No tā brīža Penkrofs katru dienu gāja aplūkot to, ko pats nopietni sauca par savu «labības lauku». Posts insektiem, ko viņš tur atrada! Žēlastības tiem nebij.
Uz jūnija beigām pēc nemitīgiem lietiem laiks kļuva manāmi vēsāks; divdesmit devītajā datumā Fārenheita termometrs droši vien būtu rādījis divdesmit grādu virs nulles (pēc Celsija 6,67° zem nulles).
Nākamā diena, trīsdesmitais jūnijs, kas sakrīt ar trīsdesmit pirmo decembri ziemeļu puslodē, — bij piektdiena. Nebs ieminējās, ka vecais gads beidzas ar nelaimīgu dienu, bet Penkrofs turpretī paskaidroja, ka tādā gadījumā jaunais sākoties ar laimīgu un tas esot svarīgākais.
Lai nu ar to laimīgumu kā, bet gads iesākās ar stipru salu. Pateicības upes ietekā gar krastmalām parādījās ledus, bet ezers aizsala pilnīgi.
Vairākkārt bij jāiet pēc jauna kurināmā. Penkrofs nebij gaidījis, kamēr upe aizsalst, un jau agrāk bij atvedis vairākus milzīgus plostus malkas. Upe bij nenogurdināms dzinējs, tā jāizlieto malkas pludināšanai, kamēr sals paņems to savā varā. Mežā kurināmā bij pārpilnām, tomēr tam vēl pievienoja klāt vairākus vezumus ogļu, pēc kurām bij jābrauc līdz pat Franklina kalna pakājei. Akmeņogļu spēcīgais siltums bij visai noderīgs spalgajā salā; ceturtajā jūlijā temperatūra nokritās vēl par astoņiem grādiem pēc Fārenheita, tātad pēc Celsija simtgrādu termometra 13 grādu zem nulles. Ēdamistabā, kur salinieki nu strādāja, tika iemūrēta vēl otra krāsns.
Tikai šajā aukstajā laikā Sairess Smits īsti atskārta, cik prātīgi darījis, novadīdams ūdens strautiņu no Granta ezera līdz pat Granītpilij. Pa plaisu zem aizsalušā ezera līmeņa un pa vecās notekas gultni dzidrais ūdens notecēja lejup un uzkrājās Granītpils pieliekamās telpas stūrī iedobtā baseinā, bet pārpalikums pa aku noplūda jūrā.
Tā kā laiks tagad pieturējās sauss, tad kolonisti, saģērbušies tik silti, cik vien iedējams, nolēma izlietot vienu dienu ceļojumam pa salas dienvidaustrumu daļu starp Pa-
Bij jāizvēlas taisnākais ce|š.
teicības upi un Naga iekāri. Tas bij plašs, purvains apvidus, un varēja cerēt uz izdevīgām medībām, jo ūdensputniem tur vajadzēja mitināties lielā skaitā.
Viņi nodomāja iet savas astoņas vai deviņas jūdzes, atpakaļ arī tikpat daudz, tātad gājiens aizņemtu visu dienu. Tā kā bij jāizpētī pilnīgi nepazīstama salas nomale, tad nolēma, ka jāpiedalās visai kolonijai. Tāpēc piektajā jūlijā pulksten sešos, gaismiņai austot, Sairess Smits, Ģe- deons Spilets, Herberts, Nebs un Penkrofs, apbruņojušies ar apkaltiem durkļiem, cilpām, lokiem un bultām un paņēmuši līdzi pietiekoši pārtikas, atstāja Granītpili un devās ceļā; Tops lēkādams skrēja pa priekšu.
Bij jāizvēlas taisnākais ceļš, proti, pāri aizsalušajai Pateicības upei.
— Tomēr ledus mums neatsver pastāvīgu tiltu, — reportieris dibināti ieminējās.
Un tūlīt arī «kārtīga» tilta būve tika, ierindota turpmāko darbu sarakstā.
Šodien kolonisti pirmo reizi spēra kāju Pateicības upes labajā krastā un drosmīgi devās ar sniegu klātā krāšņā milzeņu skujkoku mežā.
Bet nebij viņi vēl nogājuši ne pusjūdzi, kad Tops no kāda biezokņa izcēla veselu baru četrkāju, kuriem tur laikam bij pastāvīga mītne; Topa izbiedēti, tie metās bēgt.
