Penkrofs niknojās un šķendējās vairāk par visiem.
— Tas ir neģēlīgs joks, — viņš teica, — neģēlīgs joks, ko te dzen ar mums. Es nemīlu jokus, un lai tikai piesargās jokdaris, ja es viņu dabūšu rokās!
Līdz ar pirmo ausmas svīdu kolonisti apbruņojušies izgāja krastmalā pie klinšu apmalas. Granītpils bij taisni pret austrumiem, lecošās saules stariem to tūliņ vajadzēja skart. Un patiešām — jau ap pulksten pieciem cauri la- potņa plīvuram tika redzami aizvirtnēm noslēgtie logi.
Tajā pusē viss bij kārtībā, bet skaļš kliedziens izlauzās no kolonistu krūtīm, kad viņi ieraudzīja plaši vaļā atvērtas lielās ieejas durvis, ko taču pirms aiziešanas bij rūpīgi noslēguši.
Kāds ielauzies Granītpilī, par to vairs nebij šaubu.
Kāpņu augšējā daļa no atkares līdz durvīm bij savā vietā, bet apakšējā uzvilkta augšā līdz pat slieksnim. Nepārprotami bij redzams, ka iebrucēji nodrošinājušies pret visiem pārsteigumiem.
Par viņu skaitu un īpašībām spriest vēl nebij iespējams, jo neviens pats no viņiem nerādījās,
Penkrofs iekliedzās no jauna.
Nekādas atbildes.
— Nelieši! — jūrnieks lamājās. — Viņi tev guļ tik mierīgi, it kā atrastos paši savās mājās. U-ū! Pirāti, bandīti, korsāri, Džona Bula dzimums!
Ja Penkrofs kā īsts amerikānis kādu nosauca par Džona Bula pēcnācēju, tad tas bij jāsaprot kā visļaunākās lamas un lielākais apvainojums.
Šajā brīdī bij jau kļuvis pilnīgi gaišs, un Granītpils priekšpuse spilgti atspīda saules staros. Bet tikpat iekšā, kā ārpusē viss palika kluss un rāms.
Kolonisti vēl varētu šaubīties, vai Granītpils patiešām ieņemta, ja uzvilktās kāpnes to pietiekoši gaiši neapstiprinātu. Pat tas bij skaidrs, ka iebrucēji, lai kas viņi bij, nekur nevarēja aizbēgt. Bet kā lai nokļūst pie viņiem?
Herbertam tad ienāca prātā izšaut bultu ar galā piesietu auklu un tēmēt tā, lai bulta iesprūstu starp trepju gala pirmajiem kāpšļiem, kas karājās no durvīm uz leju. Ar auklas palīdzību tad varētu novilkt kāpnes līdz zemei un atjaunot satiksmi ar Granītpili.
Acīm redzami cita līdzekļa nebij, un ar zināmu veiklību Herberta plāns varēja izdoties. Par laimi, loki un bultas bij noglabāti kādā «kamīna» alā, turpat atradās arī dažus desmitus olekšu gara stādu šķiedras aukla. Penkrofs attina virvi un galu piesēja vislabāk apspalvotai bultai. Tad Herberts, bultu lokam uzlicis, ar vislielāko uzmanību vēroja kāpņu augšējo galu.
Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Penkrofs un Nebs bij atvirzījušies aiz viņa, lai novērotu, kas parādīsies Granītpils logos. Reportieris ar karabīni pie vaiga uzmanīja durvis.
Loka aukla nodžinkstēja, bulta nosvilpa un, auklu līdzi raudama, iespraucās starp diviem pēdējiem kāpšļiem.
Mēģinājums bij izdevies.
Acumirklī Herberts bij satvēris auklas galu, bet, tiklīdz viņš paraustīja to, lai dabūtu kāpnes lejā, kāda roka žigli pašāvās durvju spraugā, saķēra kāpņu galu un ievilka to Granītpilī.
— Trīskārtīgs nelietis! — jūrnieks iebļāvās. — Ja tev tā patīk lode, drīz tu to matīsi!
— Bet kas tas tāds bij? — Nebs vaicāja.
— Kā? Vai tu nepazini?
— Nē.
— Tas taču bij pērtiķis — makaks, sapažū, orangutans, paviāns, gorilla! Mūsu mājokli ieņēmuši pērtiķi, kuri tur sarāpušies pa kāpnēm, kamēr bijām prom!
Un itin kā par apstiprinājumu jūrnieka vārdiem tajā pašā acumirklī, aizvirtnes atvilkuši, logos parādījās trīs vai četri pērtiķi un apsveica pils īstos iemītniekus, dažnedažādi ērmojoties un vaibstoties.
