Divdesmit devītajā oktobrī mizas laiva bij pilnīgi gatava. Penkrofs bij turējis vārdu un piecās dienās pagatavojis kaut ko līdzīgu pirogai ar lokanu koka balstu nostiprinātu čaulu. Viens sols pakaļgalā, otrs vidū, trešais priekšā — planširas airu atbalstam, divi airi, plakans koka gabals stūrei — tā bij visa šīs divdesmit pēdu garās un divi simti mārciņu smagās laivas iekārta. Ielaišana ūdenī bij pavisam vienkārša. Vieglo braucamo daiktu izvilka smilktīs jūrmalā pie Granītpils, ūdens celdamies pats viņu tur apņēma. Penkrofs tūliņ ielēca iekšā un, ar stūri rīkodamies, pārliecinājās, ka laiva pilnīgi noderīga tam nolūkam, kuram pagatavota.
— Urā! — jūrnieks uzgavilēja, nemaz nekautrēdamies uzslavēt savu paša roku darbu. — Ar šito var apbraukt…
— Pasauli? — Ģedeons Spilets ievaicājās.
— Nē, bet salu gan. Pāra akmeņu balstam, priekšgalā masts uri buras vietā gabaliņš audekla, ko Smita kungs mums reiz pagatavos, tad ar to varēs tikt tālu! Nu, Sairesa un Spileta kungs, un jūs, Herbert, un tu, Neb, — vai nevēlaties izmēģināt mūsu jauno kuģi? Velns parāvis! Jāpalūko taču, vai tas turēs mūs visus piecus!
Patiešām — nepieciešams bij izmēģināt. Penkrofs iestūma laivu kādas klinšu plaisas atvarā, un viņi nosprieda to pašu dienu izmēģināt, braucot gar krastmalu līdz pirmajai iekārei, kur beidzas dienvidpuses klintis.
— Bet tavā laivā sūcas ūdens, Penkrof! — Nebs iesaucās, grasoties kāpt laivā.
— Tas nekas, — jūrnieks atbildēja. — Kokam jāsa- briest. Pēc divām dienām mūsu pirogā nebūs vairāk ūdens kā dzērāja vēderā. Kāpiet tikai iekšā!
Visi sakāpa laivā, un Penkrofs atstūma to no malas. Laiks bij lielisks, ūdens rāms, it kā viļņi šūpotos starp šauriem ezera krastiem, un laiva slīdēja tikpat droši kā pa Pateicības upes rāmo straumi.
Nebs paņēma vienu airi, Herberts otru, Penkrofs pakaļgalā ar stūri vadīja virzienu.
Jūrnieks stūrēja laivu cauri šaurumam un garām saliņas dienvidgalam. Viegls vējiņš pūta no dienvidiem. Ne šaurumā, ne jūrā nebij nekādu viļņu. Smagi pieblīvētā laiva tikai viegliņām šūpojās uz jūras līmeņa. Viņi aizbrauca kādu pus jūdzi tālu no krasta, tā ka Franklina kalnu varēja pārskatīt visā augstumā.
Tad Penkrofs pagrieza laivu pret upes ieteku. Piroga slīdēja tālāk gar krastu, apkārt iekārei, tā ka viss purvainais Tadornu līdzenums nebij pārredzams.
Aiz krasta izliekuma šī vieta atradās apmēram trīs jūdzes tālu no Pateicības upes krasta. Kolonisti nosprieda apbraukt to tikai tik tālu, kamēr varēs saskatīt Naga Iekāres krastu.
Tagad laiva turējās divu kabeļtauvu atstatumā no krasta, izvairīdamās no daudzajām klintīm, ko jūras paisums jau sāka pārklāt ar ūdeni. Klints siena no upes uz iekāres pusi pamazām nolaidās zemāk. Tā bij dīvaini veidotu un sablīvētu granītkluču grēda, pavisam citāda kā Tālā skata augstienē, un likās gluži tuksnesīga. Šķita, ka tur izgāzts kāds milzīgs akmeņu vezums. Nevienu augu neredzēja uz šīs asās kraujas divu jūdžu garumā šaipus meža, tā izskatījās ka milža roka, izslīdējusi no zaļās piedurknes.
