Kolonisti bij apguvuši savu mājokli, neizlietodami vecās notekas eju un tā aiztaupīdami sev smago mūrnieka darbu. Viņi bij laimīgi, ka taisni tajā acumirklī, kad gribēja sākt izlaušanu, pērtiķus pārņēma tikpat pēkšņas, cik neizskaidrojamas bailes, un viņi aizmuka no Granītpils. Vai gan šie kustoņi bij noj auduši, ka viņiem draud uzbrukums pavisam no citas puses? Tas bij gandrīz vienīgais izskaidrojums viņu piepešai bēgšanai.
Dienas beigas tika izlietotas, lai aiznestu nogalinātos pērtiķus uz mežu un apraktu tos. Pēc tam kolonisti ņēmās sakārtot istabās pērtiķu izmētātās mēbeles, jo lauzts te nebij nekas. Nebs aizkurināja krāsni un no atlikušā pārtikas krājuma pagatavoja tādas vakariņas, ko visi iebaudīja pamatīgi un ar lielu patiku.
Arī Jups netika aizmirsts, viņš labprāt ēda ciedru riekstus un dažādas saknes, ko viņam pasniedza krietni daudz. Rokas Penkrofs viņam bij atraisījis, bet kājas pagaidām atstāja tāpat sapīņātas tik ilgi, kamēr pērtiķis būs pilnīgi nomierinājies.
Pirms gulētiešanas Sairess Smits ar saviem biedriem, ap galdu sasēduši, pārsprieda dažus steidzoši paveicamus plānus.
Vissvarīgākais un steidzamākais bij tilts pār Pateicības upi, lai no Granītpils viegli būtu aizsniedzama salas dienvidpuse. Tālāk — aploka ierīkošana mufloniem vai citiem tamlīdzīgiem kustoņiem, kurus cerēja sagūstīt, lai iegūtu no tiem vilnu.
Redzams, abi šie projekti bij domāti apģērba vajadzībai, jo tā kļuva arvien spiedīgāka. Pa tiltu būtu viegli iespējams nokļūt līdz balonam, no kura dabūtu audeklu, bet aploks palīdzētu iegūt vilnu siltiem ziemas apģērbiem.
Aploku Sairess Smits projektēja iekārtot pie paša Sarkanā strauta avotiem, jo tur gremotāju kustoņiem būtu papilnam svaigas barības. Arī ceļš uz turieni "pāri Tālā skata augstienei bij jau puslīdz ierīkots, tā ka ar parocīgāk darinātiem ratiem būtu viegli iespējams nobraukt turp, ja tikai palaimētos sagūstīt aizjūgam noderīgus dzīvniekus.
Ja nevienam nebij nekādu iebildumu pret aploku tik tālu no Granītpils, tad par putnu dārzu gan Nebam bij savi ieskati, kurus viņš minēja biedriem. Taisnība, virtuves pārzinim putnu allaž vajadzēja pie rokas, tāpēc vislabākā vieta dārzam bij tepat ezera krastā, līdzās vecajai notekai. Tur ūdensputni varētu mitināties tikpat labi kā pārējie, un pēdējā ceļojumā sagūstītais «tinamu» pāris noderētu mājputnu audzēšanas pirmajam mēģinājumam.
Otrā dienā, trešajā novembrī, sākās tilta būves darbi. Neviens šajā svarīgajā uzdevumā nepalika dīkā. Zāģi, cirvji, kalti, āmuri tika sakrauti plecos, un, no jauna par namdariem pārvērtušies, kolonisti devās uz upes krastu.
Ejot Penkrofam vēl ienāca prātā:
— Bet ja nu pa mūsu prombūtnes laiku meistars Jups iedomājas atkal uzvilkt augšā kāpnes, ko vakar viņš mums tik laipni pasniedza lejā?
— Nu, — Sairess Smits atbildēja, — piestiprināsim kāpņu lejas galu.
To viņi izdarīja ar diviem smilktīs smagi ieguldinātiem akmeņiem. Tad pa Pateicības upes kreiso krastu kolonisti drīz vien nonāca līdz pirmajam līkumam.
Tur viņi apstājās pārliecināties, vai tilts nebūtu ceļams šajā vietā. Izrādījās, ka tiešām tā.
No šejienes līdz vakar atrastajam Balona līcim bij tikai trīsarpus jūdzes, te bij iespējams ierīkot labu braucamu ceļu, tā ka rastos ērta satiksme starp Granītpili un salas dienviddaļu.
