Tas notika sestajā maijā jeb sestajā novembrī pēc ziemeļu puslodes laika. Debess jau vairākas dienas no vietas bij apmākusies — nepārprotama zīme, ka jāsāk nopietni domāt par ziemas mitekli. Tomēr temperatūra vēl nebij manāmi kritusies, simtgrādīgais termometrs Linkolna salā rādītu vēl desmit vai divpadsmit grādu virs nulles. Par to nebūtu jābrīnās, tāpēc ka Linkolna sala acīmredzot atradās dienvidu puslodē starp trīsdesmit piekto un četrdesmito paralēli, tātad apmēram turpat, kur Sicīlija vai Grieķija ziemeļu puslodē. Bet, tā kā tur šajā vēlīnajā laikā uznāk diezgan stiprs sals, uzkrīt sniegs un ūdeņi aizsalst, tad arī !<• k.ih.i . in.i bij sagaidāma temperatūras pazemināšanās un bija laikus jāsagatavojas uz to.
l'iiU<ii(l<im aukstums gan tieši vēl nedraudēja, bet lietainu l.'t j^udul.iiks bij klāt. Vientuļajā, ne no vienas puses ne- nl'/.Nuigulujā salā Klusā okeāna vidū sagaidāmi bieži un spēcīgi negaisi.
Tāpēc ērtākas ziemas mītnes jautājums tika sīki pārspriests un nekavējoši izšķirts.
Saprotams, ka Penkrofs labprāt turējās pie šā paša viņa uh.istā vecā mājokļa, bet beigu beigās arī viņš piekrita, ka nepieciešams uzmeklēt kādu citu. Paisuma laikā jūra j.ui reiz pieplūdināja «kamīnu» — to vēl piedzīvot nekādi nebij vēlams.
Pārrunādams šo jautājumu ar biedriem, Sairess Smits Ieminējās:
Bez tam mums jānodrošinās arī vēl pret ko citu.
— - Kāpēc? — reportieris atsaucās. — Sala taču nav apdzīvota.
— Tā liekas, — inženieris atbildēja, — lai gan mēs viņu vēl neesam pamatīgi izlūkojuši. Bet, ja arī cilvēku viņā nav, man tomēr šķiet, ka plēsīgu zvēru te nebūs trūkums. Mums jānodrošinās pret viņu uzbrukumu, lai vienam no mums katru nakti nebūtu jāsēd pie ugunskura un jāsargā. Uz visu jābūt gatavam, mīļie draugi. Mēs atrodamies tajā Klusā okeāna daļā, ko bieži apciemo jūras laupītāji…
— Vai tas var būt? — Herberts iesaucās. — Tik tālu no apdzīvotām zemēm!
— Jā, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Šie pirāti ir bīstami laupītāji, bet arī drosmīgi jūrnieki, tāpēc mums te sevišķi jāuzmanās.
— Nu labi, — Penkrofs iejaucās. — Tad mēs nodrošināsimies pret četrkāju un divkāju plēsoņām. Bet, Sairesa kungs, vai pirms tam nederētu pamatīgi izlūkot visu salu?
— To katrā ziņā vajadzētu, — reportieris piekrita. — Var būt, ka otrajā krastā atrodam tādu alu, kādu velti meklējam šajā pusē.
— Tas jau pareizi, draugi, — inženieris teica. — Bet jūs aizmirstat, ka mums jānometas kādas upes malā un ka 110 Franklina kalna virsotnes uz rietumiem nevarējām saskatīt nevienu upi, ne strautu. Turpretī te mums ir nenoliedzami izdevīga nometne starp Pateicības upi un Granta ezeru. Bez tam še, austrumu pusē, esam pasargāti no pasāta vējiem, kuri šajā zemes puslodē parasti pūš no ziemeļrietumiem.
— Tad celsim māiu tepat ezera krastā, Sairesa kungs! — jūrnieks teica. — Tagad mums netrūkst ne ķieģeļu, ne darbarīku. Mēs esam bijuši ķieģeļnieki, podnieki, dzelzs kausētāji un kalēji. Velns lai parauj! Kāpēc nevarētu būt arī namdari?
— Pareizi, draugs! Bet, pirms ķeramies pie darba, tomēr labi jāpārliek un jāaplūkojas. Labāk būtu, ja atrastu kādu dabisku mājokli, kur droši varētu patverties pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.
— Bet mēs jau esam izmeklējuši visu klinšu krastmalu, — reportieris iebilda, — un neesam atraduši nevienu noderīgu alu, ne plaisu.
