Ap pulksten sešiem, brokastis ieturējuši, kolonisti atsāka gājienu ar nodomu pa visīsāko ceļu nokļūt rietumpuses jūrmalā. Pēc cik ilga laika viņi nokļūs pie mērķa? Sairess Smits bij runājis par divām stundām, bet acīmredzot tas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi gadīsies ceļā. Šis Tālā skata apvidus bij tā noaudzis mežiem, ka likās bieza dažādu koku pasugu lapotņa pilnīgi pārklāts. Šķita, ka te nāksies iztīrīt ceļu pa zāli, krūmājiem un liānām, cirvi turēt vienā rokā un, iedomājot naktī dzirdētos rēcienus, šauteni katrā ziņā otrā.
Nometnes vieta bij aprēķināma pēc Franklina kalna. Tā kā tas pacēlās ziemeļos, mazākais, triju jūdžu atstatumā, nācās tikai doties taisnā virzienā pret dienvidrietumiem, lai sasniegtu rietumu jūrmalu.
Pirms aiziešanas.vēl rūpīgi pārbaudīja laivas piesējumu. Penkrofs ar Nebu paņēma līdzi pārtiku, kurai vajadzēja pietikt, mazākais, divām dienām. Par medībām te nebij ko domāt, inženieris ieteica saviem biedriem sargāties no katra priekšlaicīga trokšņa, lai no jūrmalas jau iepriekš nedzirdētu viņu tuvošanos.
Pirmie cirvja cirtieni bij mērķēti mastikas krūmājiem mazliet augšpus ūdenskrituma; ar kompasu rokā Sairess Smits norādīja ceļa virzienu.
Še pa lielākajai daļai auga tie paši koki kā ezera un Tālā skata apvidos. Te bij deodari, duglāzijas, kazuarīni, akmenskoki, eikalipti, pūķakoki, hibiski, ciedri un citi, vispār sīkāki, jo biezoknī nebij spējuši attīstīties. Ceļu cirzdami, kolonisti tikai palēnām tika uz priekšu, bet inženieris jau nodomāja šo taku vēlāk savienot ar Sarkano strautu.
Kolonisti virzījās lejup pa nolaidenu slīpumu, kas izveidoja salas kalnu sistēmu, un pa gluži sausu vietu, tomēr pēc sulotajiem augiem šajā apvidū varēja domāt, ka te apakšzemē apslēpts ūdenscīpslu tīkls vai tuvumā ir kāds strauts. Tomēr Sairess Smits no citreizējā ceļojuma uz krāteri neatcerējās bez Sarkanā strauta un Pateicības upes ievērojis vēl kādus citus ūdeņus.
Ceļojuma pirmajās stundās viņi sastapa lielus pūļus pērtiķu, kuri rādījās visai pārsteigti, pirmo reizi ieraudzīdami cilvēkus. Ģedeons Spilets jokodamies piebilda, ka šie spēcīgie un veiklie četrroči laikam gan viņu un viņa biedrus notur par savas cilts panīkušiem brāļiem. Un patiešām — neveiklie gājēji, uz katra soļa krūmāju aizturēti, liānu sapīņāti, koka stumbru aizšķēršļoti, nevarēja vis lielīties salīdzinājumā ar šiem lunkanajiem dzīvniekiem, kuri veikli lēkāja no zara uz zaru un kurus itin nekas nevarēja aizkavēt viņu gaitā. Pērtiķu te bij ļoti daudz, bet, par laimi, tie neizrādīja nekāda ienaida.
Pagadījās arī dažas meža cūkas, aguti, ķenguri un citi grauzēji, un divas vai trīs «kuļas», uz kurām Penkrofs labprāt būtu aizsūtījis pāra lādiņu skrošu.
— Bet, — viņš noteica, — taupīšanas laiks vēl nav beidzies, palēkājiet vien bez bēdu. Atpakaļ nākot, parunāsim ar jums pāra vārdu!
Ap pusdesmitiem rītā ceļu, kas tiecās taisni pret dienvidrietumiem, pēkšņi aizšķēršļoja kāda nepazīstama upe, trīsdesmit vai četrdesmit pēdas plata, kas, dobji krākdama, šļācās lejup pa stāvo, klinšaino gultni. Šī upe bij dziļa un dzidra, bet laivas braucienam pilnīgi nelietojama.
