Trīsdesmitā oktobra rītā viss bij sagatavots izbraukumam, pēc pēdējiem notikumiem tas nebij atliekams. Patiešām — tagad Linkolna salas kolonistiem nebij vairs jāmeklē palīdzība, bet pašiem jārauga to sniegt.
Nolemts bij doties pa Pateicības upi augšup, cik tālu vien iespējams. Tā bez sevišķām grūtībām būs nobrau-. cama lielākā ceļa daļa un ceļotāji ar savu pārtikas krājumu un ieročiem varēs nokļūt līdz pašam salas rietumu krastam.
Jādomā bij ne vien par līdzņemamiem priekšmetiem, bet arī par tiem, kas gadīsies ceļā un pārvedami Granītpilī. Ja notikusi kuģa avārija, kā to varēja pieņemt, izmesto mantu netrūks, un tās labi noderēs. Tādā gadījumā rateļi būtu parocīgāki nekā trauslā laiva. Bet smagie un neveiklie rati jāvelk pašiem, tāpēc Penkrofs nosūrojās, kāpēc kastē bez pusmārciņas tabakas neesot bijis pāra spēcīgu Ņūdžersijas zirgu, kas kolonistiem būtu ļoti noderīgi.
Nebs jau bij novietojis laivā nepieciešamos pārtikas līdzekļus, gaļas konservus un vairākus dzeramā traukus dienām trijām, jo tā Sairess Smits bij aprēķinājis ceļojuma ilgumu. Tomēr viņi perēja arī pa ceļam iegūt kādu medījumu, tāpēc Nebs neaizfriirsa paņemt līdzi mazo pārnesamo krāsniņu.
No pārējiem rīkiem kolonisti paņēma līdzi divus cirvjus, kuri varēja noderēt meža biezokņa izciršanai, tālskati un kabatas kompasu.
No ieročiem viņi izvēlējās divas kramenīcas, tās bij noderīgākas šajā salā, tāpēc ka krams allaž viegli atjaunojams, turpretī šaujamo pulveri, bieži lietojot, drīz vien iztērētu. Tomēr arī vienu karabīni ar vairākām patronām viņi paņēma līdzi. Pulvera muciņās bij aptuveni piecdesmit mārciņu, kāda daļa, protams, bij jāpaņem līdzi, tomēr inženieris cerēja pagatavot kādu sprāgstošu vielu, kas to varētu atvietot. Bez šaujamiem ieročiem ceļotāji vēl apbruņojās ar dunčiem ādas makstis un ar šādiem ieročiem nu varēja doties plašajā mežā ja.
Lieki pieminēt, ka Penkrofs, Herberts un Nebs, tā apbruņojušies, sajutās ārkārtīgi pašapzinīgi, bet Sairess Smits piekodināja viņiem nešaudīt bez vajadzības.
Pulksten sešos rītā laivu iestūma jūrā. Visi sakāpa iekšā — saprotams, arī Tops — un brauca uz Pateicības upes ieteku.
Paisums bij sācies tikai pirms pusstundas. Tātad atlika vēl dažas stundas, kuras bij jāizmanto, jo vēlāk atplūdos brauciens augšup pa upi būtu grūts. Paisums jau patlaban bij spēcīgs, jo pēc trim dienām iestāsies pilns mēness, tādēļ pietika pavērst laivu upes gultnē, un tā ātri slīda augšup starp krastiem; nemaz nebij vajadzīgs ķerties pie airiem un paātrināt tās skrēju.
Jau pēc dažām minūtēm viņi sasniedza Pateicības upi un tieši to vietu, kur pirms septiņiem mēnešiem Penkrofs bij pagatavojis savu pirmo malkas plostu.
Aiz šī diezgan spējā līkuma upe slaidā lokā liecās pret dienvidrietumiem un plūda pa milzīgu mūžam zaļu skuju koku paēnu.
Krāšņs skats bij uz upes krastiem. Sairess Smits un viņa biedri nebeidza jūsmot par skaistajām ainavām, ko daba tik viegli radīja ar ūdeni un kokiem. Jo tālāk viņi brauca, jo dažādīgākas kļuva koku pasugas gar upmalu. Labajā krastā kuploja krāšņās gobas, kuras tā meklē kuģu būvētāji, jo tās ūdenī tik drīz nesatrūd. Un tālāk vēl citas šī paša koka pasugas, starp citām arī tā, no kuras sēklām izspiež visai noderīgu eļļu. Herberts pamanīja arī kokus, no kuru lunkanajiem zariem, izmērcētiem ūdenī, var pagatavot lieliskas virves, un bez tam vēl divus vai trīs ebenkokus, kuru stumbri bij pievilcīgi izlocītām cīpslām raiboti.