— Itin nevienu! — Penkrofs apstiprināja. — Bet ja mēs šajā klints sienā labi paaugstu iekaltu dzīvokli ar piecām sešām istabām un fasādi pret jūru …
— Ar lieliem, gaišiem logiem! — Herberts iebilda smiedamies.
— Un ar kārtīgām kāpnēm! — Nebs papildināja.
— Ko jūs smejaties? — jūrnieks saskaitās. — Vai tad mans priekšlikums ir tik neiespējams? Vai mums tagad trūkst kapļu un lāpstu? Vai Sairesa kungs nevar pagatavot pulveri, ar ko saspridzināt klinti? Smita kungs, jūs taču pagatavosiet arī pulveri, ja tas mums būs vajadzīgs?
Sairess Smits klusi noklausījās šos jūsmīgā Penkrofa fantastiskos projektus. Herkulesa spēku vajadzētu, lai kaut ar spridzināšanas palīdzību iegrautu šo masīvo granīta sienu, un tiešām žēl, ka daba pati to nebij paveikusi. Nekā noteikta neatbildējis, inženieris ieteica pamatīgi izpētīt klintis no upes iztekas līdz līkumam ziemeļu pusē.
Pārējie biedri sekoja viņam, un tā visi kopā ļoti rūpīgi izpētīja pāra jūdžu lielu apgabalu. Bet itin nekur gludajā, stāvajā sienā nebij atrodams kaut jebkāds iedobums; klinšu baloži perinājās nepieejamās kraujas dīvaini izrobotās apmales dobuļos, kuri cilvēku mītnei nebij lietojami.
* Nebij ko mēģināt ar kapļiem vai pulveri izdobt šajā klints sienā ziemas mājoklim noderīgu alu. Tikai pateicoties nejaušam gadījumam, Penkrofam bij izdevies uziet šo pašu «kamīnu», kur pagaidām patverties, tomēr palikt tur nevarēja.
Apkārtni izlūkodami, kolonisti nonāca līdz klints sienas ziemeļu stūrim, kur nogāze nosliecās līdz pat jūrmalai. No šejienes līdz rietumu robežai viss apvidus bij pārklāts ar . koku un krūmāju sakņu sapīņātiem akmeņiem un smilkšu pauguriem un sliecās lejup četrdesmit piecu grādu stāvā slīpumā. Vietvietām asas granīta šķautnes slējās augšup. Nogāzēs auga koku puduri, bet klajumus klāja biezi sazēlusi zāliena. Taču tālāk no kraujas pakājes līdz pašai ūdens malai pletās kaila smilkšu postaža.
Sairesam Smitam bij pilnīgs iemesls domāt, ka uz šo pusi pa kāpnēm notek Sarkanā strauta pievadītais ezera pārplūdu ūdens. Bet līdz šim apstaigātā krastā no strauta līdz Tālā skata līdzenumam nekādu ieteku viņš nebij atradis.
Inženieris ieteica saviem biedriem uzkāpt jau aplūkotajā nogāzē un tad, pa augšieni atgriežoties uz «kamīnu», izlūkot ezera ziemeļu un austrumu krastmalu.
Priekšlikums tika pieņemts. Brīdi vēlāk Herberts un Nebs jau bij tur augšā. Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs sekoja viņiem gausāk.
Pāra simts pēdu tālāk koku lapotnei cauri saules staros vizēja līdzenais ūdens spogulis. Apvidus te bij ļoti skaists. Dzeltenēji rudens koki brīnišķiem plankumiem pletās acu priekšā. Resni, samelnējuši, vēja nolauzti stumbri gulēja biezi sazēlušā zālājā. Ķērkdami, septiņās varavīksnes krāsās laistīdamies, pa zariem lēkāja neskaitāmi papagaiļi. Saules spīdums tikai blāvi spiedās cauri dīvainajai lapu segai.
Salinieki negāja tieši uz ezera ziemeļkrastu, bet gan pa līdzenuma apmalu līdz strauta ietekas kreisajai pusei. Tā iznāca pusotras jūdzes liels līkums. Pa reto koku spraugām iešana bij diezgan viegla. Varēja manīt, ka te beidzās auglīgās zemes josla, veģetācija kļuva nabadzīgāka nekā slarp strautu un Pateicības upi.
