Dienu pa dienai bij pagājuši septiņi mēneši no tā brīža, kad balona pasažieri tika izmesti Linkolna salas krastā. Pa visu šo laiku viņi nebij manījuši nevienu cilvēcisku būtni, lai gan diezgan rūpīgi dzina pēdas. Ne mazākā dūmu strūkliņa virs salas nebij norādījusi cilvēka mājokli. Ne pati tā niecīgākā roku darba zīme neliecināja, ka cilvēks te senatnē vai jaunākā laikā pāri gājis. Sala ne tikai likās pilnīgi neapdzīvota, bet varēja domāt, ka cilvēki šeit nekad nav dzīvojuši. Tagad visi šie pieņēmumi sabruka vienkārša metāla graudiņa dēļ, kas bij atrasts neaizsargāta grauzēja ķermenī.
Vai patiešām šis svina gabaliņš bij nācis no kāda šaujamā ieroča, un kas cits kā cilvēks varēja šo ieroci lietot?
Penkrofs bij nolicis skroti uz galda, un viņa biedri dziļā izbrīnā aplūkoja to. Viņu iedomā spēji sajaucās visa šī šķietami niecīgā atraduma sekas. Kādas pārdabiskas būtnes piepeša parādīšanās viņus neuztrauktu vairāk.
Sairess Smits tūliņ sāka izvirzīt hipotēzes par šo negaidīto un pārsteidzošo atgadījumu. Aplūkodams viņš grozīja skroti pirkstos, beidzot saņēma starp īkšķi un rādītāju un vaicāja Penkrofam:
— Vai jūs varat droši apgalvot, ka šim skrots ievainotajam pekari bij tikko trīs mēneši?
— Tikko, Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja. — Viņš vēl zīda savu māti, kad es viņu atradu bedrē.
— Tātad tagad skaidrs, — inženieris teica, — ka pirms trim mēnešiem vai vēl vēlāk uz Linkolna salas ir atskanējis šāviens.
— Un viena skrots, — Ģedeons Spilets piebilda, — ir trāpījusi šo mazo kustoni, lai arī ne nāvīgi.
— Par to nav ko šaubīties, — Sairess Smits teica, — un, lūk, ko mēs varam secināt no šā fakta: vai nu sala bijusi apdzīvota jau pirms mūsu ierašanās, vai arī cilvēki te piebraukuši malā pēdējos trijos mēnešos. Vai šie cilvēki te atnākuši labprātīgi vai pret savu gribu kā ieceļotāji, jeb vai kā avāriju cietuši? Uz šo jautājumu tikai vēlāk varēsim atbildēt. Bet vai viņi ir bijuši eiropieši vai malajieši, draugi mums vai ienaidnieki, vai viņi vēl arī tagad mājo salā vai atkal aizbraukuši, par to mēs nezinām nekā. Bet tā mums ir tik svarīga problēma, ka ilgāk nedrīkstam palikt neziņā.
— Nē! Patiešām nē! Tūkstoškārt nē! — jūrnieks iesaucās, pieceldamies no galda. — Linkolna salā bez mums nevar būt citu cilvēku! Pie joda! Sala nav liela, un, ja tā būtu apdzīvota, mēs katrā ziņā jau būtu pamanījuši dažus no šiem iemītniekiem.
— Pretējais patiešām būtu brīnums, — Herberts apstiprināja.
— Bet man šķiet vēl lielāks brīnums, — reportieris piezīmēja, — ja šis pekari mazulis būtu piedzimis ar skroti ķermenī.
— Ja tikai, — Nebs nopietni ieminējās, — Penkrofam pašam…
— Teiksim, Neb, — Penkrofs iesaucās, — pats nemanīdams, es piecus vai sešus mēnešus būtu nēsājis skroti savā žoklī. Bet kur tad tā varēja paslēpties? — viņš piebilda, atplezdams muti tā, ka tika redzamas abas viņa lielisko zobu rindas. — Palūko labi, Neb, un, ja tu vienu cauru tur atrodi, vari izraut man pusduci veselu.
