Sals ilga līdz piecpadsmitajam augustam, tomēr nepārsniedza jau piedzīvoto. Kad laiks pieturējās rāms, aukstumu viegli varēja paciest, bet, ja sāka pūst vējš, tad plāni ģērbtajiem kolonistiem klājās diezgan grūti. Penkrofs nožēloja, ka sala nebij devusi patvērumu arī dažām lāču dzimtām, jo lapsu un roņu ādas nav necik siltas.
— Lāčiem parasti ir silti uzvalki, es nevēlētos nekā labāka kā aizņemties līdz pavasarim to, kas viņiem mugurā.
— Bet diezin vai lāči būtu ar mieru aizdot tev savus kažokus? — Nebs iesmējās. — Šie kustoņi nav rada vecajiem svētajiem tēviem.
— Mēs viņus piespiestu, Neb, — Penkrofs noteica zinātāja balsī.
Bet šo bīstamo plēsoņu salā nebij, vismaz līdz šim tos nekur nemanīja.
Tomēr Herberts, Penkrofs un reportieris ņēmās Tālā skata līdzenumā un meža malā izlikt slazdus. Pēc jūrnieka domām, katrs slazdā noķerts kustonis, grauzējs vai gaļas ēdājs, bij noderīgs Granītpils iemītniekiem un viņus saņems ar prieku.
Slazdi gan bij ārkārtīgi vienkārši: zemē izraktas dziļas bedres ar kādu pievilināmo kumosu dibenā un zaru un zāļu pārsegu virsū — vairāk nekā. Jāpiemin tikai, ka bedres netika raktas, kā pagadījās, bet sevišķi tajās vietās, kuras, pēc pēdām spriežot, kustoņi vismīļāk apmeklēja. Kolonisti apstaigāja tās katru dienu, sākumā pat trīs reizes, bet sagūstīt laimējās tikai tās pašas lapsas, kuras bij redzētas Pateicības upes labajā krastā.
— Vai tad bez lapsām nekā cita šajā salā nav? — Penkrofs iesaucās, arī no trešās bedres izvilkdams to pašu
Tā pati cūka vien ir, — Penkrofs teica,
pavisam apjukušo kustoni. — Šie kustoņi taču nekam neder!
— Vienam nolūkam viņi noder labi, — Ģedeons Spilets piezīmēja.
— Kādam?
— Kā barība citu kustoņu pievilināšanai.
Reportierim bij taisnība. Un no tā brīža viņi sāka.bedrēs izlikt nogalināto lapsu gaļu.
Jūrnieks bij pagatavojis niedrauga cilpas un ar tām sagūstīja vairāk nekā ar slazdiem. Nepagāja gandrīz neviena diena, kad kāds trusis nebij noķerts. Tur gan bij tikai truši, bet Nebs prata pagatavot tos ar dažādām mērcēm, tā ka viņa ēdāji nevarēja žēloties.
Tomēr augusta otrajā nedēļā slazdos bez lapsām pagadījās ari citi dzīvnieki, pie tam noderīgāki nekā tās, — meža cūkas, kuras jau agrāk bij pamanītas ezera ziemeļos. Penkrofam nenācās vaicāt, vai šie kustoņi ēdami. To jau varēja spriest pēc viņu līdzības ar Amerikas vai Eiropas cūkām.
— Bet cūkas tās nav, — Herberts teica. — Ievēro to.
— Mīļo zēn, ļauj nu man domāt, ka tā pati cūka vien ir, — Penkrofs teica un aiz strupās astes izvilka cūkai līdzīgu dzīvnieku.
— Kāpēc tā?
— Tādēļ, ka man tas patīk.
— yai tu mīli cūkas, Penkrof?
— Ārkārtīgi, — jūrnieks atsaucās, — it sevišķi to četru kāju dēļ; ja viņām bijušas astoņas kājas, es viņas mīlētu vēl divreiz vairāk.
