Otrā rītā, septiņpadsmitajā aprīlī, jūrnieka pirmais jau tā jums Ģedeonam Spiletam bij šāds: — Nu, ko mēs šodien darīsim, Spileta kungs? Ko Sairess Smits vēlēsies, — tas atbildēja.
Līdz šim inženiera biedri bij bijuši ķieģeļnieki un podnieki; izrādījās, ka viņiem jākļūst par metālistiem.
Vakar pēc brokastīm viņi bij aizgājuši līdz pat 2okļu iekāres tālākajam galam, tepat septiņas jūdzes tālu no «kamīna». Tur beidzās garā kāpu josla un sākās vulkānisks apvidus. Te nebij augstas klints sienas kā ap Tālā skata līdzenumu, bet brīnišķi izrobotā apmala visapkārt šaurajam līcim starp abām iekarēm bij radusies no dažādām sacietējušām minerālvielām, ko izvirdis vulkāns. No šīs vietas kolonisti bij griezušies atpakaļ un, naktij uznākot, jau atkal bijuši pie «kamīna»; bet aizmigt viņi nevarēja, kamēr galīgi bij noskaidrots jautājums, vai iespējams aizkļūt prom no Linkolna salas vai ne.
Tūkstoš divi simti jūdžu lielais atstatums līdz Pomotu salu arhipelāgam bij pārāk liels. Vienkāršā laivā to nobraukt nebij iespējams, it sevišķi vēl tāpēc,, ka tuvojās vētrainais rudens laiks. Penkrofs to noteikti pasacīja. Pat ar visiem nepieciešamiem rīkiem viegli nenāktos darināt visvieglāko laiviņu, bet kolonistiem taču nebij nekā. Vispirms pašiem jāpagatavo āmuri, cirvji, smailkapļi, zāģi, kalti, vārpstas, ēveles un citi rīki, bet tas viss prasīja laiku. Tāpēc arī tika nolemts, ka jāpārziemo tepat Linkolna salā, tikai jāparūpējas par ērtāku mājokli aukstajiem mēnešiem.
Vispirms bij jādomā par to, kā izmantot dzelzs rūdas slāņus, kurus inženieris bij ievērojis vairākās vietās salas ziemeļrietumu daļā, un dabūt no rūdas dzelzi, varbūt pat tēraudu. -
Metāli vispār tīrā veidā nav atrodami zemē. Pa lielākajai daļai tie tur sajaukti ar skābekli vai sēru. Viens no Sairesa Smita paņemtajiem paraugiem bij dzelzs magnēta rūda, otrs — pirīts — dzelzs un sēra maisījums. Svarīgāka bij pirmā parauga rūfta, ar ogļu palīdzību vajadzēja mē-" ģināt atšķirt nost skābekli un dabūt tīru metālu. Šī procedūra notiek divējādos veidos: vieglākā un ātrākā ir tā saucamā katalanas metode, pēc kuras rūda sajaucama ar akmeņoglēm, un tad ar ārkārtīgi augstas temperatūras palīdzību vienā paņēmienā atšķir dzelzs daļas no piemaisījumiem; otrais veids ir torņveidīgās domeņu krāsnis, kur rūdu vispirms izkausē par čugunu un tad čugunu atkal pārkausē dzelzī, pie tam atšķir nost trīs vai četras simtdaļas ogļskābes piejaukuma.
Kas Sairesam Smitam visvairāk bij vajadzīgs? Protams, dzelzs, nevis čuguns, un tāpēc viņš nodomāja izlietot
ātrāko un vieglāko kausēšanas metodi. Viņa atrastie rūdas paraugi paši par sevi bij jau visai tīri un dzelzs daļām bagāti. Dzelzs rūda, kura sastopama tumšpelēkās masās, melnos putekļos saberzta, pārvēršas pareizos astoņšķautņu kristālos; no tādas rūdas Eiropā, sevišķi Zviedrijā un Norvēģijā, dabū pirmā labuma dzelzi.