Divu airu dzīta, laiva slīdēja viegli. Burtnīcu vienā un zīmuli otrā rokā — Ģedeons Spilets lieliem vilcieniem zīmēja krastu. Nebs, Penkrofs un Herberts sarunājās, aplūkodami šo nekad vēl neredzēto savas valstības daļu. Laivai pret dienvidiem slīdot, abas 2okļu iekāres likās plešamies vaļā un plašāk atsedzam Savienības līci.
Sairess Smits nerunāja nekā, tikai lūkojās, un, pēc viņa neuzticīgā skatiena spriežot, varēja domāt, ka viņš vēro pavisam svešu apvidu.
Pēc trīsceturtdaļstundas brauciena laiva bij nokļuvusi gandrīz līdz iekāres galējam punktam, un Penkrofs taisījās griezt tam apkārt, kad Herberts, kājās piecēlies, norādīja uz kādu melnu plankumu, sacīdams:
— Kas tas ir tur krastā?
Visu skatieni pavērsās pret norādīto vietu.
— Patiešām, — reportieris teica, — tur ir kāds priekšmets. Liekas, kaut kāds jūras izmetums, pa pusei smilktīs iegrimis.
— Ā! — Penkrofs iesaucās. — Es redzu, kas tas ir!
— Nu, kas? — Nebs vaicāja.
— Muciņas! Muciņas! Varbūt pilnas! — jūrnieks atbildēja;
— Uz krastu, Penkrof! — Sairess Smits rīkoja.
Ar pāra spēcīgiem airu vēzieniem laiva ieslīdēja kādā mazā krasta iedobumā, un braucēji izlēca malā.
Penkrofs nebij maldījies. Tur bij divas pa pusei smilktī iegrimušas muciņas, stipri piesietas pie garas kastes, ko tās bij turējušas virs ūdens, līdz jūra visas izskalojusi krastā.
— Laikam gan salas apkaimē kāds kuģis gājis bojā, — Herberts teica.
— Tā liekas, — Ģedeons Spilets atbildēja.
— Bet kas gan tajā kastē varētu būt? — Penkrofs prātoja ar visai saprotamu nepacietību. — Kas tajā kastē varētu būt? Tā ir aizslēgta, un mums nav nekā ar ko uzlauzt vāku. Varbūt pamēģināt ar akmeni…
Un, smagu akmeni paķēris, viņš taisījās ielauzt kastei sānus. Inženieris to aizturēja.
— Penkrof, — viņš teica, — vai jūs nevarat vismaz vienu stundu paciesties?
— Bet, Sairesa kungs, iedomājieties taču, tur iekšā var būt viss, kā mums še trūkst!
— To mēs redzēsim, Penkrof, — inženieris atteica,
— bet paklausiet man, nesadragājiet šo kasti, kura mums var būt noderīga. Aizvedīsim kasti uz Granītpili, kur daudz vieglāk un nesalaužot varēsim dabūt to vaļā. Kaste ir tādiem ceļojumiem pielāgota un, ja atpeldējusi līdz šejienei, tad aizpeldēs arī vēl līdz upes ietekai.
— Jums taisnība, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja.
— Es esmu aplamis, bet ne ikreiz var savaldīties.
Inženiera norādījums bij prātīgs. Ja jau šī kaste ar divām mucām turama virs ūdens, tad mazajai laiviņai tā būtu par smagu. Visvienkāršākais to tāpat peldus aizgādāt uz Granītpili.
Bet no kurienes varēja rasties šī svešā manta? Tas bij svarīgs jautājums. Sairess Smits un viņa biedri lūkojās apkārt un izmeklēja krastu vairākus simtus soļu plašā apkārtnē. Ne vismazākās drazas vairs nebij atrodamas. Tikpat uzmanīgi viņi izlūkoja jūru. Herberts ar Nebu uzkāpa kādā augstā klintī, bet apvārsnis bij gluži tukšs. Ne apgāzts kuģis, ne laivas bura nekur nebij saskatāma.
