Sairess Smits ar saviem biedriem visu nakti mierīgi nogulēja alā, ko jaguārs viņiem bij laipni atbrīvojis.
Ar saules lēktu visi bij jau krastā, iekāres tālākajā galā. Viņu skatieni atkal pievērsās par trim ceturtdaļām pārredzamajam apvārsnim. Un vēlreiz inženieris pārliecinājās, ka neviena bura, neviena kuģa palieka nav saskatāma jūrā, nekas aizdomīgs nekur nav pamanāms.
Tāpat arī krastā, mazākais, trīs jūdzes uz dienvidiem gar pussalas taisno malu, kur tālāk kāds zemes izdobums aizšķērsoja apsvārsni un pat Čūskas pussalas tālāko galu; Naga iekāre aiz augstajām klintīm nebi j-pārredzama.
Atlika tikai pārlūkot salas dienvidu krastu. Bet vai tūliņ sākt šo pārmeklē jumu un ziedot tam visu otrā novembra dienu?
Tas nesaskanēja ar viņu pirmītējo nodomu. Patiešām, pametuši laivu pie Pateicības upes iztekas, viņi bij norunājuši pārmeklēt salas rietumu krastu, tad griezties atpakaļ un tāpat laivā nobraukt uz Granītpili. Sairess Smits bij cerējis, ka rietumu krastā iespējams patverties vai nu kādam aizdragātam kuģim, vai braukšanas spējīgai laivai; bet, tā kā te nebij nevienas noderīgas piestātnes, to nācās meklēt salas dienvidos, ja nevarēja atrast rietumos.
Ģedeons Spilets pirmais ieteica turpināt meklēšanu, lai tiktu reiz pilnīgā skaidrībā par šķietamo kuģa avāriju. Viņš apvaicājās, cik tālu Naga iekāre varētu būt no pussalas viņējā gala.
— Es domāju, apmēram trīsdesmit jūdzes, — inženieris atbildēja, — ja ņemam vērā krasta izlokus.
— Trīsdesmit jūdzes! — Ģedeons Spilets atsaucās. — Tas ir veselas dienas gājiens. Tomēr man šķiet, ka mums vajadzēs pa dienvidu krastu atgriezties Granītpilī.
— Bet, — Herberts ieminējās, — no Naga iekāres līdz Granītpilij arī būs, mazākais, desmit jūdzes.
— Pieņemsim, ka pavisam četrpadsmit jūdzes, — reportieris atbildēja, — bet nekavēsimies doties ceļā. Mazākais, izpētīsim šo krastmalu, un tad mums vairs nevajadzēs otrreiz ceļot šurp.
— Pilnīgi pareizi, — Penkrofs teica. — Bet kur paliks mūsu laiva?
— Mūsu laiva jau veselu dienu stāv viena pie Pateicības upes iztekas, •— Ģedeons Spilets atbildēja. — Tā arī divas dienas var tāpat pastāvēt. Līdz šim mēs vēl neesam manījuši, ka salā arī zagļi slēptos.
— Tomēr es, — jūrnieks iebilda, — atceros gadījumu ar bruņurupuci, un jūsu vārdi mani ne visai pārliecina.
— Rupucis, rupucis! — reportieris atsaucās. — Vai tad jūs esat aizmirsis, ka jūra viņu ieskaloja atpakaļ?
— Nu, to tik droši vis nevar apgalvot,— inženieris noņurdēja.
— Bet… — Nebs mēģināja iebilst.
Acīm redzami Nebam bij kaut kas ko teikt, bet viņš palika ar pavērtu muti, nekā nepasacījis.
— Ko tu, Neb, gribi sacīt? — inženieris vaicāja.
— Ja iesim atpakaļ pa krastmalu līdz Naga iekārei, — Nebs atbildēja, — kad būsim iekāri apgājuši, mūs aiz- šķēršļos…
— Pateicības upe! — Herberts papildināja. — Un, tā kā mums tur nebūs ne tilta, ne laivas, — kā mēs tiksim tai pāri?
— Nekas, Sairesa kungs, — Penkrofs iebilda. — Ar vienkāršu koku stumbru plostu mēs viegli nokļūsim otrā pusē.
