Ziema sākās ar jūnija mēnesi, kas sakrīt ar decembri ziemeļu puslodē. Šis mēnesis iesākās ar nemitīgām lietus gāzēm un vētrām. Tikai tagad Granītpils iemītnieki īsti varēja novērtēt, kāda nozīme slapjdraņķim nepieejamam mājoklim. «Kamīnā» patiešām nebūtu iespējams patverties no ziemas negaisiem, vajadzētu baidīties pat, ka klaja vēja dzīti uzplūdi pavisam neizposta šo mītni. Sairess Smits tāpēc parūpējās, lai nodrošinātu tur ierīkotās krāsnis un smēdi.
Viss jūnija mēnesis tika izlietots dažādiem darbiem, starp citu, arī medībām un zvejai, tā ka pils pārtikas krājumi pieauga bagātīgi. Penkrofs brīvākā laikā apsolījās pagatavot arī slazdus, ar kuriem iespējams sagūstīt lielākus zvērus. Cilpas viņš jau bij novijis no augu šķiedrām; nepagāja neviena diena, kad no trušu pļavas nepārnesa mājā zināmu skaitu šo grauzēju. Nebs visu laiku noņēmās, sālīdams un žāvēdams gaļu, kura tādā veidā bij uzglabājama visai ilgi.
Pa starpām ļoti nopietni tika apspriests apģērba jauta- jums. Citu drēbju kolonistiem nebij kā vien tās, ar kurām balons viņus izmeta malā. Uzvalki un veļa gan bij stipri un tika ļoti rūpīgi saudzēti un uzturēti kārtībā, tomēr pienāca laiks gādāt jaunus. Ja ziema būs īsti auksta, salinieki stipri cietīs no sala.
Šajā ziņā arī Sairess Smits nekā nevarēja izdomāt. Vispirms bij jārūpējas par dzīvokli un pārtiku, jo sals varēja uznākt, iekams apģērba jautājums izšķirts. Laikam taču šī pirmā ziema būs jāpalaiž tāpat, pārāk nesūrojoties. Iestājoties jaukam laikam, varēs sarīkot muflonu medības. Tie bij manīti, Franklina kalnā kāpjot, un, ja reiz vilnas krājums rokā, gan inženieris zinās pagatavot siltas un izturīgas drēbes … Kā? Par to vēl bij jāpadomā.
— Bet pagaidām sildīsim kauliņus Granītpilī, — Pen- krofs ieteica. — Malkas mums pārpilnām, un nav nekāda aprēķina taupīt to.
— Un pie tam, — Ģedeons Spilets piebilda, — Linkolna sala neatrodas pārāk tālā platuma grādā, tāpēc jādomā, ka ziemas te nav visai bargas. Vai jūs neteicāt, Saires, ka trīsdesmit piektā paralēle sakrīt ar to, uz kuras atrodas Spānija otrā puslodē?
— Bez šaubām, — inženieris atbildēja, — bet nevajag aizmirst, ka dažas ziemas arī Spānijā stipri aukstas. Netrūkst tur ne sniega, ne ledus, un Linkolna sala arī var tikt tikpat bargi piemeklēta. Tomēr sala allaž paliek sala, un es ceru, ka klimats tajā vispār būs mērenāks.
— Kāpēc tā, Sairesa kungs? — Herberts jautāja.
— Tāpēc, mīļo zēn, ka jūru var uzskatīt par milzīgu rezervuāru, kur uzkrājas vasaras siltums. Ziemai iestājoties, tā izelpo šo siltumu gaisā un tuvīniem apvidiem nodrošina mērenu temperatūru — vasaru mazāk karstu, ziemu mazāk aukstu.
— Nu, to mēs redzēsim, — Penkrofs piezīmēja. — Es neko daudz nebēdāju, vai ziema aukstāka vai mērenāka. Bet patlaban jau acīm redzams, ka dienas kļūst īsākas un vakari gari. Vai mēs labāk nepadomātu par Granītpils apgaismošanu?
— Nekas nav vieglāk! — Sairess Smits atsaucās.
— Vai runāt par to? — Penkrofs vaicāja.
— Nē, paveikt.
— Un kad mēs sāksim?
— Rīt — ar roņu medībām.
— Lai izlietu tauku sveces?
— Kas par blēņām, Penkrof! īstas stearīna sveces.
Tāds bij inženiera jaunais nodoms — pilnīgi paveicams tāpēc, ka viņam bij kaļķi un sērskābe, bet no roņiem dabūjami sveču izgatavošanai nepieciešamie tauki.
