— Vai mēs vēl ceļamies gaisā?
— Nē! Gluži otrādi! Mēs slīgstam lejup!
— Vēl ļaunāk, Sairesa kungs! Mēs krītam!
— Dieva dēļ! Metiet laukā balastu!
— Tā, pēdējais maiss iztukšots!
— Vai balons sāk celties augšup?
— Nē!
— Es dzirdu itin kā viļņu šļakstoņu!
— Zem laiviņas ir jūra!
— Mēs esam tikko vairs pieci simti pēdu virs līmeņa!
Tad atskanēja kāda spēcīga un valdonīga balss:
— Laukā visu smago!… Visu! Un tad — ar dieva palīgu!
Tādi saucieni bij dzirdami gaisā virs Klusā okeāna bezgalīgā, tuksnesīgā ūdens plašuma ap četriem novakarē 1865. gada divdesmit trešajā martā.
Droši vien visi vēl atminēsies briesmīgo ziemeļaustrumu viesuli, kāds tajā gadā sacēlās dienas un nakts vienga- ruma laikā, kad barometrs bij nokrities līdz septiņi simti desmit milimetriem. Viesulis bez pārtraukuma plosījās no astoņpadsmitā līdz divdesmit sestajam martam. JTas nodarīja briesmīgus postījumus Amerikā, Eiropā un Āzijā, tūkstoš astoņi simti jūdžu platā joslā iešķērsu pāri ekvatoram no trīsdesmit piektās ziemeļu paralēles līdz pat četrdesmitajai dienvidu paralēlei. Sagrautas pilsētas, ar visām saknēm izrauti koki, milzīgu viļņu nopostītas krastmalas, pēc «Veritas biroja» aprēķina, simtiem apgāztu kuģu, plaši, virpuļaukas pilnīgi izpostīti apgabali, vairāki tūkstoši sauszemē nogalinātu vai jūrā noslīcinātu cilvēku — tādi bij to
drausmīgo pēdu liecinieki, ko briesmīgais viesulis pameta aiz sevis. Ar postošu brāzmu tas pārsniedza vētras, kas gada divdesmit piektajā oktobrī nopostīja Havannu un 1825. gada divdesmit sestajā jūlijā Gvadelupu.
Bet, kamēr uz cietzemes un jūras norisinājās tik daudz katastrofu, ari saviļņotajā gaisā notika tikpat satricinoša drāma.
Kāds balons kā viegla bumba virpuļaukas galotnē šāvās pa gaisu ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, nemitīgi griezdamies, it kā to būtu sagrābis gaisa Malstrēms.
Balona lejasgalā šūpojās laiviņa ar pieciem pasažieriem, tikko saskatāmiem biezo tvaiku un sīko ūdens lāšu miglas jūklī, kurš sniecās līdz pat okeāna līmenim.
No kurienes gan bij cēlies šis aerostats, — īsta rotaļlietiņa šausmīgā viesuļa varā? No kādas pasaules malas tas traucās? Acīm redzami pa vētras laiku tas nebij devies ceļā. Viesulis ilga jau piecas dienas, pirmie tā simptomi bij samanāmi astoņpadsmitajā martā. Jādomā, ka balons nāca no ļoti tālas vietas, jo divdesmit četrās stundās bij noskrējis, mazākais, divi tūkstoši jūdžu.
Katrā ziņā pasažieriem pašiem nebij nekādas iespējas aprēķināt kopš ceļojuma sākuma nobraukto gabalu, jo te nekur visapkārt nevarēja saskatīt neviena pieturas punkta. Bij pat jāatzīst tas dīvainais fakts, ka, viesuļa virpuļu griezti, viņi paši to nemaz nesajuta. Viņi bez apstājas brauca uz priekšu, nemitīgi griezdamies riņķī, bet nesamanīja ne šo griešanos, ne slīdēšanu horizontālā virzienā vienmēr tālāk. Viņu skatieni nespēja izspiesties cauri zem laivas sablīvētajai biezajai miglai. Migla viņus apņēma no visām pusēm. Mākoņu blīvumā viņi pat nevarēja noteikt, vai patlaban V diena vai nakts. Neviena gaismas stara, neviena trokšņa no apdzīvotas zemes; viņi atradās tik augstu gaisā un bezgalīgā tumsā, ka pat jūras šalkoņa viņus nesniedza. Tikai straujā slldoņa lejup lika apjaust tuvojošās viļņu briesmas.
