Otrā rītā, sešpadsmitajā aprīlī un pirmajās lieldienās, gaismai austot, kolonisti iznāca no «kamīna» un ņēmās mazgāt savu veļu un tīrīt drēbes. Inženierim bij padomā pagatavot arī ziepes, ja tikai izdosies sadabūt nepieciešamās vielas — sodu vai potašu un taukus vai eļļu. Savā laikā un vietā nāksies padomāt arī par jaunu apģērbu. Pagaidām ar vecajiem iztiks vēl mēnešus sešus, jo tie bij šūti no stipras drēbes un izturēja pat smagākajos ikdienas darbos. Bet vispirms bij jāaprēķina salas atstatums no apdzīvotām zemēm, un to, ja tikai pietiks laika, izdarīs jau šodien pat.
Saule uzlēca pie skaidrām debesīm un solīja ļoti jauku dienu, vienu no tām skaistajām rudens dienām, kas ir itin kā siltā, vasaras laika ardievas.
Vakarvakara novērojumi bij papildināmi vēl ar dažiem nepieciešamiem datiem, un tādēļ bij jāizmērī Tālā skata augstums virs jūras līmeņa.
— Vai jums nevajadzēs kādu instrumentu, līdzīgu tam, kādu lietojāt vakar? — Herberts vaicāja inženierim.
— Nē, mīļo zēn, — tas atbildēja. — Tagad mēs ņemsim palīgā citu līdzekli, bet gandrīz tikpat precīzu.
Herbertam gribējās zināt visu, tādēļ viņš sekoja inženierim, kurš no klints sienas pakājes devās lejup līdz pašai jūrmalai. Penkrofs, Nebs un reportieris pa to laiku noņēmās ar citiem darbiem.
Sairess Smits bij apgādājis pēdas divpadsmit garu kārti un pēc iespējas rūpīgi izmērījis to pie sava paša auguma, kura garumu viņš zināja tikpat kā uz mata. Herbertam viņš bij iedevis svērteni, proti, vienkāršu, lokanā šķiedrā piesietu akmeni.
Pēdu divdesmit no krastmalas un pieci simti pēdu no granītsienas, kura pacēlās taisni perpendikulāri, Sairess Smits iesprauda kārti divi pēdas dziļi smilktī un ar svērteņa palīdzību novietoja kārti perpendikulāri apvāršņa plaknei.
Pēc tam inženieris atvirzījās nepieciešamā atstatumā, lai, viņam zemē guļot, acs skatiens reizē redzētu
Kolonisti ņēmās mazgāt savu veļu un tīrīt drēbes.
Sairess Smits iesprauda karti divi pēdas dziļi smilktī.
kārtsgalu un klints sienas apmalas līniju. Šo punktu viņš rūpīgi apzīmēja ar zemē iedurtu mietiņu.
Tad viņš pagriezās pret Herbertu.
— Vai zini ģeometrijas pamatlikumus? — viņš vaicāja.
— Drusku, — Herberts atbildēja, negribēdams lielīties.
— Vai atceries divu līdzīgu trijstūru īpašības?
— Jā, — Herberts atbildēja. — Attiecīgās sānu līnijas tiem ir proporcionālas.
— Labi, mīļo zēn. Man ir divi līdzīgi trijstūri, abi taisnstūri; pirmajam, mazākajam, sānu līnijās perpendikulāri iespraustā kārts un atstatums starp tās lejas punktu un mietiņu noder par katetēm, bet par hipotenūzu mana skatiena stars; otrā stūra katetes ir sānos — mūsu mērījamā perpendikulārā klints siena un atstatums starp to un mietiņu, bet mana skatiena stars atkal tāpat hipotenūza, kura tagad ir tikai pirmā trijstūra hipotenūzas turpinājums.
— Ak, Sairesa kungs! — Herberts iesaucās. — Mietiņa atstatums no kārts ir proporcionāls mietiņa atstatumam no klints, un gluži tāpat kārts augstums ir proporcionāls klints sienas augstumam.
— Pareizi, Herbert, — inženieris apstiprināja. — Un, izmērījuši pirmos divus atstatumus no mietiņa līdz kārtij un līdz klints sienai, zinādami kārts garumu, mēs aprēķināsim proporciju un tā uzzināsim klints sienas augstumu, nekāpdami tur augšā un nemērīdami tieši.