Netālu no rūdas slāņiem atradās arī akmeņogles, kuras kolonisti jau bij izmantojuši. Rūdas apstrādāšana ir jo vieglāka, ja visi fabrikācijai nepieciešamie elementi turpat pie rokas. Ar to arī izskaidrojama Skandināvijas Apvienotās Karalistes lieliskā metālrūpniecība, kur bieži vien dzelzs rūdu un akmeņogles izrok reizē vienās un tajās pašās raktuvēs.
— Tātad, Sairesa kungs, — Penkrofs teica, — mēs sāksim apstrādāt dzelzs rūdu?
— Jā, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Bet es domāju, jums nebūs nekas pretim, ja tāpēc mēs vispirms iesim uz saliņu roņu medībās.
— Roņu medībās! — jūrnieks iesaucās, griezdamies pie Ģedeona Spileta. — Vai tad roņi arī vajadzīgi dzelzs apstrādāšanai?
— Laikam gan — ja Sairess tā saka, — reportieris atbildēja.
Bet inženieris jau bij izgājis laukā no «kamīna»; Penkrofs sāka gatavoties uz roņu medībām, nesaņēmis nekāda tuvāka paskaidrojuma.
Drīz vien Sairess Smits, Herberts, Ģedeons Spilets, Nebs un Penkrofs bij sapulcējušies krastmalā pie braslas, pa kuru atplūdu laikā varēja tikt pāri jūras šaurumam. Viņi pārbrida, kājas augstāk par ceļgaliem nesaslapinājuši.
Sairess Smits pirmo reizi spēra .kāju uz saliņas, viņa biedri otro reizi, jo tieši šeit balons viņus bij izmetis.
Kad viņi brida malā, vairāki simti pingvīnu ar paļāvīgām acīm viņos nolūkojās. Ar nūjām apbruņojušies kolonisti nemaz nedomāja uzbrukt un tos nosist; tas būtu divkārt aplams darbs; tā viņi aizbiedētu roņus, kuri gulēja, smilktīs izlaidušies, tikai dažu kabeļtauvu atstatu, un iznīcinātu arī dažus visai retas pingvīnu pasugas putnus, kuriem spārnu vietā bij peldspurām līdzīgi, pūkām apauguši stumbeņi.'
Kolonisti lēnām gāja pret ziemeļiem; zeme te bij šķērsota sīkām bedrītēm, kurās mitinājās dažādi jūras putni.
Saliņas galā virs ūdens bij redzami lieli, melni, peldoši plankumi, līdzīgi kustīgu klinšu virsotnēm.
Tie bij roņi, uz kuru medībām devās kolonisti. Vajadzēja nogaidīt, kamēr viņi izrāpjas uz sausuma, jo ar savu tievo rumpi, īso un biezo spalvu un visu vārpstveidīgo augumu roņi ir veikli peldētāji, tā ka visai grūti nomedīt viņus ūdenī; turpretī uz sauszemes viņi ar savām īsajām, pleznainajām kājām tikai lēnām var rāpties uz priekšu.
Penkrofs pazina roņu parašas un ieteica nogaidīt, kamēr viņi izlaižas smilktī un saules siltumā cieši aizmieg. Galvenais bij — nogriezt viņiem atkāpšanos uz jūru un trāpīt ar nūju pa nāsīm.
Mednieki izšķīrās, noslēpās aiz krastmalas klintīm un klusi gaidīja.
Kāda stunda pagāja, pirms roņi izrāpās malā un izlaidās smilktīs. Viņu tur bij kāds pusducis. Penkrofs ar Herbertu klusiņām izlīda no slēptuves un virzījās pa krastmalu, lai aizšķērsotu roņiem ceļu atpakaļ ūdenī. Sairess Smits, Ģe- deons Spilets un Nebs, aiz klintīm slēpdamies, rāpās uz nākamās cīņas vietu.
Piepeši jūrnieka lielais augums izslējās visā garumā. Penkrofs skaļi iekliedzās. Inženieris un viņa abi biedri metās starpa starp jūru un roņiem. Divi no tiem, spēcīgu nūju zvēlieniem trāpīti, palika uz vietas, pārējiem Izdevās aizsniegt krastmalu un nozust ūdenī.