— Neba hipotēze patiešām nav pieņemama, — Sairess Smits iejaucās, ar visām smagajām domām nespēdams apspiest smaidu. — Nav ko šaubīties, ka pēdējos trijos mēnešos vai vēlāk salā ir atskanējis šautenes šāviens. Bet man liekas, tie cilvēki, kas piestājuši šajā krastā, te bijuši visai nesen un tūliņ atkal aizbraukuši prom, jo, ja viņi še bijuši tajā laikā, kad izlūkojām salu no Franklina kalna virsotnes, mēs pamanītu viņus vai viņi mūs. Ir iespējams, ka pēdējās nedēļās dažus avāriju cietušos vētra izmetusi kaut kur krastā, Lai nu kā, bet mums šis fakts vispirms jāpatur prātā.
— Manuprāt, mums jārīkojas apdomīgi, — reportieris teica.
— Tādas ir arī manas domas, — Sairess Smits atbildēja,
— Palūko labi, Neb ..,
— jo, par nelaimi, mums iemesls baidīties, ka jaunie salas atbraucēji varbūt ir malajiešu pirāti.
— Sairesa kungs, — jūrnieks ievaicājās, — vai nederētu pagatavot laivu, pirms dodamies izlūkojumā? Ar to mēs pa upi varētu tikt augšup un apbraukt apkārt krastu izlokiem. Mums jāsagatavojas uz visu.
— Tā ir laba iedoma, — inženieris piekrita, — tikai mums nav iespējams to paveikt. Laivas būvei nepieciešams, mazākais, mēnesis laika …
— īstai laivai, jā, — jūrnieks atbildēja. — Bet mums nav vajadzīgas jūrā braucamas laivas. Visilgākais piecās dienās es apņemos pagatavot vienkāršu pirogu, ar ko doties pa Pateicības upi augšup.
— Piecās dienās pagatavot laivu! — Nebs iesaucās.
— Jā gan, Neb: indiāņu parauga laivu.
— Koka? — nēģeris pārvaicāja neticīgi.
— Koka, — Penkrofs atbildēja, — un vēl vairāk. Atkārtoju jums, Sairesa kungs, ka piecās dienās tas būs padarīts!
— Ja piecās dienās, tad lai iet! — inženieris teica.
— Bet līdz tam būsim uzmanīgi, — Herberts piebilda.
— Cik iespējams uzmanīgi, mīļie draugi, — Sairess Smits atbildēja. — Un es jūs lūgtu medīt tikai Granītpils tuvākajā apkaimē.
Pusdienas beidzās drūmāk, nekā Penkrofs bij sagaidījis.
Tātad salā bez kolonistiem bij dzīvojuši vai vēl tagad dzīvo arī citi iemītnieki. Pēc skrots atraduma par to vairs nebij ko šaubīties, tas saliniekus padarīja stipri bažīgus.
Sairess Smits un Ģedeons Spilets pirms gulētiešanas vēl ilgi pārrunāja šo notikumu. Viņiem ienāca prātā, vai šis gadījums nestāv kaut kādā sakarā ar inženiera nesaprotamo izglābšanos un citām neizskaidrojamām parādībām, kuras viņus te jau vairākkārt pārsteigušas. Apsvēris visu no vienas un otras puses, Sairess Smits beidzot teica:
— Visu kopā ņemot, vai jūs gribat dzirdēt mānās domas, mīļo Spilet?
— Jā gan, Saires.
— Redziet: man šķiet, lai cik rūpīgi pārmeklēsim salu, atrast mēs nekā neatradīsim.
Jau otrā rītā Penkrofs ķērās pie darba. Viņš netaisīja īstu laivu ar tuktīm un pārklājumu, bet vienkāršu peldošu daiktu ar plakanu dibenu. Ar to ērti varētu nokļūt tuvu avotiem, kur Pateicības upe bij seklāka. Vairākām kārtām -.iliktas koku mizas pietika šim vieglajam braucamam i ikam; tas bij arī pietiekoši viegls un šaurs, ja dabisku apstākļu dēļ nāktos to pārnest uz pleciem. Penkrofs bij nodomājis mizu sloksnes ar atplātām naglām sastiprināt kopā, lai tādā veidā laivu pilnīgi nodrošinātu pret sūcēm.
