Janvāra pirmā nedēļa tika izmantota kolonijai nepieciešamās veļas pagatavošanai. Kastē atrastās adatas čakli ņirbēja rupjajos pirkstos, un, var sacīt, ja šuvums arī nebij diez cik smalks, tad tomēr pietiekoši stiprs.
Diegu nebij trūkums, sevišķi tāpēc, ka Sairesam Smitam ienāca prātā izlietot tos, ar kuriem bij sašūti aerostata audekla atsevišķie gabali. Ģedeons Spilets un Herberts ar apbrīnojamu pacietību citu pēc citas atārdīja garās audekla strēmeles, Penkrofs kategoriski bij atteicies no šī garlaicīgā, nogurdinošā un uzbudinošā darba. Turpretim šūšanā viņam nebij līdzcenša, jo visiem ir zināms, ka matroži šūšanā palaikam nepārspējami meistari.
Balona apvalka saeļļoto audeklu iztīrīja ar sodu un potašu, ko dabūja no sadedzinātu augu pelniem; atbrīvots no eļļas un lakas, audekls kļuva atkal pilnīgi mīksts un pakļāvīgs. Pēc tam to saulē izbalināja un patiešām dabūja žilbinoši baltu.
Tā tika pagatavoti vairāki duči kreklu un zeķu — protams, ne adītu, bet tāpat vien šūtu. Ar kādu sajūsmu kolonisti atkal reiz uzvilka tīru veļu, protams, diezgan rupju, bet viņu ādai tas neko nekaitēja. Ar kādu tīksmi viņi apgulās uz baltiem palagiem, ar kuriem viņu guļas vietu cisas Granītpilī nu pārvērtās par īstām gultām!
Ap to pašu laiku viņi pagatavoja arī roņādas apavus, kuri nu stājās no Amerikas atvesto zābaku un kurpju vietā. Var sacīt, ka jaunie apavi iznāca pietiekoši plati un gari un nekad negrauza gājējiem kājas.
Ar 1866. gada sākumu iestājās nepārtraukts karstums, tomēr medības meža koku paēnā nevienu dienu netika pārtrauktas. Mežs vārda pilnā ziņā ņudzēja no agutiem, kabijām, ķenguriem un dažādiem citiem spalvotiem un spārnotiem kustoņiem; Ģedeons Spilets un Herberts bij pārāk labi šāvēji, lai kaut vienu šautenes lādiņu aizlaistu velti zudumā.
Sairess Smits viņiem allaž piekodināja pēc iespējas taui pīt munīciju un pats centās kaut ko izgudrot, lai atvietotu kastē atrasto pulveri un skrotis, ko gribēja pataupīt nākotnei, jo neviens nevarēja pateikt, kur liktenis viņu un viņa biedrus aizmetīs, kad viņi kādu dienu atstās šo savu salu! -Bij jādomā par dažādām nezināmām vajadzībām, jāpietaupa munīcija un jārauga patērētās vietā pagādāt jaunu, vieglāk pagatavojamu.
Ar visrūpīgāko meklēšanu Sairess Smits salā nebij atradis svinu, tāpēc tā vietā viņš diezgan veiksmīgi sasmalcināja dzelzi. Sie dzelzs graudi gan nebij smagi kā svina skrotis, tāpēc taisāmi rupjāki un mazākā skaitā katram lādiņam, bet šāvēju izveicība atsvēra šo trūkumu. Arī pulveri Sairess Smits varētu pagatavot, jo viņa rīcībā bij salpetris, sērs un ogles; tomēr tas prasītu ārkārtīgas pūles, un bez speciālas ierīces labs pulveris nav dabūjams.
Tāpēc Sairess Smits nolēma labāk ražot piroksilīnu, citiem vārdiem, sprāgstošu kokvilnas pulveri, kuram kokvilna pati nav nepieciešama, tāpēc ka to labi var atvietot ar celulozi. Celuloze patiesībā ir tikai vienkārša augu šķiedru viela, gandrīz vai tīrā veidā atrodama ne vien kokvilnā, bet arī kaņepājos, linos, papīrā, vecās lupatās, plūškoka serdē utt. Plūškoku ap Sarkanā strauta ieteku bij daudz. Kolonisti šā auga sēklas jau līdz šim izlietoja kafijas pupiņu vietā.
Tā kā plūškoka serde ir tas pats, kas celuloze, tad vajadzēja tikai savākt to un pievienot tai vēl kūpošo slāpekļskābi. Sairesam Smitam pietiekošā daudzumā bij sērskābe, ar kuras palīdzību viegli iespējams iegūt slāpekļskābi no dabiskā veidā še bagātīgi atrodama salpetra.