— Tas vēl nekā nenozīmē, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Mums jāpadomā par pastāvīga tilta būvi pār upi, ja gribam nodibināt ērtu satiksmi ar Tālo rietumu apvidiem.
— Tilts! — Penkrofs iesaucās. — Vai tā nav mūsu inženiera specialitāte? Ja mums vajadzīgs tilts, tad viņš to arī uzcels! Bet, ja jūs šovakar gribat tikt pāri, kāju neiemēr- cējuši ūdenī, tad tā ir mana darīšana. Pārtikas mums pietiek vēl veselai dienai, es ceru, ka medījumu šodien negadīsies mazāk kā vakar. Tāpēc dosimies ceļā!
Jūrnieka atbalstīts, Ģedeona Spileta priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts, tāpēc ka visi gribēja tikt skaidrībā ar savām šaubām, un, atgriežoties gar Naga iekāri, sala būtu
pilnīgi izpētīta. Bet tad vairs nebij ko vilcināties, jo četrdesmit jūdžu garais gājiens nav tik viegli veicams, ja pirms tumsas vēl gribēja aizsniegt Granītpili.
Ap pulksten sešiem rītā mazais ceļotāju pulciņš atkal devās ceļā. Tā kā iespējams bij sastapties ar četrkājainiem vai divkājainiem dzīvniekiem, šautenes pielādēja ar lodēm un Topu, kas gāja pirmais, norīkoja rūpīgi pārmeklēt visu piekrastes mežu.
Sākot no iekāres tālākā gala, krasts izliecā's piecas jūdzes slaidā līkumā. Tās kolonisti nogāja ātri, nemanījuši ne mazākās zīmes, ka te agrāk vai vēlāk būtu piestājies kāds kuģis, nesaskatījuši neviena kuģa vraka, ne nometnes paliekas, ne izdzisuša ugunskura pelnu, ne pēdu smilktīs.
Kolonisti nogāja līdz pat iekāres galam, no kurienes krasts sliecās pret ziemeļaustrumiem apkārt Vašingtona līcim un kur salas dienvidu krasts bij pārredzams visā garumā. Divdesmit piecas jūdzes attālu saskatāmā krastmala beidzās ar Naga iekāri, kas tik tikko bij viešama rīta miglā un gaisa spoguļojumā likās it kā karājamies starp zemi un ūdeni. Starp to vietu, kur kolonisti patlaban atradās, un plašu jūras līča malu smilkšainā krastmala bij ļoti plata un līdzena un viņā galā noslēdzās ar meža joslas ieloku; tālāk krasta bij ūdens dīvaini izgrauzts, ar asām jūras iekāres kraujam, kuras beidzās Naga iekāres galā ar melnīgsnējām gleznaina nekārtībā izsvaidītām klintīm.
Tāda izskatījās šī salas daļa, ko kolonisti redzēja pirmo reizi un ko aptvēra ar pirmo acu uzmetienu, kad bij apstājušies.
— Kuģis, kas mēģinātu piestāt še malā, — Penkrofs ieminējās, «— neglābjami aizietu bojā. Smilkšu sēkļi iestiepjas tālu jūrā, un kur tad vēl zemūdens klintis! Tas ir bīstams krasts!
— Tomēr kaut kādas paliekas no kuģa vēl paglabātos, — reportieris piezīmēja.
— Zemūdens klintīs ieķertos daži koka gabali, virs smilkšu sēkļiem nepaliktu nekā, — Penkrofs atbildēja.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka šīs smilktis ir vēl bīstamākas nekā klintis, tās aprij visu, kas tur nokļuvis, un pietiek pāra dienu, lai vairāku tonnu liels kuģis tajās nozustu uz visiem laikiem.
— Tātad tu, Penkrof, domā, — inženieris iebilda, — ja kāds kuģis šajos sēkļos aizgājis bojā, nebūtu nekāds brīnums, ka te patlaban neatrastos ne zīmes no tā?
Tā ir, Sairesa kungs, zīmes iznīcinātu vētra un laika ritums. Tomēr arī tādā gadījumā savādi, ka jūra nav izmetusi krastā kādu masta gabalu vai citu palieku.
— Turpināsim meklēšanu, — Sairess Smits noteica.
Vienos pēc pusdienas kolonisti bij aizsnieguši Vašingtona līča dziļāko ieloku, bet pavisam nogājuši divdesmit jūdžu.