Laiku pa laikam laiva apstājās tādās vietās, kur viegli bij izkāpt malā. Ģedeons Spilets, Herberts un Penkrofs šautenēm rokās, ar Topu priekšgalā tūliņ devās krastā. Bez medījuma te varēja gadīties arī kāds noderīgs un lietojams augs. Un patiešām — jaunais dabas zinātnieks nevarēja vēlēties nekā labāka, atradis kādu meža spinātu un vairākas krustziežu dzimtas kāpostu pasugas, kuras pārstādot bij kultivējamas. Tur bij kreses, rutki, rāceņi un, beidzot, sīki, zaraini, viegli pūkoti, metru gari stiebraugi ar iebrūnām sēklām.
— Vai tu zini, kas tas ir par augu? — Herberts, vaicā ja Penkrofam.
— Tabaka! — iesaucās Penkrofs, kurš laikam gan savu ilgoto augu nebij redzējis citur kā savas pīpes čibukā.
— Nē, Penkrof, — Herberts atbildēja, — tā nav tabaka, tās ir sinepes.
— Ak sinepes, — jūrnieks atteica, — bet, ja pagadās kāds tabakai līdzīgs augs, to tu, manu zēn, gan nepalaid garām.
— Gan mēs arī to kādu dienu atradīsim, — Ģedeons Spilets piebilda.
— Patiešām! — Penkrofs atsaucās. — Un tajā dienā es vairs nevarēšu pasacīt, kā mums te vēl trūktu!
Visi šie dažādie augi tika rūpīgi izrakti un aiznesti laivā, kur Sairess Smits sēdēja, pārdomas nogrimis.
Tā reportieris, Herberts un Penkrofs vairākas reizes kāpa malā gan upes labajā, gan kreisajā krastā. Kreisais bij slīpāks, bet labais atkal mežīgāks. Savu kabatas kompasu aplūkodams, inženieris pārliecinājās, ka no pirmā līkuma upe manāmi tiekusies pret dienvidrietumiem taisnā līnijā tepat trīs jūdžu garumā. Bet domājams, ka tālāk šis virziens mainīsies un upe pavērsīsies pret ziemeļrietumiem uz Franklina kalna pakāji, no kuras tā saņēma savus ūdeņus. x
Kādā ekskursijā Ģedeonam Spiletam laimējās noķert divus dzīvus fazānvistas pasugas putnus. Tiem bij gari, smaili knābji, gari kakli, īsi spārni, bet astes tikpat kā nemaz. Herberts tos pilnīgi pareizi nosauca par'«tinamiem», un mednieki nosprieda, ka tie būs viņu vistu dārza pirmie iemītnieki.
Bet šautenes līdz šim vēl nebij laistas darbā, un pirmais šāviens, kas atskanēja Tālā skata mežā, bij mērķēts kādam skaistam, zivju dzenim līdzīgam putnam.
— To es pazīstu! — Penkrofs iesaucās, un varētu gandrīz sacīt, ka šāviens notika pret viņa gribu.
— Ko jūs pazīstat? — reportieris apvaicājās.
— To putnu, kurš mums izmuka pirmajā ceļojumā pa salu un kura vārdā mēs nosaucām šo meža daļu.
Jakamars! — Herberts iesaucās.
Patiešām tas bij jakamars, skaists putns ar diezgan rupjām, metāliski spīdošām spalvām. Pāra skrošu trāpīts, viņš nokrita zemē, un Tops viņu aiznesa uz laivu, tāpat arī kādu duci baloža lieluma kāpelētāju putnu — zaļgani plan- kumotas «turako-lori» ar aveņkrāsas spārnu galiem un baltu svītru virs cekula. Šis trāpīgais šāviens bij izdevies jauneklim, un viņš jutās īsti lepns. Lori cepetis bij labāks nekā jakamara, kura gaļa mazliet pasīksta, tomēr grūti nācās pārliecināt Penkrofu, ka viņš nav nošāvis pašu ēdamo putnu karali.
Pulksten desmitos no rīta laiva aizsniedza otru Pateicības upes līkumu apmēram piecas jūdzes tālu no ietekas. Braucēji te pieturēja paēst brokastis, un šī atpūta lielo, skaisto koku paēnā ieilga veselu pusstundu.