Vispirms bij jāizraugās koki, kuriem lokana un sīksta miza. Par laimi, pēdējā vētra mežā bij nolauzusi vairākas duglāzijas, kuras bij kā radītas šim nolūkam. Dažas no tām gulēja pilnīgi zemē, atlika tikai noplēst tām mizu; bet tas .iiī bij grūtākais darbs ar tiem nepilnīgajiem rīkiem, kādi .ītradās kolonistu rīcībā. Tomēr pasākumu paveica.
Kamēr jūrnieks tā noņēmās, inženiera atbalstīts, nevienu mirkli nezaudēdams, arī Ģedeons Spilets ar Herbertu nestāvēja dīkā. Viņi bij uzņēmušies kolonijas pārtikas apgādātāju pienākumus. Reportieris nevarēja vien beigt apbrīnot jaunekli, tik veikli tas bij iemanījies rīkoties ar loku un šķēpu. Herberts bij arī neatlaidīgs un tik aukstasinīgs, ka viņu varētu saukt vai par apdomāti lielīgu. Iegaumējuši Sairesa Smita brīdinājumu, abi medību biedri negāja tālāk par divām jūdzēm no Granītpils, bet jau pirmajos mežmalas krūmājos viņi ieguva pietiekošu agutu, kabiju, ķenguru un pekari laupījumu. Siltam laikam iestājoties, no slazdiem gan bij mazāk prieka, toties trusīšu dārzs deva savu parasto daļu, tā ka visa Linkolna salas kolonija no tās vien varēja pārtikt.
Medību gājienos Herberts bieži runāja ar Ģedeonu Spi- letu par atgadījumu ar skroti un par inženiera secinājumu. Reiz, tas bij divdesmit sestajā oktobrī, viņš teica:
— Bet vai jums, Spileta kungs, tomēr neliekas visai savādi, kāpēc tie cilvēki, ja viņi izmesti šajā salā, vēl nekad nav rādījušies Granītpils pusē?
— Savādi, ja viņi vēl būtu še, — reportieris atbildēja, — bet pilnīgi saprotams, ja viņu te vairs nav.
— Tātad jūs domājat, ka šie ļaudis ir jau prom no salas? — Herberts jautāja.
•— Tas vairāk kā ticams, mīļo zēn, ja viņi te būtu palikuši ilgāku laiku vai pat atrastos te, mēs katrā ziņā nejauši uzietu viņu pēdas.
— Bet, ja viņi tomēr varētu vēl atgriezties, — jauneklis turpināja, — tad viņi vairs nebūtu nekādi avāriju cietušie?
— Nē, Herbert, es tos sauktu par pagaidu avāriju cietušiem. Ļoti iespējams, ka viņus izmetis salā kāds vēja virpulis, neiznīcinādams viņu kuģi, un, vētrai norimstot, viņi atkal devušies atpakaļ jūrā.
— Jāatzīst, — Herberts teica, — ka Smita kungs, liekas, vairāk bīstas nekā vēlas svešus cilvēkus mūsu salā.
— Jā gan, — reportieris atbildēja^ — tāpēc ka tikai malajieši siro pa šīm jūrām; šie džentlmeņi ir tik lieli nelieši, ka labāk izvairīties no viņiem.
— Vai nav iespējams, — Herberts prātoja, — ka mēs kādu dienu uzejam viņu piestātnes zīmes un dabūjam skaidrību šajā jautājumā?
— Es nesaku nē, mīļo zēn. Mēs varam atrast kādu pamestu nometni, kāda izdzisuša ugunskura vietu, un to jau mēs arī meklēsim nākamajā ceļojumā.
Tajā dienā, kad šī saruna notika, abi mednieki atradās ārkārtīgi skaistu koku mežā Pateicības upes tuvumā. Starp citu, tur gandrīz divi simti pēdu augstumā pacēlās daži no tiem skuju kokiem, ko Jaunzēlandes iedzimtie sauc par «kauri».
