Sairesa Smita projekts bij pilnīgi izdevies, bet pēc paraduma viņš neizrādīja nekādu apmierinājumu, stāvēja ne? kustēdamies, sakniebtām lūpām, uz vienu vietu vērstu skatienu. Herberts bij ārkārtīgi sajūsmināts, Nebs lēkāja no prieka, Penkrofs murmināja, savu lielo galvu grozīdams:
— Jā … Mūsu inženieris ir ko vērts!
Nitroglicerīns patiešām bij lieliski izpildījis savu uzdevumu. Plaisa klintī bij tik liela, ka pa to aiztecēja vismaz trīs reizes tik daudz ūdens kā pa veco noteku. Iznākums bij tāds, ka īsā laikā ezera līmenis nokritās, mazākais, par divām pēdām. ♦
Kolonisti atgriezās «kamīnā» un paņēma no turienes kapļus, dzelzs asmeņiem apkaltus durkļus, augu šķiedru virves un gabalu posa; pēc tam viņi atgriezās atkal līdzenumā. Tops viņiem sekoja.
Pa ceļam jūrnieks nevarēja nociesties, nepateicis inženierim:
— Vai zināt, Sairesa kungs, ar jūsu pagatavoto brīnišķo šķidrumu visu mūsu salu var uzspert gaisā.
' — Bez šaubām, — Sairess Smits atbildēja. — Salu, kontinentus un visu zemeslodi. Vajadzīgs tikai nepieciešamais daudzums šīs vielas.
— Bet vai jūs nevarat lietot nitroglicerīnu arī šaujamo ieroču lādiņam? — jūrnieks apvaicājās.
— Nē, Penkrof, jo tas ir pārlieku sprāgstošs. Bet, tā kā mums ir slāpekļskābe, salpetris, sērs un ogles, mēs viegli varam pagatavot kokvilnas pulveri un vai pat īsto šaujamo pulveri. Diemžēl mums .te nav šaujamo ieroču.
— Nu, Sairesa kungs! — jūrnieks atsaucās. — Ja jūs tikai gribētu…
Penkrofs galīgi bij izmetis vārdu «neiespējams» no Linkolna salā lietojamās vārdnīcas.
Tālā skata līdzenumā nonākuši, kolonisti bez kavēšanās novērsās uz to ezera krastmalu, kur vecajai notekai nu jau vajadzēja būt pieejamai. Tā kā ūdens pa to vairs netecēja, noteka, bez šaubām, būs citādi izmantojama un tās iekšiene iepriekš labi izpētāma.
Pēc dažiem mirkļiem gājēji jau bij pie ezera tālākā nostūra un vienā acu uzmetienā pārliecinājās, ka nolūks patiešām sasniegts.
Granīta sienā tagad jau virs ūdens līmeņa rēgojās ilgi meklētā atvere. Ūdenim nokrītoties, pa šauru sēkli bij iespējams tai piekļūt. Sprauga bij pēdu divdesmit plata, bet tikko divi pēdas augsta. Tā atgādināja kādu ūdens notekas caurumu ietves malā. Tomēr pa to ielīst kolonistiem nebij iespējams. Nebs ar Penkrofu tūliņ ķērās pie kapļiem, un stundas laikā ieeja bij izkalta pietiekoši augsta.
Inženieris piegāja caurumam klāt un pārliecinājās, ka notekas augšgals nebij slīpāks par trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem grādiem. Tātad pa to iespējams iet un, ja slīpums tālāk nekļūst stāvāks, viegli varēs tikt līdz pašai jūrmalai. Ja, cerams, tur iekšienē kāds plašāks iedobums, to varbūt varēs izmantot.
— Kāpēc mēs vēl te kavējamies, inženiera kungs? — iejautājās jūrnieks, nepacietīgi grasīdamies tūliņ doties iekšā. — Jūs redzat, ka Tops jau aizskrien mums pa priekšu.