Sairess Smits tūliņ pastāstīja biedriem savu projektu, izdomā diezgan fantastisku, bet izpildījumā vienkāršu un pārdomātu, kuru viņš jau ilgāku laiku bij apsvēris. Viņam bij nodomā nodrošināt Tālā skata augstieni pret jebkādu četrkāju vai četrroču uzbrukumu. Tādā gadījumā Granītpils, «kamīns», putnu dārzs un visa pārējā Tālā skata izlietojamā daļa būtu pilnīgi droša pret dzīvnieku uzbrukumiem. Plānu izpildīt nenācās grūti, tāpēc arī pārējie biedri piekrita inženiera nodomam.
Augstiene no trijām pusēm bij aizsargāta ar dabiskiem un mākslīgiem šķēršļiem.
Ziemeļrietumos atradās Granta ezers, sākot no vecās notekas līdz jaunizgrauztajai gultnei.
Uz ziemeļiem no šīs gultnes līdz jūrai ceļu aizšķēršļoja jaunā straume, ko vajadzēja tikai padziļināt, lai tā tiktu kustoņiem nepārejama.
Austrumu pusē, no Pateicības upes ietekas līdz strautam, dabiska robeža bij jūra.
Dienvidu pusē atradās pati Pateicības upe līdz pirmajam līkumam, kur bij nodomāts būvēt tiltu.
Vēl palika augstienes rietumu puse starp upes līkumu un ezera dienvidu iekāri, apmēram jūdzi garumā pilnīgi pieejama katram garāmgājējam. Bet tur bij viegli iespējams izrakt pietiekoši dziļu un platu grāvi, pa kuru ezera ūdens ar kritumu notecētu Pateicības upē. Ezerā ūdens tad katrā ziņā mazliet pazeminātos, bet Sairess Smits par to daudz neraizējās, jo Sarkanā strauta pieteka pietiekoši papildinās šo zaudējumu.
— Tātad, — Sairess Smits noteica. — Tālā skata augstiene pārvērtīsies par īstu salu ar ūdeni visapkārt. Ar visu pārējo apgabalu to savienos tikai tilts pār Pateicības upi, divi jau uzceltie tiltiņi augšpus un lejpus ūdenskritumam un, beidzot, vēl tie divi, kurus celsim pār projektējamo grāvi un no Pateicības upes kreisā krasta. Ja visus šos tiltus būvēsim uzvelkamus, tad Tālā skata augstiene būs pasargāta pret visām nejaušībām.
Lai savu projektu padarītu biedriem saprotamāku, Sairess Smits bij uzzīmējis Tālā skata augstienes plānu, tā ka vispārējā aina bij acu uzmetienā pārredzama. Visi vienprātīgi piekrita projektam, un Penkrofs, savu namdara cirvi vicinādams, iesaucās:
— Vispirms pie tilta būves!
Tas arī bij vissteidzamākais darbs. Būvētāji vispirms izmeklēja kokus, nocirta, attīrīja no zariem, sazāģēja baļķos un saskaldīja plankās. Tilta daļa Pateicības upes labajā krastā bij domāta nekustināma, turpretī kreisajā krastā ar svārstekļa palīdzību paceļama, tāpat kā parastie slūžu tilti.
Viegli saprotams, ka, arī sirsnīgi veikts, tas bij liels un smags darbs, jo Pateicības upe te bij apmēram astoņdesmit pēdu plata. Nācās konstruēt kaut ko līdzīgu pāļdzinim, lai sadzītu upē pāļus, kur šķērssijām atbalstīties, un izveidot divus posmus, lai tilts izturētu pēc iespējas lielāku smagumu.
Par laimi, netrūka ne rīku koku apstrādāšanai, ne dzelzs to sastiprināšanai, ne prasmes tam cilvēkam, kurš izrādījās īsts speciālists šādos darbos, un, beidzot, viņa biedri, septiņu mēnešu vingrinājumos ieguvuši ievērojamu veiklību, parādīja lielu centību. Jāsaka, Ģedeons Spilets te nebūt nebij neveiklākais un sacentās ar pašu Penkrofu, kurš «šādu manīgumu nekad neesot gaidījis no vienkārša žurnālista».
Tilta būve pār Pateicības upi prasīja trīs nedēļas ārkārtīgi nopietna darba. Strādnieki paēda turpat darba vietā un, tā kā laiks pieturējās jauks, tad atgriezās Granītpilī, tikai lai paēstu vakariņas un pārgulētu nakti.