— Man ienāk prātā, Spileta kungs, — Herberts iesaucās, — ja es uzkāptu šā koka galotnē, tad taču varētu pārredzēt diezgan lielu apgabalu?
— Iedoma ir laba, — reportieris atteica, — bet vai tu varēsi uzrāpties līdz pašai šā milzeņa galotnei?
— Pamēģināt varu, — Herberts atbildēja.
Lunkanais un izveicīgais zēns palēcās koka pirmajos zaros, pa kuriem kā pa trepju kāpšļiem iespējams diezgan viegli kāpt augšā; jau pēc dažām minūtēm viņš bij kauri galotnē, kas izcēlās pāri bezgalīgajam zaļajam apmeža krūmāju klajumam.
No šīs augstienes bij pārskatāma visa salas dienviddaļa no Naga iekāres dienvidaustrumos līdz Rāpuļa zemesraga kalna pakājei dienvidrietumos. Franklina kalns ziemeļrietumos aizslēpa vairāk nekā ceturtdaļu apvāršņa.
Herberts no koka galotnes spēja pārlūkot visu šo vēl nepazīstamo salas daļu, kur svešie iemītnieki varēja būt paslēpušies.
Jauneklis skatījās ārkārtīgi uzmanīgi. Jūrā nekas nebij redzams. Neviena bura nebij manāma ne pie apvāršņa, ne salas tuvumā. Tomēr iespējams, ka pavisam tuvu, tepat koku aizslēptajā krastmalā, kas Herbertam nebij pārredzama, patvēries kāds kuģis bez mastiem.
Arī Tālā rietumu mežā nekā nevarēja pamanīt. Mežs izveidoja biezu jumu un pletās vairāku kvadrātjūdžu plašumā bez viena klajumiņa vai stigas. Nebij pat iespējams sekot Pateicības upes virzienam un saskatīt kalnu ar upes iztekas avotiem. Var būt, ka vēl citi strauti tecēja uz rietumiem, taču saredzami tie nebij.
Bet, ja arī neviens cilvēka mājoklis nebija saskatāms, varbūt dūmi kaut kur apvārsnī norādīs viņu nometni? Gaiss bij gluži tīrs, ne mazākais tvaika mutulītis nekūpēja pret dzidrajām debesīm. •
Tomēr vienu acumirkli Herbertam likās, ka rietumu pusē it kā paceļas viegli dūmi, bet, ciešāk palūkojies, viņš pārliecinājās, ka maldījies. Viņam bij ļoti gaišas acis, un skatījās viņš ārkārtīgi rūpīgi… Nē, itin nekas te nebij ieraugāms.
Herberts atkal nokāpa zemē. Abi mednieki atgriezās Granītpilī. Noklausījies jaunekļa stāstu, Sairess Smits tikai pakratīja galvu, bet neteica nekā. Pilnīgi saprotams, ka svarīgais jautājums būs izšķirams vienīgi pēc salas pamatīgas izlūkošanas.
Divdesmit astotajā oktobrī atgadījās vēl kaut kas uz ātru roku neizskaidrojams.
Pa krastmalu klaiņodami, Herberts un Nebs divas jūdzes no Granītpils atrada lielisku midaza pasugas bruņurupuci. Bruņas tam atplaiksnījās brīnišķā zaļganā krāsā.
Herberts pirmais pamanīja to rāpjamies pa klinti uz jūras pusi.
— Neb, šurpu! — viņš iesaucās.
Nebs piesteidzās klāt.
— Skaists kustonis! — Nebs teica. — Bet kā mēs viņu pievārēsim?
— Tas ir ļoti vienkārši, Neb, — Herberts atbildēja. — Apvelsim uz muguras, tad viņš mums neaizbēgs. Ņemiet savu nūju un palīdziet man!
Briesmas manīdams, rāpulis bij ievilcies savās bruņās. Nebij vairs redzama ne viņa galva, ne kājas, viņš izskatījās kā liels akmens.