Bet nebij ko šaubīties, ka tuvienē kāds kuģis gājis bojā. Varbūt šis gadījums stāvēja sakarā ar atrasto skroti? Varbūt svešinieki bij citā salas krastā izkāpuši malā. Varbūt vēl tagad viņi ir tur? Bet kolonistu pārdomas dabiski sliecās uz to, ka šie svešinieki nevarēja būt malajiešu pirāti, jo kaste acīm redzami bij amerikāņu vai eiropiešu darināta.
Visi viņi atkal atnāca pie kastes, kura bij ap piecas pēdas gara un trīs plata. Ozola koka, rūpīgi noslēgta, ar vara nagliņām biezu ādu apsista. Abas lielās mucas hermētiski noslēgtas, bet, pēc skaņas spriežot, nepārprotami tukšas, stiprām virvēm kastes sānos piesietas, pēc Penkrofa atziņas, ar tā saucamiem «jūrnieku mezgliem». Kaste likās pilnīgi vesela, .jo bij izskalota smilkšainā krastmalā, nevis klinšu sēklī. Labi aplūkojot, varēja secināt, ka jūrā tā nebij visai ilgi peldējusi un arī še izmesta vēl nesen. Ūdens . nebij spiedies iekšā, un lietām, kas tur atradās, vajadzēja būt nesabojātām.
Acīm redzami kaste bij pārmesta pār kāda briesmās nokļuvuša, uz salas pusi braucoša kuģa malu, un, domādami, ka tā nonāks tur, kur paši vēlāk cerēja nokļūt, jūrnieki ar mucu palīdzību bij samazinājuši kuģa svaru.
— Mēs aizpeldināsim šo mantu līdz Granītpilij un paglabāsim, — inženieris teica. — Ja sastapsim salā bojā
Kolonisti jutās visaugstākajā mērā apmierināti.
gājušā kuģa ļaudis, atdosim to īpašniekiem. Bet ja neviena neatradīsim…
— Tad paturēsim paši! — Penkrofs iesaucās. — Bet kas gan varētu būt tur iekšā?
Jūras paisums jau sāka sniegties līdz kastei. Viena no mucas turētājām virvēm bij atrisusi vaļā un noderēja par piesienamo laivas galā. Tad Penkrofs un Nebs ar airiem atraka smilkti, lai vieglāk varētu izkustināt kasti, un drīz vien laiva, atradumu līdzi vilkdama, slīdēja atpakaļ apkārt iekārei, kas tika nosaukta par Atraduma iekāri. Kaste bij smaga, un mucas to tikko noturēja virs ūdens. Jūrnieks bij vienā uztraukumā, ka tā neatraisās un nenogrimst dibenā. Bet, par laimi, bailes izrādījās veltas, pēc pusotrām stundām trīs jūdzes bij nobrauktas, un laiva piestāja krastmalā pie Granītpils.
Laivu līdz ar atradumu izvilka sēklī, un, tā kā jūra patlaban atplūda, tā drīz vien atradās pilnīgi uz sausuma. Nebs bij atnesis vajadzīgos rīkus, lai kasti atvērtu pēc iespējas mazāk sabojātu un piekļūtu tās saturam. Penkrofs nemaz nemēģināja noslēpt, cik ļoti viņš uztraukts.
Jūrnieks sāka atraisīt muciņas, tās bij pilnīgi veselas, un lieki būtu sacīt, ka varēja noderēt. Atslēgu atlauza ar kāda dzelzs stieņa palīdzību, un vāks atlēca vaļā.
Iekšpusē bij vēl viens — cinka vāks, acīm redzami, lai priekšjrnetus pasargātu no mikluma.
— A! — Nebs iesaucās. — Vai tiešām tur būs noglabāti konservi?
— Es ceru, ka ne, — reportieris atbildēja.
— Vai tikai tur nebūs… — jūrnieks murmināja pusbalsī.
— Kas? — Nebs ziņkārīgi vaicāja.
— Nekas!