— Gluži kā lapsas! — Herberts iesaucās, nolūkodamies, cik kustoņi žigli aizbēga.
Tās patiešām bij sevišķi lielas sugas lapsas; viņas aizskrēja, izbīlī savādi riedamas, tā ka Tops pārsteigts apstājās un ļāva kustoņiem aizmukt.
Sunim bij tiesība izbrīnīties, jo viņš nebij mācījies dabas zinātnes. Bet riedamas šīs pelēkbrūnās lapsas ar melnajām astēm pašas jau raksturoja savu sugas piederību. Herberts tūliņ bij skaidrībā, ka tās ir tā saucamās šakāļu lapsas. Tās bieži sastopamas Čīlē, Malvinu salās un visos Amerikas novados starp trīsdesmito un četrdesmito paralēli. Herberts ļoti nožēloja, ka Topam nebij izdevies sagūstīt nevienu no šiem plēsīgajiem zvēriem.
r— Bet vai viņas ir ēdamas? — ievaicājās Penkrofs, kurš uz visiem salas dzīvniekiem skatījās tikai no sava īpatnējā viedokļa.
— Nē, — Herberts atbildēja, — bet dabas zinātnieki vēl nav izpētījuši, vai šīm lapsām ir dienas vai nakts acu redzokļi un vai tās īstenībā nav pieskaitāmas suņu sugai.
Sairess Smits nevarēja apslēpt smaidu, klausīdamies jauneklī, kurš jau tagad izrādīja stipri attīstītas prāta spējas. Turpretim Penkrofu šīs lapsas pašas maz vairs interesēja, tāpēc ka viņas nebij ēdamas. Viņš tikai domāja, ka tad, kad pie Granītpils būs ierīkots putnu dārzs, vajadzēs stipri uzmanīties no šiem četrkājainajiem zagļiem. Protams, neviens viņam nerunāja pretī.
Aiz Naga iekāres kolonisti izgāja plašā, jūras apskalotā krastmalas joslā. Pulkstenis bij jau astoņi no rīta. Debesis aiz ilgā, stingrā aukstuma bij pilnīgi skaidras; bet, ātri ejot, sasiluši Sairess Smits un viņa biedri nemaz nejuta sala kniebienus. Nebij ne mazākā vējiņa, un tāpēc aukstumu varēja nesalīdzināmi vieglāk paciest. Mirdzoša, bet salta saule patlaban izkāpa no jūras, tās milzīgā ripa šūpojās apvārsnī. Jūras klajš bij pilnīgi rāms Un zilgans, gluži kā Vidusjūrā kāds līcis, kad dzidra debess plešas tam pāri. Četras jūdzes- attālu pret dienvidaustrumiem skaidri varēja saredzēt jatagāna veidā izliekto Naga iekāri.
Kreisajā pusē pār purva malu vēl pacēlās neliels, stāvs klintsrags, kurš kā uguns spīdēja saulē. Šajā Savienības līča pusē, kur pat neviens smilkšu sēklis nebij saskatāms jūras klajā, austrumu vēju dzītam kuģim nebūtu kur patverties. Jūras līmeņa pilnīgais rāmums un ūdens vienlaida spīdums bez mazākā dzeltenējā plankuma liecināja, ka aiz šiem stāvajiem krastiem nav nevienas zemūdens klints; ka okeāns te ārkārtīgi dziļš. Ap četras jūdzes attālu pret rietumiem stiepās Tālo rietumu mežāju svītra. No krastmalas lūkojoties, likās, ka te ir kāda vientuļa, ledus ieslēgta an- tarktiska sala. Kolonisti še nometās ieturēt brokastis. No krūmājiem un sausām jūras zālēm sakūra uguni, Nebs sagatavoja brokastīm aukstu gaļu un uzvārīja dažas krūzes Osvegas tējas.
Arī ēzdami kolonisti pētīja apkārtni. Gluži pretēji rietumu daļai šī Linkolna salas puse bij pilnīgi neauglīga. Tāpēc reportieris prātoja: ja liktenis būtu lēmis izmest viņus šajā salas krastā, viņiem rastos pavisam slikts ieskats par nākamo dzīvesvietu.