Tur viņi apmetās paēst brokastis.
Te sākās ārkārtīgi līkumots krasts ar dīvaini izrobotu klinšu joslu šaipus smilkšu sēkļiem; rāmā jūra tagad sedza šīs klintis, bet bēguma laikā tās drīz vien pacelsies no ūdens. Viegli šūpodamies, viļņi šķēlās pret klinšu virsotnēm, izveidodami garas putu strēlas. No šīs vietas līdz pat Naga iekārei krastmalas šaurā josla bij ieslēgta starp klintīm un meža iežogu.
Iešana kļuva vienmēr grūtāka, jo ceļu aizšķērsoja neskaitāmas nobrukušas klinšu šķautnes. Granītsiena otrā pusē arī cēlās vienmēr augstāk, un no meža, kas aiz tās auga, bij redzamas tikai zaļās galotnes, ko ne mazākā pūsmiņa nelocīja.
Pēc pusstundas atpūtas kolonisti atkal devās ceļā. Viņi nepameta neaplūkotu nevienu vietiņu smilktī un klintīs. Penkrofs ar Nebu pat metās ūdenī, līdzko klinšu sēklī kāds priekšmets saistīja viņu uzmanību. Bet no kaut kādas kuģa paliekas tur nebij ne zīmes, vienīgi- kāda dīvaini veidota klints bij maldinājusi viņus. Tikai to viņi varēja konstatēt, ka šajos klinšu sēkļos bagātīgi atrodami ēdamie gliemeži, kurus tomēr nebij iespējams pienācīgi izmantot, kamēr nebūs ierīkota satiksme starp Pateicības upes abiem krastiem un transporta līdzekļi uzlaboti.
Tātad šajā krastmalā nebij ieraugāms nekas no bojā gājušā kuģa — lai gan lielākās daļas, piemēram, kuģa korpuss vai ķāda cita palieka taču būtu izskalota malā, tāpat kā kaste, ko atrada divdesmit jūdžu tālu no šejienes. Bet nebij itin nekā.
Ap trijiem Sairess Smits ar saviem biedriem nonāca pie neliela, norobežota līča, kurā neviena upe neietecēja. Tā bij maza dabiska osta, neredzama no jūras klaja, ar kuru to savienoja šaura sprauga klinšu starpā.
Pret šī līcīša tālāko ieliekni kaut kāds varens dabas spēks bij izgrāvis klints sienas apžogu, izveidodams ieslīpu eju, pa kuru iespējams nokT ūt augšā, ap desmit jūdžu attālu no Naga iekāres un taisnā līnijā ap četras jūdzes no Tālā skata līdzenuma.
Ģedeons Spilets ieteica saviem biedriem apstāties šajā vietā. Lai gan vēl nebij pusdienas stunda, visi labprāt pievienojās šim priekšlikumam, jo gājiens bij veicinājis ēstgribu, un visi labprāt piekrita notiesāt kādu cepeša gabalu. Tā stiprinājušies, viņi cerēja izturēt līdz vakariņām Granītpilī.
Pēc dažiem acumirkļiem viņi jau sēdēja zem krāšņa jūras priežu pudura un kāri apēda, ko Nebs viņiem pasniedza no sava maisa.
Šī vieta savas piecdesmit sešdesmit pēdas pacēlās pār jūras līmeni. Apvārsnis te bij diezgan plašs, pārī pēdējām klinšu kraujām skatiens aizsniecās līdz pat Savienības līcim. Tomēr ne saliņa, ne Tālā skata līdzenums nebij redzami, jo salas augstumi un mežu josla spēji aizsedza apvārsni ziemeļu pusē.
Nebūs vēl jāpiebilst, ka neviens kuģis nebij pamanāms jūras klajā, lai gan to tālu varēja pārredzēt, un inženieris ar tālskati vērīgi aplūkoja visu līniju no viena gala līdz otram, kur debess ar ūdeni saplūst kopā.
Tālāk tālskatis tika vērsts pret to piekrastes daļu, kura vēl izpētāma, bet arī tur no kraujas līdz pat ūdens malai ne mazākā kuģa palieka nebij saskatāma.