Inženieris nolēma pagatavot piroksilīnu, lai gan zināja labi, ka tam piemīt arī daudz trūkumu: neprecīzā iedarbība, straujā aizdegšanās spēja jau simt septiņdesmit grādu karstumā, kamēr pulveris uzliesmo tikai divi simti četrdesmit grādu karstumā, un pārāk spējā aizdegšanās stipri bojā arī šaujamo ieroci. Toties piroksilīnam ir savas labās īpašības: tas miklumā nebojājas, mazāk piesērē šautenes stobru, un tā sprādziena spēks ir četrreiz lielāks nekā parastajam pulverim.
Piroksilīna pagatavošanai pietiek celulozi uz ceturtdaļstundu iemērkt kūpošā slāpekļskābē, tad izskalot skaidrā ūdenī un izžāvēt. Katram redzams, ka šis darbs visai vienkāršs.
Sairesa Smita rīcībā bij tikai vienkāršā slāpekļskābe, nevis kūpošā jeb monohidrāta, kura miklā gaisa atdala balsnējus tvaikus. Bet, piejaucis parastai slāpekļskābei zināmu daudzumu koncentrētas sērskābes, proti: trīs pret pieci, viņš tāpat dabūja nepieciešamo vielu. Un drīz vien salas medniekiem bij pietiekošs daudzums labi pagatavotas sprāgstvielas, kas, uzmanīgi izlietota, deva spīdošus rezultātus.
Ap to pašu laiku kolonisti bij uzplēsuši apmēram trīs akrus Tālā skata augstienē, bet pārējo laukumu atstājuši zālienā onagru ganībai. Vairākkārt viņi devās ceļojumā uz Jakamaru un Tālo rietumu mežiem un pārnesa no turienes veselu savvaļas augu izlasi — kreses, spinātus, rutkus un bietes —, kas saprātīgā kopšanā drīz vien pārveidosies un novērsīs slāpekli saturošas pārtikas trūkumu, no kā Linkolna salas iedzīvotāji līdz šim cieta. Tāpat viņi pārgādāja mājās lielu krājumu malkas un ogu. Visos šajos braucienos arī ceļš uzlabojās, jo nelīdzenais klinšājs no ratu riteņiem pamazām kļuva gludāks.
Trusīšu audzētava joprojām piegādāja Granītpils iemītniekiem pienācīgo devu. Tā kā audzētava atradās pietiekoši tālu no Glicerīna strauta, tās apdzīvotājiem nebij iespējams nokļūt Tālā skata nošķirtajā daļā, kas bij nolemta pārnesto jauno augu kultivēšanai. Klinšainā sēklī ierīkotā austeru audzētava tāpat apgādāja lieliskus gliemežus. Bagātīgus zvejas lomus kolonisti ievāca ezerā un Pateicības upē, jo Penkrofs bij izlicis makšķeres, pie kurām allaž kodās skaistas foreles un vēl kāda ļoti garšīga zivs sudrabotā krāsā ar sīkiem dzeltenējiem plankumiem. Tā, kulināro rūpju aizņemts, Nebs pēc patikas varēja mainīt savu ēdienu karti. Tikdi maizes vien vēl kolonistiem trūka, un, kā jau teikts, šis trūkums bij visai sāpīgi sajūtams.
Pa starpām salinieki sarīkoja arī medības uz jūras bruņurupučiem, kuri bieži vien apciemoja Žokļu iekāres krastmalu. Smilkšainā nomaļa te bij izgrauzta maziem iedobumiem, un tajos varēja atrast rupuču olas, pilnīgi apaļā formā, ar baltu un cietu čaumalu. Šo olu baltums pretēji putnu olbaltumam nesarecē. Pati saule izperināja šīs olas, un netrūka te viņu nekad, jo viens pats bruņurupucis gadā izdēj ap divi simti piecdesmit gabalu.
— Te jau ir īsts olu lauks 1 — Ģedeons Spilets ieminējās. — Mums atliek tikai tās ievākt.
Tomēr kolonisti neapmierinājās ar produktu ievākšanu vien, bet sarīkoja medības arī uz pašiem ražotājiem un aizstiepa Granītpili vairākus dučus šo ēdienam visai noderīgo rāpuļu. Rupuču gaļas zupa ar smaršzāļu vircojumu katrreiz sagādāja pavāram Nebam pelnītas uzslavas.