— Man pat liekas, — inženieris teica, — ka še mēs nemaz nevarētu izkļūt malā, jo jūra ir dziļa un nav redzama neviena klints, uz kuras varētu patverties. Iepretim Granītpilij vismaz ir sēklis, ir saliņa, tāpēc izredzes uz izglābšanos daudz lielākas. Še — vienīgi ūdens bezdibenis!
— Diezgan savādi, — Ģedeons Spilets ieminējās, — ka šajā samērā mazajā salā augsne tik dažāda. Patiesībā tāda dažādība parasti novērojama tikai plašos kontinentos. Tā vien liekas, ka Linkolna salas bagāto un auglīgo rietumu krastu apskalotu Meksikas jūras līča siltie ūdeņi, turpretim līdz dienvidu un ziemeļu pusei it kā sniegtos Ledus okeāns.
— Jums taisnība, mīļo Spilet, — Sairess Smits atbildēja, — es pats arī to esmu novērojis. Savāda man liekas šī sala kā pēc sava apveida, tā arī pēc dabas. Še patiešām sakopots it viss kontinentā atrodamais, tāpēc es nebrīnītos, ja teiktu, ka šī sala kādreiz bijusi pievienota kontinentam.
— Kā? Kontinents Klusā okeāna vidū! — Penkrofs iesaucās.
— Kāpēc gan ne? — Sairess Smits atbildēja. — Kāpēc Austrālija, Jaunzēlande un viss, ko angļu ģeogrāfi apzīmē ar vienu vārdu — Austrālija, kopā ar Klusā okeāna salu arhipelāgiem kādreiz nevarētu būt bijis apvienots sestajā pasaules daļā, tikpat lielā kā Eiropa vai Āzija, kā Āfrika vai abas Amerikas? Man neliekas neticami, ka visas tās salas, kas patlaban paceļas no plašā okeāna ūdeņiem, ir tikai kāda aizvēsturiskos laikos nogrimuša kontinenta virsotnes.
— Kā kādreiz Atlantīda, — Herberts piemetināja.
— Jā, mīļo zēn… ja tā vispār kādreiz ir bijusi.
— Tātad Linkolna sala būtu daļa no tā kontinenta? — Penkrofs jautāja.
— Tas ir iespējams, —* Sairess Smits atbildēja. — Ar to tad varētu izskaidrot tās dabas dažādību.
— Un arī še vēl tagad novērojamo dzīvnieku bagātību?.— Herberts ievaicājās.
— Jā, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Tu pieminēji vēl vienu argumentu par labu manai hipotēzei. Pēc visiem novērojumiem mēs zinām, ka kustoņu salā ir ļoti daudz, un brīnišķīgākais ir tas, ka ārkārtīgi dažādas pasugas. Tur vajag būt savam cēlonim, un, pēc manām domām, tas ir tāds, ka Linkolna sala reiz bijusi kāda plaša kontinenta daļa un tas pamazām nogrimis jūrā.
— Tātad iespējams, — ieminējās Penkrofs, vēl ne visai pārliecināts par inženiera hipotēzes pareizību, — ka arī šī citreizējā kontinenta palieka reiz nogrimst jūrā un starp Ameriku un Āziju vairs nekas nepaliek?
— Nē, — Sairess Smits atbildēja, -—jo radīsies atkal jauni kontinenti, pie kuru veidošanas miljardu miljardi sīku dzīvnieciņu arī šajā acumirklī jau strādā.
— Un kas tie ir par namdariem? — Penkrofs apvaicājās.
— Koraļļu infuzorijas, — Sairess Smits paskaidroja. — Viņām jāpateicas, ka Klusajā okeānā radusies Klermo- na-Tonnera sala, atoli un neskaitāmas citas koraļļu salas. Četrdesmit septiņi miljoni šo dzīvnieciņu sver tikai vienu granu[10], un tomēr jūras sāli un visus ūdenim piejauktos cietos elementus, ko iesūc, viņi pārkaļķo un savieno milzīgā zemūdens būvē, kas tikpat cieta un izturīga kā granīts. Pirmajās radīšanas dienās daba ar uguns palīdzību izcēla cietzemes virs ūdens; tagad tā mikroskopiskus dzīvnieciņus nolikusi uguns vietā, jo tās dinamiskais spēks zemeslodes iekšienē liekas samazinājies — to var spriest arī pēc daudzajiem izdzisušajiem vulkāniem zemes virspusē. Es varu labi iedomāties, ka, gadu simtenim pēc simteņa paejot, infuzoriju miljardam pēc miljarda darbojoties, šis Klusais okeāns pamazām pārvērtīsies par plašu kontinentu, kur apmetīsies un strādās nākamās cilvēku paaudzes.
