. Otrā rītā, divdesmit otrajā maijā, sākās jaunā dzīvokļa iekārtošanas darbi. Kolonisti ar nepacietību gribēja pārvākties no nemājīgā «kamīna» uz šo no jūras un lietus slapjuma pasargāto, klintī izdobto veselīgo pajumti. Tomēr «kamīnu» pilnīgi pamest viņi arī nedomāja; Sairesam Smitam bij padomā ierīkot tur plašu darbnīcu.
Bet patlaban viņa pirmais uzdevums bij noteikti uzzināt, pret kuru vietu īsti atrodas Granitpils fasāde." Tādēļ viņš devās uz jūrmalu milzīgās klints sienas pakājē; kaplis, kas bij izslīdējis no reportiera rokām, katrā ziņā krita stāvus lejā, vajadzēja tikai uziet to, lai iezīmētu arī vietu, kur klintī izkalts loga caurums.
Kapli atrast nenācās grūti, un taisni pret to vietu, kur viņš gulēja smilktīs, apmēram astoņdesmit pēdas virs krasta, klintī rēgojās izcirstais caurums. Daži klinšu baloži pa šo šauro caurumu jau laidelējās iekšā un ārā. Laikam gan viņi iedomājās, ka Granitpils atvērta tieši viņu lietošanai!
Inženierim bij nodoms sadalīt telpas labo pusi vairākās istabās ar kopēju priekšnamu, apgaismot tās ar pieciem logiem un bez tam vēl fasādē izkalt vienas durvis. Logu izkalšanai Penkrofs labprāt piekrita, bet viņš nesaprata, kādēļ vajadzīgas durvis, ja vecā noteka noderēja kā labas kāpnes, pa kurām katrā laikā ērti varēja nokļūt Granitpili. -
— Mīļais draugs, — Sairess Smits viņam paskaidroja, — pa veco noteku mums patiešām viegli nokļūt Granītpilī, bet tikpat viegli tas arī citiem. Es turpretī domāju iznīcināt šo veco eju, pilnīgi noslēgt to un varbūt'pavisam nomaskēt, ar dambja palīdzību uzplūdinot ūdeni virs ieejas.
— Bet kā tad mēs iekļūsim dzīvoklī? — jūrnieks vaicāja.
— Pa ārējām kāpnēm, — Sairess Smits atbildēja. — Pa virvju kāpnēm, kuras var uzvilkt augšā un padarīt mūsu mājokli citiem nepieejamu.
— Bet kāpēc mums vajadzīga tāda uzmanība? — Penkrofs jautāja. •— Līdz šim mēs te nekādus šaubīgus kustoņus neesam manījuši. Un iedzimto cilvēku salā nepavisam nav.
—• Vai jūs par to esat droši pārliecināts? — inženieris vaicāja, jūrniekā cieši raudzīdamies.
— Pilnīgi droši mēs varētu būt, izpētījuši visu salu, — Penkrofs atteica.
— Tā ir, — Sairess Smits apstiprināja. — Turpretim mums līdz šim pazīstama tikai tās neliela daļa. Tomēr arī tādā gadījumā, ja mums ienaidnieku nebūtu tepat zemes iekšienē, jādomā par to, ka tie var ierasties no ārienes, jo šie Klusā okeāna apvidi vispār ir stipri nedroši. Tāpēc labāk sagatavosimies visām varbūtībām.
Sairess Smits runāja saprātīgi un pārliecinoši; nekā vairāk pretī neiebildis, Penkrofs sagatavojās izpildīt visus viņa rīkojumus.
Tātad Granītpils fasādē apgaismošanai bij ierīkojami pieci logi un vienas durvis kā katram pieklājīgam dzīvoklim, turklāt vēl plata aila un apaļas lūciņas, pa kurām gaisma pilnām ieplūstu tajā brīnišķajā telpā, ko viņi gribēja iekārtot par lielo zāli. .Astoņdesmit pēdu augstā fasāde bij pavērsta pret austrumiem, un lecošā saule to apmirdzēja ar saviem pirmajiem stariem. Fasāde atradās spraugā starp kraujas leņķi ap Pateicības upes ieteku un pilnīgi stāvo klints sienu virs «kamīna» akmeņu blīvas. Tādējādi pret aukstajiem ziemeļaustrumu vējiem to aizsargāja klints rags. Kamēr izgatavos logu rāmjus ar stikliem, inženieris bij nodomājis pierīkot logiem vārstāmas biezas aizvirtnes, kas mājokli pilnīgi nodrošinātu pret vēju un lietiem un ko vajadzības gadījumā varētu nomaskēt.