— Labi, — inženieris atteica. — Bet mums tur nepieciešama gaisma. Lai Nebs sagriež klēpi sveķainu zaru.
Nebs ar Herbertu aizsteidzās uz krastmalu, kur auga priedes un citi zaļi koki, un drīz atgriezās ar sveķotiem zariem, ko izlietot par lāpām. Tās viņi aizdedzināja ar līdzpaņemto posu, un tad visi ar inženieri priekšgalā devās tumšajā, nesen vēl ūdens pilnajā šaurajā gaitenī.
Pretēji tam, nekā varēja gaidīt, gaitenis pamazām paplašinājās, tā ka gājēji drīz vien jau varēja izstiepties pilnīgi taisni. Neskaitāmus gadus ūdens gludināta, granīta virsma bij ārkārtīgi slidena, vajadzēja piesargāties, lai nepakristu. Tāpēc gājēji ar virvi sasējās cits pie cita, kā to tūristi dara, kalnos kāpdami. Par laimi, kāpēm līdzīgi ieplaisājumi klintī mazliet atviegloja ceļu. Lāpu uguns spīdumā gar sienām vēl mirguļoja ūdens lāses un visa klints likās neskaitāmiem stalaktītiem pārklāta. Inženieris vēroja melno granītu. Tur nemanīja nekādu slāņu, ne plaisu, viss apkārtējais granīts bij cieta, kompakta masa. Šī sprauga droši vien bij radusies reizē ar pašu salu. Tā nebij vis ūdens pamazām izgrauzta. Ne Neptūns, bet Plutons to bij ar savu roku darinājis; klints sienās vēl bij sazīmējamas vulkānisku spēku pēdas, ko ūdens nebij paspējis pilnīgi izdzēst.
Kolonisti tikai ļoti lēnām kāpa lejup. Savāda baiga jū- toņa pārņēma viņus, nokāpjot šajā apakšzemes mītnē, kur cilvēks acīm redzami pirmo reizi spēra kāju. Viņi gāja, ne vārda nerunādami, domās nogrimuši, un ikviena domas vērsās uz to, vai kādā klints dobumā, kas saskārās ar jūru, nevar būt paslēpies astoņkājis vai tamlīdzīgs milzeņa galv- kājis. Tāpēc tikai ārkārtīgi uzmanīgi drīkstēja virzīties uz priekšu. .
Taču Tops vienmēr vēl gāja pa priekšu, un varēja uzticēties saprātīgajam kustonim, kurš nekavētos riet, ja ceļā pamanītu ko aizdomīgu.
Kad kolonisti bij nokāpuši kādas simts pēdas dziļi lejup, Sairess Smits gājiena priekšgalā apstājās un biedri pievienojās viņam. Vieta, kur viņi apstājās, bij vidēja lieluma iedobums. Ūdens lāses pilēja no velvēm, bet granītam cauri tās nebij sūkušās. Vienkārši ūdens ilgu laiku bij grauzis šo velvi, un tās bij ūdens pēdējās paliekas. Gaiss te bij valgans, tomēr bez elpošanai kaitīgiem iztvaiko- jumiem.
— Redziet, mīļais Saires, — reportieris teica, — še būtu labs mājoklis, labi apslēpts zemes dziļumos, bet galu galā neapdzīvojams.
— Kāpēc neapdzīvojams? — jūrnieks vaicāja.
— Tāpēc, ka par mazu un tumšu.
— Vai tad mēs nevaram pataisīt to lielāku un ierīkot caurumus gaismai un gaisam? — Penkrofs, ne par ko nešaubīdamies, sprieda.
— Iesim tālāk, — inženieris vedināja. — Turpināsim izlūkošanu. Var būt, ka tur lejāk daba mums aiztaupījusi šīs pūles.
— Mēs esam nogājuši tikai kādu trešo daļu, — Herberts ieminējās.
— Apmēram trešo daļu, — Sairess Smits piekrita, — jo no ieejas esam tikuši- simts pēdu tālu. Kas zina, vai simts pēdu tālāk .«.