— Nu, ilgi gan uz to būs jāgaida, — Penkrofs gudri nosprieda.
— Dabai laika netrūkst, — inženieris atbildēja.
— Bet kam šie jaunie kontinenti vajadzīgi? — Herberts ievaicājās. — Man šķiet, ka cilvēcei pietiek jau patlaban apdzīvoto zemju. Un daba nekā nerada bez vajadzības.
— Pareizi — nekā bez vajadzības, — inženieris piekrita. — Tomēr var arī izskaidrot, kāpēc nepieciešami šie jaunie kontinenti un taisni tropiskajās koraļļu salu joslās. Vismaz man liekas, ka šis izskaidrojums nav gluži bez pamata.
— Mēs klausāmies, Sairesa kungs, — Herberts teica.
— Redziet, kā es domāju. Zinātņu vīri spriež, ka ar laiku mūsu zemeslode aizies bojā, mazākais, tai palēnām arvien vairāk atdziestot, dzīvniekiem un stādiem aiz aukstuma būs jāiznīkst. Tikai par atdzišanas iemesliem zinātnieki nav vienis prātis. Vieni domā, ka tas notiks pamazī- tējas, vienīgi gadu miljonos samanāmas Saules atdzišanas dēļ; citi atkal, ka vainīgs būs Zemes iekšējās uguns atslābums, kuram daudz lielāka nozīme, nekā to vispār domā. Es drīzāk piekrītu šai otrai hipotēzei, pamatojoties uz to, ka arī Mēness patlaban ir tāds atdzisis spīdeklis, lai gan Saule to joprojām tāpat silda. Ja nu Mēness ir izdzisis, tad tikai tāpēc, ka izdzisusi tā iekšējā uguns, kas savā laikā to radījusi, tāpat kā visas citas planētas zvaigžņu pasaulē. Lai tas nu kā, bet nenoliedzami, ka mūsu zemeslode reiz pavisam atdzisīs, tikai šis atdzišanas process noritēs gaužām lēni. Bet kas notiks tad? Gluži vienkārši tas, ka īsākā vai ilgākā laikā mērenās joslas kļūs tāpat neapdzīvojamas kā patlaban polārapgabali, bet cilvēki un dzīvnieki būs spiesti pavirzīties uz tiem apvidiem, kas tiešāk zem Saules iespaida. Notiks grandioza izceļošanas kustība. Eiropa, centrālā Āzija un Ziemeļamerika kļūs neapdzīvotas, gluži tāpat kā Austrālija un Dienvidamerikas lejasdaļa. Arī augu, tāpat kā dzīvnieku valsts virzīsies cilvēkiem līdzi uz ekvatora pusi. Dienvidamerikas un Āfrikas novadi galvenā kārtā vēl būs apdzīvojami. Lapi un samojedi[11] Vidusjūras krastos atradīs tos pašus klimatiskos apstākļus kā agrāk polārjūras apvidos. Kas lai pasaka, vai tajā laikā ekvatoriālie apgabali neizrādīsies par maziem uzņemt un uzturēt visas Zemes cilvēci? Vai daba jau laikus nebūs gādājusi par jauna kontinenta izveidošanu un uzlikusi šo darbu in- fuzorijām? Es, mani draugi, par to esmu bieži domājis un nopietni ticu, ka reiz mūsu zemeslode izskatīsies pavisam citāda; jauniem kontinentiem izceļoties, jūra pārplūdinās vecos, bet citi Kolumbi nākamos gadu simteņos brauks uzmeklēt Čimbarozo, Hjmalaja vai Monblana salas — nogrimušās Amerikas, Āzijas un Eiropas pēdējās paliekas. Pēc tam arī jaunie kontinenti savukārt pamazām kļūs neapdzīvojami; zemeslode atdzisīs kā nomiris ķermenis, dzīvība pavisam izzudīs — ja ne uz visiem laikiem, tad, mazākais, uz kādu brīdi. Varbūt mūsu sferoīds atdusēsies kādu laiku, varbūt nāves miegā pārvērtīsies, lai tad atkal paceltos pilnīgākā un augstākā veidā! Bet tas viss, mīļie draugi, slēpjas tālā nākotnē, un es, par infuzorijām domādams, varbūt tiecos pārāk tālu nākotnes noslēpumu izziņā.