— Sairesa kungs! — Penkrofs iesaucās. — Nu roņi mums ir rokā!
— Labi, — Sairess Smits atteica. — Mēs no viņiem pagatavosim kalēja plēšas!
— Kalēja plēšas! — Penkrofs nobrīnījās. — Lūk, kas par laimi šiem roņiem!
Patiešām — inženieris no roņu ādas domāja taisīt īstu pūšamo mašīnu, pilnīgi nepieciešamu metāla apstrādāšanas darbā. Šie kustoņi bij vidēja lieluma, tikai sešas pēdas gari, pēc galvas visai līdzīgi suņiem.
Tā kā nebij nekādas vajadzības visu smago nastu stiept uz māju, Nebs ar Penkrofu ņēmās nodīrāt abus kustoņus, kamēr Sairess Smits un reportieris devās tālāk izpētīt salu.
Jūrnieks ar nēģeri veikli veica savu darbu. Pēc trim stundām Sairesa Smita rīcībā bij divas roņādas, kuras viņš domāja izlietot šādā pašā veidā bez miecēšanas.
Kolonisti nogaidīja, kamēr ūdens atkal nokritās, tad, pārbriduši šaurumu, atgriezās «kamīnā».
Nebij vieglais darbs uzvilkt ādas uz koka rāmjiem, lai tās nesakļautos, un ar dzīslām sašūt tā, lai gaiss neaizplūstu pa šuvēm. Tikai vairākkārt atsākot, tas izdevās. Sairesam Smitam nebij cita rīka, vienīgi Topa kakla saites divi tērauda asmeņi, tomēr viņš ar tiem rīkojās tik veikli, biedri palīdzēja ar tādu saprātu, ka pēc trim dienām mazās kolonijas rīku krājumam pievienojās pūšamā mašīna, gluži nepieciešama gaisa ievadīšanai krāsnī kausējamās rūdas masas iekšējos slāņos.
Divdesmitā aprīļa rītā Linkolna salā sākās «metalurģijas periods» — tā reportieris to atzīmēja savā burtnīcā. Kā jau zināms, inženieris bij nodomājis ražot dzelzi turpat rūdas un ogļu slāņu atrašanās vietā. Pēc viņa novērojumiem, tā atradās Franklina kalna ziemeļaustrumu nogāzes pakājē, tātad sešas jūdzes tālu. Nebij ko domāt katru vakaru nākt pārnakšņot «kamīnā», tāpēc salinieki nosprieda apmesties turpat zaru būdā, lai darbu varētu nepārtraukti turpināt dienu un nakti.
Ar tādu apņemšanos viņi no paša rīta devās ceļā. Penkrofs ar Nebu vilka pīteni, uz kura bij uzlikta pūšamā mašīna un dzīvnieku un stādu pārtikas krājumi, ko pa ceļam cerēja vēl papildināt.
Viņi gāja pa Jakamaru mežu, pa visbiezāko vietu, iešķērsām cauri no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Te turpmāk nāksies izcirst ceļu, kas kalpos tiešākai satiksmei starp Tālā skata līdzenumu un Franklina kalnu. Še auga krāšņi jau pazīstamo sugu koki. No jauna Herberts starp citiem sazīmēja vēl pūķakoku, ko Penkrofs nosauca par «iedomīgo puravu», jo, par spīti savam lielajam augumam, šis koks pieder pie lilijveidīgiem stādiem, tāpat kā sīpoli, maurloki, ķiploki un sparģeļi. Pūķakokam ir kok- snainas saknes; izvārītas tās ļoti garšīgas, bet no novārījuma iznāk lielisks dzēriens. Salinieki paņēma līdzi arī. šo sakņu krājumu.
