125328.fb2 NOSL?PUMU SALA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 31

NOSL?PUMU SALA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 31

Sestā nodalaPenkrofa saucieni. — Nakts "kamīnā". — Herberta bulta. — Sairesa Smita projekts. — Negaidīts atrisinājums. — Kas bija noticis Granītpilī. — Kā kolonisti ieguva vēl vienu jaunu kalpotāju.

Sairess Smits bija apstājies, ne vārda neteicis. Viņa biedri tumsā pārmeklēja klints sienu, vai gadījumā vējš kāpnes tur nav uzmetinājis, no vienas vietas aptaustīja arī zemi, vai tās pašas nav notrūkušas. Bet kāpnes bija un palika pazudušas. Varbūt kāds viesuļa virpulis tās uzsviedis uz klints pirmā laukumiņa, par to tumsā nebija iespējams pārliecināties.

— Ja tas ir kāds joks, — Penkrofs iesaucās, — tad pavisam muļķīgs! Atnākt pie savas mājas un neatrast vairs kāpņu, pa kurām nokļūt istabā — nogurušiem cilvēkiem tas nemaz nav tik patīkami.

Nebs arī pukojās un sūrojās.

— Tomēr vējš tur nav vainīgs, — Herberts teica.

— Man liekas, Linkolna salā notiek dīvainas lietas, — Penkrofs piezīmēja.

— Dīvainas? — Ģedeons Spilets atbildēja. — Nē, mīļo Penkrof, pavisam dabiskas. Pa mūsu prombūtnes laiku kāds ir ieņēmis mūsu mājokli un kāpnes uzvilcis augšā!

— Kāds ieņēmis! — Penkrofs iesaucās. — Bet kas?

— Varbūt tas pats mednieks, kura skroti mēs atradām. Tāpēc jau viņš eksistē, lai mēs varētu izskaidrot šo savu kļūmi.

— Labi, — lādēdamies teica Penkrofs, kuram sāka pietrūkt pacietības, — ja tur augšā ir kāds, es tā kliegšu, ka viņam gribot negribot būs jāatsaucas.

Un pērkondārdošā balsī viņš izkliedza gari vilktu "u—ū", kas atbalsojās tālu klintīs.

Kolonisti klausījās uzmanīgi, un viņiem likās, ka no Granītpils augstienes pretim atskan tādi kā dīvaini smiekli. Bet neviena balss neatsaucās uz Penkrofa atkārtotajiem kliedzieniem.

Visvienaldzīgākie ļaudis būtu apstulbuši, bet kolonisti nebūt nepiederēja pie šiem vienaldzīgajiem. Apstākļos, kādos viņi atradās, katrs traucējums bija nelāgs, bet tik svarīgu negadījumu viņi vēl nebija piedzīvojuši visos septiņos mēnešos, kamēr mājoja Linkolna salā.

Lai kā tas arī izskaidrojams, aizmirsuši nogurumu, pārsteigti un apstulbuši viņi stāvēja Granītpils pakājē, nesaprazdami, ko domāt, nezinādami, ko darīt, jautāja cits citam, nejauzdami, ko atbildēt, minēja šo un to bez kādas jēgas. Nebs vaimanāja, ka nav iespējams nokļūt virtuvē, it sevišķi tāpēc, ka ceļā līdzpaņemtā pārtika patērēta un jaunu sagādāt šimbrīžam nebija ne mazākās iespējas.

— Draugi, — Sairess Smits teica, — mums tagad atliek tikai viens: gaidīt rītu un tad rīkoties pēc apstākļiem. Bet to mēs gaidīsim "kamīnā". Tur mums būs patvērums, un, ja arī nedabūsim paēst, tad vismaz varēsim izgulēties.

— Bet kas gan varētu būt tas nekauņa, kas mums šo kļūmi sagādājis? — Penkrofs ievaicājās no jauna, nekādi nespēdams samierināties ar šo ķibeli.

Lai kas arī bija tas "nekauņa", atlika tikai paklausīt inženiera padomam un doties uz "kamīnu". Tomēr Topam tika pavēlēts palikt tepat lejā zem Granītpils logiem, un, kad Tops bija saņēmis kādu pavēli, viņš to iz-pildīja bez kādas prātošanas. Krietnais kustonis nogūlās klints sienas pakājē, kamēr viņa kungs ar saviem biedriem aizgāja uz "kamīna" pusi.

Aplam būtu apgalvot, ka kolonisti, lai cik noguruši, gulēja labi uz "kamīna" smiltīm. Šis jaunais negadījums bija ārkārtīgi bīstams, vienalga, vai tā tikai nejaušība aiz dabiskiem cēloņiem, kurus viņi uzzinās rītu, vai arī apzināts cilvēciskas būtnes darbs. Turklāt guļvietas bija ļoti neērtas. Šā vai tā, šajā acumirklī viņu mājoklis bija aizņemts un viņiem nebija iespējams to atgūt.

Granītpils bij ne tikai viņu mājoklis, bet arī krātuve. Tur atradās visa kolonistu mantība — ieroči, instrumenti, amata rīki, munīcija, pārtikas krājumi un tā joprojām. Ja nu tas viss pagalam un atkal jāsāk no jauna: jāgādā ieroči un rīki! Cik drausmīga izredze! Nemiera dzīts, te viens, te otrs izgāja palūkot, vai Tops kārtīgi atrodas savā sarga vietā. Vienīgi tikai Sairess Smits bij saglabājis parasto mieru, lai gan arī viņa asais prāts te atdūrās pret pilnīgi neizprotamo notikumu un bij kauns atzīties, ka viņam uzmācās iedoma par kaut kādu neizskaidrojamu spēku šeit apkārt un varbūt pār viņu, kuram viņš nezināja vārda. Ģedeons Spilets šajā ziņā bij pilnīgi vienis prātis ar viņu, vairāk lāgu viņi pusbalsī atsāka sarunu par šo mistisko parādību, kurai nevarēja piekļūt ne ar savu domāšanas spēju, ne pieredzi. Bez šaubām, šajā salā ir kāds noslē­pums, bet kā to lai atklāj? Herberts nesaprata nekā, tikai ar vaicājumiem nedeva miera Sairesam Smitam. Turpretī Nebs neturēja par vajadzīgu lauzīt savu galvu — kas te domājams, to izdomās viņa kungs; un, ja nebaidījies ap­vainot biedrus, viņš šonakt gulētu tikpat bezrūpīgi kā cit­kārt savā Granītpils gultā! -