Bet tad no munīcijas, ieročiem un pārtikas krājumiem atvieglotais balons atkal pacēlās virsējos gaisa slāņos, četri tūkstoši pieci simti pēdu augstumā. Samanījuši jūras līmeni zem laivas un apjēguši, ka augšā briesmas mazākas nekā lejā, pasažieri nebij vilcinājušies izmest laukā pat visnepieciešamākos priekšmetus un pūlējās noturēt balonā gāzi, kas viņus nesa virs jūras bezdibeņa.
Nakts pagāja nemitīgā uztraukumā, kas katrā ziņā būtu pieveicis nespēcīgākas būtnes. Tad atkal atausa diena, un šķita, it kā viesulis mazinātos. Divdesmit ceturtā marta rītā vētra sāka mazliet atslābt. Rīta ausmā mākoņu blīva saplaisāja un pacēlās augstāk gaisā. Dažu stundu laikā virpuļauka aprima pavisam. Viesuļa vējš izvērtās spēcīgā vienlaida pūsmā, gaisa slāņu trakojošās birgas pa pusei samazinājās. Lai gan «pūta vēl krietna brīze», kā mēdz sacīt jūrnieki, tomēr laika apstākji ievērojami uzlabojās.
Ap pulksten vienpadsmitiem gaiss bij kļuvis manāmi skaidrāks. Atmosfēra pamazām zaudēja tvaikaino mik- lumu, kas bij redzams, kas pat bij saožams, kad garām aiztraucās lielie meteori. Likās, ka viesulis vairs nebrāžas tālāk pret rietumiem, ka tas pats sevi iznīcina. Varbūt tas izklīda elektriskās plīvās, kā tas dažkārt notiek ar Indijas okeāna taifūniem.
Bet ap to pašu laiku bij samanāms, ka balons no jauna lēnām, taču nemitīgi grimst lejup gaisa apakšējos slāņos. Varēja pat sajust, ka apvalks izstiepjas garāks un no bumbveidīga pārvēršas ovālā.
Ap pusdienas laiku aerostats vairs tikai tūkstoš pēdu augstumā lidinājās pār jūras līmeni. Balons bij piecdesmit tūkstoši kubikpēdu liela tilpuma un, pateicoties tam vai ari horizontālā virziena gaitai, šķita spējīgs vēl labi ilgi noturēties gaisā.
Sajā acumirklī braucēji izmeta pašus beidzamos priekšmetus, kas atradās laiviņā, — vēl paglabātos pārtikas krājumus, pat personīgām vajadzībām lietojamos, kabatās glabājamos daiktus. Viens no viņiem, parāpies lokā, kur savienojās apvalka virves, mēģināja ciešāk piesaistīt aero- stata apakšējo nokāri.
Bij skaidri redzams, ka balonam sāk pietrūkt gāzes un ka pasažieriem vairs nav iespējams noturēt to augstākos gaisa slāņos.
Tātad viņiem tomēr jāaiziet bojā!
Patiešām — tas nebij kontinents, pat ne sala, kas izsliecās tur lejā zem viņiem. Tur nebij neviena laukuma, kur nolaisties, nevienas citas vietas, kur viņu enkuram aizķerties.
Tikai bezgalīgajā jūras plašumā vēl vienmēr bangoja ļoti lieli viļņi. Visapkārt — okeāna klajš, nepārredzams ari tiem, kas lidoja augsti tam pari un varēja parskatīt okeānu četrdesmit jūdžu tālumā. Nežēlīgi sakultais, viesuļa satrakotais ūdens klajums, kurā slaistījās baltās putās sakultu galotņu mežģiem pārklāti krēpjaini- viļņi! rtekur nav saskatāma cietzeme, nekur neviena kuģa!