Upe te vēl vienmēr bij pēdu sešdesmit septiņdesmit plata un piecas vai sešas pēdas dziļa. Inženieris bij novērojis, ka tai ir arī daudzas pietekas, bet tie bij tikai niecīgi, laiviniekiem nelietojami strautiņi. Turpretī Jakamaru mežs, tāpat kā viss Tālā skata mežs, aizsniecās neapre- dzamā plašumā. Ne zem biezā lapotņa, ne zem Pateicības upes piekrastes kokiem — nekur nebij nekādu cilvēka pēdu. Ceļotāji nevarēja atrast nevienas aizdomīgas zīmes, acīm redzami mežinieka cirvis nekad nebij pieskāries šiem kokiem, pētnieka nazis nebij skāris šīs liānas, kas stiepās no zara uz zaru pāri bieziem krūmājiem un garai zālei. Ja salā arī bij izkāpuši daži avāriju cietušie, tad tie vēl mitinājās turpat krastmalā, šajā zaļajā apjumā tie nebij meklējami.
Tāpēc inženieris it kā traucās pēc iespējas drīzāk aizsniegt Linkolna salas rietumu malu, līdz kurai, pēc viņa aprēķina, bij, mazākais, piecas jūdzes. Brauciens atsākās no jauna. Un, lai gan upe nevirzījās pret jūrmalu, bet gan pret Franklina kalnu, braucēji nolēma turpināt ceļojumu laivā, jo dziļums vēl vienmēr bij pietiekošs. Tā viņi ietaupīja laiku un spēkus, jo citādi viņiem nāktos ar cirvjiem izcirst eju cauri meža biezoknim.
Bet drīz vien uzplūdi aprimās vai nu tāpēc, ka jūrā sākās bēgums, kas ap šo laiku arī bij gaidāms, vai arī tāpēc, ka šajā augstumā ietekas iespaids nebij sajūtams. Gribot negribot bij jāķeras pie airiem. Nebs un Herberts nosēdās uz sola, Penkrofs pie stūres, un brauciens augšup turpinājās.
Likās, ka mežs Tālā skata pusē pamazām kļūtu tā kā retāks. Koki auga izklaidus un bieži vien gluži pa vienam. Bet, savrup stāvēdami, tie labāk uzsūca brīvo un tīro gaisu, kas virmoja ap tiem, un tāpēc bij izauguši tik krāšņi.
Kādas krāšņas augu pasugas sastopamas šo platuma grādu apvidos! Bez šaubām, botāniķim pietiktu ar šiem augiem, lai noteiktu paralēli, uz kādas atrodas Linkolna sala.
— Eikalipti! — Herberts piepeši iesaucās.
Patiešām, tur bij šie lieliskie koki — ekvatora pierobežu joslas pēdējie milži, radinieki Austrālijas un Jaunzēlandes eikaliptiem uz tā paša platuma grāda kā Linkolna sala. Daži no tiem pacēlās divi simti pēdas augstu. Stumbram apkārtmērā varēja būt divdesmit pēdas, bet smaržojošu sveķu cīpslām pārtīklotā miza bij piecas collas bieza. Nekas nav tik brīnišķīgs, bet arī tik reti sastopams kā šis miršu pasugas koks ar vertikāli augošām lapām, pa kuru starpām saules stari nosniecas līdz pat zemei!
Ap šiem eikaliptiem auga svaiga zāle, un no zaļā paklāja bariem cēlās augšup sīki putni, mirdzēdami saulē kā spārnoti tumšsarkani rubīni.
— Tie nu gan ir koki! — Nebs iekliedzās. — Bet vai tie arī kam der?
— Pē! — Penkrofs nicinoši noteica. — Ir tāpat milzeņu augi kā milzu cilvēki, kas noder tikai vadāšanai un izrādīšanai pa tirgiem.
— Man šķiet, jūs maldāties, Penkrof, — Ģedeons Spilets piezīmēja. — Eikaliptu kokus arvien vairāk sāk izlietot galdniecības vajadzībām.