Gājiens pa meža biezokņiem ilga visu dienu, toties bij iespējams novērot salas dzīvnieku un augu valsti. Tops interesējās tikai par kustoņiem; neaprimdams viņš ložņāja pa garo zāli un krūmājiem, ik brīdi izceldams kādu dzīvnieku vai putnu. Herberts un Ģedeons Spilets ar bultām nošāva divus ķengurus un vēl vienu kustoni, kurš pa daļai atgādināja ezi, pa daļai skudru lāci; pirmo tāpēc, ka viņš tāpat sarāvās kamolā un izlaida adatas, otro tāpēc, ka viņam bij asi nagi,, garš un tievs snuķis ar putna knābi gara un staipīga mele, pārklātā ar sīkām adatiņam, lai aizturētu notvertos insektus.
— Bet, zupā izvārīts, pēokā tas garšos? — Penkrofs kā parasti ievaicājās.
— Pēc vislabākās vērša gaļas, — Herberts atbildēja.
— Vairāk mums no viņa arī nekā nevajag, — jūrnieks nosprieda apmierināts.
Šajā ekskursijā viņi vairākas reizes pamanīja meža cūkas, kuras nemaz nedomāja uzbrukt mazajam gājēju pulciņam. Likās, ka bīstamu zvēru šajā mežā nepavisam nav. Bet tad Ģedeons Spilets piepeši ieraudzīja kādu lācim līdzīgu dzīvnieku guļam biezoknī liela koka lapotņa paēnā un sāka to mierīgi zīmēt. Reportierim par laimi, izrādījās, ka šis dzīvnieks nebūt nepieder pie bīstamo ķepaiņu sugas. Tā bij tā saucamā «kula», vairāk pazīstama ar nosaukumu «sliņķis», prāva suņa lielumā, izspūrušu netīras krāsas spalvu un asiem nagiem, tāpēc spēja rāpties kokos un grauzt lapas. Medniekiem nebij nekādas intereses par šo kustoni; noteicis viņa īsto sugu, Ģedeons Spilets vienkārši izsvītroja vārdu «lācis» un tā vietā ierakstīja «kula». Pēc tam gājiens turpinājās.
Ap pieciem novakarē Sairess Smits deva zīmi apstāties. Gājēji bij nonākuši mežam cauri tajā vietā, kur sākās Franklina kalna austrumu pakājes varenās klintis. Dažus simts soļus tālāk tecēja Sarkanais strauts, tātad dzeramais ūdens arī bij tepat pie rokas.
Tūliņ sāka ierīkot nometni. Pēc nepilnas stundas mežmalā zem kokiem jau pacēlās no zariem un liānām pīta un māliem noziesta būda, kurā diezgan labi varēja patverties. Ģeoloģiskos pētījumus atstāja rītdienai. Būdas priekšā uzliesmoja spoža uguns, uz tās grozījās iesmā uzdurts cepetis, bet ap astoņiem kolonisti jau gulēja dziļā miegā — izņemot vienu, kurš palika pie ugunskura nomodā, lai uzmanītu, vai kāds bīstams dzīvnieks nesāk te apkārt klaiņot
Otrā rītā, divdesmit pirmajā aprīlī, "Sairess Smits, Herberta pavadīts, devās izpētīt vecās formācijas zemes slāņus, kuros jau bij atradis dzelzs rūdu. Viņi nogāja gandrīz līdz pašai strauta iztekai kalna ziemeļaustrumu nogāzes pakājē. Slānis izrādījās ļoti bagāts ar kausējamās dzelzs rūdu, tās kausēšana bij pilnīgi iespējama pēc inženiera atzītās katalanas metodes, ko visvienkāršākajā veida lieto arī Korsikā.
Lieta tā, ka, arī pēc katalanas metodes apstrādājot rūdu, vajadzīgas kausējamās krāsnis ar speltēm, kur rūdu un ogles pārmaiņus saber kārtām un tad sakarsējot nošķir tikai dzelzi. Bet Sairess Smits bij nodomājis pēc iespējas vienkāršot kausēšanu, sabērt rūdu un ogles kubveidīgā gubā, bet vidū kurināmo uguni nemitīgi uzliesmināt ar plēšu dzīta vēja palīdzību. Tāda, bez šaubām, bij arī pirmo apdzīvotās pasaules metalurgu metode. Veids, ko lietoja Ādama pēcnācēji un ko vēl patlaban varētu ar panākumiem pielāgot rūdas un kurināmā materiāla bagātos apvidos, katrā ziņā bij parocīgs arī Linkolna salas iemītniekiem.