Tomēr pirmais darbs bij izkalt klintī caurumus. Rīkojoties ar kapli vien cietajā granītā, tas prasītu daudz laika, bet mēs zinām, ka Sairess Smits allaž prata rīkoties. Bij palicis vēl zināms krājums nitroglicerīna, un to viņš te lika lietā. Sprāgstošās vielas spēks tika saprātīgi lokalizēts, un atveres dabūja tieši inženiera izraudzītajās vietās. Pēc tam ar lauzni un kapli izveidoja durvju un logu caurumus, plato aiļu un mazās lūciņas, un tā pēc nedaudzām dienām, kopš bij iesākti darbi, lecošās saules stari spilgtā straumē ieplūda Granītpilī un apgaismoja tur pašus attālākos nostūrus.
Pēc inženiera plāna visa pils bij sadalāma piecās istabās, katra ar logu pret jūru: labajā pusē ieejas telpa ar durvīm, pie kurām piestiprinātas kāpnes, tālāk trīsdesmit pēdu plata virtuve, četrdesmit pēdu plaša ēdamistaba, tikpat liela guļamistaba un pēdīgi, pēc Penkrofa vēlēšanās, «viesistaba» — līdzās lielajai zālei.
Visas šīs istabas vai, labāk sakot, Granitpils istabu rinda nebūt neaizņēma visu alu. Paralēli tām stiepās gaitenis, kas istabas atdalīja no plašas noliktavas, kur glabāt pārtikas krājumus, darbarīkus, ieročus un pārējās nepieciešamās mantas. Viss salā savāktais ēdamais — augi un dzīvnieki — šajos lieliskajos apstākļos bij pilnīgi pasargāts no mitruma un bojāšanās. Telpu te netrūka, tāpēc katrs priekšmets bij novietojams atsevišķā un piemērotā vietā. Turklāt kolonistu rīcībā bij vēl mazais iedobums alas augšgalā, to viņi varēja izlietot par sava jaunā mājokļa bēniņiem. H *
Plāns bij pieņemts, un tikai jāstājas pie tā realizēšanas. Spridzinātāji atkal pārvērtās par ķieģeļniekiem; gatavos ķieģeļus sanesa un sakrāva Granitpils pakājē.
Līdz šim Sairesam Smitam un viņa biedriem ieeja jaunajā mājoklī bij tikai pa vecās notekas ceļu. Tādā kārtā viņiem vispirms bij jāuzkāpj Tālā skata līdzenumā, metot likumu gar upes krastmalu, tad pa notekas gultni jādodas divi simti pēdu lejup un, atpakaļ ejot, atkal jāmēro tas pats ceļš augšup. Tas prasīja ilgu laiku un lielas pūles. Tāpēc Sairess Smits nosprieda bez kavēšanās pagatavot stipras virvju kāpnes; augšā uzvilktas, tās padarīja Granītpili pilnīgi nepieejamu.
Kāpnes darināja ar vislielāko rūpību. Stāvu pagatavoja no sevišķām meldru šķiedrām, ar grieztuves palīdzību savijot to nepārraujamās tauvās. Kāpšļus meistars Penkrofs darināja no sarkanā ciedra vieglajiem un izturīgajiem zariem.
Arī pārējās virves tika pagatavotas no augu šķiedrām, bet virs durvīm piestiprināts kaut kas līdzīgs lielam celtnim. Ar tādu ierīci ķieģeļus viegli bij iespējams uzvilkt Granītpili. Arī visa pārējā materiāla piegādāšana nu bij ļoti vienkārša, un dzīvokļa iekšienes iekārtošanu tūliņ varēja sākt. "Kaļķu netrūka, un vairāki tūkstoši ķieģeļu bij gatavi lietošanai. Arī visas vajadzīgās koka daļas, lai gan stipri primitīvi apstrādātas, drīz vien bij gatavas, un ta īsā laikā pils pēc pieņemtā plāna bij sadalīta apdzīvojamas un pieliekamās telpās.
