Otrā rītā, septītajā maijā, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu uzkāpa Tālā skata līdzenumā, kamēr Nebs palika brokastis gatavojam, bet Herberts ar Penkrofu devās pa upmalu augšā papildināt malkas krājumus.
Inženieris ar reportieri aizgāja līdz tam nelielajam sēklim ezera dienvidgalā, kur dugongs bij palicis guļam. Ap milzīgo gaļas blāķi jau bij sametušies neskaitāmi putni, tos nācās aiztrenkt ar akmens sviedieniem, jo inženieris bij nodomājis dugonga taukus izlietot kolonijas vajadzībām. Gaļa labi noderēja ēdienam, dažos Malajas apvidos to pat speciāli piegādā iedzimto prinču pārtikai. Bet tā nu bij Neba darīšana.
Sairesam Smitam šimbrīžam bij kas cits prātā. Viņš vēl vienmēr domāja par vakarējo notikumu un katrā ziņā gribēja izpētīt zemūdens cīņas noslēpumu un uzzināt, kas tas par ūdens briesmoni, kurš dugongam cirtis tik dīvainu brūci.
Ilgi viņš nostāvēja krastā lūkodamies un vērodams, bet itin. nekas nebij pamanāms zem rāmā, pirmo saules staru apspīdētā ezera līmeņa.
Virs sēkļa, kur gulēja dugongs, ūdens nebij dziļš, bet no tās vietas ezera dibens pamazām slida lejup, iespējams, ka vidū bij krietna dzelme. Ezers bij līdzīgs lielai bļodai, kur nemitīgi plūda iekšā Sarkanā strauta ūdeņi.
— Klausieties, Saires! — reportieris teica. — Man šķiet, ka šajā ūdenī nav nekā aizdomīga.
— Arī man tāpat, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja. — Es tikai nesaprotu, kā lai izskaidro vakarējo notikumu.
— Dugonga ievainojums patiešām ir dīvains, — Ģedeons Spilets domīgi teica. — Un kas gan Topu tik spēcīgi izmeta augšup? Varētu gandrīz domāt, ka viņu sviedusi kāda stipra roka un šī pati roka pēc tam ar asu zobenu devusi dugongam nāvīgo cirtienu.
— Taisnība, — inženieris piekrita. — Te ir kaut kas, ko es nesaprotu. Bet vai tad jūs saprotat, kā es pats izglābos, kā tiku laukā no viļņiem un patvēros kāpās? Vai nav taisnība, to jūs nevarat iedomāties? Es nojaušu kādu noslēpumu, ko kādreiz vēlāk katrā ziņā atklāsim. Vērosim un pētīsim, bet biedriem par to nekā neteiksim. Novērojumus paturēsim paši pie sevis un turpināsim tikai savu darbu.
Mēs jau zinām, ka inženieris nevarēja atrast nekādu noteku, pa kuru aizplūstu ezera liekais ūdens; bet, tā kā ne- lodzēja ne mazākās zīmes, ka ezers kādreiz pārplūdis, tad tādai notekai katrā ziņā kaut kur vajadzēja būt. Pārsteigts Sairess Smits ievēroja stipru straumi šajā ezera pusē. Viņš iemeta ūdenī nelielus koka gabaliņus un redzēja, ka tie <uzpeld uz dienvidu nostūri. Pa krastmalu viņš sekoja straumei līdz pat ezera dienvidu galam.
Te jau no virspuses bij redzams, ka ūdens noplaka, itin kā notecēdams pa kādu plaisu dibenā.
Inženieris piespieda ausi pie zemes un skaidri sadzirdēja apakšzemes ūdenskrituma šalkoņu.
— Te tas aiztek, — viņš teica piecēlies. — Ūdens ir izgrauzis granīta sienā noteku uz jūru, un šo noteku mēs izmantosim savā labā. Es zinu, kas te darāms.
Inženieris nogrieza slaidu koka zaru, attīrīja to no lapām un iesprauda ūdens iekārē starp diviem krastiem; izrādījās, ka'tur tikai pēdu zem ūdens līmeņa atrodas plats caurums. Tas nu bij ilgi un velti meklētās notekas sākums, straume tur plūda ar tādu sparu, ka zaru izrāva inženierim no rokām un tas pazuda zem ūdens.
— Tagad vairs nav nekādu šaubu, — inženieris teica. — Te ir noteka, un es to katrā ziņā gribu izpētīt.
— Kā jūs to domājat izdarīt? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Pazeminot ezera līmeni par trim pēdām.
— Un kā jūs to pazemināsiet?
— Iztaisot otru noteku, platāku par šo.