Rūda un ogles te bij dabūjamas netālu, pie tam zemes virspusē. Vispirms rūdu sadauzīja sīkos gabaliņos un tāpat ar rokām notīrīja pielipušās liekās daļas. Pēc tam rūdu un ogles pārmaiņus kārtām sabēra vienā gubā — gluži kā to dara ogļdeģi. Ar plēšu palīdzību dzenamais gaiss ogles pārvērtīs ogļskābē, tad ogļraža oksīdā, un tas atšķirs skābekli no dzelzs.
Inženieris tā arī rīkojās. Roņādas plēšas ar podu krāsnī apdedzinātu izturīgu māla cauruli galā tika novietotas tuvu rūdas gubai. Plēšas kustināja ar sevišķu mehānismu, kas sastāvēja no koka rāmja ar stādu šķiedru pinumu un atsvariem; tā dzenamais gaiss ne vien pacēla temperatūru rūdas un ogļu kravā, bet arī paātrināja to ķīmiskās reakcijas procesu, kura rezultātā radās tīra dzelzs.
Darbs bij ļoti grūts. Kolonistiem nācās izlietot visu savu pacietību un apķērību, lai to godam veiktu. Bet beigu beigās tas tomēr sekmējās; kausētājiem rokā bij mīksts dzelzs klucis, vēl dauzāms un smalcināms, vārdu sakot, kaļams, lai to pārvērstu cietā, nedrūpošā gabalā. Katram saprotams, ka šiem jaunajiem kalējiem nebij āmura, bet galu galā viņi taču atradās tādā pašā stāvoklī kā pirmie metālisti un izpalīdzējās arī tāpat.
Pirmais kausējuma gabals, kātā uzmaukts, noderēja otrā kalšanai uz granīta laktas. Tā dabūja gan vēl parupju, tomēr lietojamu metālu. ' <
Beidzot, divdesmit piektajā aprīlī, pēc ilga un grūta darba saliniekiem bij gatavi vairāki stieņi dzelzs, no kuriem viņi izkala darbarīkus: knaibles, laužņus, kapļus, lāpЈ stas un citus rīkus, kas Nebam ar Penkrofu likās kā nesamaksājams dārgums.
Darbs bij ļoti grūts.
Tomēr šī tīrā dzelzs nebij tik cieta kā tērauds, ar kuru var paveikt daudz ko. Tērauds ir dzelzs un oglekļa maisījums, to dabū vai nu no čuguna, atdalot nost lieko oglekļa piemaisījumu, vai arī no dzelzs, piejaucot tai klāt trūkstošo oglekli. Pirmajā ceļā, ar oglekļa atdalīšanu, iegūst tā saucamo dabisko tēraudu, otrajā — cementēto tēraudu.
Sairess Smits mēģināja iegūt šī otrā veida tēraudu, tāpēc ka viņa rīcībā bij jau tīra dzelzs. Tas viņam arī izdevās, sakarsējot dzelzi un smalki saberztas ogles uguns izturīgā māla traukā.
Tad šo kā aukstā, tā sakarsētā veidā kaļamo tēraudu viņš apstrādāja ar āmuru. Saprātīgi rīkoti, Nebs ar Penkrof u no šī tērauda izkala cirvjus, kurus visvienkāršākā kārtā norūdīja cietus: ugunī nokarsēja gluži baltus un tad pēkšņi iemērca aukstā ūdenī.
Tika pagatavoti arī citi, jāsaka, gan diezgan neveikli veidoti priekšmeti: ēvelzobi, kapļi, tērauda plāksnes, no kurām gatavot zāģus, galdnieku kaltus, āmurus, naglas un asmeņus dažādiem citiem rīkiem un ieročiem.
Piektajā maijā metalurģijas pirmais posms bij noslēgts, dzelzslējēji un kalēji atgriezās atkal «kamīnā». Nu bij kārta mainīt kvalifikāciju un ķerties pie citiem darbiem.