— Un es vēl varu piebilst, — jauneklis teica, — ka šo eikaliptu pasugas sniedz daudz derīgu vielu. No goajē, piemēram, iegūst garšīgus augļus. No krustnagliņu koka ievāc vircotās nagliņas, no granātu eikalipta — granātus, no «eugenia cauliflora» — augļus garšīgu vīnu pagatavošanai; miršu eikalipts «ugni» satur lielisku alkoholisku liķieri, no miršu koka «caryophyllus» iegūst iecienīto kanēli; piparu eikalipts «eugenia pimenta» sniedz Jamaikas piparus, no parastās miršu pasugas dabū vienkāršas virces, bet no «eucalyptus robusta» iegūst lielisku mannu; «eucalyptus Guinei» sulu raudzējot, dabū kaut ko līdzīgu alum. Beidzot, visi koki, ko pazīstam ar vārdu «dzīvības koki» vai «dzelzs koki», arī pieder pie miršu koku dzimtas ar četrdesmit sešām, sugām un tūkstoš trīssimt pasugām.
Kolonisti ļāva jauneklim ar lielu aizrautību nolasīt šo mazo botānisko lekciju. Sairess Smits to noklausījās smaidīdama bet Penkrofs sajutās neizsakāmi lepns.
— Labi, labi, Herbert, — viņš teica. — Bet es esmu gatavs apzvērēt, ka visas tās noderīgās sugas, kuras jūs te nupat minējāt, nav tik lielas kā šie te.
— Tev taisnība, Penkrof.
— Tātad iznāk tas pats, ko es jau teicu, — jūrnieks turpināja. — Šie milzeņi neder nekam.
— Tur jūs maldāties, Penkrof, — inženieris iejaucās. — Tieši šie milzeņi eikalipti, zem kuriem mēs patlaban sēžam, arī noder kaut kam.
— Kam tad?
— Tie sagādā veselību zemei, kurā aug. — Vai jūs zināt, kā tos sauc Austrālijā un Jaunzēlandē?
— Nē, Sairesa kungs.
— Tos sauc par drudža kokiem.
— Tāpēc, ka no tiem ceļas drudzis?
— Nē, tāpēc, ka tie aizkavē drudzi.
— Labi, to es piezīmēšu, — repotieris sacīja.
— Piezīmējiet to, mīļo Spilet. Ir pierādīts, ka eikalipts paralizē purvu miasmus. Izmēģināts izlietot šo dabisko līdzekli Eiropas dienvidos un dažos Ziemeļamerikas purvainos, neveselīgos apvidos un novērots, ka iedzīvotāju .veselības stāvoklis tur pamazām uzlabojas. Mirškokiem apstādītos apvidos izzūd intermitējošais drudzis. Tas tagad ir neapšaubāms fakts un laimīgs apstāklis arī mums, Linkolna salas apdzīvotājiem.
— Ak, kas tā par salu! Kāda svētīta sala! — Penkrofs iesaucās. — Es jums saku, tajā netrūkst nekā… ak, ja tikai vēl…
— Gan tas arī vēl nāķs, Penkrof, gan mēs ko atradīsim, —r- inženieris viņu mierināja. — Bet nu turpināsim savu ceļojumu, stumsim laivu tik tālu, cik upe to varēs nest.
Brauciens turpinājās vēl, mazākais, divas jūdzes, līdz kādai eikaliptiem apaugušai visaugstākajai vietai šajā salas daļā. Apaugušais apgabals izpletās nepārredzami tālu abās pusēs Pateicības upei, kura te līču loču līkumoja starp zaļiem krastiem. Upes gultne bieži vien bij garu zāļu pieaugusi, gadījās arī asas klintis, tāpēc brauciens bij diezgan grūts. Ar airiem tur vairs nevarēja rīkoties, un Penkrofs stūma laivu ar kārti. Manāms bij, ka upe kļuva arvien seklāka un ka tuvu brīdis, kad laivai aiz ūdens trūkuma būs jāapstājas. Saule arī jau grima aiz apvāršņa, koki klāja pār zemi savas milzīgās ēnas. Redzēdams, ka šodien salas rietumu krastu tik un tā nav iespējams aizsniegt, Sairess Smits nolēma pārnakšņot turpat, kur tālākbraukšana pa seklo upi nebūs vairs iespējama. Viņš domāja, ka līdz jūrmalai vēl jūdzes piecas vai sešas, attālums bij par lielu, lai mēģinātu noiet to naktī pa nepazīstamo mežu.