Šis dzīvnieks bij tā saucamais pekari, kurš no pārējām trim radniecīgām cūkveidīgām pasugām atšķiras ar savu melno spalvu un ar to, ka viņam mutē nav garo ilkņu. Pekari parasti dzīvo bariem, tāpēc bij jādomā, ka salas lielajos mežos viņu papilnam. Bet galvenais, ka viņi bij ēdami no galvas līdz kājām, un Penkrofam vairāk arī nebij vajadzīgs.
Ap piecpadsmito augustu, ziemeļaustrumu vējam piepeši uzpūšot, laiks spēji mainījās. Temperatūra par dažiem grādiem cēlās, un gaisā sakrājušies tvaiki drīz vien pārvērtās sniegā. Visa sala pārsedzās ar baltu villaini, un pavisam citādas ainas rādīja iemītniekiem. Sniegs sniga vairākas dienas bez apstājas un sakrājās divi pēdas biezā kārtā.
Vējš pieņēmās ārkārtīgi spēcīgs, no Granītpils augstuma bij dzirdama jūras rūkoņa. Dažos nostūros sniegs sagriezās virpuļos, līdzīgi tām skrejošām ūdens trombām, ko kuģi mēģina izkliedēt ar lielgabalu šāvieniem. No ziemeļaustrumiem skriedama, vētra drāzās salai pāri un taisni Granītpils fasādē. Šādā putenī, kādus piedzīvo tikai polār- zemju apgabalos, ne Sairess Smits, ne viņa biedri ar labāko gribu nevarēja rādīties laukā un piecas dienas, no divdesmitā līdz divdesmit piektajam augustam, bij pilnīgi ieslodzīti Granītpilī. Dzirdams bij, kā viesulis krāca Jakamaru mežā, nodarīdams postu. Bez šaubām, daudzi koki tika tur aplauzti, daudzi ar visām saknēm izgāzti, bet Penkrofs par to nemaz nebēdājās, rēķinādams, ka nu nebūs tik daudz jānopūlas ar ciršanu.
— Vētra ir kļuvusi par malkas cirtēju, — viņš teica. — Lai tikai strādā!
Protams, kā lai viņš to aizkavētu?
Cik pateicīgi Granītpils iemītnieki bij liktenim, kas viņiem sagādājis tik drošu un siltu mājokli! Arī Sairesam Smitam pēc taisnības pienācās sava daļa no šīs pateicības, bet galu galā taču daba pati bij ierīkojusi šo telpu, un viņam piekrita tikai atradēja loma. Te viņi visi bij drošībā, vētra nespēja viņiem piekļūt. Ja viņi būtu Tālā skata līdzenumā uzcēluši māju no akmeņiem vai baļķiem, tā droši vien nespētu turēties pretī graujošam viesulim. Bij dzirdams, kā viļņi šļācās pret krastu; jādomā, ka vētras sabangotā jūra, saliņai pāri traukdamās, pieplūdina veco «kamīnu», tā ka tur patveršanās nebij domājama. Turpretim še, Granītpilī, masīva klintskalna vidū, nebij ne vētras, ne ūdens jābaidās.
Tomēr arī šajās ieslodzījuma dienās kolonisti nepalika bez darba. Dēļos sazāģētu koku noliktavā netrūka, tāpēc viņi pamazām papildināja savas mēbeles, pagatavodami vēl galdus un krēslus, smagus un izturīgus, jo materiāls jau nebij taupāms. Diezin cik glītas gan šīs mēbeles nebij, tomēr Nebs ar Penkrofu bij lepni uz tām: ne"būtu mainījuši tās pret īstām, Bula darbnīcas darinātām.