Jāpiezīmē, ka pa šo laiku meistars Jups pamazām diezgan viegli pierada pie saviem jaunajiem kungiem, kurus allaž aplūkoja visai ziņkārīgām acīm. Tomēr Penkrofs aiz dibinātas uzmanības nepalaida to vēl pilnīgi savvaļā, nogaidīdams, kamēr augstiene būs noslēgta ar nepārejamām robežām. Tops bij labs draugs ar Jupu un labprāt spēlējās, bet tas allaž turējās ar pienācīgu cieņu.
Divdesmitajā novembrī tilts bij gatavs. Kustīgā daļa ar svārstekļa palīdzību viegli cēlās augšup un bij uzvelkama bez liekām pūlēm. Starp tās pamatu krastā un stabiem, uz kuriem tā balstījās, kad šo daļu pacēla, palika divdesmit pēdu plata sprauga, pietiekoši liela, lai kustoņi netiktu tai pāri.
Turpmākais uzdevums bij uzmeklēt gaisa kuģa apvalku, ko kolonisti gribēja pēc iespējas drīzāk nogādāt drošībā. Bet tādam nolūkam bij nepieciešams nobraukt ratus līdz Balona līcim, citiem vārdiem, izcirst ceļu cauri Tālo rietumu meža biezoknim. Tas atkal prasīja zināmu laiku. Tāpēc Nebs ar Penkrofu devās izlūku gājienā uz līci un pārliecinājās, ka noslēptais audekla gabals alā tāpat ir pilnīgi neaiztikts. Tad tika nolemts pasāktos darbus Tālā skata augstienē turpināt bez pārtraukuma.
Tas bij liels un smags darbs.
— Tas mums dos iespēju radīt vislabvēlīgākos apstākļus mūsu putnu dārzam, — Penkrofs teica. — Nebūs jābaidās ne no lapsu, ne citu plēsoņu apciemojumiem.
— Nemaz nerunājot par to, — Nebs papildināja, — ka varēsim uzrakt Tālā skata līdzenumu, lai kultivētu tur dažādus noderīgus savvaļas augus.
— Un sagatavot otro tīrumu mūsu labības sējail — jūrnieks sajūsmā iesaucās.
Patiešām — pirmais ar vienu vienīgu graudu apsētais tīrums, pateicoties Penkrofa rūpēm, bij padevies lieliski. Kā jau inženieris pareģoja, grauds sešos mēnešos bij attīstījis ceru ar desmit vārpām, katru ar astoņdesmit graudiem, tātad pavisam astoņi simti graudu, turklāt sešos mēnešos; tas solīja katru gadu divas ražas.
Atskaitot piecdesmit graudu, kuri bij jāuzglabā neparedzētam gadījumam, pārējie septiņi simti piecdesmit bij iesējami tikpat rūpīgi kā pirmais, vienīgais grauds.
Uzrakto tīrumu visapkārt iežogoja ar stipru, augstu un augšup noasinātu sētu, lai četrkāji tik viegli nevarētu tikt tai pāri. No putniem to apsargāja vēja griežamas tarkšķu dzirnaviņas un Penkrofa izdomāti briesmīgi baidekļi. Septiņi simti piecdesmit graudi tika ierušināti taisnās, rūpīgi izdzītās vadziņās — pārējo paveiks daba pati.
Divdesmit pirmajā novembrī Sairess Smits sāka apzīmēt vietu gar augstienes rietumu robežu no Granta ezera dienvidu līča līdz Pateicības upes izlokam, kur rokams grāvis. Virskārtā tur bij trīs pēdas bieza augsne, bet apakšā granīts. Nu atkal bij jāražo nitroglicerīns, un tas deva parastos rezultātus. Nepilnās piecpadsmit dienās augstienes cietajā klintī bij iegrauts divas asis plats un sešas pēdas dziļš grāvis. Tāpat uzspridzināts tika ezera klinšainais krasts; no ezera ūdens sāka noplūst pa jaunu gultni, ko kolonisti nosauca par Glicerīna strautu, un tas izveidojās par Pateicības upes pieteku. Kā inženieris jau bij paredzējis, ezera līmenis pazeminājās, tomēr tikko manāmi. Beidzot, lai augstienes iežogojums būtu pilnīgi drošs, notekas krastus ievērojami paplašināja un vaļējo smilkti nocietināja ar divkāršu žogu.