Viņi rūpīgi izmērīja abus horizontālos atstatumus ar to pašu kārti, kuras garums virs zemes bij taisni desmit pēdu.
Pirmais atstatums — starp mietiņu un zemē iesprausto kārti — bij piecpadsmit pēdas.
Otrais atstatums — starp mietiņu un klints sienu — pieci simti pēdas.
Ar šiem datiem Sairess Smits un jauneklis atgriezās atpakaļ «kamīnā».
Tur inženieris paņēma gludu akmens plāksni, līdzīgu jumtu klājamam šīfera gabalam, kura ar asu gliemežvāka šķautni viegli iešņāpt ciparus uzdevuma izrēķināšanai. Viņš uzrakstīja šādu proporciju:
Tātad granīta sienas augstums bij trīs simti trīsdesmit trīs pēdas[6].
Tad Sairess Smits paņēma savu vakar pagatavoto instrumentu, kur sprauga starp abām plāksnēm apzīmēja Alfas atstatuma leņķi no apvāršņa. Leņķa platumu inženieris rūpīgi izmērīja ar loku, kuru bij sadalījis trīs simti sešdesmit līdzīgās daļās. Izrādījās, ka šis leņķis ir desmit grādu plats. Pieskaitot tam divdesmit septiņi grādi atstatumu starp Alfu un dienvidpolu un atrēķinot izmērīto novērojuma vietas augstumu virs jūras līmeņa, iznāca trīsdesmit septiņi grādi. Pēc tā Sairess Smits sprieda, ka Linkolna sala atrodas uz trīsdesmit septītā dienvidu platuma grāda vai arī, ņemot vērā primitīvo mērīšanas veidu, starp trīsdesmit piekto un četrdesmito dienvidu puslodes paralēli.
Bij nepieciešams vēl aprēķināt garuma grādu, lai noteiktu salas koordinātes. To inženieris bij nodomājis paveikt vēl šodien pat ap pusdienu, tajā brīdī, kad saule slīdēs meridiānam pāri.
Kolonisti norunāja izlietot šo svētdienu pastaigai vai, labāk sakot, ekskursijai pa to salas daļu, kas atrodas starp ezera ziemeļu krastu un Haizivs līci, un, ja pietiks laika, aiziet līdz pat Žokļu iekāres ziemeļu krastam. Brokastot viņi domāja turpat jūrmalas kāpās un tikai vakarā vēlu atgriezties mājās.
Ap pusdeviņiem mazais pulciņš devās ceļā pa jūras šauruma krastmalu. Viņējā pusē pa Glābšanas salu mierīgi pastaigājās milzums putnu. Visvairāk tur bij pingvīnu sugas nirēji, viegli pazīstami pēc skarbajiem kliedzieniem, kas bij līdzīgi ēzeļu brēcieniem. Penkrofs, protams, vēroja viņus tikai no sava gastronomiskā viedokļa un ar patiku uzzināja, ka viņu gaļa gan patumša, tomēr visai labi lietojama.
Varēja saredzēt, ka pa smilktīm rāpoja arī lieli amfībiju kustoņi, tie, bez šaubām, bij roņi, izvēlējušies saliņu par savu patvērumu. Šie dzīvnieki nepavisam nebij vērtējami kā medījums pārtikai, jo viņu gaļa ir eļļaina un pretīgā; tomēr Sairess Smits uzmanīgi novēroja viņus un, nekā tuvāk nepaskaidrojis, pateica biedriem, ka gribot drīz vien apmeklēt arī to saliņu.
Krastmala, pa kuru viņi gāja, no vienas vietas bij noklāta neskaitāmām gliemežnīcām, starp tām daudzas malakologiem[7] ārkārtīgi vērtīgas pasugas — fazianellas, terebratilas, trigonijas un vēl citas. Bet visnoderīgākais tomēr bij platais austeru sēklis, atplūdu laikā labi redzams, ko Nebs pirmais ieraudzīja aptuveni četras jūdzes no «kamīna». v
— Nebs šo dienu nav velti zaudējis! — Penkrofs iesaucās, kāri aplūkodams no jūras klaja iznirušo sēkli, kas tālu iesniedzās jūrā.