Nometni domāja sagatavot bez kavēšanās un turpat mežā, kurš te bij īsti biezs un likās arī vairāk apdzīvots. Ja tikai jūrnieka acis nekļūdījās, viņš domājās saskatījis pērtiķu pūļus biezoknī. Un tiešām, divi trīs no šiem kustoņiem pieņāca laivai tuvu klāt un bez mazākajām bailēm aplūkoja kolonistus; pirmo reizi cilvēkus redzēdami, viņi droši vien neapjauda, ka no tiem jābaidās. Viegli nāktos dažus no šiem četrkājiem nošaut, bet Sairess Smits aizliedza viņus bez kādas vajadzības nogalināt, par ko Penkrofs gan stipri uztraucās. Tomēr tas arī bij prātīgākais, jo šie stiprie un apbrīnojami veiklie pērtiķi varēja kļūt bīstami, tādēļ labāk nesatracināt tos ar pilnīgi nevajadzīgu uzbrukumu.
Taisnība gan, ka jūrnieks lūkojās uz pērtiķiem no tīri gastronomiskā viedokļa un ka šie augēdāji kustoņi bij iekārojams medījums. Bet, tā kā pārtikas jau tā bij pārpilnām, nebij gluži lietderīgi bez vajadzības tērēt munīciju.
Ap pulksten četriem braukšana pa Pateicības upi kļuva pavisam grūta, jo ūdens bij pieaudzis ar zāli un klintīm piebārstīts. Krasti slējās arvien augstāk, upes gultne jau grauzās cauri Franklina kalna pakājes pirmajiem pauguriem. Iztekas avoti vairs nevarēja būt tālu, jo upē saplūda ūdens no visām kalna dienvidu nogāzēm.
— Nepaies ne piecpadsmit minūtes, un mēs būsim spiesti apstāties, Sairesa kungs, — jūrnieks teica.
— Labi, Penkrof. Mēs apstāsimies un sarīkosim nometni, kur pavadīt nakti.
— Cik tālu mēs tagad varētu būt no Granītpils? — Herberts vaicāja.
— Apmēram septiņas jūdzes, — inženieris atbildēja, — protams, ierēķinot ari upes likumu pret ziemeļrietumiem.
— Vai brauksim vēl tālāk? — reportieris vaicāja.
— Katrā ziņā tik tālu, cik vien būs iespējams, — Sairess Smits atbildēja. — Rītu ar gaismiņu atstāsim laivu tepat un, es ceru, pāra stundās būsim jau jūrmalā, tā ka gandrīz visa diena mums atliks krasta pētījumiem.
— Uz priekšu! — Penkrofs iesaucās.
Bet tad arī laiva atdūrās pret tikko divdesmit pēdas platās upes akmeņaino dibenu. Bieza zaļa sega augšā bij pārklājusies pār tās gultni un ietina to vieglā mijkrēslī. Skaidri bij sadzirdams ūdenskrituma troksnis, kas norādīja, ka dažas simts pēdas priekšā atrodas dabisks aizsprosts.
Patiešām — aiz nākamā upes līkuma viņi pa koku spraugu ieraudzīja ūdenskritumu. Laiva pavisam nosēdās upes dibenā un pāra minūtes vēlāk tika piesieta pie kāda koka zara labajā krastā.
Bij apmēram pieci pēcpusdienā. Saules pēdējie stari spraucās caur biezā lapotņa spraugu, apspīdēja nelielā krituma kūpošos ūdens putekļus, un tie atmirgoja visās spektra krāsās. Tālāk Pateicības upes gultne pazuda zaru biezoknī, aiz kura bij tās iztekas avots. Lejāk ar daudzām pietekām tā izvērtās par īstu upi, še tā bij vēl tikai niecīgs sekls strautiņš.
Ceļinieki apmetās šajā skaistajā vietā. Uguni sakūra zem platlapainu nātreskoku ķeburainiem zariem, kuros Sairess Smits un viņa biedri vajadzības gadījumā varēja patverties.
Vakariņas drīz bij paēstas, jo visi bij krietni izsalkuši. Nu tikai jāliekas uzv guļu. Bet, tumsai uznākot, bij dzirdama aizdomīga rūkoņa, tāpēc nolēma arī pa nakti kurināt uguni, lai tā ar savu plīvojošo liesmu sargātu gulētājus. Nebs un Penkrofs tāpēc pārmaiņus palika nomodā un netaupīja malku. Varbūt tāda uzmanība arī bij vietā, jo viņi šķita pamanījuši kādu dzīvnieku ēnas ložņājam ap nometni te lapotnī, te zem tā. Tomēr nakts pagāja bez sevišķa atgadījuma, un otrā rītā, trīsdesmit pirmajā oktobrī, pulksten piecos visi bij kājās un gatavi doties tālāk.