Sairess Smits ar biedriem gāja uzmanīgi pa šo svešo «īpvidu. Viņu vienīgie ieroči bij loki, bultas un asi apkaltas nūjas. Taču ceļā negadījās neviens bīstams meža /.vērs — tie laikam gan mājoja salas dienviddaļas biezajos možos. Tomēr gājējus nepatīkami pārsteidza, ka Tops uzskrēja pēdu četrpadsmit vai piecpadsmit garai čūskai. Ar vienu nūjas sitienu Nebs to pieveica. Sairess Smits aplūkoja čūsku tuvāk un paskaidroja, ka tā nebūt neesot in- iiij;a, bet piederot pie tās pasugas, ko dienvidu Jaunvelsas
apdzīvotāji lietojot uzturam. Bet jādomā, ka te mājo arī citas, bīstamākas, indīgas čūskas, kā, piemēram, «kurlās odzes» ar šķeltām astēm vai arī spārnotās čūskas, apbruņotas ar diviem piedēkļiem, ar kuru palīdzību tās kustas apbrīnojami žigli. Pēc pirmā pārsteiguma Tops ar sevišķu niknumu sāka lenkt šos riebīgos rāpuļus. Sairesam Smitam viņš pastāvīgi bij jāapsauc.
Drīz vien gājēji aizsniedza Sarkanā strauta ieteku ezerā. Taisni pretim otrā pusē bij tā vieta, kur viņi apmetās, nākdami no Franklina kalna. Sairess Smits konstatēja, ka ūdens ezerā pa strautu ieplūda bagātīgi un ka tāpēc kaut kur katrā ziņā vajadzēja būt notekai jūrā. Tā bij jāatrod, lai tās krituma spēku lietderīgi izlietotu.
Kolonisti, iedami izklaidus, tomēr ne pārāk attālu cits no cita, devās pa līkumoto ezera krastu. Bij nepārprotami redzams, ka zivju te ļoti daudz; Penkrofs jau domāja darināt zvejas rīkus, lai izmantotu ezera bagātības.
Vispirms bij jātiek apkārt ezera ziemeļaustrumu izlo- kam. Kolonisti domāja, ka taisni šajā pusē būs noteka, jo ezera līmenis te atradās gandrīz vienādā augstumā ar līdzenumu. Bet, nekā neatraduši, gājēji turpināja ceļu pa ezera krastu apkārt nelielam līkumam un līdztekus jūrmalai.
Tajā pusē krastmala nebij tā apaugusi, tikai šur un tur pacēlās gleznaini koku puduri. Granta ezers bij pārredzams visā plašumā, ne vismazākā vēja pūsma negrum- boja tā gludo līmeni. Pa krūmājiem ložņādams, Tops izcēla dažādu putnu barus, kurus Ģedeons Spilets un Herberts apsveica ar savām bultām. Zēns trāpīja vairākus no šiem spārnainajiem, tie nokrita turpat purva zālājā. Tops tūliņ bij klāt un iznesa skaistu, pelēku peldētāju putnu ar īsu knābi, plakanu pakausi, pleznainām kājām un baltu svītru gar spārnu apmalām. Tas bij raļļu sugas laucis, pa pusei peldētājs, pa pusei sauszemes iemītnieks. Viņa gaļa nebij diezin cik garšīga, bet Tops, mazāk izlepis kā viņa kungi, to labprāt notiesāja vakariņās.
Ceļotāji novērsās pa ezera austrumu krastu un drīz vien nonāca jau pazīstamā apvidū. Inženieris nobrīnījās, ka ezera noteka tomēr vēl nebij atrasta. Ar reportieri un jūrnieku sarunādamies, viņš nebūt neslēpa savu pārsteigumu.
Šajā acumirklī nogurušais Tops atkal sāka uztraukties. Skraidīja šurp un turp pa krastmalu un beidzot palika stāvam, kāju pacēlis, itin kā cilvēkiem neredzamu medī-
Tops atkrita atpakaļ ūdenī
jumu pamanījis. Tad viņš ierējās un tūliņ atkal spēji apklusa.
Ne Sairess Smits, ne viņa pavadoņi līdz šim Topam nebij pievērsuši nekādu uzmanību. Bet, kad riešana atkārtojas, inženieris kļuva vērīgs.
— Kas tam Topam tur ir? — viņš iesaucās.
Suns pieskrēja savam kungam klāt un it kā vedināja to pie ūdens malas. Bet tad piepeši ielēca ezerā.
— Top! Nāc šurp! — Sairess Smits sauca, nevēlēdamies, ka suns dodas apšaubāmajos ezera ūdeņos.
— Kas tur varētu būt? — Penkrofs ievaicājās, ezeru vērodams.
— Tops būs pamanījis kādu rāpuli, — Herberts teica.
— Kādu aligatoru, — reportieris piebilda.