Bet tad mēbeļu galdnieki kļuva par kurvju pinējiem, un arī šajā jaunajā amatā izrādījās tikpat veikli. Tajā vietā, kur ezers meta līkumu pret ziemeļiem, viņi bij uzgājuši sarkano kārklu ataudzi. Jau pirms lietus perioda Penkrofs ar Herbertu sanesa no turienes mājā prāvu krājumu klūgu; iepriekš izsautētas, tās labi noderēja pīšanai. Pirmie mēģinājumi iznāca visai neveikli, bet, pateicoties pinēju saprātīgumam, savstarpējām apspriedēm, padomiem un sacensībai, kolonijas rīku krājums drīz vien pavairojās ar dažāda lieluma kurvjiem un citiem pinumiem pēc agrākos laikos novērotiem paraugiem. Pieliekamais bij pilns ar dažādiem pārtikas līdzekļiem, un Nebs tagad sakravāja kurvjos ciedru riekstus, pūķakoka saknes un citus ēdamos augļus:
Augusta pēdējā nedēļā laiks mainījās vēlreiz. Temperatūra mazliet nokritās, un putenis aprima. Kolonisti tūliņ steidzās laukā. Krastmala bij savu divi pēdu biezu sniega kārtu pārklāta, bet pa sasalušo sērsnu ērti varēja staigāt. Sairess Smits ar biedriem uzkāpa Tālā skata līdzenumā.
Tur viss bij pārvērties. Koki, kurus viņi pameta vēl ar zaļu lapotni, it sevišķi tuvākajā apkārtnē ar eglēm un priedēm pārsvarā, bij viscaur vienmuļas segas pārklāti. No Franklina kalna virsotnes līdz pat jūrmalai viss bij balts — meži, zālāji, ezers, upe, klinšu krasti. Pateicības upe plūda zem biezas ledus kārtas, kas ar katru jūras uzplūdu un atplūdu brakšķēdama lūza gabalos. Neskaitāmi putni: pīles, slokas, dumbra cāļi un lummes laidelējās pār aizsalušo ezeru. To te bij tūkstošiem. Klints siena, pārduru gāzās ezera noteka, bij apsalusi starainām lāstekām. Ūdens pa tām plūda šalkdams, šļakatās kuldamies, itin kā no renesanses mākslinieka rokas veidotas milzīgas ūdens notekas. Nebij vēl iespējams pārliecināties, kādu postu vētra nodarījusi mežā, bij jānogaida, kamēr baltais pārklājs kaut cik noplaks.
Ģedeons Spilets, Penkrofs un Herberts izmantoja gadījumu pa ceļam aplūkot arī slazdus. Nebij viegli atrast tos zem sniega kārtas. Jāuzmanās arī, ka paši neiegāžas kādā bedrē — būtu bīstami un apkaunojoši iekrist pašiem savos slazdos! Bet no šīs kļūmas tomēr laimējās izvairīties; slazdus viņi atrada pilnīgi neaiztiktus. Neviens kustonis tur nebij iekritis, bet pēdas bij redzamas visapkārt, starp tām viņi skaidri sazīmēja kāda dzīvnieka ķepu sliedi. Herberts tūliņ paskaidroja, ka te bijis kāds kaķu sugas dzīvnieks — tas pilnīgi saskanēja ar inženiera pārliecību, ka salā mājo arī plēsīgi zvēri. Bez šaubām, šie plēsoņas parasti dzīvoja Tālo rietumu meža biezokņos, bet, bada dzīti, bij atklīduši līdz Tālā skata līdzenumam. Varbūt saoduši te arī Granītpils iemītniekus…
— Kas tie varētu būt par kaķu sugas dzīvniekiem? — Penkrofs apvaicājās.
— Tīģeri, — Herberts atbildēja.
— Es domāju, ka šie zvēri dzīvo tikai siltās zemēs.
— Jaunajā Pasaulē, — jauneklis paskaidroja, — viņus sastop no Meksikas līdz pat Buenosairesas prērijām. Un, tā kā Linkolna sala atrodas apmēram tajā pašā platuma grādā kā Laplatas province, tad nav nekāds brīnums, ka arī te dzīvo tīģeri.
— Labi, gan jau redzēsim, — Penkrofs noteica.