So jāpiemin vēl viens laimīgs apstāklis, kura dēļ kolonistiem bij iespējams ievērojami papildināt savus pārtikas krājumus ziemai. No jūras Pateicības upē bariem sāka nākt laši un aizpeldēja vairākas jūdzes pret straumi. Ap šo laiku lašu mātītes tēviņiem pa priekšu meklēja izdevīgu vietu ikru laišanai un sacēla lielu traci saldajā ūdenī. Ap tūkstoti šo zivju iepeldēja upē, un pietika ierīkot kādu aizžogojumu, lai lielāko daļu no tām te aizturētu. Vairākus simtus kolonisti sagūstīja un iesālīja ziemas krājumam, kad upe aizsals un zveja vairs nebūs iespējama.
Ap to pašu laiku saprātīgais Jups tika paaugstināts par sulaini. Viņu ietērpa kamzolī un īsās biksēs, bet priekšā aizsēja balta audekla skoteli ar divām kabatām; it sevišķi laimīgs viņš bij par kabatām, pastāvīgi staigāja, rokas tajās sabāzis, un necieta, ja kāds pa tām rakņājās. Nebs brīnišķi bij pieradinājis veiklo orangutanu; var teikt, ka nēģeris un pērtiķis sapratās pilnīgi un pat sarunājās savā starpā. Jupam pret Nebu bij dabiska simpātija, un tas viņam atmaksāja ar to pašu. Ja negadījās cits darbs — vai nu ratu vilkšana, vai rāpšanās kāda koka galotnē, — Jups visu laiku pavadīja virtuvē un pūlējās pilnīgi atdarināt Nebu. Skolotājs, starp citu, arī izrādīja lielu pacietību, pat dedzību izglītošanas darbā, bet skolnieks izlietoja visu savu saprātu, lai piesavinātos skolotāja sniegtās zināšanas.
Kā lai iztēlo Granītpils iemītnieku tīkamo pārsteigumu, kad kādu dienu meistars Jups pilnīgi negaidīti ar dvieli uz rokas ieradās viņus apkalpot pie galda. Uzmanīgs un veikls viņš pārmainīja šķīvjus, ienesa ēdiena bļodas un ielēja dzeramo ar tādu nopietnību, ka kolonistiem gribot negribot bij jāsmejas, bet Penkrofs jūsmoja.
— Jup, zupu!
— Jup, vēl drusku aguta cepeša!
— Jup, pasniedz man šķīvi!
— Jup! Bravo, Jup! Lieliski, Jup!
Tādi saucieni jaucās cits par citu. Un Jups nesamulsis paklausīja visiem, savu gudro galvu izslējis, izpildīja katru pavēli, tā ka Penkrofs, atcerēdamies pie pirmās sastapšanās pa jokam doto solījumu, teica sulainim:
— Patiešām, Jup, tagad jums pienākas divkārša alga!
Nebūs vēl jāpiebilst, ka orangutans bij pilnīgi pieradis Granītpilī un bieži vien pavadīja savus kungus meža gājienos, neizrādīdams ne mazākās tieksmes aizbēgt. Vajadzēja redzēt, kā viņš tad varonīgi soļoja ar Penkrofa pagatavotu niedres nūju it kā ar šauteni pār plecu! Ja ieva- jadzējās kādu augli no koka galotnes dabūt lejā, viņš acumirklī bij augšā. Ja ratu ritenis kādreiz iespraucās plaisā, Jups ar vienu pleca piespiedienu to atkal izcēla uz ceļa.
— Varens puisis! — apbrīnoja viņu Penkrofs. — Ja viņam bijis tikpat daudz dusmu kā spēka, nezin ko mēs ar viņu iesāktu.
Uz janvāra beigām kolonisti uzsāka lielus darbus salas vidienā. Sarkanā strauta iztekas tuvumā, Franklina kalna pakājē, bij nodomāts ierīkot aploku gremotājiem kustoņiem, galvenā kārtā mufloniem, lai sagādātu vilnu ziemas apģērbam; šos dzīvniekus turēt Granītpils tuvumā bij neērti.
Katru rītu kolonisti vai nu visi kopā, vai biežāk Sairess Smits, Herberts un Penkrofs devās ceļā uz strauta avotiem. Tas bij tīrais izpriecas brauciens piecu jūdžu attālumā onagru vilktos ratos zem koku lapotņa zaļajiem spraišļiem pa jaunierīkoto ceļu, ko nosauca par Aploka ceļu.