— Te mēs netiekam pāri! — Nebs iesaucās.
— Ak, — Herberts atbildēja, — tas ir tikai strauts, mēs varam to pārpeldēt.
— Kādēļ? — Sairess Smits atbildēja. — Acīm Tedzami šis strauts tek uz jūru. Paliksim tepat kreisajā pusē, turēsimies pie tā krasta, un būtu tīrais brīnums, ja tas nenovestu mūs jūrmalā. Uz priekšu!
— Acumirkli! — reportieris iesaucās. — Bet šīs upes nosaukums, draugi? Neatstāsim taču robu mūsu ģeogrāfijā.
— Pareizi! — Penkrofs atsaucās.
— Dod tu viņai nosaukumu, mans dēls, — inženieris teica, jauneklim pievērsdamies.
— Vai nebūs labāk nogaidīt, līdz mēs to būsim izpētījuši līdz pat ietekai? — Herberts vaicāja.
— Lai notiek! — Sairess Smits noteica. — Nekavēsimies, dosimies tālāk.
— Vēl acumirkli! — Penkrofs iebilda.
— Kas tad vēl? — reportieris apvaicājās.
— Medības gan ir aizliegtas, — jūrnieks teica, — bet, es domāju, zvejot taču būs atļauts.
— Tagad nav laika zvejot, — inženieris atbildēja.
— Ak! — Penkrofs atsaucās. — Tikai piecas minūtes. Es izlūdzos tikai piecas minūtes mūsu pusdienu labā!
Krastā nogūlies, PenkrOfs abas rokas iebāza ūdenī un drīz vien izvilka vairākus dučus skaistu vēžu, kuri tur ču- mēja pa akmens starpām.
— Tas tik ir jauki! — iesaucās Nebs, jūrniekam palīgā steigdamies.
— Es jums teicu, — Penkrofs noņurdēja nopūzdamies, — ka, atskaitot tabaku, šajā salā atrodams viss cits.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad sazvejots bij jau īsti bagātīgs loms, jo vēžu strautā bij daudz. Maiss bij pilns ar šiem rāpuļiem, kuru čaumala bij kobalta zilā krāsā un bruņota ar zobveidīgu piesi. Ceļojums turpinājās.
Pa jaunatrastā strauta malu gājiens bij vieglāks un sekmējās ātrāk. Cilvēka pēdas arī šajā krastā nebij pamanāmas. Vietvietām gan varēja saskatīt lielu dzīvnieku sliedes. Šie dzīvnieki acīm redzami nāca pie strauta padzerties, bet vairāk arī nekā. Droši vien šajā Tālo rietumu apvidū pekari nebij dabūjusi skroti, kas Penkrofam tikko neizlauza dzerauksta zobu.
Novērodams strauta straujo plūsmi, Sairess Smits pārliecinājās, ka viņš ar saviem biedriem ir daudz tālāk no rietumu jūrmalas, nekā bij iedomājies. Patiešām, ap šo laiku jūrā sākās paisums, un, ja tā bijusi tikai dažas jūdzes atstatu, arī upē ūdenim vajadzēja celties. Tomēr no tā te nekas nebij manāms, un ūdens mierīgi ritēja pa savu dabisko gultni. Stipri izbrīnījies, inženieris bieži aplūkoja savu kompasu, it kā pārliecinādamies, vai kāds spējš strauta līkums neaizved viņus Tālo rietumu meža vidū.
Pamazām strauts kļuva platāks un ūdens tajā rāmāks. Labais krasts bij tāpat apaudzis kokiem ka kreisais, necik tālu uz to pusi redzēt nevarēja; tomēr mežs šķita gluži tukšs, jo Tops nerēja, lai gan šis gudrais kustonis visādā ziņā pavēstītu katru svešu būtni upes apkaimē.
Ap pusvienpadsmitiem Herberts, kurš bij mazliet aizsteidzies citiem priekšā, Sairesam Smitam par lielu pārsteigumu iesaucās:
— Jūra!