— Bet kur ir Tops?… — Nebs piepeši pārtrauca savu kungu.
Viņi izmeklēja iedobumu. Topa te nebij.
— Viņš droši vien būs aizgājis tālāk, — Penkrofs sprieda.
— Iesim viņam pakaļ, — Sairess Smits teica.
Un viņi gāja tālāk. Inženieris uzmanīgi pētīja ejas sānu atzares, bet, par spīti daudzajām atzarēm, viegli bij sazīmēt galveno eju, kura noteikti tiecās uz jūras pusi.
Kolonisti nokāpa vēl pēdas piecdesmit lejāk, tad piepeši izdzirda kādas skaņas kaut kur no granīta masas dziļumiem. Viņi apstājās un sāka klausīties. Skaņas, kas dobji atbalsojās ejā, bij sadzirdamas gluži skaidri, it kā kādas akustikas caurules vadītas.
— Tops tur rej! — Herberts iesaucās.
— Jā, — Penkrofs piekrita. — Mūsu brašais suns rej īsti nikni.
— Mums ir līdzi asi kaltie durkļi, — inženieris teica. — Uzmanīsimies un iesim turp.
— Arvien interesantāk, — Ģedeons Spilets pačukstēja jūrniekam ausī. Tas piekrizdams pamāja.
Sairess Smits ar saviem biedriem steidzās sunim palīgā. Topa riešana bij sadzirdama skaidrāk un skaidrāk. Viņa saraustītajā balsī skanēja svešāds niknums. Vai viņš atdūries pret kādu kustoni, kurš viņam aizsprostoja ceļu atpakaļ? Jāteic, ka, neskatoties uz zināmu nomācošu nedrosmi, gājējus dzina ārkārtīga ziņkāre par to, kas tur notiek. Viņi vairs negāja lejup uzmanīgi, viņi itin kā slīda pa gludo klinti un sešdesmit pēdu zemāk nokļuva pie Topa.
Tur eja izvērsās platā un krāšņā alā. No vienas malas uz otru skraidīdams, Tops nikni rēja. Penkrofs un Nebs, savas zaru lāpas vēcinādami, apgaismoja visus telpas stūrus, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Herberts turēja durkļus rokās, gatavi atsist katru uzbrukumu.
Milzīgā ala bij pilnīgi tukša. Kolonisti izstaigāja to krustām šķērsām, bet nepamanīja neviena dzīvnieka, nevienas dzīvas dvašas. Un tomēr Tops turpināja riet. Ne ar glau- diem, ne draudiem nebij iespējams to apklusināt.
— Te tomēr vajag būt vēl kādai spraugai, — inženieris teica, — pa kuru ūdens ir aizplūdīs uz jūru.
— Tiešām tā, — PenkroSs piekrita, — un tāpēc uzmanīsimies, ka neieveļamies kādā slepenā caurumā.
— Cui, Top! — Sairess Smits, uzsauca.
Sava kunga uzsaukuma pamudināts, Tops devās uz alas tālāko stūri un rēja vēl niknāk.
Gājēji viņam sekoja un lāpu gaismā tur granītā ieraudzīja īstu akas caurumu. Tā droši vien bij sprauga, pa kuru citkārt granīta masīvā ieslodzītais ūdens aizplūda uz jūru;
tā vairs nebij slīpa eja, bet pilnīgi perpendikulāri stāva aka, pa kuru neiespējami nokāpt dziļāk.
Lāpas piebāza pie pašas cauruma malas. Dziļumā nekas nebij saredzams. Sairess Smits nolauza degošu zaru un iemeta to akā. Kritiena uzliesmināta, sveķainā lāpa uzplī- voja vēl spožāk un spilgti apgaismoja visu akas iekšieni, tomēr saskatīt tur nekā nevarēja. Tad uguns apdzisa, viegli švirkstēdama, par zīmi, ka aizsniegusi ūdeni, proti, jūras līmeni.