Decembra pirmajā pusē visi darbi bij galā. Tālā skata augstiene nepareiza piecstūra veidā un četras jūdzes apkārtmērā, no visām pusēm ūdens ierobežota, bij pilnīgi nodrošināta pret katru iebrukumu no ārienes.
Visu decembra mēnesi laiks pieturējās stipri karsts. Bet, tā kā kolonisti negribēja atlikt savu nodomu realizēšanu un putnu dārzu ierīkot vajadzēja pēc iespējas ātrāk, viņi enerģiski turpināja darbu.
Nevajadzēs vēl piebilst, ka pēc augstienes pilnīga iežogojuma arī meistars Jups tika palaists brīvībā. Viņš nešķīrās no saviem kungiem un neizrādīja nekādas tieksmes bēgt prom. Tas bij ļoti padevīgs kustonis, lai arī ārkārtīgi spēcīgs un neredzēti izveicīgs. Cik viegli viņš pa kāpnēm uzrāpās Granītpilī! Neviens šajā ziņā nespēja ar viņu sacensties. Viņu jau varēja izmantot kā palīgu daždažādos darbos: viņš nesa baļķus un ar rateļiem vilka saspridzināto akmeņu šķautnes no Glicerīna strauta gultnes.
— Mūrnieks viņš vēl nav, bet īsts pērtiķis gan, — Herberts jokodamies teica, zīmēdams uz to, ka mūrnieki savus mācekļus parasti sauc par «pērtiķiem». Un lai nu kur, bet te šis nosaukums bij īstā vietā.
Putnu dārzam tika izmeklēts ap divi simti jardu liels laukums ezera dienvidaustrumu krastā. To iežogoja ar pīteņa sētu un ierīkoja pajumtes dažādām sugām. Tās bij vairākās nodaļās sadalītas žagaru būdas, kas tikai gaidīja savus iemītniekus.
Pirmais tur tika nometināts «tinamu» pāris, kuram drīz vien pieradās kupla saime. Tai pievienojās kāds pusducis pīļu turpat no ezera apkaimes. Dažas no tām bij ķīniešu sugas, kurām spārni vēdekļa veidā ua kuras ar savu krāšņo spalvu tērpu atgādināja zelta fazānus. Pēc dažām dienām Herbertam izdevās sagūstīt pāri vistu pasugas alektorus ar garām, skaisti izliektām astēm; viņi drīz vien pierada jaunajos apstākļos. Vēlāk paši labprātīgi pievienojās ezera krastmalas pastāvīgie apdzīvotāji pelikāni, zivju dzeņi un ūdensvistas; gāgādami, kladzinādami, ķērkdami tie visi pierada pie cilvēkiem un pietiekoši savairojās, tā nodrošinādami kolonistiem iztiku.
Lai pilnīgi pabeigtu savu projektu, Sairess Smits kādā putnu dārza stūrī ierīkoja baložu būdu. Tur novietoja kādu duci baložu, kas mājoja augstienes klinšu dobumos. Šie putni katru vakaru labprāt atgriezās jaunierādītajā mājoklī un bij daudz vieglāk pieradināmi nekā citas viņu pasugas, kuras atzina tikai savvaļas dzīvi pilnīgā brīvībā.
Beidzot bij pienācis laiks izlietot balona audeklu veļas pagatavošanai, jo saglabāt to šajā pašā veidā un aizlidot tajā pāri bezgalīgajam okeānam varēja mēģināt tikai galējā izmisumā, un Sairess Smits, būdams praktiska saprāta cilvēks, par to nemaz nedomāja.
Balona apvalks tātad bij jānogādā Granītpilī, un tāpēc kolonisti ņēmās savus ratus pataisīt ērtākus un vieglākus. Pajūgs nu viņiem būtu, bet kur ņemt dzinēju vai vilcēju spēku? Vai tiešām salā nav sastopami arī braukšanai noderīgi kustoņi, kurus varētu izlietot zirgu, ēzeļu, vēršu vai govju vietā? Tas jānoskaidro.
— Bez šaubām, — Penkrofs teica, — kaut kāds vilcēja lops mums būtu visai noderīgs, kamēr Sairesa kungam patiks pagatavot tvaika ratus vai lokomotīvi, jo tas ir tikpat kā droši, ka reiz mums būs dzelzceļš no Granītpils uz Balona līci ar atzari uz Franklina kalnu!