Cinka vāku pārgrieza visā garumā un atlieca pār kastes malām; un tad citu pēc cita vilka laukā visādus priekšmetus un novietoja uz smilktīm. Katru jaunu priekšmetu Penkrofs apsveica ar skaļu «urā!», Herberts sita plaukstas, Nebs dejoja, kā jau nēģeris. Tur bij grāmatas, kas Herbertu padarīja negudru aiz prieka, un virtuves trauki, ko Nebs noskūpstīja.
< Galu galā kolonisti jutās visaugstākajā mērā apmierināti, jo šajā kastē bij rīki, ieroči, instrumenti, apģērba gabali un grāmatas. Ģedeons Spilets savā burtnīcā precīzi ierakstīja:
Rīki:
3 naži ar vairākiem asmeņiem, 2 malkas cirvji,
2 namdaru cirvji,
3 ēveles, 2 šļutas, 6 kalti,
2 vīles,
3 āmuri,
3 svārpsti,
10 maisi naglu un skrūvju, 3 dažāda lieluma zāģi, 2 kārbas ar adatām.
Ieroči:
2 šautenes ar kramu, 2 šautenes ar pistonām, 2 karabīnes, 5 lieli dunči, 4 abordāžas zobeni, 2 muciņas pulvera, katra ap 25 mārciņas smaga, 12 kārbas šaujamā pulvera.
Instrumenti:
1 sekstants, 1 binoklis, 1 tālskatis, 1 kompass, 1 kabatas kompass, 1 Fārenheita termometrs, 1 metāla barometrs,
1 fotogrāfa aparāts ar visiem piederumiem; objektīviem, platēm, ķimikālijām utt.
Drēbes:
2 duči savāda auduma kreklu — it kā no vilnas, bet, cik noprotams, darināti no augiem,
3 duči tāda paša auduma zeķu.
Virtuves piederumi:
1 dzelzs katls,
6 cinkoti vara kastroļi,
3 skārda bļodas, 10 galda piederumi (alumīnija),
2 tējkannas,
1 pārnesama krāsniņa,
6 galda naži.
Grāmatas:
1 bībele ar veco un jauno derību,
1 atlants,
1 dažādu Polinēzijas izlokšņu vārdnīca,
1 dabas zinātņu vārdnīca 6 sējumos,
3 rīses balta papīra,
2 piezīmju grāmatas ar baltām lapām.
— Tiešām jāatzīst, — inventāra sarakstu pabeidzis, reportieris teica, — ka šīs kastes īpašnieks ir bijis praktisks cilvēks. Te ir rīki, ieroči, instrumenti, saimniecības piede-
rumi, grāmatas — nekā netrūkst. Tā vien liekas, viņš jau iepriekš paredzējis bojāeju un sagatavojies uz to!
— Taisnība, nekā te netrūkst, — Sairess Smits domīgi piebilda.
— Un skaidri redzams, — Herberts piemetināja, — ka kuģis ar šo kasti un tās īpašnieku nav piederējis malajiešu pirātiem.
— Ja tikai tas nav bijis pirātu gūsteknis, — Penkrofs ieminējās.
— Tas nav domājams, — reportieris atbildēja. — Drīzāk jāpieņem, ka tas bijis kāds amerikāņu vai eiropiešu kuģis, kas nokļuvis briesmās šajā apvidū, un pasažieri, mēģinādami glābties, sagatavojuši visu nepieciešamo un tā iemetuši šo kasti jūrā.
. — Vai jūs arī tā domājat, Sairesa kungs? — Herberts jautāja.
— Jā gan, mīļais bērns, — inženieris atbildēja, — tas var būt. Avāriju cietušie ir ievietojuši kastē šos dažādos nepieciešamos priekšmetus cerībā atrast tos kaut kur krastā izmestus.
— Arī fotografēšanas piederumus? — jūrnieks kā šaubīdamies iesmējās.
— Tie man arī liekas nesaprotami, — Sairess Smits atbildēja. — Mums un tāpat citiem malā izmestiem daudz noderīgāks būtu lielāks apģērbu vai šaujamā materiāla krājums. .
— Bet vai šiem instrumentiem, ieročiem un grāmatām nav kāda zīme, pēc kuras varētu spriest, no kurienes tie cēlušies? — Ģedeons Spilets vaicāja.