Darbi sekmējās visai ātri inženiera vadībā, kurš pats ari rīkojās ar āmuru un mūrnieka lāpstiņu rokās. Sairesam Smitam neviens amats nebij svešs, un tā viņš pats bij par paraugu saviem saprātīgajiem un čaklajiem biedriem. Visi strādāja sirsnīgi un jautri. Penkrofs bij te namdaris, te virvju vijējs, te mūrnieks; ar savu humoru viņš allaž prata uzjautrināt mazo strādnieku pulciņu. Inženierim viņš uzticējās pilnīgi. Nebaidījās ne no kādām grūtībām. Viņš domājās sevi noderīgu jebkuram darbam un uzņēmās visu sekmīgi paveikt. Viņš nešaubījās, ka iespējams atrisināt sarežģīto apģērba un apavu jautājumu, sagādāt nepieciešamo apgaismojumu garajām ziemas naktīm, izmantot salas auglīgos apvidus un izkopt un kultivēt salas mežu un krūmāju augus. Gan jau Sairess Smits zinās, kas darāms, un norādīs īsto laiku. Viņš sapņoja par upju padziļināšanu, lai būtu iespējams pa tām pārvadāt zemes iekšienes bagātības, par plašām akmeņlauztuvēm un rūdas raktuvēm, par mašīnām dažādiem praktiskiem rūpniecības uzņēmumiem un pat par dzelzceļiem, jā gan, par dzelzceļiem, kas plašā tīklā reiz pārklās visu Linkolna salu!
Inženieris ļāva Penkrofam sapņot un netraucēja šā krietnā cilvēka jūsmojumus. Viņš zināja, cik liela nozīme tādai absolūtai paļāvībai, smaidīdams noklausījās jūrnieka prātojumus un ne vārda neminēja par tām bažām, kuras viņam dažkārt uzmācās, domājot par nākotni. Patiešām — šajā Klusā okeāna daļā, nost no visiem kuģu ceļiem, viņi varēja arī visu mūžu nodzīvot neizglābti. Tikai pašiem uz sevi, vienīgi tikai uz pašu spēkiem kolonistiem jāpaļaujas, jo Linkolna sala atradās tik tālu no visām apdzīvotām zemēm, ka pārdroši un bīstami būtu mēģināt tās aizsniegt pavirši būvētā laivā.
Turpretī jūrnieks bij pārliecināts, ka viņi ir nesalīdzināmi pārāki par visiem bijušajiem Robinsoniem, kam katrs panākums šķita kā brīnums.
Patiešām — viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglābjami aiziet bojā.
Herberts sevišķi izcēlās visos šajos darbos. Viņš bij inteliģents un apķērīgs, saprata ātri un izpildīja labi; Sairess Smits arvien vairāk un vairāk iemīlēja šo jaunekli. Herberts pret inženieri sajuta sirsnības un cieņas pilnu draudzību. Penkrofs labi nomanīja silto simpātiju, kas nodibinājās starp šiem diviem, bet viņš nebij greizsirdīgs.
Nebs bij un palika Nebs. Vienmēr tāds pats — drosmīgs, čakls, padevīgs un pašaizliedzīgs līdz pēdējam. Uz inženieri viņš paļāvās tāpat kā Penkrofs, tikai to tik strauji neizrādīja. Penkrofam bieži jūsmojot, viņš savilka tādu seju, it kā gribētu .teikt: «Bet tas taču pats par sevi saprotams!» Ar Penkrofu viņi bij tuvos draugos un drīz vien saucās uz «tu».
Arī Ģedeons Spilets piedalījās kopīgā darbā un Penkrofam par brīnumu izrādījās ne mazāk veikls. Žurnālists bij veikls ne tikai visu saprast, bet arī visu izdarīt.
Divdesmit astotajā maijā kāpnes bij pilnīgi gatavas. Astoņdesmit pēdu garām — tām bij simts pakāpienu. Par laimi, Sairesam Smitam bij iespējams pārdalīt tās divējās daļās, izmantojot kādu slīpu izcilni klints sienā, četrdesmit pēdu augstu no zemes. Uz šī ar kapli rūpīgi nolīdzinātā izciļņa — platformas piestiprināja kāpņu pirmās daļas vienu galu; tās nu iznāca uz pusi īsākas un ar īpašas virves palīdzību viegli bij uzvelkamas Granītpilī. Kāpņu otrās daļas lejasgalu piestiprināja pie platformas tikpat cieši, kā augšējais bij piestiprināts pie pils durvīm. Ar tādu iekārtu uzkāpšana kļuva daudz vieglāka. §e t Sairess Smits bez tam vēl bij nodomājis vēlāk pagatavot īpašu hidraulisku ceļamo ierīci, ar ko bez sevišķa laika un spēku patēriņa nokļūt Granītpilī.
