar kuru izmērī atstatuma leņķus starp dažādiem priekšmetiem, aprēķins nemaz nebūtu grūts. Šovakar no pola augstuma virs apvāršņa, rīt pusdienā no saules virziena pāri meridiānam viegli dabūtu koordinātes salas atrašanas vietai. Bet tāda instrumenta nebij, tāpēc nācās tā vietā pagatavot ko citu.
Sairess Smits iegāja atpakaļ «kamīnā». Ugunskura gaismā viņš tur izgatavoja divas taisnas plāksnītes un savienoja tām abus galus kopā tā, ka otrus divus bij iespējams satuvināt un atkal atliekt. Savienojumam viņš izlietoja akācijas dzelkni, ko bij atradis ugunskuram sanestās malkas krājumā.
Ar tādējādi pagatavoto instrumentu inženieris atgriezās krastmalā; bet, tā kā vajadzēja uztvert pola augstumu virs skaidri sazīmējamās apvāršņa līnijas, šinī gadījumā virs jūras apvāršņa, ko patlaban pret dienvidiem aizslēpa Naga iekāre, tad bij jāuzmeklē izdevīgāka vieta novērojumam. Acīm redzami visizdevīgākā būtu dienvidu krastmala, bet nokļūt turp varēja tikai pāri dziļajai Pateicības upei, un tas nenācās viegli.
Tāpēc Sairess Smits saviem novērojumiem labāk izvēlējās Tālā skata līdzenumu, protams, ņemot vērā tā augstumu pāri jūras līmenim; augstums ar elementāras ģeometrijas palīdzību rītu bij viegli aprēķināms.
Kolonisti devās augšup pa Pateicības upes kreiso krastu un novietojās klajā strēlā ar brīvu izredzi pret ziemeļrietumiem un dienvidaustrumiem un līdztekus upes dīvaini robotajiem klinšu krastiem.
Šī līdzenuma daļa par piecpadsmit pēdām pārsniedza labā krasta augstumu, kura viena nogāze sniecās lejup līdz Naga iekāres galam un otra — līdz salas dienvidkras- tam. Nekas te netraucēja acij vērsties pusloka apvārsnī no iekāres līdz pat Rāpuļa zemesragam. Dienvidos apvārsnis, tikko uzlēcoša mēness apspīdēts, bij diezgan skaidri pārredzams.
Šajā mirklī Dienvidu Krusts skatītājam rādījās apgrieztā veidā, bet zvaigzne Alfa, kas atradās tā pamatā, bij vistuvāk dienvidpolam.
Šis zvaigznājs nav tik tuvu dienvidpolam kā polārzvaigzne ziemeļpolam. Zvaigzne Alfa atrodas apmēram divdesmit septiņi grādi attālu no pola; bet Sairess Smits zināja šo attālumu un ņēma to vērā savā aprēķinā. Viņš uzmanīja arī acumirkli, kad zvaigzne slīdēs meridiānam pāri, jo tas stipri atviegloja viņa vērojumu.
Sairess Smits pagrieza vienu sava koka cirkuļa plāksni pret jūras apvāršņa līniju, bet otru pret Alfu; sprauga starp abām plāksnēm viņam rādīja atstatuma leņķi starp zvaigzni un apvārsni. Lai šo leņķi saglabātu nemainītu, viņš savu plākšņu cirkuli ar akācijas dzelkņiem plakaniski piestiprināja uz kāda dēlīša.
Pēc tam atlika tikai izmērīt un aprēķināt leņķa lielumu, protams, neaizmirstot novērojuma vietas augstumu pāri jūras līmenim. Leņķa apjoms parādīs Alfas un līdz ar to pola atstatumu no apvāršņa vai arī salas platuma grādu, jo ikkatras zemeslodes vietas platums vienmēr līdzinās šās vietas pola augstumam virs apvāršņa.
Visi šie aprēķini tika atlikti uz rītdienu. Ap desmitiem salinieki jau gulēja cietā miegā.