Inženieris aprēķināja laiku, cik ilgi lāpa krita lejup, un secināja, ka aka apmēram deviņdesmit pēdu dziļa.
Tātad šī sala atradās deviņdesmit pēdu virs jūras līmeņa.
— Lūk, mājoklis, — Sairess Smits teica.
— Bet te vajag jau būt kādam iemītniekam, — atbildēja Ģedeons Spilets, kura ziņkāre vēl nebij apmierināta.
— Kāds rāpulis vai cits dzīvnieks, — inženieris sacīja, — aizmucis akā un atbrīvojis mums šo telpu.
— Vienalga, — jūrnieks teica, — lai gan man ļoti būtu gribējies atnākt te ceturtdaļstundu agrāk, jo par velti jau Tops neries.
Sairess Smits raudzījās uz suni, tuvāk stāvošie biedri dzirdēja inženieri nomurminām:
— Jā, es esmu pārliecināts, ka Tops zina daudz ko vairāk nekā mēs!
Nu kolonistu cerības lielā mērā bij piepildījušās. Gadījums un viņu vadoņa brīnišķā gudrība viņiem laimīgā kārtā bij izpalīdzējuši. Viņu rīcībā nu bij plaša apakšzemes telpa, kuru nepietiekošā lāpu gaismā vēl nevarēja sīki aplūkot, bet kuru ar ķieģeļu sienām varēs sadalīt atsevišķās istabās un ierīkot, ja arī gluži ne tā kā parasto dzīvojamo māju, tad tomēr kā diezgan ērtu patvēruma mītni. Ūdens no šejienes bija aizplūdis un atpakaļ vairs negriezīsies. Telpa bij pilnīgi svabada.
Vēl palika divējādas grūtības: pirmā — cietā granīta masā iegrauztā iedobuma apgaismojums, otrā — ērtākas pieejas ierīkojums. Nebij ko domāt piegādāt gaismu no augšienes, tāpēc ka tur virs alas atradās milzīgi biezs granīta slānis. Bet varbūt iespējams izkalt caurumu sānu sienā uz jūras pusi? Sairess Smits, lejup kāpdams, bij puslīdz aprēķinājis alas slīpumu un garumu, viņam šķita, ka ārējā siena nevar būt pārāk bieza. Ja tādā kārtā pievadītu gaismu, varbūt tāpat izdotos izlauzt arī caurumu durvīm un ārpusē pierīkot kāpnes.
Sairess Smits pastāstīja arī biedriem savus nodomus.
— Tad tikai pie darba, Sairesa kungs! — Penkrofs atsaucās. — Man kaplis līdzi, es pamēģināšu, vai siena nebūs pievārējama. Kurā vietā lai kaļu?
— Še! — inženieris norādīja spēcīgajam jūrniekam kādu iedobumu klintī, kur sienai vajadzēja būt visplā- nākai.
Penkrofs stājās pie darba, un veselu pusstundu lāpu gaismā bij redzams, kā granīta šķeltnes sprēgāja viņam apkārt. Klints dzirkstīja no viņa kapļa cirtieniem. Viņu nomainīja Nebs ar Ģedeonu Spiletu.
Darbs ilga divas stundas, un akmeņkaļi jau sāka baidīties, vai kapļi nebūs par īsiem samērā ar klints biezumu; bet tad piepeši Ģedeona Spileta pēdējā spēcīgā cirtienā kaplis izšāvās sienai cauri un nokrita kaut kur ārpusē.
— Urā! Urā! — Penkrofs iekliedzās.
Izrādījās, ka siena tikai trīs pēdas bieza.
Sairess Smits ar aci pieplaka pie cauruma, kas atradās astoņdesmit pēdu augstumā virs zemes. Viņa acu priekšā pletās krastmalas josla, saliņa un aiz tās bezgalīgais jūras plašums.