— Kurā vietā?
— Tajā krasta vietā, kas vistuvāk jūrmalai.
— Bet tas taču ir granīta krasts, — reportieris iebilda.
— Nekas, — Sairess Smits atbildēja. — Es to uzspridzinošu, ūdens noplaks, un caurums te būs pieejams.
— Un tā radīsies ūdenskritums, — reportieris piemetināja.
— Ūdenskritums, ko mēs izmantosim, — Sairess paskaidroja. — Nāciet, nāciet!
Inženieris aizveda biedru līdzi; reportierim bij tāda uzticība pret Sairesu, ka viņš ne mirkli nešaubījās par šā nodoma sekmēm. Bet kā gan bez pulvera saspridzināt klinti, kā bez vajadzīgiem instrumentiem izlauzt granīta krastu? Vai tomēr inženiera nodomātais darbs nebij pāri viņa spēkiem?
«Kamīnā» pārnākuši, Sairess Smits un reportieris atrada Herbertu un Penkrofu patlaban izkraujam malkas plostu.
— Malkas cirtēji savu darbu pabeiguši, — jūrnieks teica smiedamies. — Un ja jums, Sairesa kungs, nu vajadzīgi mūrnieki…
— Mūrnieki ne, bet gan ķīmiķi, — inženieris atbildēja.
— Jā, — reportieris apstiprināja. — Mēs domājam spridzināt šo salu.
— Uzspridzināt salu! — Penkrofs iesaucās.
— Vismaz kādu daļu, — Ģedeons Spilets piebilda.
— Klausieties, draugi, — inženieris teica.
Viņš pastāstīja tiem sava pētījuma rezultātus. Pēc viņa domām, Tālā skata pakājes klints sienā bij lielāka vai mazāka plaisa, un tai viņš gribēja piekļūt. Bet tad ezera līmenis jāpazemina, lai caurumam,tiktu klāt, citiem vārdiem, jāgādā platāka noteka, pa kuru noplūst ūdenim. Nepieciešams izgatavot spridzināmo vielu, ar ko izgraut granīta krastu. Sairess Smits gribēja mēģināt pagatavot to no minerāliem, kas atrodami tepat salā.
Lieki būtu aizrādīt, ar kādu sajūsmu visi, bet it sevišķi Penkrofs, piekrita šim projektam. Sagraut klints sienu un radīt ūdenskritumu — tas jūrniekam bij taisni pa prātam! Ja inženierim vajadzīgs ķīmiķis, viņš labprāt kļūs arī par ķīmiķi, kā jau bijis par mūrnieku un dzelzs kausētāju. Ja vajadzīgs, viņš teica Nebam, viņš gatavs kļūt kaut vai par dejas un smalkas uzvedības skolotāju.
Nebam ar Penkrofu tūliņ tika uzdots izgriezt dugonga taukus un iekonservēt ēšanai lemto gaļu. Viņi bez kavēšanās devās ceļā, negaidījuši nekāda tuvāka paskaidrojuma. Pret inženieri viņiem bij absolūta uzticība.
Brīdi pēc viņu aiziešanas Sairess Smits, Herberts un Ģedeons Spilets, vilkdami pīteni, devās gar upmalu augšup uz akmeņogļu slāņiem, bagātiem ar pirītu; šī rūda parasti atrodama jaunākās formācijas slāņos, no kurienes inženieris jau agrāk dažus paraugus bij paņēmis līdzi.
Visu dienu viņi veda pirītu uz «kamīnu». Vakarā bij jau vairāku tonnu liels krājums.
Nākamajā rītā, astotajā maijā, inženieris iesāka savus mēģinājumus. Slāņainais pirīts sastāv no dažādu minerālu maisījuma, galvenā kārtā ogļu, krama, mālzemes un dzelzs vitriola jeb ferosulfāta. Šī pēdējā tur visvairāk, un inženiera pirmais nolūks bij pēc iespējas drīzāk atšķirt sulfātu no pārējiem piejaukumiem un tad no tā izdabūt tīru sērskābi.
Sērskābe bij tā, ko inženierim tieši vajadzēja. Tā ir viena no visvairāk lietojamām un noderīgām ķīmiskām vielām, var pat teikt — katras tautas industrijas pakāpe mērojama pēc tajā patērētās sērskābes daudzuma. Šī skābe mūsu kolonistiem vēlāk noderēs sveču pagatavošanai, ādu miecēšanai un daudziem citiem nolūkiem; šimbrīžam inženierim tā bij vajadzīga citam uzdevumam.