Temperatūrai ceļoties, sniegs sāka palēnām kust. Atkal
uznāca lietus, un, tā izkausēta, baltā sega drīz nozuda pavisam. Par spīti sliktajam laikam, kolonisti atjaunoja savus pārtikas krājumus, no stādu barības piegādādami klāt ciedru riekstus, pūķakoka saknes un cukurkļavas sulu, no dzīvniekiem — trusīšus, agutus un ķengurus. Tam nepieciešami bij daži ceļojumi uz mežu, kur varēja pārliecināties, ka pēdējā vētra aplauzusi diezgan daudz koku. Nebs un Penkrofs ar ratiņiem aizkūlās pat līdz ogļraktu- vēm un no turienes pārveda vairākas tonnas kurināmā. Garām iedami, viņi ievēroja, ka podu apdedzināmā krāsns stipri cietusi negaisā un par pēdām sešām kļuvusi īsāka.
Bez oglēm arī jauni malkas krājumi tika piegādāti Granītpilī; pie tam varēja izlietot Pateicības upes straumi, kura atkal bij svabada no ledus, un nopludināt pa to vairākus plostus. Jādomā, ka aukstais periods vēl nebūt nav garām.
Kolonisti apmeklēja arī «kamīnu» un varēja tikai nopriecāties, ka pirms negaisa izvākušies no turienes. Jūra tur bij atstājusi neizdzēšamas posta pēdas. Brīvā klajā vēju sabangota, saliņai pāri gāzdamās, tā ar drausmīgu sparu bij pārplūdinājusi alas, līdz pusei pieskalojusi tās ar smilktīm un visas klints atkares noklājusi ar biezu jūras zāļu kārtu. Kamēr Nebs, Herberts un Penkrofs medīja vai piegādāja jaunus kurināmā krājumus, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu noņēmās, tīrīdami «kamīnu», pie tam atrada krāsni un smēdi zem smilkšu pārklāja tikpat kā nesabojātas.
Izrādījās, ka jaunie kurināmā krājumi ļoti noderēja. Lielais aukstums nebūt vēl nebij mitējies. Visiem zināms, ka ziemeļu puslodē februāra mēnesī temperatūra ir viszemākā. Tas pats notiek arī dienvidu puslodē, kur augusta mēnesis sakrīt ar februāri Ziemeļamerikā.
Ap divdesmit piekto pēc jaunas sniega un lietus maiņas vējš spēji pasitās dienvidaustrumos un aukstums kļuva sevišķi spalgs. Pēc inženiera paskaidrojuma, Fārenheita termometram vajadzēja rādīt astoņus grādus zem nulles (22,22 pēc simtgrādīgā termometra), un tāds aukstums ar asa vēja pūsmu piedevām pieturējās vairākas dienas. Kolonistiem nācās atkal ieslēgties Granītpilī; tā kā logus varēja noslēgt pilnīgi hermētiski, atstājot tikai nelielu sprau- dziņu svaiga gaisa ieplūšanai, sveču patēriņš bij stipri liels. Lai tās kaut cik ietaupītu, kolonisti apgaismoja telpas vienīgi ar krāsns uguni, jo malkas viņiem netrūka. Reižu reizēm kāds no viņiem nokāpa viļņu apledotā krastmalā, bet drīz vien atkal steidzās atpakaļ Granītpilī. Tas nenācās vis viegli, jo, pie kāpņu margām ķeroties, rokas nejauki sala.
Lietderīgi bij jāizlieto arī šis ieslodzījuma laiks. Un Sairess Smits uzsāka kādu jaunu pasākumu, kas bij iespējams arī aiz logu aizvirtnēm.
Mēs zinām, ka kolonistiem nebij cita cukura kā vien tā sula, ko iztecināja pa kļavā dziļi ieurbtiem caurumiem. Šo sulu viņi sakrāja traukos un tādā pašā veidā arī izlietoja dažādo ēdienu un dzērienu pagatavošanai; jo ilgāk stāvēja šī sula, jo baltāka tā kļuva un sabiezēja par sīrupu.