— Neko darīt, — Ģedeons Spilets teica, — mums jāsamierinās un jādomā, ka neviens te nenāks apstrīdēt mūsu tiesības uz Linkolna salu! N
— Bet tā skrots! — Herberts iesaucās. — Mēs taču to neredzējām tikai iedomās!
— Nē, velns lai parauj! — Penkrofs atsaucās, atcerēdamies savu aizlauzto dzerauksta zobu.
— Nu, un secinājums? — reportieris jautāja.
— Vienīgi tāds, — inženieris atbildēja, — ka pirms trim mēnešiem vai agrāk kāds kuģis gribot vai negribot tomēr te piestājis…
— Kā! — reportieris iekliedzās. — Jūs domājat, Saires, ka šis kuģis ir pazudis, neatstājot it nekādas zīmes?
— Nē, mīļo Spilet. Bet, ja skaidrs, ka uz salas bijusi cilvēciska būtne, tad tikpat skaidrs arī, ka viņa to pametusi.
— Ja es pareizi saprotu, — Herberts iebilda, — jūs domājat, ka kuģis atkal aizbraucis prom?
— Acīm redzami.
— Un mēs esam palaiduši garām vienīgo iespēju aizkļūt projām no šejienes? — Nebs teica.
— Es baidos, ka tā.
— Labi! Ja izdevība palaista garām, tad dosimies ceļā, — teica Penkrofs, kuru jau mocīja ilgas pēc Granītpils.
Bet, tikko viņš bij piecēlies kājās, atskanēja Topa nikna riešana, un tūliņ arī viņš pats izskrēja no meža ar dubļos savārtītu drēbes gabalu mutē.
Nebs izņēma lupatu sunim no zobiem. Tas bij stipra audekla gabals.
Tops rēja vienā riešanā un, mežā iekšā un no tā ārā skriedams, it kā aicināja savu kungu līdzi.
— Tur vajag kaut kam būt, kam sakars ar manu skroti! — Penkrofs izsaucās.
— Kāds malā izmestais! — Herberts teica.
— Varbūt ievainots! — Nebs iebilda.
— Vai beigts! — reportieris piemetināja.
Un visi viņi steidzās sunim pakaļ gar mežmalas lielajiem kokiem. Katram gadījumam Sairess Smits un tāpat viņa biedri turēja ieročus šaušanas gatavībā.
Viņiem bij jāiet diezgan dziļi mežā; bet par lielu izbrīnu nevienas kāju pēdas zemē vēl nemanīja. Krūmāji un liānas bij tāpat ar cirvi jāizcērt, kā to nācās darīt vislielākajā meža biezoknī. Grūti iedomāties, ka te kādreiz būtu gājis cauri kāds cilvēks, tomēr Tops skrēja turp un atpakaļ — nevis kā suns, kas meklē uz labu laimi, bet kā ar patstāvīgu gribu apdāvināts kustonis, kas labi zina, ko dara.
Pēc septiņu astoņu minūšu gājiena Tops piepeši apstājās. Iznākuši tāda kā neliela, slaidu koku ieslēgta klaju- miņa malā, kolonisti skatījās apkārt, bet nekā- nevarēja ieraudzīt ne zem krūmājiem, ne starp koku stumbriem.
— Kas tad noticis, Top? — Sairess Smits ierunājās.
Tops nikni ierējās no jauna, lēkādams ap kādas milzu priedes stumbru.
Piepeši arī Penkrofs iekliedzās:
— Skat! Lieliski!
— Kas tur ir? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
— Mēs taču meklējām izmestu palieku tiklab jūrā, kā uz sauszemes.
— Un tad?
— Izrādās, ka tā atrodas gaisā!
Un viņš parādīja biedriem priedes galotnē lielu balsnēju auduma gabalu, no kura kādu zemē nokritušu daļu Tops bij jau iznesis.
— Bet tā taču nav nekāda kuģa palieka! — Ģedeons Spilets iesaucās.
— Atvainojiet, lūdzu! — Penkrofs zobojās.
— Kā? Tas būtu…
— Tas ir viss, kas palicis pāri no mūsu pašu balona un kas tagad plivinās tur, priedes galā aizķēries.