— Tas patiešām ir laimīgs atradums, — reportieris teica. — Un, ja iegaumējam, ka katra austere gadā dēj ap piecdesmit vai sešdesmit tūkstoši olu, tad var droši teikt, ka mums to ir neizsmeļams krājums.
— Man šķiet, ka austere nav visai barojoša, — Herberts ieminējās.
— Tā ir, — Sairess Smits paskaidroja. — Austeres gaļai pavisam maz slāpekļa vielu, un tāpēc cilvēkam, kas no austerēm vien gribētu pārtikt, jāapēd piecdesmit līdz sešdesmit duču dienā.
— Arī labi! — Penkrofs atsaucās. — Duču dučiem mēs tās varam norīt, tomēr nespēsim aptīrīt visu sēkli. Ja mēs drusku tūliņ paņemtu līdzi brokastīm?
Un, nemaz nenogaidījuši atbildi uz šo priekšlikumu, tāpat jau zinādami, ka tas tiks pieņemts, jūrnieks ar Nebu salasīja paprāvu skaitu ēdamo molusku. Sabēra tos Neba pagatavotā pītenī, kur jau bij novietots pārtikas krājums brokastīm. Tad viņi atkal turpināja ceļu pa krastmalu starp jūru un smilkšu kāpām.
Laiku pa laikam Sairess Smits paskatījās pulkstenī, lai jau iepriekš sagatavotos uz saules novērošanu pašā pusdienas stundā.
Visa šī salas daļa līdz pat Dienvidžokļu iekārei Savienības līča galā bij sausa un neauglīga. Te redzēja tikai ar lavas drupatām un gliemežnīcām sajauktu smilkti. Nedaudzi jūras putni, kā laupītāju kaijas, lieli albatrosi un meža pīles, laidelējās pa šo tuksnesīgo krastu, stipri uzbudinādami Penkrofa iekāri. Vairākkārt viņš mēģināja tos nošaut ar savu bultu, bet bez panākumiem, jo putni nemaz nemetās zemē un, tiem laižoties, bij grūti trāpīt.
Šī neveiksme pavedināja jūrnieku griezties pie inženiera.
— Redziet,'Sairesa kungs, kamēr mums nebūs viena vai divas medību bises, mūsu pārtika būs nabadzīga.
— Bez šaubām, Penkrof, — reportieris atbildēja. — Bet tas ir atkarīgs tikai no jums pašiem. Pagādājiet mums dzelzi stobriem, tēraudu gaiļiem, salpetri, ogles un sēru pulverim, dzīvsudrabu un slāpekļskābi pistonām un, beidzot, svinu lodēm un skrotīm, un Sairess mums pagatavos vislabākās bises.
— Jā! — inženieris atsaucās. — Visas šīs vielas, bez šaubām, atrodamas salā. Bet šaujamais ierocis ir tik smalks daikts, ka tā pagatavošanai vajadzīgi labi darbarīki. Tomēr galu galā arī to mēs vēl redzēsim.
— Kāpēc, — iesaucās Penkrofs, — kāpēc mēs izmetām jūrā visus ieročus, kuri mums "bij līdzi balona laiviņā, visus rīkus un pat savus kabatas nažus!
— Bet, ja mēs tos nebūtu izmetuši, — Herberts iebilda,
— tad balons mūs pašus iemestu jūras dzelmē.
— Tev pilnīga taisnība, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. Bet tad viņam kas cits ienāca prātā. — Es varu iedomāties Džonatana Forstera un viņa biedru dusmas, kad tie otrā rītā atrada laukumu tukšu un balonu aizlidojušu!
— Man ir gluži vienalga, ko viņi toreiz domāja, — reportieris atbildēja.
— Tomēr tas plāns man pirmajam ienāca prātā! — Penkrofs teica pašapmierināts.
— Jauks plāns, Penkrof! — Ģedeons Spilets atsaucās smiedamies. — Tam mums jāpateicas, ka patlaban esam šeit.
— Es tomēr mīļāk esmu še nekā dienvidnieku gūstā! — Penkrofs iesaucās. — It sevišķi pēc tam, kad Sairesa kungs bij tik laipns atkal mums pievienoties.
— Patiešām, arī es tāpat! — reportieris apliecināja.
— Vispār — kā mums te trūkst? Itin nekā!