Un krietnais jūrnieks pie tam bij pilnīgi pārliecināts par to, ko teica. Ko visu nespēj fantāzija, ja tā balstās uz ticību! Bet pagaidām svarīgākais bij kāds vienkāršs noderīgs četrkājis, un, tā kā liktenis Penkrofam allaž bijis novēlīgs, tas arī tagad nekavējās ar savu palīdzību.
Kādu dienu, divdesmit trešajā decembrī, kolonisti piepeši izdzirda Nebu kliedzam un Topu nikni rejam. Domādami atkal kādu bīstamu uzbrukumu, viņi traucās laukā no «kamīna», kur patlaban strādāja.
Un ko viņi ieraudzīja? Divus slaidi noaugušus kustoņus, kuri pa neuzvilktiem tiltiem bij nokļuvuši Tālā skata aplokā. Divus zirgus vai ēzeļus, tēviņu un mātīti, vingriem locekļiem, dzeltenu spalvu, baltu asti un kājām, melni svītrotu galvu, kaklu un rumpi. Tie mierīgi tuvojās, neizrādīdami nekādu nemieru un žirgtām acīm uzlūkodami cilvēkus, kuros vēl nepazina savus nākamos kungus.
— Tie ir onagri! — Herberts iesaucās. — Kaut kas vidējs starp zebru un kvagu!
— Kāpēc gan viņus nesauc par ēzeļiem? — Nebs vaicāja.
— Tāpēc, ka viņiem nav garu ausu un augums vispār ir graciozāks.
— Ēzeļi vai zirgi, — Penkrofs prātoja, — man tas vienalga. Te ir tas dzinējspēks, kā Smita kungs saka, tāpēc jāņem tikai ciet.
Lai nesatrauktu kustoņus, jūrnieks paslepšus aizlīda līdz Glicerīna strauta tiltiņam un uzvilka to augšā. Onagri bij gūstā.
Bet vai nu tūliņ ar varu ņemt viņus ciet un mēģināt dresēt? Nē. Kolonisti nolēma ļaut viņiem pāra dienu padzīvot tāpat savvaļā augstienē, kur zāles bij bagātīgi, un pa to laiku inženieris nodomāja uzbūvēt viņiem nakts patvērumam ērtu kūti.
Tā šis krāšņo kustoņu pāris pagaidām tika pamests pilnīgā brīvē, un kolonisti sargājās pat tam tuvoties un velti izbiedēt. Protams, onagri, lielāka plašuma un dziļu mežu pieraduši, vairākkārt mēģināja izkļūt no šaurā apžogo- juma. Viņi skraidīja gar nepārejamo šķērsli — ūdens joslu, skaļi un spalgi nozviedzās, pēc tam rikšoja pa zāli, tad aprimuši stundām^ ilgi lūkojās lielajā mežā, no kura nu bij šķirti uz visiem laikiem!
Pa to laiku kolonisti no sīkstām augu šķiedrām pagatavoja visus nepieciešamos aizjūga piederumus, un dažas dienas pēc onagru sagūstīšanas rati bij gatavi braukšanai, tāpat ceļš vai, labāk sakot, stiga cauri Tālo rietumu mežam no Pateicības upes līkuma līdz pat Balona līcim. Tagad varēja mēģināt braucienu, un tas notika decembra beigās.
Penkrofs kustoņus jau pamazām bij pieradinājis ēst no saujas, tā ka saņemt tos nenācās grūti. Bet, pirmo reizi iejūgti, onagri sāka trakot, un nebij viegli tos savaldīt. Tomēr galu galā tie padevās cilvēka varai, jo nav tik mežonīgi kā zebras un bieži tiek braukšanai izlietoti Dien- vidāfrikas kalnājos un pat Eiropas mērenā klimata apvidos.
Penkrofs savus zirgus vadīja pie galvas, bet pārējie kolonisti sakāpa ratos. Tā viņi brauca uz Balona ostu. Nebūs vēl jāsaka, ka pa steigā ierīkoto ceļu viņi tika pietiekoši kratīti, tomēr pajūgs izturēja, un tās pašas dienas vakarā kolonisti jau krāva vezumā aerostata apvalku un visus pārējos piederumus.
Ap astoņiem vakarā vezums, pārbraucis pāri Pateicības upes tiltam, nogriezās lejup pa kreiso krastu un apstājās jūrmalā. Onagrus izjūdza un aizveda kūtī. Pirms iemigšanas Penkrofs apmierināts nopūtās tik skaļi, ka atbalss nošalca visattālākajās Granītpils telpās.