Kolonisti ātri vien pierada lietot šīs kāpnes. Viņi bij viegli un veikli, un Penkrofs, kā matrozis paradis rāpties pa mastiem un rājām, varēja viņiem sniegt norādījumus. Sevišķa mācība bij vajadzīga Topam. Nabaga kustonis ar savām četrām kājām nebij īsti radīts šādai kāpšanai. Bet Penkrofs bij tik uzcītīgs un neatlaidīgs skolotājs, ka Tops drīz vien rāpās pa kāpnēm tikpat veikli kā viņa ciltsbrāļi cirkā. Nebūs vēl jāsaka, cik lepns bij Penkrofs uz savu audzēkni. Tomēr ne vienu reizi vien Penkrofam nācās Topu uz saviem pleciem nest augšā, ar ko suns bij visai apmierināts.
Te jāpiezīmē, ka, aukstajam gadalaikam tuvojoties un visus darbus ar skubu steidzot, arī pārtikas krājumu papildināšana tomēr netika aizmirsta. Uzņēmušies kolonijas intendantu pienākumus, reportieris un Herberts katru dienu vairākas stundas pavadīja medībās. Protams, viņi medīja tikai Jakamaru meža Pateicības upes kreisajā krastā, jo bez tilta un laivas nebij iespējams tikt pāri otrā pusē. Viss milzīgi plašais apgabals, ko nosauca par Tālo rietumu mežu,vēl nemaz nebij izpētīts. Ekskursija uz turieni tika atlikta līdz nākamā pavasara pirmajām jaukajām dienām. Bet arī Jakamaru mežā medījuma bij papilnam; ķenguri un meža cūkas patrāpījās arvien, asi apkaltie durkļi un loki ar bultām te darīja brīnumus. Turklāt vēl Herberts ezera dienvidrietumu galā uzgāja itin kā dabisku trusīšu dārzu; tā bij mazliet mikla pļaviņa, apaugusi ar vītoliem un smaržīgām zālēm; ķimenes, dievkociņi, bazilika mētras, zelt- lapas un citi trusīšu iemīļoti lūpziežu augi te izplatīja gaisā spēcīgu aromātu.
Reportieris paskaidroja: ja nu trušiem te klāts gatavs galds, būtu aplam nelikt arī viņus pašus galdā; un tad abi mednieki sāka jo čakli apmeklēt šo trusīšu dārzu. Patiešām — derīgu augu bagātība tur bij brīnišķa, un botāni- ķim bij reta izdevība pētīt dažādas stādu sugas. Herberts saplūca vairākas saujas bazilika, rozmarīna, melisu, sār- meņu un citu dziedniecības augu, kuri bij lietojami pret krūšu sāpēm, žņaudzējiem, drudzi, reimatismu un pārējām kaitēm. Kad Penkrofs vēlāk apvaicājās, kam vajadzīgs viss šis zāļu krājums, viņš atbildēja:
— Mūsu veselībai. Ārstēšanai, kad kādreiz saslimsim.
— Kādēļ mums slimot, ja salā nav neviena ārsta? — Penkrofs nopietni prātoja.
Uz to tiešām nebij ko atbildēt, tomēr jauneklis turpināja joprojām ievākt savas zāles; šo viņa darbu Granitpils iemītnieki apsveica. Šiem ārstniecības stādiem Herberts vēl pievienoja krietnu krājumu kāda auga, kuru Amerikas ziemeļu apvidos sauc par Osvegas tēju un no kuras dabū visai atspirdzinošu dzērienu.
Beidzot kādu dienu pēc ilgas meklēšanas abi mednieki uzgāja tieši arī pašu trusīšu nometni. Zeme tur no vienas vietas bij izalota.
— Alas! — Herberts iesaucās.
— Patiešām! — reportieris atbildēja.
— Bet vai tajās arī kāds dzīvo?
— Tas ir jautājums.