Bet pa diezgan plato caurumu gaisma viļņiem plūda iekšā, un visa telpa atmirdza burvīgā spožumā! Šajā — kreisajā pusē tā bij tikai trīsdesmit pēdu plata un augsta, turpretim labajā izpletās milzīga un augšā izliecās astoņdesmit pēdu augstā ieapaļā velvē. Vietām nevienādi iz- statītas granīta kolonnas atbalstīja to gluži kā katedrāles griestus. Ar lokveidīgiem iedobumiem un šaurām noka- rēm, ar krēslainām nišām un asiem spraišļiem šī velve atgādināja cilvēka roku darinātu celtni jauktā bizantiešu, romāņu un gotu stilā. Un tomēr tas bij tikai dabas darbs! Šī teiksmainā Alhambra pati atradās masīva granītkalna vidū! r
Kolonisti bij gluži apstulbuši aiz sajūsmas. Cerējuši atrast tikai šauru alu, viņi nu atradās krāšņā pilī, kura Nebam šķita kā templis, un viņš noņēma cepuri…
Tad sajūsmas sauciens izlauzās visiem pār lūpām, atbalsojās desmitkārt, līdz beidzot noklusa velves krēslainajos nostūros.
— Mīļie draugi! — Sairess Smits iesaucās. — Kad būsim izcirtuši pietiekoši lielus logus, ierīkojuši kreisajā pusē istabas, pārtikas krātuvi un virtuvi, tad šo gaišo telpu atstāsim par darbistabu un muzeju!
— Un kā mēs nosauksim šo mūsu mājokli? — Herberts vaicāja.
— Par Granitpili, — Sairess Smits atteica, un biedri atkal uzgavilēja šim nosaukumam.
Bet, tā kā lāpas bij jau gandrīz pavisam izdegušas un, lai nokļūtu atpakaļ līdzenumā, jākāpj augšā pa tumšo eju, tad viņi nolēma alas ierīkošanas darbus atlikt uz rītdienu un doties mājup.
Pirms aiziešanas Sairess Smits vēlreiz noliecās pār melno aku, kas slīda stāvus lejā līdz pat jūras līmenim. Inženieris vērīgi klausījās. Ne mazākais troksnis tur nebij sadzirdams, pat jūras viļņu šļakstus nevarēja dzirdēt. Atkal viņš iemeta tur aizdedzinātu zaru. Akas sienas, tāpat kā pirmo reizi, atspuldza ugunī, bet nekas aizdomīgs nebij saskatāms. Ja arī noplūdi pārsteiguši kādu jūras nezvēru, iekams otrā izteka bij gatava, tas droši vien pa izeju zem krasta jau izkļuvis klajā jūrā.
Tomēr, uzmanīgi lūkodamies un klausīdamies, ne vārda neteikdams, inženieris brīdi stāvēja, pār bezdibeni noliecies.
Jūrnieks piegāja klāt un pieskārās viņa rokai.
— Smita kungs, — viņš teica.
— Ko jūs vēlaties, mīļais draugs? — inženieris atsaucās, kā no sapņa pamodies.
— Lāpas patlaban grasās izdzist. .
— Uz priekšu! — Sairess Smits noteica.
Mazais pulciņš pameta plašo telpu un devās atpakaļ — augšup pa tumšo eju. Tops nāca beidzamais un vēl šad un tad pikti ierūcās. Kāpšana augšup bij diezgan grūta. Pusceļā augšējā iedobumā, kas bij it kā mazs kāpņu laukumiņš, kolonisti apstājās brīdi atpūsties, tad atkal turpināja doties augšup.
Drīz vien viņi jau manīja svaiga gaisa pūsmu. Ūdens • lāses bij paguvušas izgarot un vairs nemirdzēja gar sienām. Izdegušo lāpu liesma nobāla. Neba nestā apdzisa pavisam, un, lai dziļā tumsā nepakristu, viņš gāja, taustīdamies gar klinti.
Ap pulksten četriem, kad arī jūrnieka lāpa apdzisa, Sairess Smits ar saviem biedriem bij aizsnieguši notekas izejas spraugu.