Tur kalna dienvidu nogāzē bij apzīmēts plašs apgabals. Zālājs ar atsevišķiem koku puduriem un kalna pakājes izcilni kā dabisku žogu vienā pusē. Maza urdziņa no šīs pašas kalna nogāzes pļavai šķērsām pāri tecēja uz Sarkano strautu. Zāle te bij svaiga, un izklaidu koku puduri nekavēja vējam brīvi pārstaigāt visu klajumu. Nācās tikai zālienai apkārt loka veidā aptaisīt sētu — pietiekoši augstu, lai kustoņi nelēktu pāri, un tā, lai abi sētas gali pieslietos izciļņa valnim. Sāds aploks likās pietiekošs, lai izmitinātu kādu simtu liellopu, muflonu vai kalnu kazu, tāpat arī viņu mazuļus, kuri ar laiku pierastos klāt.
Inženieris vispirms apzīmēja aploka robežas, un tad varēja stāties pie sētas taisīšanai nepieciešamo koku ciršanas. Bet, tā kā, ceļu ierīkojot, jau bij nācies nocirst diezgan daudz koku, tad tos vispirms atveda un saraka zemē par stipriem atbalsta stabiem.
Sētas priekšpusē atstāja paprāvu eju, ko noslēdza ar ozola planku divpusu vārtiem, ārpusē tos nostiprinot ar diviem baļķiem.
Jups visu laiku pavadīja virtuvē
Aploka ierīkošanai pagāja veselas trīs nedēļas, jo bez žoga inženieris vēl uzcēla stipru planku nojumes, kur gremotājiem negaisā patverties. Turklāt viss šis ierīkojums bij ceļams īsti stiprs, jo mufloni ir ļoti strauji kustoņi un bij jābaidās no viņu pirmā izlaušanās mēģinājuma. Sētā cieši sastatāmie mieti ar noasinātiem un apdedzinātiem galiem tika piestiprināti ar tapām pie šķērsbaļķiem un drošības dēļ vēl zināmā atstatumā atbalstīti.
Kad aploks bij gatavs, kolonisti sarīkoja lielas medības Franklina kalna piekājē, tajā apvidū, kur gremotāji kustoņi visbiežāk uzturējās. Tas notika septītajā februārī, pašā vasaras laikā, piedaloties visiem Granītpils iemītniekiem. Abi jau visai paklausīgie onagri, Ģedeona Spileta un Herberta vadīti, šajā pasākumā izrādījās ārkārtīgi noderīgi.
Galvenais uzdevums bij ielenkt muflonus un pamazām savilkt loku ap tiem arvien šaurāku. Sairess Smits, Penkrofs, Nebs un Jups novietojās dažādās vietās, kamēr pārējie divi onagru mugurā un Topa pavadībā aulekšoja pusjūdzi platā lokā kā ap aploku.
Muflonu šajā salas daļā bij daudz. Šie skaistie kustoņi bij aļņu augumā, ar stipriem ragiem un garu, pelēksnēju vilnu un līdzinājās ārgaļiem.
Medību diena bij ārkārtīgi nogurdinoša. Kāda skraidīšana uz priekšu un atpakaļ, krustām šķērsām, kas par klaigāšanu! No simta ielenkto kustoņu vairāk nekā divas trešdaļas iemuka atpakaļ mežā. Tomēr beigu beigās kādi trīsdesmit mufloni un kāds ducis kalnu kazu pamazām tika aizdzītas pie vaļā pamestajiem vārtiem, glābdamies spruka pa tiem iekšā un atradās gūstā.
Tā galu galā iznākums bij apmierinošs, kolonisti nevarēja žēloties. Lielākā daļa muflonu bij mātītes, kurām drīz vien vajadzēja atnesties. Skaidri bij redzams, ka pulciņš tuvākajā nākotnē pavairosies un ka te ne tikai vilna būs iegūstama, bet arī siltas ādas kažokiem.
Tajā vakarā mednieki pavisam nomocījušies atgriezās Granītpilī. Tas viņus tomēr neatturēja rītu doties uz aploku un aplūkot, kā tur izskatās. Protams, cietumnieki bij izmēģinājuši apgāzt žogu, bet pēc veltām pūlēm jau nomierinājušies.
Visu februāra mēnesi neatgadījās neviens sevišķs notikums. Ikdienas darbi turpinājās metodiski. Izlaboti tika ceļi uz aploku un Balona līci un iesākts trešais — no Pa- teiclbas upes tilta uz salas rietumu krastu. Linkolna salas neizpētītā daļa vēl allaž bij Čūskas pussalas mežāji, kur mājoja plēsīgie zvēri, ko Ģedeons Spilets cerēja drīzā laikā iznīcināt.