— Vai atkal… itin visa kā! — Penkrofs smiedamies atbildēja, paraustīdams savus platos plecus. — Bet agrāk vai vēlāk, gan kādu dienu mēs atradīsim līdzekli; kā tikt prom no šejienes.
— Un varbūt drīzāk, nekā jūs to domājat, mani draugi, — inženieris teica, — ja izrādīsies, ka Linkolna sala atrodas netālu no kāda apdzīvota salu arhipelāga vai cietzemes. Nebūs vēl aizritējusi stunda, un mēs to jau zināsim. Man nav Klusā okeāna kartes, bet atmiņā tomēr vēl gluži skaidra tā dienvidu daļa. Vakar es aprēķināju
Linkolna salas platuma • grādu, tas atrodas starp Jaunzēlandi rietumos un Čīli austrumos. Bet atstatums starp šīm divām vietām ir seši tūkstoši jūdžu. Vēl jāuzzina, uz kāda garuma grāda atrodas mūsu sala šajā okeāna plašumā, un to es ceru aprēķināt puslīdz pareizi.
— Vai šajā platuma grādā Pomotu salu arhipelāgs nav mums vistuvāk? — Herberts vaicāja.
— Jā gan, — inženieris atbildēja, — tomēr arī tās ir vairāk nekā tūkstoš divi simti jūdžu tālu.
— Un kas tur ir? — Nebs vaicāja, ar vislielāko uzmanību sarunā klausījies, un norādīja uz dienvidiem.
— Tur nav nekā, — Penkrofs atbildēja.
— Patiešām nekā, — inženieris apstiprināja.
— Klausieties, Saires, — reportieris ierunājās. — Ja Linkolna sala būs tikai divi vai trīs simti jūdžu no Jaunzēlandes vai Čīles krastiem? …
— Tad mājas vietā mēs būvēsim kuģi, — inženieris atbildēja, — un meistars Penkrofs uzņemsies to vadīt…
— Protama lieta, Sairesa kungs! — jūrnieks iesaucās. — Es esmu gatavs uzņemties kapteiņa lomu… ja jums būs iespējams uzbūvēt kuģi, ar kuru var doties jūrā.
— Ja būs vajadzīgs, mēs to uzbūvēsim! — Sairess Smits atbildēja.
Bet, kamēr tā sarunājās cilvēki, kuri īstenībā nebaidījās ne no kā, tuvojās saules novērošanas stunda. Kā gan Sairess Smits bez jebkāda instrumenta domā uzzināt tieši to brīdi, kad saule šķērsos salas meridiānu? To Herberts nekādi nevarēja saprast.
Novērotāji patlaban atradās ap sešas jūdzes tālu no «kamīna» un netālu no tās vietas kāpās, kur inženieri atrada pēc viņa mīklainās izglābšanās. Še viņi apstājās un taisījās ieturēt brokastis, jo pulkstenis bij jau pusdivpadsmit. Herberts aizgāja pēc ūdens uz strautu, kas čaloja tepat līdzās, un atnesa pilnu Neba līdzpaņemto krūzi.
Kamēr citi gādāja par brokastīm, Sairess Smits savukārt rūpīgi gatavojās saviem astronomiskajiem vērojumiem. Viņš izraudzījās krastmalā kādu vietu, ko jūra pilnīgi bij nolīdzinājusi. Šis smalko smilkšu laukums bij gludens kā stikls, neviens graudiņš nepacēlās augstāk par otru. Nebij svarīgi, vai šis laukumiņš horizontāls vai ne un vai sešas pēdas garais miets iedurts zemē perpendikulāri vai ne. Inženieris to pat vēl nolieca pret dienvidiem, tas ir, uz saulei pretējo pusi. Nav jāaizmirst, ka Linkolna salas iemītnieki patlaban atradās uz zemes dienvidu puslodes un tāpēc mirdzošais spīdeklis savā dienas aplī slīdēja pār ziemeļu, nevis pār dienvidu debesīm.
Nu arī Herberts sāka saprast, kā inženieris domāja noteikt saules kulminācijas punktu, proti, kad tā šķērsos salas meridiānu, citiem vārdiem — šīs vietas pusdienas acumirkli. To viņš gribēja vērot pēc mieta ēnas smilktī, un, labākam instrumentam trūkstot, arī tā varēja iegūt aprēķinam nepieciešamos datus.