Tomēr katrā ziņā bij jāgādā, lai aerostats neslīgtu lejup un nenogrimtu viļņos. Acīm redzami laiviņā sēdētāji patlaban arī ķērās pie šā neatliekamā mēģinājuma. Bet, par spīti visām viņu pūlēm, balons slīga arvien zemāk, tai pašā laikā milzīgā ātrumā slīdēdams arī pa vējam uz priekšu, proti, no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietumiem.
Šie nelaimīgie atradās drausmīgā stāvoklī. Viņi vairs nebij pavēlnieki savā aerostatā. Viņu pūles palika bez panākuma. Balona apvalks atslāba arvien vairāk un vairāk. Gāzes izplūdujnu nekādi nespēja aizkavēt. Lejupslīdoņa pieņēmās arvien ātrāk, vienos pēc pusdienas laiviņa bij vairs tikai seši simti pēdu virs jūras līmeņa.
Gāze nebij atturama jau tāpēc vien, ka tā aizplūda pa kādu plīsumu balona apvalkā.
Izmetuši no laiviņas itin visu, braucēji guva iespēju dažas stundas ilgāk noturēties gaisā. Bet tā viņi tikai paildzināja laiku līdz nenovēršamai katastrofai. Ja pirms nakts nebūs redzama kāda cietzeme, pasažieriem, laiviņai un balonam uz visiem laikiem jāpazūd viļņos.
Patlaban tika darīts beidzamais, kas vēl bij iespējams. Acīmredzami aerostata pasažieri bij drosmīgi cilvēki un prata nāvei acis lūkoties. Nevienu nopūtu nedzirdēja izlaužamies viņien\pār lūpām. Viņi bij noņēmušies cīnīties līdz pēdējam acumirklim un darīt visu, lai aizkavētu lejup- krišanu. Laiviņa bij tikai sava veida grozs, pīts no kārkla klūgām, tātad nederīgs braucienam pa ūdeni; ja nogāztos, nekādi nebūtu iespējhms noturēt to virspusē.
Ap diviem aerostats bij vairs tikko ap četri simti pēdu virs ūdens līmeņa.
Šajā acumirklī atskanēja kāda vīrišķīga balss — tāda cilvēka balss, kura sirds nepazina baiļu. Tai atsaucās pārējās, tikpat drosmīgas.
— Vai itin viss ir izmests laukā?
— Nē! Vēl paliek desmittūkstoš franku zelta!
Un tūliņ smags maiss nolidoja jūrā.
— Vai balons ceļas?
— Mazliet, bet nupat atkal slīgst atpakaļ.
— Vai vēl kas palicis ko izmest?
— Itin nekā!
— Tātad … tikai laiviņa!
— Pieķersimies pie virvēm! Un laiviņu jūrā!
Tas patiešām bij vēl vienīgais līdzeklis atvieglot aerostatu. Virves, kuras laiviņu turēja pie loka, tika pārgrieztas, un zemu noslīgušais aerostats atkal pacēlās divtūkstoš pēdu augstumā.
Pieci pasažieri bij parāpušies pītenī virs loka un, virvju režģos turēdamies, lūkojās bezdibenī.
Visiem zināms, cik aerostats ir jutīgs pret statisku svaru. Pietiek ar vieglāko priekšmetu, lai mainītu tā gaitu vertikālā virzienā. Balons gaisā turas ar tīri matemātisku līdzsvaru. Tāpēc būs saprotams, ka, zaudējis diezgan ievērojamu svaru, tas piepeši un strauji paceļas gaisā. Tā tas notika arī šoreiz.
Bet, kādu laiciņu lidojis augstākos gaisa slāņos, balons atkal sāka grimt lejup. Gāze joprojām izplūda pa plīsumu, kuru aizlāpīt nebij iespējams.
Braucēji bij darījuši visu, ko varēja. Tagad nekāds cilvēka spēks viņus vairs nespēja glābt. Atlika tikai vēl cerēt uz dieva palīdzību.