Un pēc pāra acumirkļiem kolonisti, mežmalā izgājuši, redzēja jūras rietumu krastu izplešamies savā priekšā.
Bet kāda starpība bij starp šo un austrumu krastu, kurā liktenis viņus vispirms bij izmetis! Te neredzēja klints sienas, ne ūdenī izkaisītus akmeņus, pat smilkšainas krastmalas te nebij! Visa mala ar mežu apaugusi, pēdējie viļņu apskalojamie koki noliecās tālu pār ūdeni. Tā nebij parastā smilkšu sēre vai klinšaina krastmala, bet visskaistāko pasaules koku josla. Krasts pamazām pacēlās augstu pār jūras līmeni, un koki auglīgā zemes kārtā virs granīta pamata likās tikpat cieši un stipri ieauguši kā tie tur, salas iekšienē.
Kolonisti bij izgājuši pie kāda maza līcīša, kurā pat divas zvejnieku laivas neietilptu un kur bij arī jaunā strauta ieteka. Brīnišķā kārtā strauts neieplūda jūrā pa lēzenu gultni, kā parasts, bet šļācās lejup pa četrdesmit pēdas augstu kritumu — ar to arī izskaidrojams, kāpēc paisuma laikā tā augšienē nemanīja nekādu uzplūdu. Patiešām — Klusā okeāna ūdeņi pat vislielākā uzplūdu laikā nevarēja aizsniegt upes līmeni. Upe bij itin kā augšā ierīkots ūdensvads, jāpaiet, bez šaubām, miljoniem gadu, kamēr tā izgrauzīs granītā līdzenu un pieejamu ieteku. Tāpēc kolonisti vienprātīgi nosprieda nosaukt to par Ūdenskrituma upi.
Tālāk mežīgā krastmala aizsniecās apmēram divas jūdzes pret ziemeļiem. Vēl tālāk koki kļuva retāki, aiz tiem gandrīz taisnā līnijā dīvaini veidota augstiene stiepās no ziemeļiem pret dienvidiem. Turpretī no Ūdenskrituma upes līdz pat Rāpuļa zemesragam visa krastmala bij ar mežu apaugusi, tur bij redzami tikai krāšņi koki, citi taisni, citi noliekušies, ūdens apskalotām saknēm. Šī salas daļa līdz pat Čūskas pussalai galvenā kārtā arī bij izpētāma, jo še, nevis otrajā, tuksnesīgajā daļā, varēja piemesties cilvēki, ja jūra tos te būtu izskalojusi.
Laiks bij jauks un skaidrs, un no kraujas, kur Nebs un Penkrofs gatavoja brokastis, varēja redzēt tālu. Apvārsnis bij pilnīgi' dzidrs, bet neviena bura nebij saskatāma tālienē. Cik tālu sniedzās skatiens, visā krastmalā nebij nevienas laivas, pat nevienas jūras izmestas kuģa drazas. Bet inženieris neuzticējās acīm, pirms nebij pamatīgi izpētījis visu krastmalu līdz pat Čūskas pussalai.
Brokastis paēda steigšus, pusdivpadsmitos Sairess Smits deva zīmi doties atkal ceļā. Kolonisti nekāpa pāri kraujām un nebrida pāri smilkšu klajumiem, bet devās gar pašu ūdens malu zem koku lapotņa nojumes.
Atstatums no Ūdenskrituma upes līdz Čūskas pussalai bij apmēram divpadsmit jūdžu. Pa līdzeno krastmalu kolonisti nesteigdamies šo gabalu varēja noiet četrās stundās. Bet viņiem pagāja divreiz vairāk laika, kamēr apmeta līkumu ap kokiem, nolīda krūmājus un izcirta ceļā aizaugušas liānas.
Nemanīja ne mazākās zīmes, ka te nesen kādi cilvēki būtu izmesti malā. Ģedeons Spilets gan aizrādīja, ka jūra varējusi visu aizskalot prom dzīlē. Neatrodot bojā gājušo pēdas, vēl nevarēja apgalvot, ka šajā Linkolna salas krastā nav izskalots kāds kuģis.