Patiešām — brīdī, kad ēna visīsākā, bij pusdiena; pietika tikai vērot šīs ēnas galu un uztvert momentu, kad tā atkal sāk stiepties garumā. Mietu uz pretsaules pusi sašķiebdams, Sairess Smits dabūja garāku un vieglāk novērojamu ēnu. Vispār, jo garāks pulksteņa rādītājs, jo labāk redzams, kā smaile pārvietojas uz stundu plāksnes. Un patlaban mieta ēna bij gluži tāds pats rādītājs uz stundu plāksnes. - Ni.
Kad Sairesam Smitam likās, ka gaidītais mirklis tuvojas, viņš nometās smilktī un, mazus koka sprūdzeņus zemē sprauzdams, atzīmēja mieta ēnas pamazītēju saraukšanos. Biedri, pār viņu noliekušies, ar vislielāko uzmanību sekoja mērījumiem.
Turēdams hronometru rokās, reportieris vēroja mirkli, kad ēna būs visīsākā. Tā kā Sairess Smits savu mērījumu izdarīja sešpadsmitajā aprīlī, kad patiesais laiks sakrīt ar vidējo, Ģedeona Spileta iezīmētā stunda būs arī pareiza pēc Vašingtonas laika, un tāpēc aprēķins iznāks daudz vieglāks.
Saule pamazām kāpa augstāk, tāpat pamazām mieta ēna raucās īsāka. Kad Sairesam Smitam likās, ka tā sāk atkal stiepties garāka, viņš vaicāja:
— Cik tagad ir pulkstenis?
— Pieci un viena minūte, — Ģedeons Spilets tūliņ atsaucās.
Tagad vēl tikai ar dabūtajām daļām bij jāveic aprēķins. Tas bij gluži vienkārši izdarāms. Starp Vašingtonas un Linkolna salas meridiānu starpība apaļos skaitļos ir piecas stundas, citiem vārdiem, kad Linkolna salā pusdiena, Vašingtonā jau pulkstenis ir pieci vakarā. Jo saule savā šķietamā riņķojumā ap zemi katrās četrās minūtēs noiet vienu grādu, tātad stundā piecpadsmit grādus. Ja piecpadsmit grādus pareizina ar pieci, iznāk septiņdesmit pieci grādi.
Kā zināms, Vašingtona atrodas uz 77° 3' 11" vai, apaļos skaitļos rēķinot, uz septiņdesmit septītā garuma grāda pēc Griničas meridiāna, ko tikpat angļi, kā amerikāņi skaita par garuma grāda izejas punktu. Bet, tā kā sala par septiņdesmit pieciem grādiem atrodas tālāk no Vašingtonas uz rietumiem, tad tās garuma grāds būs septiņdesmit septiņi plus septiņdesmit pieci uz rietumiem no Griničas, — tātad simts piecdesmit otrais rietumu garuma grāds.
Sairess Smits pateica iznākumu saviem biedriem. Ņemot vērā arī iespējamo kļūdu, tāpat kā platuma aprēķinā, Linkolna sala atradās starp trīsdesmit piekto un trīsdesmit septīto paralēli un starp simts piecdesmito un simts piecdesmit piekto meridiānu uz rietumiem no Griničas.
Kā redzams, starpība, kas varēja celties no iespējamās kļūdas aprēķinā, bij pa pieci grādi katrā virzienā, tātad, rēķinot sešdesmit' jūdzes grādā, trīs simti jūdžu tikpat platumā, kā garumā.
Bet šai iespējamai starpībai nebij nekādas izšķirošas nozīmes kolonistu meklētā jautājuma atrisinājumā. Tagad bij skaidri redzams — Linkolna sala atrodas tādā atstatumā no jebkuras zemes vai arhipelāga, ka nebij ne mazākās iespējas mēģināt šo atstatumu nobraukt vienkāršā trauslā laiviņā.
Patiešām — tā bij, mazākais, tūkstoš divi simti jūdžu tālu no Taiti un Pomotu arhipelāga salām, vairāk nekā tūkstoš astoņi simti jūdžu no Jaunzēlandes un vairāk nekā četri tūkstoši pieci simti jūdžu no Amerikas krastiem!
Un, parakņājies savā atmiņā, Sairess Smits nevarēja iedomāties šajā Klusā okeāna daļā nevienu citu salu Linkolna salai kaut kur kaimiņos.