Bet iespējams bij pārstrādāt to vēl labāk. Kādu dienu Sairess Smits paziņoja biedriem, ka viņš esot nodomājis padarīt tos par cukura rafinētājiem.
— Rafinētājiem! — Penkrofs iesaucās. — Nu, tas gan būs diezgan karsts amats!
— Ļoti karsts! — inženieris atbildēja.
— Tad tas patlaban nāk īstā laikā! — jūrnieks teica.
Kam gan rafinādes vārds nepamodinātu atmiņas par fabrikām ar komplicētām mašīnām un daudziem strādniekiem-. Tomēr cukura sulu iespējams kristalizēt arī vienkāršā iztvaikošanas ceļā. Kolonisti sulu iepildīja lielā māla podā un uzlika uz uguns. Līdzko sula sāka vārīties un putot, Nebs to maisīja ar koka lāpstiņu, lai paātrinātu iztvaikošanu un neļautu tai piedegt un pieņemt nelabu garšu.
Pēc dažu stundu vārīšanas uz spēcīgas uguns, kas nāca par labu tiklab vārāmajam, kā vārītājiem pašiem, šķidrums bij pārvērties biezā sīrupā. To tad pārlēja sevišķos, šim nolūkam speciāli pagatavotos īpatnējas formas traukos. Līdz rītam sīrups atdzisdams sacietēja gabaliņos un plāksnēs. Tas tad arī bij rafinētais cukurs, gan mazliet iebrūnā krāsā, bet gandrīz caurspīdīgs un ļoti garšīgs.
Aukstums pieturējās līdz pat septembra vidum. Granīt- pils cietumniekiem šāda gūstniecība sāka apnikt. Gandrīz katru dienu viņi devās laukā nelielā (ceļojumā. Mājās nemitīgi strādāja, pūlēdamies labāk iekārtoties. Darba laikā viņi allaž sarunājās. Sairess Smits saviem biedriem izskaidroja neskaitāmas parādības, bet galvenā kārtā mācīja teorētisko zinātņu pielietošanu praktiskā darbā. Nekādas bibliotēkas kolonistiem nebij; tās vietā inženierim pašam bij kāda grāmata. Šī grāmata allaž bij pie rokas, un, allaž atvērta katram vajadzīgā vietā, tā atbildēja uz visiem jautājumiem un bieži tika cilāta. Tā pagāja laiks, un šie krietnie cilvēki daudz nebažījās par nākotni.
Tomēr bij jācer, ka šī piespiedu gūstniecība drīz beigsies. Visi bij noilgojušies pēc jauka laika vai vismaz nepanesamā aukstuma mitēšanās. Bijis kaut siltāks apģērbs, viņi mēģinātu arī tālākas ekskursijas pa krastmalu vai Tadornu purvos. Meža putniem var piekļūt gluži tuvu, medības droši vien labi sekmētos! Bet Sairess Smits stingri lūkojās uz to, lai neviens tīši nebojātu savu veselību, jo te visu darbaspēks bij vajadzīgs, un biedri bez ierunas viņam paklausīja.
Bet jāpiemin, ka, gluži tāpat kā Penkrofs, visvairāk nemierā ar šādu cietumniecību bij Tops. Uzticamajam kustonim Granītpils likās daudz par šauru. Viņš klaiņoja no vienas istabas otrā un, īgni ņurdēdams, protestēja pret šādu ieslodzījumu.
Sairess Smits bieži vēroja, ka, piegājis pie melnās akas pieliekamās telpas kaktā, Tops ikreiz sāka pavisam savādi rūkt. Gāja apkārt ar koka vāku apsegtajam akas caurumam. Dažkārt pat mēģināja paspraukt ķepas zem vāka malas, it kā gribētu to pacelt. Pie tam smilkstēja kā dusmās un bailēs.