Reportiera iebildums bij pamatots, turklāt skrots atradums nepārprotami liecināja, ka pirms trijiem vai vairāk mēnešiem salā atskanējis šautenes šāviens.
Pulkstenis bij jau pieci, Čūskas pussalas tālākais gals vēl ap divi jūdžu atstatu no tās vietas, kur kolonisti patlaban atradās. Skaidri redzams, ka pirms saules rieta Sairess Smits ar saviem biedriem nespēs aizsniegt Rāpuļa zemesragu un atgriezties atpakaļ uz nometni pie Pateicības upes iztekas. Katrā ziņā nāksies pārnakšņot turpat iekārē. Par laimi, pārtikas viņiem bij pietiekoši līdzi, jo neviens četrkāju medījums šajā krastmalā nerādījās. Turpretim putni ņudzēja vien — jakamari, kuruku, tragopani, teteri, lori, papagaiļi, fazāni, baloži un simtiem citu pasugu. Katrā kokā kāda ligzda, ap katru ligzdu spurdza tās spārnotie iemītnieki.
Galīgi noguruši, kolonisti ap pulksten septiņiem aizsniedza Rāpuļa zemesragu, kurš līdzinājās jūras dīvaini izgrauztam tīstoklim. Še arī izbeidzās pussalas mežs, un krasts, cik tālu apredzams pret dienvidiem, bij parasts — ar klintīm, zemūdens akmeņiem un sēkļiem. Iespējams, ka taisni še kāds kuģis aizgājis bojā, bet metās nakts, meklējumi bij jāatliek uz rītu.
Penkrofs ar Herbertu tūliņ steidzās atrast naktsguļai noderīgu vietu. Starp beidzamajiem Tālo rietumu meža kokiem Herberts ieraudzīja biezu bambusa krūmu.
— Labi! — viņš iesaucās. — Tas ir vērtīgs atradums.
— Vērtīgs? — Penkrofs iejautājās.
— Bez šaubām, — Herberts atbildēja. — Es tev negribu stāstīt, ka lokanās sloksnēs sagriezta bambusa miza noder grozu pīšanai; ka no samiekšķētas un mīkstā masā sastampātas mizas pagatavo ķīniešu papīru; ka bambusa stiebri, skatoties pēc resnuma, lietojami kā spieķi, pīpju kāti vai ūdensvadu caurules; ka no resnajiem bambusa stumbriem taisa vieglas, izturīgas, pret visiem insektiem drošas būves. Pat to es negribu minēt, ka, sagriežot gabalos un atstājot posma mezglu veselu, dabū ērtu un stipru smeļamo trauku, ko parasti lieto Ķīnā. Nē, tas vēl nav viss! Bet…
— Bet? …
— Ja tu vēl nezini, es tev pateikšu, ka Indijā bambusu lieto ēšanai sparģeļu vietā.
— Trīsdesmit pēdas gari sparģeļi! — jūrnieks iesaucās. — Bet vai tie ir arī garšīgi? -
— Lieliski! — Herberts atbildēja. — Tikai ēdami nav vis trīsdesmit pēdas garie bambusi, bet gan to jaunās atvases.
— Tas ir jauki, manu zēn! — Penkrofs jūsmoja.
— Es vēl teikšu, ka jaunu atvašu serde, etiķī konservēta, noder kā ļoti garšīgi salāti.
— Arvien labāk, Herbert!
— Un, pēdīgi, bambusa posmos atrodams cukurots šķidrums, no kura pagatavo ļoti garšīgu dzērienu.
— Un tas nu ir viss? — jūrnieks jautāja.
— Viss!
— Vai bambusu dažkart nevar arī smēķēt?
— Diemžēl smēķēt to nevar, nabaga Penkrof!
Herberts un jūrnieks neko daudz nemeklēja nometnei
noderīgu vietu. Jūras viļņu un dienvidrietumu vēju izgrauztās klintīs bij daudz iedobumu, kur paglābties no nejauša negaisa. Bet tajā acumirklī, kad viņi grasījās apraudzīt vienu no šīm alām, viņus apturēja drausmīga rūkoņa,
— Atpakaļ! — Penkrofs iesaucās. — Mūsu šautenēs ir tikai skrotis, bet zvēriem, kas tā rēc, tās nav bīstamākas par sāls graudiņu!.