— Neticu vis, — inženieris sprieda. — Aligatori dzīvo siltākos apvidos.
Saucienam klausīdams, Tops atkal bij izkāpis krastā. Bet mierā norimt viņš nevarēja, skraidīja pa ezermalu, it kā sekodams kādam neredzamam kustonim, kurš ložņā pa ūdens apakšu gar krastmalu. Ezera līmenis bij pilnīgi gluds, ne mazākais vilnis negrumboja tā virspusi. Gājēji vairākas reizes apstājās un uzmanīgi pētīja ūdeni, bet nekā nevarēja saskatīt. Tur bij kaut kas noslēpumains.
Inženieris sāka stipri ieinteresēties.
— Uzzināsim taču, kas tur ir, — viņš teica.
Pēc pusstundas viņi bij nonākuši ezera dienvidaustrumu nostūrī, tajā pašā Tālā skata līdzenumā. No šejienes ezers bij pārskatāms visā plašumā, bet nekādas notekas nekur nemanīja.
— Un tomēr notekai vajadzētu būt, — inženieris teica. — Ja ne virspusē, tad tā izgrauzusies kaut kur pa šīs klints sienas apakšu.
— Bet kādēļ jūs tā meklējat noteku, Saires? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Tādēļ, ka ūdens var būt izgrauzis alu, kas mums no-, derēs ziemas mājoklim, ja ūdeni novadām pa citu gultni.
— Bet, Sairesa kungs, — Herberts ieminējās, — vai tad nav iespējams, ka ūdens no paša ezera dibena notek pa kādu apakšzemes gultni?
— Tas arī var būt, — inženieris atbildēja. — Un, ja daba nebūs pacentusies izveidot kādu celtni, tad ziemas mītne mums būs jāceļ pašiem.
Kolonisti patlaban jau taisījās doties līdzenumam pāri atpakaļ uz «kamīnu», jo pulkstenis jau bij pieci pēcpusdienā, kad Tops atkal sāka uztraukties. Ierējās nikni un, pirms Sairess Smits iespēja to apsaukt, otrreiz ienira ūdenī.
Visi steidzās uz ezermalu. Suns jau bij iepeldējis pēdas divdesmit tālu, inženieris sauca to atpakaļ, bet tad piepeši kāda milzīga galva pacēlās virs seklā ūdens.
Herberts tūliņ pazina stūraino amfībijas galvu ar lielām acīm un garām, zīdainām ūsām.
— Lamantīns! — viņš iesaucās. _
Tas gan nebij īstais lamantīns, bet tam radniecīgas pasugas dugongs ar nāsīm purna augšgalā.
Milzīgais kustonis metās virsū sunim, kurš mēģināja glābties, mukdams krastā. Viņa kungs nejaudāja Topam nekā līdzēt, un, pirms Ģedeons Spilets un Herberts iedomāja lietot savus lokus, nezvēra sagrābtais Tops pazuda zem ūdens.
Turēdams asi apkalto šķēpu rokā, Nebs grasījās uzbrukt briesmīgajam kustonim ūdenī.
— Paliec mierā, Neb! — inženieris apsauca savu pārdrošo kalpu.
Bet zem ūdens pašlaik norisinājās neredzama cīņa, kur Topam droši vien klājās slikti. Ezera līmenis spēcīgi virmoja. Bet piepeši, milzīga spēka sviests, suns uzlidoja pēdas desmit augstu gaisā, atkrita atpakaļ līdz dibenam saduļķotajā ūdenī un no turienes izlēca krastā, brīnišķā kārtā izglābies, pat bez kāda nopietna ievainojuma.
Sairess Smits ar saviem biedriem skatījās, nekā nesaprazdami. Bez šaubām, dugongam bij uzbrucis kāds cits spēcīgs kustonis, un, ar to cīnīdamies, viņš suni palaidis vaļā.
Tomēr tas ilga tikai īsu brīdi. Ūdens kļuva sarkans no asinīm; sārtajā plankumā iznira dugonga ķermenis, lēnām aizpeldēja pa virspusi un nogūlās uz sēkļa ezera dienvidu galā. Kolonisti steidzās turp. Dugongs bij beigts. Milzīgs dzīvnieks, piecpadsmit sešpadsmit pēdu garš un trīs vai četri tūkstoši mārciņu smags. Kaklā viņam bij dziļš — it kā asa ieroča ievainojums.
Kas tas varēja būt par dzīvnieku, kurš ar tādu kodienu nonāvēja briesmīgo milzeni? To neviens nevarēja pateikt. Sairess Smits ar biedriem domīgi atgriezās «kamīnā».