Par to bij jāpārliecinās. Katrs priekšmets tika rūpīgi aplūkots, sevišķi grāmatas, instrumenti un ieroči. Bet nevienam nebij parastās fabrikas markas. Visi tie bij priekšzīmīgā kārtībā un likās vēl pavisam nelietoti. Šķita, ka visi priekšmeti nav savākti steidzīgi un nejauši, bet ar aprēķinu un rūpīgu izvēli ievietoti šajā kastē. It sevišķi tā bij jādomā pēc kastes iekšējā metāla aizsarga pret mitrumu, — tas nekādi nav ierīkojams uz ātru roku.
Dabas zinātņu un Polinēzijas izlokšņu vārdnīcas bij iespiestas angļu valodā, bet nevienai nebij ne autora vārda, ne izdevuma datuma. Gluži tāpat kvarta formāta bībelei angļu valodā — tipogrāfiskam meistardarbam. Bībele acīm redzami bij diezgan bieži tikusi pāršķirstīta.
Arī lieliskajam atlantam ar visu zemju kartēm un vairākiem pusložu zīmējumiem pēc Merkatora parauga franču valodā nebij ne datuma, ne izdevēja vārda.
Visiem šiem priekšmetiem nebij ne mazākās zīmes, pēc kuras varētu uzminēt, kam pieder kuģis, kurš še tuvumā nesen braucis garām. Tomēr kastes saturs bij vesela bagātība Linkolna salas kolonistiem. Līdz šim viņi no dabas bagātībām paši pagatavoja visu nepieciešamo un ar saprāta palīdzību diezgan labi bij tikuši galā. Šķita, ka liktenis gribējis atalgot viņu pūles, atsūtīdams šos dažādos rūpniecības ražojumus. Kolonisti juta dziļu pateicību.
Tomēr viens no viņiem vēl nebij pilnīgi apmierināts. Tas bij Penkrofs. Pēc viņa atziņas, kastē nebij paša svarīgākā, un, pārcilājot ik priekšmetu, viņa gaviles pamazām aprāvās, bet beigās viņš nomurmināja:
— Tās visas ir labas lietas, bet jūs redzat, ka priekš manis šajā kastē nav nekā!
Nebs atsaucās:
— Na nu, draugs Penkrof! Kā tad tev vēl trūkst?
— Pusmārciņas tabakas! — Penkrofs nopietni atbildēja. — Tad mana laime būtu pilnīga.
Pārējie pēc šīs atbildes nevarēja valdīt smieklus.
Bet pēc šā atraduma pārbaudīšanas vēl vairāk kā līdz šim nepieciešama likās salas pamatīga izlūkošana. Kolonisti nolēma rīt ar gaismu doties ceļā augšup pa Pateicības upi, lai sasniegtu salas rietumu krastu. Ja avāriju cietušie kuģinieki tur izmesti malā, tiem bez kavēšanās sniedzama palīdzība.
Visa diena pagāja, dažādos atrastos priekšmetus pārnesot Granītpilī un novietojot lielajā istabā.
Tā kā todien bij divdesmit devītais oktobris un svētdiena, Herberts pirms gulētiešanas apvaicājās inženierim, vai neizlasīt dažas lappuses evaņģēlija.
— Labi, — Sairess Smits atbildēja.
Viņš paņēma* un uzšķīra svēto grāmatu, bet Penkrofs
iebilda:
— Sairesa kungs, es esmu māņticīgs. Uzšķiriet uz labu laimi un lasiet pirmo pantu, kas pagadās priekšā. Redzēsim, vai tam būs kāds sakars ar mūsu likteni.
Sairess Smits pasmaidīja par jūrnieka iedomām un uzšķīra evaņģēliju kādā apzīmētā vietā.
Piepeši viņš ieraudzīja ar sarkanu zīmuli ievilktu krustiņu svētā Mateusa evaņģelija septītajā nodaļā, astotajā pantā.
Un viņš lasīja pantu, kurš sākās tā:
«Jo ikviens, kas lūdzas, dabū, un, kas meklē, atrod.»