Ap četriem balons bij vairs pieci simti pēdu virs jūras līmeņa.
Atskanēja skaļa riešana. Pasažieriem līdzi bij suns; parāpies uz augšu, viņš turējās līdzās savam kungam, ieķēries režģī.
— Tops ir kaut ko ieraudzījis! — kāds no pasažieriem iesaucās.
Kāda cita spēcīga balss to pārkliedza:
— Zeme! Zeme! .
Vēja nemitīgi dzīts, balons no rīta ausmas līdz šim bij nolidojis simtiem jūdžu pret dienvidrietumiem, un tajā pusē nu patlaban tiešam bij redzama kalnaina cietzeme paceļamies virs jūras līmeņa.
Bet šī zeme vēl atradās jūdzes trīsdesmit attālu pa vējam. Lai to sasniegtu, bij vajadzīga krietna stunda, turklāt tikai tādā gadījumā, ja nenolido garām. Vesela stunda! Vai līdz tam laikam no balona nebūs izplūdusi visa gāze?
Tāds bij drausmīgais jautājums! Braucēji skaidri saredzēja cieto vietu, kas jāsasniedz par katru cenu. Viņi nezināja, kas tur bij — sala vai kontinents, tikai pa pusei noģida, uz kādas pasaules daļas pusi viesulis viņus aizdzinis. Bet zeme bij jāaizsniedz, vienalga, vai tā apdzīvota vai ne, viesmīlīga vai naidīga!
Pēc pulksten četriem bij redzams, ka balons ilgāk vairs nejaudā turēties gaisā. Tas jau skāra jūras līmeni. Milzīgo viļņu galotnes vairākkārt apšļakstīja virvju apakšgalus, padarot balonu vēl smagāku, — tas tikai pa pusei vairs lurejas virs ūdens kā putns ar aizšautiem spārniem.
Pēc pusstundas zeme atradās vairs tikai jūdzi attālu, bet balons bij paguris, sakļāvies, savilcies lielās krokās — gāze turējās vienīgi augšējā daļā. Virvēs saķērušos pasažieru smagums tam vēl vienmēr bij par lielu; pa pusei jūrā nogrimušus, ūdens vāli nikni kapāja šos cilvēkus. Balona apvalks bij pārvērties par tukšu maisu, un vējš to, arvien dziļāk iegremdēdams, dzina kā kuģi uz priekšu. Varbūt tam izdosies aizsniegt krastu!
Balons bij vairs tikai divu kabeļtauvu attālumā, kad it kā no vienas krūts reizē izlauzās šausmu kliedziens. Balons, kas šķita jau pavisam noguris, spēcīga viļņa trieciena pasviests, taisīja negaidītu lēcienu. Itin kā piepeši vēl atsvabinājies no pēdējā svara, tas pacēlās tūkstoš pieci simti pēdu augsti un, vēja virpuļa nests, netraucās vis pret krastu, bet tam līdztekus. Dažas minūtes vēlāk tomēr pavērsās iešķērsu pret to un pēdīgi nokrita smilktīs viņpus viļņu apskalojamās joslas.
Braucēji, cits citam palīdzēdami, raisījās laukā no virvju režģa. No smaguma atbrīvojies, vēja trenkts, balons kā ievainots putns, kas uz acumirkli vēl atgūst dzīvību, pacēlās gaisā un pazuda izplatījumā.
Laiviņā bij pieci pasažieri un suns, krastā balons izmeta vairs tikai četrus.
Pazudušo pasažieri acīm redzami bij aizskalojis vilnis, kas trāpīja režģi, un tā balons bij ticis vieglāks un iespējis vēl pēdējo reizi pacelties gaisā, lai pēc dažiem acumirkļiem nolaistos uz cietzemes.
Tikko šie četri avāriju cietušie — tā viņus droši var saukt — bij nostājušies uz cieta pamata un iedomājušies trūkstošo biedru, viņi izsaucās:
— Varbūt viņš vēl mēģinās glābties peldus! Glābsim viņu! Glābsim viņu!