— Mīļo Saires, — reportieris iebilda. — Man šīs teorijas ir itin kā pravietojums, es ticu, ka tas reiz piepildīsies.
— Tas viss stāv dieva ziņā, — inženieris atbildēja.
— Tas ir jauki, — ieminējās Penkrofs, ar lielāko uzmanību klausījies. — Bet sakiet, Sairesa kungs, — vai Linkolna sala arī ir jūsu infuzoriju būvēta?
— Nē, — Sairess Smits atbildēja, — tā ir nepārprotami vulkānisko spēku radīta.
•— Tātad arī tā kādā dienā pazudīs?
— Tas ir iespējams.
— Es ceru, ka tad mēs te vairs nebūsim.
— Nē, par to varat būt drošs, Penkrof. Mums nav nekādas patikas mirt, un līdz tam droši vien jau būsim aizbraukuši projām.
— Bet pagaidām ierīkosimies še it kā uz mūžīgiem laikiem, — Ģedeons Spilets piezīmēja. — Nekad nekā nevajag darīt tikai pa pusei.
Ar to saruna beidzās. Gājēji bij pabrokastojuši. Ceļojums turpinājās, kolonisti nonāca tajā salas daļā, kur sākās purvājs.
Tas bij milzīgs purvājs, līdz salas ieapaļajam dienvidaustrumu krastam rēķinot, ap divdesmit kvadrātjūdžu plašs. Zeme te sastāvēja no mālaini kramainām dūņām ar bagātīgu augu trūdu piemaisījumu. To no vienas vietas pārklāja niedres, meldri, ašķi, purva grīslis un lieli zāles ceri, gluži kā efejas. Šur un tur saulē laistījās aizsalušas ūdens lāmas. Tās nebij radušās ne no lietiem, ne no kādas aizsērējušas upes uzplūda. Jādomā, ka ūdens te sūcās no pašas zemes laukā, un tā tas patiesībā arī bij. Karstajā vasaras laikā gaiss te droši vien bij pilns ar bīstamā drudža miasmiem. * " -
Pāri purvaugu zālājam un sasmakušajām peļķēm laidelējās putnu bari. Iesācēji un profesionāli mednieki te velti nezaudētu neviena paša šāviena. Milzīgiem pūļiem te mājoja meža pīles, dumbra cāļi, prīkšķes un slokas; cilvēku nemaz nebaidīdamies, šie spārnaiņi laidās gluži klāt.
Ar vienu skrošu lādiņu biezajā pūlī varētu nošaut dučiem putnu. Mūsu salinieki varēja lietot tikai lokus ar bultām. Tā iespējams samedīt ne visai daudz, tomēr bultas skrēja bez trokšņa, turpretī šautenes rībiens izkliedētu putnus pa visu purvu. Mednieki apmierinājās, nošāvuši pāra desmit pīļu ar baltu spalvu un tumšbrūnu jostu ap vidu, zaļu galvu, baltraibiem spārniem un plakanu galvu; Herberts tās apzīmēja par tadornām. Tops izveicīgi uzlar sīja un nesa klāt šos spārnaiņus, kuru vārdā salas purvainais apvidus arī tika nosaukts. Kolonisti te bij uzgājuši neizmantojami bagātu purva putnu medību lauku. Turpmāk to nāksies bieži apmeklēt; un varbūt dažas no šīm putnu pasugām bij iespējams arī pieradināt par mājputniem vai vismaz ieaudzēt turpat ezera apkaimē, lai medījums ēdējiem būtu vairāk pa rokai.
Ap pieciem Sairess Smits ar saviem biedriem griezās mājup pāri Tadornu purvam un Pateicības upes ledus tiltam.
Pulksten astoņos viņi jau atkal bij Granītpilī.