— Es teicu, ka tas tikai muļķīgs joks! — Penkrofs iesaucās. — Bet pagaidiet, tūliņ viens no tiem jokdariem mums samaksās arī par visiem pārējiem!
Šauteni plecam piespiedis, viņš žigli notēmēja uz vienu pērtiķi un izšāva. Pārējie acumirklī pazuda, tikai nāvīgi trāpītais novēlās lejā.
Tas bij milzīgs pērtiķis, no pirmā acu uzmetiena nepārprotami redzams, ka viņš piederēja pie augstākās četrroču dzimtas. Šimpanze, orangutans, gorilla vai gibons — tas bij pieskaitāms pie tā saucamajiem antropomorfās jeb cilvēkam līdzīgās sugas pērtiķiem. Herberts, starp citu, noteikti apgalvoja, ka tas esot orangutans, un mēs jau zinām, ka uz jaunekļa zināšanām zooloģijas nozarē varēja palaisties.
— Skaists kustonis! — Nebs iesaucās.
— Kas man no tā, ka viņš skaists! — Penkrofs atbildēja. — Es tomēr vēl neredzu, kā mēs nokļūsim savā mājā.
— Herberts ir labs šāvējs, — reportieris teica, — un viņa loks vēl tepat. Ja viņš pamēģinātu vēlreiz …
— Šie pērtiķi ir viltīgi, — Penkrofs iesaucās, — pie logiem viņi vairs nerādīsies, un mēs nevarēsim viņus nogalināt. Kad es iedomājos tās nelietības, ko viņi būs pastrādājuši istabās, pieliekamajā …
— Pacietību! — Sairess Šmits viņu mierināja. — Šie dzīvnieki ilgi nevarēs mūs aizkavēt.
— Es tikai tad jutīšos mierīgs, kad visi viņi būs lejā, — jūrnieks atbildēja. — Un vispirms, Smita kungs, vai jūs varat zināt, cik desmitu viņu tur pavisam ir augšā?
Grūti te bij ko atbildēt Penkrofam. Atsākt Herberta mēģinājumu arī vairs nebij nekādas jēgas, jo kāpņu gals bij ievilkts pa durvīm iekšā, un, kad vilka aiz auklas, tā pārtrūka, bet kāpnes palika turpat.
Stāvoklis patiešām bij kļūmīgs. Penkrofs kļuva vai traks no dusmām. Kļūmai bij arī sava komiskā puse, bet viņš negribēja to manīt. Saprotams, ka kolonisti galu gala atkaros savu mājokli un izdzīs no turienes iebrucējus — bet kad un kā? Uz šo jautājumu neviens nezināja atbildēt.
Divas stundas pērtiķi nerādījās. Tomēr turpat vien viņi bij; laiku pa laikam kāds purns vai ķetna parādījās durvju vai logu spraugā un tūliņ tika apsveikts ar šautenes lādiņu.
— Paslēpsimies, — inženieris ieteica, — varbūt pērtiķi domās, ka esam aizgājuši, un parādīsies no jauna. Spilets ar Herbertu nogulsies aiz klintīm un šaus katram, kas tur augšā parādīsies.
Inženiera rīkojums tika izpildīts. Kolonijas labākie šāvēji, Herberts ar Spiletu, noslēpās tā, ka labi varēja tēmēt, pērtiķu nepamanīti. Nebs, Penkrofs un Sairess Smits turpretim devās uz augstienes mežu pameklēt kādu medījumu, jo pienāca laiks brokastot, bet no ēdamā nekas vairs nebij palicis pāri.
Pēc kādas pusstundas mednieki atgriezās ar pāra klinšu baložiem, kurus kaut kā uzcepa. Neviens pērtiķis nebij rādījies.
Ģedeons Spilets un Herberts aizgāja pabrokastot, kamēr Tops palika savā sarga vietā zem logiem. Paēduši viņi atgriezās atkal slēptuvē.
Vēl pēc divām stundām stāvoklis ne par matu nebij grozījies. Cetrroči nerādīja ne mazākās dzīvības zīmes, varēja domāt, ka viņi pavisam pazuduši; tomēr ticams, ka, viena viņu biedra nāves un šāvienu trokšņa sabiedēti, viņi noslēpušies kādā attālākā Granītpils istabā vai pat pieliekamajā telpā. Un, kad kolonisti iedomāja bagātības, kas tur slēpās, viņiem pietrūka inženiera ieteiktās pacietības, viņi sāka arvien vairāk uztraukties un ne bez iemesla.
— Patiešām, tas ir gaužām muļķīgs stāvoklis, — reportieris ieminējās, — un es neredzu, kad tas mainīsies.
— Beigu beigās dzīsim taču laukā tos neliešus! — Penkrofs iesaucās. — Galā mēs tiksim, lai viņu bijis kaut divdesmit, bet tad mums viņi jādabū tieši pa ķērienam. Vai tad nav nekāda līdzekļa nokļūt pie viņiem?