Herberts ar Nebu pabāza nūjas kustonim apakšā un kopīgiem spēkiem ar pūlēm apgāza to uz muguras. Trīs pēdas garais rupucis svēra ap četri simti mārciņu.
— Jauki! — Nebs iekliedzās. — Nu draugam Penkrofam būs prieks!
Patiešām — Penkrofam bij ko priecāties. Šādu rupuču gaļa ir ļoti garšīga. Pašlaik bij redzama tikai viņa mazā, plakanā, abās pusēs rievotā galviņa kaula iedobumā.
•— Ko nu darīsim ar šo medījumu? — Nebs vaicāja. — Uz Granītpili aiznest mēs viņu nevaram.
— Atstāsim viņu tepat, — Herberts atbildēja, — jo apgriezties viņš nevar. Atbrauksim viņam pakaļ ar rateļiem.
— Labi!
Lai būtu drošāk, Herberts vēl apkrāva rupuci ar akmeņiem, kas Nebam likās gluži lieki^Pēc tam abi mednieki atgriezās Granītpilī pa atplūdu atbrīvoto krastmalas joslu. Gribēdams sagatavot Penkrofam pārsteigumu, Herberts neteica nekā par lielisko uz muguras apvelto medījumu. Pēc divām stundām viņi ar Nebu un rateļiem atkal bij klāt vecajā vietā, bet medījuma tur vairs neatrada.
Nebs ar Herbertu saskatījās, tad sāka lūkoties apkārt. Taisni šajā vietā viņi taču bij atstājuši rupuci. Akmeņu čupa arī vēl tepat.
— Tātad šie kustoņi tomēr prot apgriezties! — Nebs iesaucās.
— Tā liekas gan, — Herberts pārsteigts atbildēja, aplūkodams izkaisītos akmeņus.
— Penkrofam nu gan būs žēl!
— Es nezinu, kā Smita kungs to varēs izskaidrot, — Herberts ieminējās.
— Labāk neteiksim viņam nekā, — Nebs sapīcis piebilda.
— Gluži otrādi, — Herberts atbildēja. — Tas mums katrā ziņā jāpastāsta.
Un, velti atvestos rateļus līdzi vilkdami, viņi atgriezās Granītpilī.
Nojumē, kur inženieris ar jūrnieku strādāja, Herberts pārstāstīja, kas atgadījies.
— Ak jūs neveikļi! — jūrnieks iesaucās. — Mazākais, piecdesmit zupas bļodām jūs esat ļāvuši aizbēgt!
— Bet, Penkrof! — Nebs taisnojās. — Mēs taču neesam vainīgi, ka rupucis aizbēdzis.
— Jūs neesat viņu pavisam apgāzuši, — neapmierināmais jūrnieks jautri atbildēja.
— Kā neesam! — Herberts atsaucās.
Un viņš pastāstīja, ka apkrāvis rupuci pat ar akmeņiem.
— Tā būs bijusi kāda neesoša parādība, — jūrnieks prātoja.
— Sairesa kungs, — Herberts teica, — es biju tajā pārliecībā, ka tik liels uz muguras apgāzts rupucis nespēj apvelties.
— Tas taisnība, mīļo zēn, — Sairess Smits atbildēja.
— Jā, bet kā tad tas varēja notikt?
— Cik tālu no ūdens malas jūs viņu atstājāt? — inženieris, darbu pametis, vaicāja, pārdomādams notikumu.
— Tālāk par piecpadsmit pēdām, — Herberts atbildēja.
— Un jūrā tad bij atplūdi?
— Jā gan, Sairesa kungs.
— Tad1 es saprotu, — inženieris atbildēja. — Ko rupucis neiespēj uz sausuma, to viņš var ūdenī. Ūdenim uzplūstot, viņš ir apgriezies un mierīgi aizpeldējis dzīlē.
— Patiešām mēs esam neveikļi! — Nebs iesaucās.
— Man jau bij tas gods jums to pateikt, — Penkrofs piebilda.
Bez šaubām, Sairess Smits bij atradis ticamu izskaidrojumu. Bet vai pats viņš par to bij pārliecināts, to nevarēja vis apgalvot.