Aiz «kamīna» Sairess Smits izraudzījās kādu laukumiņu un rūpīgi to nolīdzināja. Laukumā sakrāva sacirstu malku un zarus un apkrāva to ar prāviem pirīta gabaliem; visbeidzot virsū vēl uzbēra kārtu sīkākus, rieksta lieluma pirītus.
Tad malkai pielaida uguni, bet līdz ar to aizdegās arī pirīti, jo tajos bij ogles un sērs. Līdzko liesma sāka lauzties uz āru, tai atkal uzbēra jaunas dzelzeņu kārtas un beidzot visu to cieši pārsedza ar zemi un zāli, atstājot caurumus gaisa pievadīšanai, tā ka iznāca guba, līdzīga ogļ- deģu sakrautam malkas sārtam.
Vajadzēja, mazākais, desmit vai divpadsmit dienu, kamēr sērainā dzelzs tādā kārtā pārvērtās par dzelzs vitriolu, bet mālzeme par sērskābo alumīniju; abas šīs vielas viegli kūst ūdenī, turpretī pārējās, kā kramainis, izdzēstās ogles un pelni, ir nekūstošas.
Kamēr norisinājās šis ķīmiskās pārveidošanas process, Sairess Smits norīkoja citus darbus. Salinieki strādāja sirsnīgi un pat ar aizrautību.
Nebs ar Penkrofu izgrieza dugonga taukus un sakrāva tos lielās māla krūzēs. No šiem taukiem bij jāiegūst viena to sastāvdaļa, proti, glicerīns, un to panāk, apstrādājot taukus ar sodu vai kaļķiem. Patiešām, piejaucot vienu vai otru no šīm vielām taukiem, tie pārvēršas par ziepēm un atdala nost glicerīnu, un taisni tas inženierim bij vajadzīgs. Mēs jau zinām, ka kaļķu viņam netrūka; bet ar kaļķu piemaisījumu taukiem iegūst tā sauktās kaļķu ziepes, tās nekūst un tātad īstenībā ir nelietojamas, turpretī ar sodas piejaukumu dabū kūstošas, saimniecības vajadzī- bam lietojamas ziepes. Tātad tik praktisks cilvēks kā inženieris vispirms mēģinās dabūt sodu. Vai tas bij grūti? Nebūt ne! Jūras krastmalā lielā vairumā bij uzejami dažādi ar sodu bagāti ūdensaugi: sālszāle, fukusi un visdažādākās jūras zāles. Kolonisti tās savāca, vispirms izžāvēja, tad klajā laukā sadedzināja dziļās bedrēs. Dedzināšana ilga vairākas dienas, temperatūra tika sakarsēta līdz tādai pakāpei, ka pelni izkusa un bedres dibenā uzkrājās pelēka kompakta masa, ko no seniem laikiem sauc par dabisko sodu.
Tad inženieris sodu piejauca taukiem un šādā kārtā dabūja mazgāšanai derīgas ziepes, bez tam arī tīru glicerīnu.
Bet tas nebij viss. Turpmākiem nolūkiem inženierim vajadzēja vēl vienu vielu — slāpekļa potašu, kas pazīstama ar nātrija sāls vai salpetra nosaukumu.
Šo vielu Sairess Smits viegli būtu varējis dabūt no augu potašas karbonāta ar slāpekļskābes palīdzību. Bet slāpekļskābes viņam nebij, un to viņš galvenā kārtā gribēja iegūt. Te likās tīri it kā burvja loks, no kura netiks laukā. Par laimi, šoreiz daba pati nāca viņam palīgā, piegādādama gatavu salpetri, tā ka atkrita liekas pūles pagatavot to mākslīgā ceļā. Salas ziemeļu pusē, Franklina kalna pakājē, Herberts uzgāja veselu salpetra slāni, atlika tikai ievākt un attīrīt šo sāli.
Visi šie darbi aizņēma astoņas dienas. Tomēr tie bij paveikti, iekams sulfāts kausējamā gubā bij pārvērties par dzelzs vitriolu. Šajās dienās kolonistiem bij laiks pagatavot ķieģeļus no uguns izturīga māla un uzmūrēt sevišķas konstrukcijas krāsni, kur ārkārtīgi lielā karstumā varēs destilēt dzelzs vitriolu, tiklīdz tas būs iegūts. Tas viss tika paveikts līdz astoņpadsmitajam maijam, kad arī ķīmiskās pārveidošanas process bij galā. Ģedeons Spilets, Herberts, Nebs un Penkrofs inženiera saprātīgā vadībā bij izveidojušies par veiklākajiem strādniekiem pasaulē. Spiedīga vajadzība, starp citu, ir vislabākais meistars, to labprāt paklausa un visvieglāk no tā mācās.