— Viens ir, — atbildēja inženieris, kuram jauna iedoma likās ienākam prātā.
— Viens? — Penkrofs atsaucās. — Tas pats ir labs, kamēr cita nav. Un kāds tas būtu?
— Pamēģināsim nokāpt Granītpilī pa veco notekas alu, — inženieris teica.
— Ak, visi velni lai parauj! — Penkrofs lādējās. — Kā man pašam tas neienāca prātā?
Tiešām tas bij vienīgais līdzeklis, kā nokļūt Granītpilī, sakaut un izdzīt pūli, kas tur ielauzies. Taisnība, alas ieejas caurums bij cieti aizmūrēts, bet mūri jau vēlāk varēja atkal atjaunot. Par laimi, Sairess Smits vēl nebij izpildījis savu projektu nogremdēt ieeju zem ezera ūdens, jo tad nodomātā plāna realizēšanai būtu vajadzīgs ilgāks laiks.
Pusdiena jau bij pāri, kad kolonisti, apbruņojušies ar lāpstām un kapļiem, atstāja «kamīnu», nogāja gar Granītpils logiem un, pavēlējuši Topam palikt stingri savā sarga vietā, virzījās augšup pa Pateicības upes kreiso krastu, lai nokļūtu Tālā skata augstienē.
Bet nebij viņi pagājuši vēl piecdesmit soļu, kad piepeši atskanēja nikna suņa riešana. Tā izklausījās kā izmisis palīgā sauciens.
Viņi apstājās.
— Skriesim turp! — Penkrofs sauca.
Un visi devās atpakaļ lejup pa upes krastu, cik kājas nesa.
Līdz stūrim noskrējuši, viņi tūliņ redzēja, ka stāvoklis mainījies. No kaut kā pēkšņi izbiedēti, pērtiķi tiešām mēģināja aizbēgt. Divi vai trīs no viņiem skraidīja un ar klauna veiklību lēkāja pa logiem. Nemēģināja pat izlietot kāpnes, pa kurām tiem viegli būtu nokļūt lejā, izbailēs droši vien bij pavisam aizmirsuši šo glābšanās līdzekli. Drīz vien jau kādi pieci vai seši no tiem bij labi saredzami, un kolonisti, uzmanīgi notēmējuši, izšāva. Daži, nāvīgi trāpīti vai ievainoti, skarbi bļaudami, atkrita atpakaļ istabās. Citi izvēlās laukā uz kraujas, un pēc pāra acumirkļiem bij jādomā, ka Granītpilī nav vairāk neviena dzīva četrroča.
— Urā! — iekliedzās Penkrofs. — Urā! Urā!
— Nekādas urāšanas! — Ģedeons Spilets viņu apsauca.
— Kāpēc? — jūrnieks apjautājās. — Tie taču itin visi pagalam.
— Lai arī būtu, bet tāpēc mums vēl nav iespējams nokļūt savā mājoklī.
— Tad iesim uz noteku! — Penkrofs atbildēja.
— Pareizi! — inženieris piekrita. — Tomēr būtu labāk…
Tajā acumirklī it kā par atbildi tam, ko viņš gribēja sacīt, kāpnes noslīda slieksnim pāri un tad gar klints sienu nolaidās līdz pat zemei.
— Ak, piķis un zēvele, tas tik ir labi! — jūrnieks iesaucās, pārsteigumā un izbrīnā noraudzīdamies inženierī.
— Pārāk labi! — inženieris nomurmināja un pirmais devās pa kāpnēm augšā.
_— Uzmanieties, Sairesa kungs! — Penkrofs sauca. — Ja kāds no tiem rakariem vēl…
— To mēs tūliņ redzēsim, — inženieris kāpdams atbildēja.
Pārējie biedri sekoja viņam. Pēc pāra acumirkļiem visi jau bij pie durvju sliekšņa.
Izmeklēja visas malu malas. Ne istabās, ne pieliekamajā, it nekur nemanīja neko, kas šos četrročus tā varēja izbiedēt.
*— Jā, bet kāpnes! — jūrnieks iesaucās. — Kur gan tas džentlmenis, kas viņas mums pasniedza?
Bet šajā acumirklī atskanēja skarbs ķērciens, un milzīgs, kādā spraugā noslēpies pērtiķis, patlaban Neba trenkts, izskrēja lielajā istabā.
— Ak tu, laupītāj! — iekliedzās Penkrofs.
Kapli pacēlis, viņš steidzās pretim, lai pāršķeltu kustonim galvaskausu. Bet Sairess Smits aizturēja viņu un • teica:
— Saudzējiet to, Penkrof.
— Es lai saudzēju šo melno velnu?