Ceturtajā jūnijā bij vasarsvētku diena, un salinieki nolēma to nosvētīt. Darbi tika mesti pie malas, un kolonisti nodevās lūgšanām. Tomēr tagad tās drīzāk bij pateicības lūgšanas. Linkolna salas iemītnieki vairs nebij nožēlojami krastā izmestie, tāpēc viņi arī nelūdzās, tikai pateicās,
Nākamajā dienā, piektajā jūnijā, par spīti diezgan nelāgam laikam, viņi devās pāri uz saliņu. Bij jāizlieto jūras atplūdi, lai varētu pārbrisf šauruma sēkli; sakarā ar to medniekiem atkal ienāca prātā, ka vieglākai satiksmei nepieciešama laiviņa, ar kuru arī pa Pateicības upi varētu aizkļūt augšup, kad, iestājoties jaukam laikam, viņi dosies nodomātajā izlūku gājienā uz salas dienvidaustrumu mežājiem.
Roņu saliņā patrāpījās daudz, mednieki ar saviem dzelzi apkaltajiem durkļiem viegli nogalināja kādu pusduci. Nebs ar Penkrofu tos turpat uzšķērda un Granītpilī nogādāja tikai viņu taukus un ādu; āda vēlāk noderēs stipru apavu izgatavošanai.
Šajās medībās viņi ieguva ap trīs simti mārciņu tauku, ko izlietot sveču ražošanai.
Tas bij gaužām vienkāršs darbs; sveces gan neiznāca gluži glītas, tomēr ērti lietojamas. Ja Sairesam Smitam būtu tikai sērskābe, tad, uzsildījis to kopā ar neitrāliem taukiem, kādi bij roņu tauki, viņš varētu atdalīt glicerīnu, bet pēc tam ar karsta ūdens palīdzību dabūt oleīnu, margarīnu un stearīnu. Bet viņš izlietoja vēl vienkāršāku paņēmienu un, kaļķus piejaukdams, no taukiem ieguva ziepes. Šīs kaļķu ziepes viegli sadalījās sērskābē, kas kaļķus vērta par sulfātu un atšķīra nost tauku skābes.
No šīm trim skābēm oleīnskābe ir šķidra, viegli atdalāma izspiežot; pārējās divas — margarīnskābe un stearīn- skābe — ir taisni tās, kuras nepieciešamas sveču izgatavošanai.
Visa procedūra ilga tikai divdesmit četras stundas. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem daktis pagatavoja no derīgām stādu šķiedrām; vairākkārt tās apmērcējot izkausētā šķidrumā, dabūja sveces, ar rokām darinātas īstas stearīna sveces, kurām trūka tikai spilgta baltuma un gludenuma. Protams, tām nebij tādu īpašību kā borskābes pārsātinātām daktīm, sveces degdamas lāgā nepilēja un neizdega
līdz galam; bet Sairess Smits apgriešanai pagatavoja jaukas knaibles, un tā Granītpils iedzīvotājiem tagad garajos, tumšajos vakaros bij pietiekoši gaismas.
Visu cauru mēnesi rosība jaunajā dzīvoklī neaprima. Galdniekiem bij darba pilnas rokas. Tika pārlaboti sākumā visai primitīvi pagatavotie rīki un ieroči. Darināja arī pavisam jaunus.
Starp citu, izgatavoja arī šķēres, un kolonisti nu varēja apgriezt matus un pēc patikas apcirpt bārdu. Herbertam ar Nebu tās nebij, bet pārējie bij tā apauguši, ka šķērēm te bij pamatīgs darbs.
Rokaszāģa, tā saucamā vienroča izgatavošana prasīja milzīgas pūles, bet galu galā arī šis instruments bij gatavs, un, spēcīgas rokas vadīts, grieza pušu vissīkstāko koku. Nu kolonisti varēja taisīt galdus, solus, skapjus, ar kuriem greznoja galvenās telpas, tāpat gultu rāmjus, ko pārklāja ar jūras zāļu matračiem. Virtuve ar saviem māla trauku piekrautajiem plauktiem, ķieģeļu krāsni un tīri nomazgāto akmens klonu atstāja visai pievilcīgu iespaidu; Nebs tur ņēmās tik sirsnīgi un nopietni kā ķīmiķis savā laboratorijā.