Penkrofs nebij maldījies; sajūsmā iekliedzies, viņš vēl piebilda:
— Lielisks audekls. No tā mums veļas pietiks vairākiem gadiem. Mutautiņi un krekli mums tur iznāks. Ko jūs, Spileta kungs, teiksiet par tādu salu, kur krekli aug kokos?
Tas patiešām bij laimīgs gadījums, ka aerostats pēc pēdējā^ lēciena gaisā atkal nokritis atpakaļ salā un ka viņiem patrāpījies to uziet. Tagad viņi varēja vai nu saglabāt audeklu šādā pašā veidā un mēģināt vēlreiz aizlidot pa gaisu, vai arī izlietot nepieciešamām vajadzībām vairākus simtus olekšu pirmšķirīgā labuma auduma, iepriekš atbrīvojuši to no lakojuma. Skaidrs, ka visi pilnīgi un dzīvi dalījās Penkrofa sajūsmā.
Bet vispirms audekls bij jādabū no koka zemē, lai to nogādātu drošā vietā, un tas nebij vieglais darbs. Koka galotnē uzrāpušies, Nebs, Penkrofs un Herberts izlietoja visu savu veiklību, lai atsvabinātu milzīgo sakļāvušos balonu.
Darbs ilga tepat divi stundas, bet tad arī zemē bij nomests ne vien apvalks ar visiem vārstuļiem, atsperēm un vara apkalumiem, bet arī vērtīgais apvijums ar virvju un tauvu takelāžu, turētājiem lokiem un enkuru. Atskaitot saplēsto apakšdaļu, apvalks bij pilnīgi vesels.
Tā tiešām bij no debesīm nomesta manta!
— Un tomēr, Sairesa kungs, — Penkrofs vaicāja, — ja kādreiz nolemsim doties prom no salas, tas nenotiks balonā, vai nav tiesa? Gaisa kuģis neiet turp, kur vēlamies, — mums šajā ziņā jau savi piedzīvojumi! Redziet, ja jūs uzticaties man, es uzbūvēšu labu divdesmit tonnu lielu kuģi un no kādas šī audekla daļas pagatavošu tam buras. Pārpalikumu izlietosim apģērbam.
— Gan jau redzēsim, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Gan redzēsim.
— Pagaidām nogādāsim visu to drošībā, — Nebs piebilda.
Patiešām — nebij ko domāt aizgādāt visu šo smago audekla un virvju režģa krājumu, bet nevarēja taču pamest te pirmā viesuļa laupījumam tādu bagātību, kamēr pagatavos piemērotus ratus.
Ar apvienotiem spēkiem kolonisti visu to aizvilka līdz krastam un noglabāja kādā diezgan plašā klinšu iedobumā, kur ne vējš, ne lietus, ne jūra ne no vienas puses nevarēja piekļūt.
— Skapja mums vajadzēja, — Penkrofs teica, — un mēs to atradām. Bet, tā kā tas ar atslēgu nav aizslēdzams, tad prātīgāk būs aizslēpt tā durvis. Es nedomāju, ka tas vajadzīgs divkāju zagļu dēļ, bet gan baidoties no zagļiem ar četrām ķetnām.
Ap sešiem viss bij nokārtots. Mazais jūras līcītis, protams, tika nokrustīts par Balona līci, un tad visi devās atpakaļ uz Naga iekāri. Penkrofs ar inženieri pārrunāja dažādus projektus, pie kuru realizēšanas bij jāstājas visdrīzākajā laikā. Vispirms jāuzbūvē tilts pār Pateicības upi, lai iekārtotu ērtu satiksmi ar salas dienviddaļu; pēc tam ar rateļiem jābrauc pēc aerostata, jo laivai tāds svars par lielu; vēlāk varētu mēģināt uztaisīt nelielu segtu laivu ar mastu — Penkrofs fantazēja, ka ar to varētu apbraukt salai apkārt… tad vēl tālāk … un tad …
Pa to laiku uznāca nakts. Bij jau pavisam tumšs, kad viņi nonāca tajā vietā, kur bij atraduši dārgo kasti. Bet arī tagad tur nebij manāma ne mazākā zīme no kāda bojā gājuša kuģa, tā ka gribot negribot bij jāpiekrīt Sairesa Smita pirmāk izteiktajām domām.