Iekams iestājās auksts laiks, vislielākās rūpes bij par Tālā skata augstienē pārstādītajiem savvaļas augiem. Herberts ne no viena gājiena neatgriezās mājās bez dažiem jauniem noderīgiem stādiem. Vienu dienu viņš pārnesa mājās cigoriņiem līdzīgu augu stādus, no kuru sēklām varēja izspiest lielisku eļļu; otru dienu — skābenes, kas lietojamas kā labs ārstniecības līdzeklis pret cingu. Un tad dažus neatsverami vērtīgus kartupeļus, kas visos laikos kultivēti Dienvidamerikā un patlaban pazīstami vairāk nekā simts atsevišķās pasugās. Labi apstrādātā, apkoptā un apūdeņotā, mazos gabaliņos iedalītā sakņu dārzā tagad jau auga sarkanie kartupeļi, salāti, skābenes, rutki, bietes un citi krustzieži. Zeme šajā augstienes daļā bij sevišķi auglīga, tāpēc varēja gaidīt bagātīgu ražu.
Arī dažāda dzeramā kolonistiem netrūka, atskaitot vīnu, bet arī par to nebij daudz ko sūroties. Osvegas tējai un pūķakoka sakņu noraudzētajam dzērienam Sairess Smits vēl pievienoja īstu alu. No raudzēta melnās dižegles jauno asnu novārījuma viņš pagatavoja patīkamu un ārkārtīgi veselīgu dzērienu, ko angloamerikāņi sauc par egļu alu.
Uz rudens pusi kolonistu putnu dārzā vēl pieradās klāt skaists lielo sīgu pāris ar mēteļveidīgu apspalvojumu, ducis platknābju ar gaļīgiem piedēkļiem knābju malās un bez tam krāšņi gaiļi ar melnu seksti, bārdiņu un spalvām, līdzīgi Mozambikas gaiļiem; viņi kā dižodamies staigāja gar dīķmalu.
Pateicoties kolonistu enerģijai un saprātam, viss labi veicās. Bez šaubām, liktenis bij viņiem labvēlīgs, tomēr, paturēdami prātā augsto mācību, viņi vispirms lūkoja visu sasniegt pašu spēkiem.
Karstos vasaras dienas vakaros, kad no jūras sāka celties viegla dvesma, pēc pabeigta darba viņi parasti apsēdās zem verandai līdzīgas klints nokares, ko Nebs bij apaudzējis ar vīteņa stādiem. Tur viņi sarunājās, pamācīdami cits citu, pārspriezdami nākotnes plānus; jūrnieka parupjais, labsirdīgais humors tad nemitīgi uzjautrināja mazo sabiedrību, kurā nekad netrūka vispilnīgākās saskaņas,
Runāja arī par dzimteni, par mīļo, lielo Ameriku. Diezin kā noris pilsoņu karš? Nekādā ziņā tas nevarētu ieilgt garumā. Bez šaubām, Ričmonda jau kritusi ģenerāļa Granta rokās. Konfederātu galvaspilsētas ieņemšana būs šīs šausmīgās cīņas beigu cēliens. Jādomā, tagad Ziemeļu taisnā lieta jau uzvarējusi. Ak, kaut jel viena avīze nokļuvusi pie Linkolna salā izmestajiem! Jau vienpadsmit mēneši, kopš viņi pazaudējuši pēdējos sakarus ar pārējo pasauli, un drīz vien, proti, divdesmit ceturtajā martā, apritēs gads, kad balons izmeta viņus šajā svešajā malā. Viņi bij un palika tikai nabaga avāriju cietušie, pat nezinādami, vai izdosies pasargāt savu kailo dzīvību cīņā ar bargiem dabas spēkiem. Tomēr, pateicoties sava vadoņa gudrībai un pašu saprātam un enerģijai, viņi te nu bij īsti kolonisti, apbruņoti ar ieročiem, darbarīkiem un instrumentiem; viņi pieradināja sev derīgus kustoņus, pārveidoja salas augus un minerālus, vārdu sakot, visus trīs galvenos dabas elementus!
Jā! Tā viņi bieži pārrunāja visas šīs lietas un kombinēja dažādus nākotnes plānus.
Sairess Smits palaikam pats runāja maz, bet vairāk tikai klusu klausījās savos biedros. Reizēm viņš pasmaidīja par kādu Herberta prātojumu vai Penkrofa asprātību, bet vienmēr un allaž domāja par šīm neizskaidrojamām parādībām, par dīvaino mīklu, kuras noslēpumu vēl nespēja uzminēt.