Bet galdniecība drīz bij jāmet pie malas un atkal jāķeras pie būvdarbiem. Pār izspridzināto jauno ezera noteku bij nepieciešami divi tiltiņi — viens pārejai uz Tālā skata līdzenumu, otrs — uz jūrmalu. Patlaban tikpat līdzenumu, kā krastu pārdalīja strauts, kuram bij jātiek pāri, lai nokļūtu salas ziemeļdaļā. Kolonistiem bij jāmet līkums apkārt un no rietumiem jāiet līdz pat Sarkanā strauta iztekai. Daudz vienkāršāk taču bij līdzenumā un krastmalā uzbūvēt pēdu divdesmit, divdesmit pieci garus tiltiņus, kuriem vajadzēja tikai dažu ar cirvi aptēstu baļķu. Tas prasīja dažas dienas darba. Pa paštaisītiem tiltiem Nebs ar Pen- krofu tūliņ devās uz austeru sēkli, ko bij atklājuši netālu no krasta. Agrākā neērtā pīteņa vietā viņi tagad vilka kaut ko līdzīgu neveikli darinātiem ratiņiem. Itin kā dabas ierīkotā audzētavā austeres bij ārkārtīgi savairojušās Pateicības upes ietekas galā. Zvejnieki pārveda mājās vairākus tūkstošus gliemežu. Tie garšoja lieliski, un kolonisti tos ēda ik dienas.
Kā redzams, Linkolna sala sniedza gandrīz itin visu, kas nepieciešams iedzīvotāju iztikai, lai gan izpētīta un pieejama bij tikai maza, maza tās daļiņa. Pilnīgi ticams, ka, pārmeklējot salas attālākos nostūrus, visu mežīgo apgabalu no Pateicības upes līdz pat Rāpuļa zemesragam, varētu uziet arī vēl jaunas bagātības.
Tikai viena vēl trūka Linkolna salas iemītniekiem. Slāpekli saturošas un augu barības viņiem bij atlikām; no nomērcētām pūķauga saknēm pagatavoja skābenu, alum līdzīgu dzērienu, kas bij atspirdzinošāks nekā tīrs ūdens; bez cukurniedrēm un bietēm viņi ieguva pat cukuru, iztecinādami sulu no tā saucamās cukurkļavas Acer saccha- rum, kas aug visos mērenā klimata apvidos un Linkolna salā bij sastopama lielā vairumā; no trusīšu pļavā atrastās monardas vārīja garšīgu tēju, un, beidzot, viņiem bij arī pietiekoši daudz sāls — barībai nepieciešamās minerālvielas … Tikai maizes viņiem trūka!
Varbūt ar laiku kolonisti atrastu maizes vietā kādu citu līdzīgu pārtikas vielu — sāgo palmas miltus vai maizes- koka stērķeli; varbūt dienviddaļas mežājos arī auga šie nesamaksājami vērtīgie koki, bet līdz šim viņiem vēl neviena tāda nebij laimējies uziet.
Tomēr arī tādos apstākļos liktenis saliniekiem tieši nāca palīgā. Tā gan bij bezgala niecīga palīdzība, tomēr galu galā Sairess Smits ar visu savu inteliģenci un zināšanām nekad nespētu izgudrot to, ko Herberts kādu dienu, svārkus lāpīdams, pilnīgi nejauši atrada aiz oderes.
Tajā dienā lietus gāza straumēm; kolonisti bij sasēdušies Granītpils lielajā zālē, kad jauneklis piepeši iesaucās:
— Skatieties, Sairesa kungs! Labības grauds!
Un viņš rādīja biedriem graudu, vienu pašu graudu, kas pa caurumu viņa svārku kabatā bij aizkritis aiz oderes.
Labības grauds tur bij uzglabājies vēl no Ričmondas laikiem, kad Herberts baroja Penkrofa dāvinātos baložus.
— Labības grauds? — inženieris žirgti atsaucās.
— Jā, inženiera kungs, bet tikai viens — gluži viens pats!
— Nu, mīļo zēn! — Penkrofs ieminējās smiedamies. — Tas gan nav vis diezin cik liels atradums. Ko mēs iesāksim ar vienu pašu labības graudu?
— Mēs no tā cepsim maizi, — Sairess Smits nopietni atbildēja.
— Maizi, kūkas un tortes! — jūrnieks zobojās. — Tikai pailgi būs jāgaida, kamēr šis labības grauds mums visu to sagādās.
Herberts arī, neturēdams lielas lietas no sava atraduma, grasījās jau mest to projām, bet Sairess Smits paņēma graudu, rūpīgi aplūkoja un, atradis, ka tas pilnīgi vesels, pavērās cieši Penkrofā.
— Penkrof, — viņš jautāja, — vai jūs zināt, cik vārpu var izaugt no viena grauda?
— Man šķiet, tikai viena, — jūrnieks atbildēja, tāda jautājuma mazliet pārsteigts.