— Jā. Tas ir viņš, kas mums pasniedza kāpnes.
Inženieris to teica tik savādā balsī, ka grūti būtu uzminēt, vai viņš runā nopietni vai joko.
Tomēr pēc tam viņi visi metās uz pērtiķi, nogāza to zemē un pēc sīvas pretošanās sasēja.
— Pū! — atelsās Penkrofs. — Un ko mēs ar viņu iesāksim?
— Ņemsim sev par kalpotāju, — Herberts atbildēja.
Un, tā runādams, jauneklis nemaz nejokoja, jo viņš
zināja, cik labi noder šie gudrie četrroči.
Kolonisti sastājās ap pērtiķi un ziņkāri aplūkoja to. Katrā ziņā viņš piederēja pie tās cilvēkveidīgās pērtiķu dzimtas, kuru seja galvenajos vilcienos maz atšķiras no kāda austrālieša vai hotentota sejas. Tas bij orangutans, tātad bez paviānu niknuma, makaka muļķības un saguīna netīrības. Šai antropomorfu dzimtai piemīt daudzas tīri vai
Visi metās uz pērtiķi.
cilvēciskas īpašības. Mājas dzīvei pieradināti, tie iemanās apkalpot pie galda, slaucīt istabas, tīrīt drēbes, spodrināt zābakus, veikli rīkoties ar nazi, karoti un dakšiņām, pat vīnu dzert… visu tikpat labi kā čaklākais sulaini ar divām kājām un bez spalvām. Visiem zināms, ka Bifonam bija tāds pērtiķis, kas ilgi kalpoja viņam kā visuzticamākais un čaklākais sulainis.
Tas, kas patlaban gulēja sasiets Granītpils lielajā istabā, bija īsts milzenis, sešas pēdas garš, apbrīnojami proporcionāli noaudzis, platām krūtīm, vidēja lieluma galvu, ieapaļu pauri, paprāvu degunu, apaudzis ar gludu, spīdīgu un mīkstu spalvu — vārdu sakot, vispilnīgākais antropomorfa tips. Viņa acis, drusku mazākas nekā cilvēkam, mirdzēja žirgti un gudri. Caur ūsām spīdēja balti zobi, bet zodu apklāja maza riekstu krāsas bārdiņa.
— Glīts zeņķis! — Penkrofs nopriecājās. — Ja tikai mēs prastu viņu valodu, varētu aprunāties.
— Un tas ir nopietni, kungs? — Nebs vaicāja.
— Ņemsim viņu par kalpu?
— Jā gan, Neb, — inženieris atbildēja smaidīdams.
— Bet tāpēc nekļūsti greizsirdīgs!
— Es ceru, no viņa mums iznāks veikls kalpotājs, — Herberts piezīmēja. — Liekas vēl jauns, tāpēc viegli būs viņu audzināt. Mums pat nevajadzēs izlietot spēku, lai piespiestu viņu paklausīt, ne arī izraut viņam ilkņus, kā tas parasti tiek darīts. Pats no sevis viņš pieķersies saimniekiem, kas pret viņu izturēsies laipni.
— Mēs būsim laipni, — apliecināja Penkrofs, gluži aizmirsis savas nesenās dusmas pret šiem nelietīgajiem iebrucējiem.
Un tad, piegājis tuvāk orangutanam, apvaicājās:
— Nu, mīļo zēn! Kā labi klājas?
Orangutans paklusi norūcās, likās, ne pārāk dusmīgi.
— Mums taču nebūs nekas pretī pievienoties mazajai kolonijai? — jūrnieks jokoja tālāk. — Mums labprāt patiks kalpot Sairesam Smita kungam?
Pērtiķis atbildēja ar vēl klusāku rēcienu.
— Tikai mums nāksies gan kalpot vienīgi par vēderu.
Vēl viens rēciens par atbildi.
— Jā, viņa runa ir gan mazliet vienmuļa, — reportieris ieminējās.
— Arī tas labi! — Penkrofs atsaucās. — Labākie kalpotāji parasti runā maz. Un par savu algu vispār nemēdz runāt! Klausieties, mīļo zēn! Sākumā mēs jums daudz nemaksāsim, bet vēlāk, ja būsim apmierināti ar jums, algu divkāršosim.
Tādā kārtā mazā kolonija ieguva vēl vienu locekli, kuram vēlāk nācās pateikties par dažu labu pakalpojumu. Pārrunājot jaunā iemītnieka kristības, Penkrofs atminējās kādu citu pērtiķi, ko savā laikā bija pazinis, un ieteica nosaukt to par Jupiteru, bet saīsināti par Jupu.
Tā meistars Jups bez kādām liekām ceremonijām kļuva par Granītpils līdztiesīgu iemītnieku.