Kad pirīts bij ugunī galīgi pārkausēts, visu, kas tur bij izveidojies: dzelzs vitriolu, sērskābo alumīniju, kramaini, ogļu paliekas un pelnus sabēra ar ūdeni pildītā traukā. Šo maisījumu saskaloja, ļāva nostāvēties, tad izkāsa un ieguva dzidru šķidrumu — dzelzs vitriolu un sēra mālzemi. Pārējās nekūstošās vielas nogūlās. Pēc tam šo šķidrumu, pa mazākām daļām vārot, iztvaicēja, dzelzs vitriola kristāli atdalījās, bet neiztvaicētās sāļā jūras ūdens paliekas ar sēra mālzemi nolēja nost.
Nu Sairesam Smitam bij rokā prāvs krājums dzelzs vitriola kristālu, no kuriem iegūstama tīrā sērskābe.
Parastā industriālā ceļā ražojamai sērskābei vajadzīga dārga un komplicēta ierīce — prāva fabrika, speciāli rīki, platīna aparāti, svina kameras, kur nevar ieplūst skābe un kurās notiek pēdējais pārveidošanās process, un tā joprojām. Inženiera rīcībā nebij visu šo rīku un iekārtas, bet viņš zināja, ka Bohēmijā daudz vienkāršākā veidā ražo visaugstāk koncentrēto sērskābi. Šo produktu sauc par Nordhauzena sērskābi.
Sērskābes iegūšanai inženierim bij vajadzīga tikai viena pati vienkārša operācija: dzelzs vitriola kristāli sakarsējami hermētiski noslēgtā traukā, lai sērskābe atdalītos tvaika veidā; tvaiki pēc tam sabiezēdami kļūst par sērskābi.
Šim nolūkam bij nepieciešams uguns izturīgs māla trauks, kur ievietot kristālus, un krāsns, kurā ar karsējuma palīdzību iztecināt tīro sērskābi. Operācija izdevās pilnīgi, un divdesmitajā maijā, divpadsmit dienas pēc sākuma, inženierim bij visnoderīgākā viela, kuru viņš vēlāk varēja lietot visdažādākajām vajadzībām.
Kādam nolūkam gan vispirmā kārtā viņš domāja šo vielu? Galvenokārt slāpekļskābes ražošanai; tas bij vienkārši izdarāms, jo no sērskābes maisījuma ar salpetri pār- tvaikošanas ceļā dabū tīru slāpekļskābi.
Vēl tomēr palika jautājums: ko viņš domāja iesākt ar šo slāpekļskābi? To pārējie biedri nezināja, jo viņš vēl nebij pastāstījis visu par saviem nodomiem.
Tomēr inženieris neatlaidīgi tuvojās savam mērķim, un beidzot viņš arī ieguva vielu, no kuras galvenā kārtā bij atkarīgs viss pasākums.
Dabūto slāpekļskābi viņš sajauca ar iepriekš pārtvaiko- jumā sabiezinātu glicerīnu un tādējādi pat bez sevišķas atdzesēšanas procedūras dabūja vairākas pintes[8] eļļaina dzeltenēja šķidruma.
Šo beidzamo operāciju Sairess Smits izdarīja viens pats, nomaļus, patālu no «kamīna», jo bij jābaidās no eksplozijas; un, atnesis nelielu trauku šķidruma biedriem, viņš tikai noteica:
— Te būs nitroglicerīns!
Patiešām, tas bij bīstamais produkts — ar daudzkārt lielāku spridzināmo spēku par parasto šaujamo pulveri —, kura dēļ notikuši tik daudzi nelaimes gadījumi. Tiesa gan, kopš izgudrots līdzeklis pārvērst to dinamītā, piesūcinot ar porainu vielu, piemēram, mālu vai cukuru, kas aiztur šķidrumu, nitroglicerīns nav vairs tik bīstams. Bet tajā laikā, kad kolonisti rīkojās Linkolna salā, dinamīts vēl nebij pazīstams.
— Vai šis ir tas šķidrums, ar ko jūs domājat saspridzināt klintis? — Penkrofs diezgan neticīgi vaicāja.
— Jā, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Un nitroglicerīna iedarbība jo spēcīgāka, jo cietāks ir granīts un vairāk pretestības tā sprādzienam.
— Kad mēs to izmēģināsim, Sairesa kungs?
— Rīt pat, kad būsim izkaluši klintī caurumu, — inženieris noteica.