— Desmit, Penkrof. Un vai jūs zināt, cik graudu ir vienai vārpai?
— Nē, to es nezinu.
— Apmēram astoņdesmit, — Sairess Smits paskaidroja. •—Tātad, ja mēs iestādām šo graudu, tad pirmo reizi ievāksim astoņi simti graudu, no tiem otrā gadā izaugs seši simti četrdesmit tūkstoši, trešajā — pieci simti divpadsmit miljoni, bet ceturtajā — vairāk nekā čfetri simti miljardi graudu. Lūk, tā tie vairojas!
Sairesa Smita biedri klausījās klusi. Skaitļi apmulsināja viņus. Bet tomēr tie bij pareizi.
— Jā, mīļie draugi, — inženieris atsāka. — Tā ir audzelīgās dabas ģeometriskā progresija. Bet ko gan nozīmē šis labības grauds iepretim magones galviņai, kurā ir trīsdesmit divi tūkstoši sēklas graudiņu, vai tabakas pākstiņai ar trīs simti sešdesmit tūkstošiem sēklu? Bez daudzajiem brīnišķo audzelību traucējošiem kavēkļiem šie augi dažos gados apklātu visu zemeslodi.
Bet inženieris vēl nebeidza savu mazo lekciju.
— Un nu, Penkrof, — viņš pievērsās atkal jūrniekam, — vai jūs zināt,1 cik mēru iznāk no simts miljardiem graudu?
— Nē, to es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Bet to gan, ka esmu liels muļķis.
— Vairāk nekā trīs miljoni, ja mērā rēķina pa simt trīsdesmit tūkstošiem graudu.
— Trīs miljoni! — Penkrofs iesaucās.
— Trīs miljoni.
— Četros gados?
— Četros gados, — Sairess Smits atbildēja, — un es domāju, ka pat divos, jo man šķiet, ka šajā apvidū mēs varēsim ievākt divas ražas gadā.
Uz to Penkrofs pa savai parašai atkal varēja tikai atbildēt ar pērkonīgu «urā».
— Tātad tu, Herbert, — inženieris piebilda, — esi atradis kaut ko mums neaprēķināmi svarīgu. Viss, mīļie draugi, itin viss mums šajos apstākļos var noderēt. Es jūs lūdzu, neaizmirstiet to.
— Nē, Sairesa kungs, to mēs neaizmirsīsim, — Penkrofs apliecināja. — Un, ja man laimēsies kādreiz atrast tabakas sēkliņu, kura vairojas trīs simti sešdesmittūkstoš- kārt, es jums apsolu, ka nepalaidīšu to vējā. Bet vai jūs arī zināt, kas tagad jādara?
— Mums jāiestāda šis grauds, — Herberts teica.
— Jā, — Ģedeons Spilets piekrita, — pie tam ar visu pienācīgo cieņu, jo grauds slēpj sevī visas mūsu nākošās ražas.
— Kaut tikai tas uzdīgtu! — jūrnieks iesaucās.
— Uzdīgs! — Sairess Smits apgalvoja.
Tas notika divdesmitajā jūnijā. Pats īstais laiks iesēt šo vienīgo un dārgo graudu. Sākumā kolonisti domāja iestādīt to podā, bet apsvēruši nolēma labāk paļauties uz dabu un uzticēt graudu zemei. Tai pašā dienā tas tika arī izdarīts, un lieki būs vēl pieminēt, ar kādu ārkārtīgu uzmanību un rūpību sējēji gatavojās šim svinīgajam darbam.
Laiks bij mazliet noskaidrojies, kolonisti uzkāpa klints- kalnā virs Granītpils. Tur līdzenumā viņi izmeklēja pret vējiem aizsargātu un pusdienas saules labi sildītu vietu. Zeme tika rūpīgi izravēta, pat rokām uzrušināta, lai izlasītu laukā insektus un tārpus; uzbēra tur vēl pāra sauju īsti labas, ar kaļķiem sajauktas zemes un uztaisīja apkārt sētiņu. Tad graudiņu noglabāja mīkstā un miklā klēpī. Vai tas neizskatījās tā, it kā kolonisti liktu pirmo akmeni jaunas ēkas pamatiem? Penkrofs atminējās dienu, kad uzrāva savu vienīgo sērkociņu, un visas rūpes, kas ar to bij savienotas. Tomēr šoreiz lieta bij daudz svarīgāka. Patiešām — uguni salinieki būtu ieguvuši šādā vai citādā ceļā, bet nekāda cilvēciska vara nespētu radīt viņiem jaunu sēklas graudu, ja šis, par nelaimi, aizietu bojā!