Jūrnieks tikko paguva sagrābt Herbertu aiz rokas un pavilkt kādas klints aizsegā, kad alas ieejā parādījās kāds varens kustonis.
Tas bij jaguārs, augumā līdzīgs saviem Āzijas radiniekiem, ap piecas pēdas garš, mērījot no galvas līdz astes sākumam. Viņa dzeltenbrūnā āda bij pārklāta ar simetriski novietotiem plankumiem un spilgti atdalījas no baltā vēdera. Herberts tūliņ pazina tīģera bīstamo sāncensi, daudz bīstamāku par kuguāru, kurš tikai vilkam sāncensis.
Spalvu sabozis, zvērošām acīm jaguārs tuvojas, it kā pirmo reizi cilvēku ieraudzījis.
Šajā acumirklī Ģedeons Spilets bij jau klintij apkārt; Herberts, domādams, ka tas jaguāru nav pamanījis, metas klāt to brīdināt. Bet reportieris ar rokas mājienu jaunekli apturēja un turpināja soļot. Viņam, nebij pirmā reize sastapties ar tīģeri, desmit soļu no zvēra viņš palika nekustoši stāvam, šauteni pie pleca piespiedis: neviens muskulis viņa sejā nenotrīsēja.
Jaguārs pietupās un metās medniekam virsū; bet tajā pašā acumirklī lode viņu trāpīja taisni pierē, un viņš pakrita beigts.
Herberts ar Penkrofu steidzās pie zvēra. Nebs un Sairess Smits arī piesteidzās klāt. Brīdi viņi klusi aplūkoja jaguāru, kurš gulēja, zemē izstiepies, un kura lieliski spal- votā āda noderēs par varenu krāšņumu Granītpils lielajā istabā.
— Ak, Spileta kungs! Kā es jūs apbrīnoju un apskaužu! — Herberts izsaucās labi saprotamā sajūsmā.
— Labi, labi, mīļo zēn, — reportieris atbildēja. — Tu to arī tāpat varētu.
— Es! Ar tādu aukstasinību!
— Iedomājies, Herbert, ka jaguārs ir zaķis, un tu nogalināsi viņu vismierīgākā kārtā.
•— Jā gan! — Penkrofs iebilda. — Tas ir tikpat vienkārši.
— Un tagad, — Ģedeons Spilets teica, — tā kā jaguārs ir atstājis savu mītni, kāpēc mēs to pa nakti nevaram ieņemt?
— Bet ja vēl citi ierodas šeit? — Penkrofs ierunājās.
— Pietiek tikai sakurt uguni pie alas ieejas, — reportieris atbildēja, — tad viņi neuzdrošināsies kāpt slieksnim pāri.
— Tātad — jaguāra mājoklī iekšā! — komandēja jūrnieks, beigto kustoni līdzi vilkdams.
Kolonisti sagāja pamestajā alā. Un, kamēr Nebs nodīrāja kustoni, viņa biedri salasīja un sakrāva pie ieejas lielu sārtu sausas malkas, kādas mežā bij pārpilnām.
Bet Sairess Smits, ieraudzījis bambusa krūmājus, aizgāja nogriezt dažus stumbrus un pievienoja tos malkai.
Pēc tam viņi novietojās alā, kura bij kauliem piekaisīta. Šautenes pielādēja nejaušam gadījumam. Paēda vakariņas un pirms gulētiešanas aizdedzināja malkas sārtu pie ieejas alā.
Piepeši atskanēja petardes sprādziens. Tur liesmu apņemtie bambusi pārsprāga kā mākslīgi pagatavotas raķetes. Šāds troksnis katrā ziņā atbaidītu pašus drosmīgākos plēsīgos zvērus. -
Šādi sprādzieni nebūt nebij inženiera izgudrojums. Pēc Marko Polo ziņām, Centrālāzijas tatāri jau pirms gadu simteņiem ar sekmēm izlietojuši šo līdzekli plēsīgu zvēru atgaiņāšanai no savām nometnēm.