Šis jautājums drīz vien tika atrisināts. Gandrīz tajā pašā acumirklī trušiem līdzīgi mazi dzīvnieciņi simtiem izlīda no alām un tik ātri izklīda uz visām pusēm, ka pat Tops nepaguva nevienu noķert. Mednieki un suns skrēja, cik jaudas, tomēr grauzējus panākt viņiem neizdevās. Bet reportieris stingri noņēmās neiet prom, kamēr vismaz pusducis šo četrkāju nebūs sagūstīts. Tos viņš tūliņ gribēja
Trušiem līdzīgi mazi dzīvnieciņi simtiem izlīda no alam.
nogādāt pārtikas krājumos, atstājot pārējos tepat, lai tos sagūstītu vēlāk un mēģinātu pieradināt par mājkustoņiem. Ar cilpām, ko izstieptu ap šiem caurumiem, alaiņu medībām vajadzēja pilnīgi sekmēties. Bet tai acumirklī nebij ne cilpu, ne arī no kā tās pagatavot. Tāpēc viņi ar Herbertu tāpat ar nūjām pacietīgi sāka atrakt dažas alas.
Pēc stundas darba četri grauzēji bij sagūstīti turpat migās. Tie bij Eiropas ciltsbrāļiem ļoti līdzīgi radījumi, ko parasti saukā par Amerikas trušiem.
Medījumu tūliņ aiznesa uz Granītpili, un vakariņās tas jau kūpēja galdā. Tiešām šie trušu dārza iemītnieki nemaz nebij peļami, jo gaļa tiem ļoti garšīga. Tas kolonistiem bij ļoti vērtīgs un, kā likās, neizsmeļams atradums.
Trīsdesmit pirmajā maijā sienas bij gatavas. Istabās trūka vēl tikai mēbeļu, bet tas būs garo ziemas dienu darbs. Pirmajā istabā, kura nodomāta virtuvei, tika iemūrēta krāsns. Pie skursteņa ierīkošanas jaunie meistari dabūja krietni vien pastrādāt. Sairess Smits skurstenim vienkārši pagatavoja cauruli no tā paša ķieģeļu māla; bet, tā kā nebij domājams izvilkt to cauri virspuses biezajam gra- nītslānim, tad virs virtuves loga izkala sienā caurumu un pa to cauruli slīpi izlaida ārā, gluži kā to dara ar pagaidu dzelzskrāsniņu skursteņiem. Bez šaubām, spēcīgam austrumu vējam pūšot taisni fasādē, dūmi nāks atpakaļ, bet šie vēji atgadījās visai reti, turklāt pavārs Nebs par tādām neērtībām nekā liela neiztaisīja.
Kad iekšējie darbi bij pabeigti, Sairess Smits ņēmās aiztaisīt veco notekas spraugu, lai Granītpils no ezera puses būtu pilnīgi nepieejama. Alas caurumā savēla milzīgus granīta klučus un ar cementu cieši samūrēja. Inženieris pagaidām nolēma neuzplūdināt ūdeni ezerā agrākā augstumā un tā pilnīgi aizslēpt alas ieeju. Viņš tikai akmeņu spraugās iestādīja kociņus, krūmus un zāles, kas nākamajā pavasarī kupli sazels.
Tomēr veco notekas gultni izlietoja saldūdens pievadī- šanai no ezera jaunajā dzīvoklī. Pa šauriņu, zem ezera līmeņa iekaltu spraugu ūdens sūcās alā, un tā šis dzidrais un neizsīkstošais avots piegādāja dienā divdesmit piecus līdz trīsdesmit galonus[9] nepieciešamā šķidruma. Ūdens Granītpilij nekad netrūks.
Beidzot un pašā īstajā laikā visi darbi tika pabeigti, jo aukstais rudens arī jau bij klāt. Biezās logu aizvirtnes varēja viegli aizvērt, kamēr inženierim būs laiks pagatavot stiklu.
Ģedeons Spilets ar īsti māksliniecisku gaumi uz klints atkarēm apkārt logiem bij sastādījis garu staipekļa zāli un citus augus, un ap logiem nu stiepās krāšņas kuplas un zaļas vītnes.
Protams, veselīgā un drošā dzīvokļa iemītnieki bij visai lepni uz savu darbu. Pa logiem viņu acu priekšā pletās bezgalīgs apvārsnis, ko abas Žokļu iekāres ierobežoja pret ziemeļiem un Naga iekāre pret dienvidiem. Viss Savienības līcis varenā plašumā spīguļoja lejā. Jā, krietnie kolonisti varēja būt apmierināti, Penkrofam bij pilnīga tiesība slavēt šo mītni, ko viņš jokodamies sauca par «savu dzīvokli sestajā stāvā».