Otrā rītā, divdesmit pirmajā maijā, kolonisti sapulcējās Granta ezera austrumu krastā, tikai pieci simti pēdu attālumā no jūras krastmalas. Šajā vietā līdzenums bij zemāks par ezera līmeni, ko tikai robains granīta valnis aizturēja. Acīm redzami bij jāizlauž tikai šis vaļņa loks, lai ūdens izplūstu klajumā un no turienes pa ļaunu noteku pāri slīpajam līdzenumam noskrietu jūrā. Ūdenim ezerā nokrītot, kļūs pieejama tā vecā noteka — tas jau arī bij galamērķis.
Tātad klints valnis vispirms jāizlauž. Penkrofs ar spēcīgi un veikli cilājamu kapli sāka izkalt klinti vaļņa ārpusē. Caurumam vajadzēja sākties apmēram no ezera līmeņa, un tas sniegsies iešķībi, pēc iespējas dziļāk zem ūdens līnijas. Tādā kārtā sprādziens izgrautu pietiekoši platu gultni, pa kuru ūdenim aizplūst, lai ezera līmenis manāmi hoplaktu.
Darbs bij grūts un ilgs, jo inženieris gribēja ieliet caurumā līdz desmit ļitru nitroglicerīna, lai sprādziens būtu pēc iespējas briesmīgāks. Bet, Nebam palīdzot, Penkrofs strādāja tik sirsnīgi, ka ap četriem pievakarē caurums klintī bij gatavs.
Vēl bij jāpadomā, kā aizdedzināt sprāgstošo vielu. Pa- " rasti to izdara ar šaujamo pulveri, kurš uzliesmodams rada sprādzienu. Pats sprāgdams, tas ierosina arī nitroglicerīnu, jo, vienkārši aizdedzināta vien, šī viela izdeg lēnām, bez
eksplozijas. Sairess Smits, protams, būtu varējis izgatavot degvielu. Pulvera vietā viņš diezgan viegli iegūtu piroksi- līnam līdzīgu vielu, jo viņam taču bij slāpekļskābe. Šo vielu, ieslēgtu čaulītē un ieliktu nitroglicerīnā, varētu uzspridzināt, aizdedzinot degli, un tā radīt eksploziju.
Bet Sairess Smits zināja, ka nitroglicerīna eksplozijai vajadzīgs satricinājums, un nolēma izmantot šo īpašību, un, ja mēģinājums neizdotos, tad izlietot kādu citu līdzekli.
Pietika izliet dažus pilienus nitroglicerīna uz cietas akmens plāksnes un uzsist tur ar āmuru. Bet sitējs nedrīkstēja atrasties tuvumā, lai pats nekristu par upuri sprādzienam.
Tāpēc Sairess Smits izdomāja uzcelt koka trijkāji pār piepildīto caurumu un ar kāda auga šķiedru piekārt tur vairāku mārciņu smagu dzelzs gabalu. Šai šķiedrai vidū piesēja otras garas šķiedras vienu galu, kamēr otrais tika atstiepts vairāku pēdu attālu no spridzināmā cauruma. Šim otrajam galam pieliks tiguni, kas degdama aizsniegsies līdz piekarinātajam galam. Tas savukārt pārdegs, un smagais dzelzs gabals nokritīs uz izlietā nitroglicerīna.
Tāda ierīce tika uzstādīta. Inženieris aizraidīja biedrus patālu prom, pielēja caurumu līdz malām pilnu ar nitroglicerīnu un dažas lāses izlaistīja uz gludās akmens plāksnes taisni zem trijkājī pakārtā svara.
Tad viņš paņēma ar sēru piesūcinātās šķiedras galu, aizdedzināja to un aizsteidzās pie saviem biedriem «kamīnā».
Šķiedrai vajadzēja degt apmēram divdesmit piecas minūtes; patiešām — pēc divdesmit piecām minūtēm atskanēja neaprakstāmi drausmīgs sprādziens. Likās, ka sala nodreb līdz pašiem pamatiem. Itin kā vulkāna izmesta, vesela akmens kluču gūzma uzskrēja gaisā. Gaisa satricinājums bij tik liels, ka «kamīna» sienas nolīgojās. Lai gan vairāk nekā divi jūdzes no sprādziena vietas, salinieki tika nogāzti gar zemi.
Bet tūliņ viņi piecēlās kājās, skrēja augšā un steidzās uz to vietu, kur klints sienai vajadzēja būt sprādziena iz- grautai…
Sajūsmā skaļš «urā» sauciens izlauzās viņiem pār lūpām! Valnim ap ezeru bij iegrauta plata plaisa. Strauja ūdens straume plūda pa to laukā, putodama šļācās pāri līdzenuma nogāzei un pār stāvo krastmalu no trīs simti pēdu liela augstuma gāzās jūrā!