No Atraduma iekāres līdz Granītpilij bij vēl četras jūdzes, un tās viņi nogāja ātri. Bet tikai pēc pusnakts viņi, pa Pateicības upes labo krastu iedami, nokļuva līdz tai vietai, kur tā meta pirmo līkumu.
Upe te bij savas astoņdesmit pēdas plata, un nebij tik vienkārši nokļūt pāri. Penkrofs uzņēmās tikt galā ar šo šķērsli un tūliņ ķērās pie darba.
Jāatzīst, ka kolonisti bij galīgi noguruši. Jau gājiens pats bij garš, un tad atgadījums ar gaisa kuģi arī nebūt nenoderēja viņu kāju un roku atpūtināšanai. Viņi bij steigušies nokļūt Granītpilī, lai paēstu vakariņas un izgulētos, un, ja te bijis tilts, viņi jau pēc stundas ceturkšņa butu mājās.
Darbs ilga tepat divas stundas.
Nakts bij visai tumša. Penkrofs centās turēt solījumu un ņēmās pagatavot kaut ko plostam līdzīgu, ar ko pārcelties pāri upei. Cirvjiem apbruņojušies, abi ar Nebu viņi izmeklēja divus noderīgus kokus tepat upes tuvumā, tos viņi bij nodomājuši sasiet kopā un tad kā celtuvi laist darbā.
Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu, krastā sēdēdami, gaidīja, kad biedri viņus sauks, Herberts turpat tuvumā rāmi pastaigājās.
Piepeši viņš pieskrēja cirtējiem klāt un sauca, norādīdams uz pretstraumes pusi.
— Skatieties taču, kas tur peld!
Penkrofs pameta cērtamo koku un lūkoja saskatīt slīdošo priekšmetu, kas tikko melnēja tumsā.
— Tā ir laiva! — viņš teica.
Visi saskrēja pašā ūdens malā un ar vislielāko pārsteigumu patiešām ieraudzīja kādu laivu slīdam pa straumi,
— Paklau, laiva! — jūrnieks pa paradumam uzsauca, pavisam aizmirsis, ka tagadējos apstākļos gudrāk būtu klusēt.
No laivas neviens neatsaucās. Tā nāca arvien tuvāk, nu tā bij vairs tikai pāra asu attālu, tad Penkrofs iekliedzās atkal:
— Bet tā taču mūsu pašu laiva! Norāvusies no piesēja un nu peld pa straumi lejup! Jāatzīst, ka tā piebraiic īstā laikā. i
— Mūsu laiva? … — inženieris nomurmināja.
Penkrofam bij taisnība. Patiešām — viņu pašu laiva, bez
šaubām, piesējai norāvusies, viena pati brauca no Pateicības upes iztekas lejup. Katrā ziņā bij jārauga to notvert, pirms to sagrābj spēcīgā straume šaipus ietekai, un Nebs un Penkrofs to ar garas kārts palīdzību arī veikli izdarīja.
Laiva atdūrās krastā. Inženieris pirmais ielēca tajā un, virvi caur sauju vilkdams, pārliecinājās, ka tā patiešām pušu, varbūt no berzes pret kādu asu klints šķautni.
— Lūk, — reportieris, viņam pieliecies, teica pusbalsī, — tas nu gan ir gadījums …
— Savāds gadījums, — inženieris atbildēja.
Savāds vai ne, tomēr laimīgs gadījums. Herberts, reportieris, Nebs un Penkrofs cits pēc cita sakāpa laivā. Par to viņi nebrīnījās, ka virve pārtrūkusi, bet gan, ka laiva piepeldējusi taisni tajā brīdī, kad kolonisti to varēja sagūstīt, ceturtdaļstundu vēlāk tā būtu pazudusi jūrā.
Ja tas būtu noticis tajos laikos, kad gari vēl siroja pa pasauli, varētu domāt, ka to atvadījusi kāda pārdabiska labvēlīga būtne un nodevusi kolonistu rīcībā.
Ar nedaudziem airu vēzieniem kolonisti aizvadīja laivu līdz Pateicības upes ietekai. Tad viņi to izvilka krastā līdz pat ieejai "kamīnā", bet paši devās uz Granītpils uzejas kāpnēm.
Šajā acumirkli Tops nikni ierējās, un Nebs, kurš meklēja pirmos kāpšļus, iekliedzās...
Kāpņu tur vairs nebija.