Inženieris ilgi vēroja suņa izturēšanos. Kas gan varēja būt akas bezdibenī, par ko saprātīgais kustonis tā uztraucās? Zināms bij, ka aka aizsniecās līdz jūrai. Vai tā tur salas dziļumos nesadalījās vairākās atzarēs? Varbūt tur saskārās vēl ar citiem izdobumiem zemākā klints slānī? Vai kāds nezvērs reižu reizēm nepacēlās no jūras ieelpot gaisu akas dibenā? Inženieris nevarēja te nekā izprast, bet galvā viņam jaucās vissarežģītākās varbūtības. Pieradis neierobežoti tālu iedziļināties reālās zinātnēs, viņš savām domām neļāva nodoties noslēpumainām vai pat pārdabiskām parādībām. Bet kā lai izskaidro, ka šis gudrais suns, kurš nekad nebij rējis mēnesi, klausījās un ošņāja ap šo bezdibeni, ja tur neslēpās nekas, par ko vajadzētu uztraukties? Topa izturēšanās intriģēja Sairesu Smitu vairāk, nekā viņš pats sev gribēja atzīties.
Tomēr par visu to viņš pastāstīja tikai Ģedeonam Spi- letam, nevēlēdamies bez pamata uztraukt pārējos biedrus ar bažām, kuras varbūt radās tikai aiz Topa maldīgās iedomas.
Beidzot aukstums mitējās. Uznāca atkal lieti, sniega slapjdraņķis, krusas šaltis un spējas vēja brāzmas, bet viss pārskrēja ātri. Sniegs nokusa, un ledus izgāja; jūrmala, augšas līdzenums, Pateicības upes krasti un mežs atkal kļuva pieejami. Pavasara atgriešanās gluži sajūsmināja Granītpils iemītniekus, dzīvoklī viņi palika vairs tikai īsus miega un ēdiena brīžus.-
Septembra otrā pusē viņi bieži gāja medībās, un Penkrofs tad allaž atgādināja, ka Sairess Smits esot apsolījis pagādāt šaujamos ieročus. Bet tas, labi saprazdams, ka bez nepieciešamiem instrumentiem nav iespējams pagatavot kaut cik noderīgu šauteni, katru reizi atrunājās un atlika šo darbu vēlākam laikam. Viņš aizrādīja, ka Herberts un Ģedeons Spilets tā iemanījušies lietot savus lokus, ka visi medījamie kustoņi: aguti, ķenguri, kabijas, baloži, lielās sīgas, meža pīles, slokas, vārdu sakot, visi spārnainie un spalvainie, neglābjami krita no viņu bultām un ka tāpēc iespējams vēl nogaidīt. Bet stūrgalvīgais jūrnieks nemitējās atgādināt inženierim, ka tas nav izpildījis viņa vēlēšanos. Arī Ģedeons Spilets atbalstīja Penkrofu.
— Ja salā, — viņš teica, — kā pilnīgi ticams, mājo plēsīgi zvēri, tad jādomā, kā cīnīties ar viņiem un iznīcināt viņus. Pienāks brīdis, kad tas būs mūsu pirmais uzdevums.
Tomēr Sairesam Smitam acumirklī svarīgākais likās nevis ieroču, bet apģērba jautājums. Šo ziemu kolonisti vēl valkāja vecās drēbes, bet līdz nākamai tās acīm redzami vairs neizturēs. Par katru cenu bij jārauga sagādāt gaļas ēdāju kustoņu ādas un gremotāju vilnu un, tā kā aitu salā netrūka, jārauga sagūstīt kādu pulku kolonijas neatliekamajām vajadzībām. Nepieciešams aploks mājlopiem un dārzs putniem, vārdu sakot, salā ierīkojams kaut kas fermai līdzīgs — šādi bij pirmie divi projekti, kas katrā ziņā paveicami labos laika apstākļos.
Visu šo nākotnes nodomu izpildīšanai vispirms bij nepieciešams izpētīt visus līdz šim vēl nepazīstamos Lin- kolna salas apvidus, tas ir, lielos mežus, kuri pletās Pateicības upes labajā pusē no ietekas līdz pat Čūskas pussalai, tātad gar visu rietumu krastu. Bet šiem tālajiem ceļojumiem vajadzīgs īsti labs laiks, tāpēc vēl tikai pēc kāda mēneša varēja domāt par pasākuma sekmīgu paveikšanu.
Kolonisti gaidīja ar lielu nepacietību, bet tad kāds nejaušs atgadījums vēl vairāk uzmudināja viņu tieksmi iepazīt pamatīgi visu savu valstību.
Tas notika divdesmit ceturtajā oktobrī. Šajā dienā Penkrofs bij izgājis pārlūkot slazdus, kas vienmēr tika norīkoti pienācīgā kārtībā. Vienā viņš uzgāja trīs pārtikai visai noderīgus kustoņus. Tā bij pekari māte ar diviem mazuļiem.
Ārkārtīgi līksms Penkrofs ar laupījumu pārnāca mājās un, kā jau arvien, sacēla ap to skaļu troksni.
— Palūkojiet, Sairesa kungs! — viņš sauca. — Te mums būs brangas pusdienas. Arī jūs pacienāsim, Spileta kungs!
— Es labprāt ēdīšu, — reportieris atbildēja. — Bet ar ko īsti jūs cienāsiet mani?
— Ar pienu zīdītu sivēnu!
— Tiešām, tikai ar zīdītu sivēnu, Penkrof? Bet es biju iedomājies, ka jūs piesolīsiet man irbes ar trifeļiem!
— Kā? — Penkrofs iesaucās. — Vai tad jūs turat par nieku tādu ar pienu zīdītu sivēnu?
— Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja bez kādas sajūsmas.
— Bet tā kā mums te nekas sevišķs nav sadabūjams…
— Labi, labi, žurnālista kungs, — jūrnieks atņurdēja, apvainots par tādu mazcienību pret viņa medījumu.
— Jums jau nu gan gribētos nezin ko. Septītais mēnesis, kopš mēs esam šajā salā. Vajadzētu būt laimīgam, ka reiz pagadās tāds cepetis! …
— Tā jau ir, — reportieris atbildēja. — Taču cilvēks nekad nav pieticīgs, ne apmierināts.
— Bet man šķiet, — Penkrofs teica, — ka Nebs gan pratīs novērtēt šo mantu. Redziet, šie mazie pekari vēl nav ne trīs mēnešus veci. Viņu gaļa būs mīksta kā paipalu cepetis. Iesim, Neb! Es pats gribu redzēt, kā tu viņus pagatavo.
Abi ar Nebu viņi izgāja virtuvē un nodevās savai kulinārijas mākslai.
Neviens neiejaucās viņu darbā. Viņi pagatavoja lieliskas pusdienas — mazo pekari cepeti, ķenguru zupu, žāvētu
šķiņķi, ciedru riekstus, pūķakoka dzērienu un Osvegas tēju, vārdu sakot, visu to labāko, kas bij krājumā. Bet pirmajā vietā, protams, bij sulīgais, sutinātais pekari cepetis.
Ap pulksten pieciem galds bij klāts Granītpils lielajā zālē. Ķenguru zupa kūpēja bļodā. Visi ēda to slavēdami.
Zupai sekoja pekari cepetis; Penkrofs pats to ar savu roku sagrieza, pa milzīgam gabalam novietodams katram ēdājam priekšā.
Patiešām — šī gaļa bij lieliska. Penkrofs ēda savu tiesu ar lielu aizrautību. Piepeši viņš iekliedzās un sāka lādēties.
— Kas jums notika? — Sairess Smits vaicāja.
— Man … man … Es tikko neizlauzu zobu! — jūrnieks stostījās.
— Ak tā! — Ģedeons Spilets iebilda. — Tad jūsu pekari gaļā laikam akmeņi?
— Laikam gan, — Penkrofs atbildēja, izvilkdams no mutes priekšmetu, kas viņam gandrīz bij izlauzis dzerauk- sta zobu …
Tas nebij akmens … Tā bij svina skrots.