Marta pirmajā nedēļā laiks mainījās. Pašā sākumā bij pilns mēness un karstums ārkārtīgs. Bij manāms, ka gaiss elektrības piesūcies un jābaidās īsāka vai garāka negaisa perioda.
Un patiešām — jau otrajā martā nodārdēja ārkārtīgi spēcīgs pērkona grāviens. Vējš pūta no austrumiem, krusa sāka kapāt Granītpils priekšpusi gluži kā kartečas lādiņi. Nācās cieši noslēgt durvis un logus, lai negaiss nepārplū- dinātu visas telpas.
Lūkodamies šajā krusas gāzē, kur sprēgāja graudi baloža olas lielumā, Penkrofs domāja tikai vienu domu — par savu labības lauku, kas tagad bij nopietnās briesmās.
Un tad viņš metās laukā, tieši prom uz savu druvu, kur vārpas jau sāka pacelt zaļās galviņas. Viņam bij līdzi audekla gabals, ar to viņš apsedza druvu. Pēc pāra acumirkļiem Penkrofs jau bij galā. Krusa sāpīgi kapāja viņu, bet viņš nežēlojās.
Šis nejaukais laiks ilga astoņas dienas, un visu laiku pērkons nemitējās graut debess dzīlēs. Pēc diviem spējiem grāvieniem kaut kur tālē pie apvāršņa vienmēr vēl dobji dunēja; tad negaiss atsāka atkal pilnām brāzmām. Zibeņi nemitīgi svītroja debesis un trāpīja vairākus kokus salā, starp tiem arī milzeņa priedi mežmalā netālu no ezera. Divas trīs reizes elektriskā dzirkstele ķēra arī jūrmalas smilktāju, pārkausēdama smilkti par stiklu. Atrazdams šos fulgurītus[12], inženieris tūliņ iedomāja, ka varbūt iespējams pagatavot pietiekoši biezu stiklu logiem, kas aizsargātu pret vēju, lietu un krusu.
Tā kā laukā kolonistiem patlaban steidzamu darbu nebij, viņi izmantoja nejauko laiku mājas darbiem Granītpilī, kuras iekšējā iekārta ar katru dienu tika uzlabota un papildināta. Inženieris ierīkoja virpu un sāka virpot dažādus virtuvei un apģērbam nepieciešamus piederumus, starp citu, arī pogas, kuru trūkums līdz šim bij stipri sajūtams. Ieročiem, kuri allaž tika turēti vislabākajā kārtībā, ierīkoja īpašu statni, tāpat plaukti un skapji bij pilnīgi apmierinoši. Granītpilī zāģēja, ēvelēja, trina un virpoja; pa visu nejauko laiku pērkona dārdieniem pretim no turienes skanēja darbarīku šķindoņa un virpu dūkšana.
Meistars Jups arī netika aizmirsts; viņam tagad galvenajai pārtikas noliktavai līdzās bij ierādīta atsevišķa istaba ar pieklājīgi ierīkotu gultu, un viņš jutās tur lieliski.
— Ar šo brašo Jupu, — Penkrofs bieži nopriecājās,
— nekad negadās nekādi pārpratumi un strīdi. Kas par lielisku apkalpotāju, Neb, kas par apkalpotāju!
— Mans audzēknis, — Nebs atbildēja, — drīz vien būs man pavisam līdzīgs!
— Pārāks par tevi! — jūrnieks attrauca smiedamies.
— Tāpēc ka tu, Neb, runā, bet viņš ne! ,
Nebūs vēl jāpiebilst, ka Jups nu bij pilnīgi iemanījies visos mājas darbos. Viņš prata izpurināt drēbes, cept gaļu uz iesma, slaucīt istabas, apkalpot pie galda, malku sakraut grēdā, un — par to Penkrofs visvairāk' jūsmoja — nekad viņš neaizgāja gulēt, iekams nebij atsedzis cienījamam jūrniekam gultu.
Visi kolonijas locekļi, tikpat divroči kā četrroči, bij pilnīgi veseli. Dzīvodami šajā tīrajā gaisā un veselīgā mērena klimata apvidū, strādādami tiklab ar galvu, kā ar rokām, viņi nevarēja pat iedomāties, ka slimība viņus kādreiz varētu apdraudēt.
Tāpēc visi sajutās lieliski. Herberts viena gada laikā bij izaudzis par veselām divām collām. Seja viņam izveidojās vīrišķīgāka, un nepārprotami bij redzams, ka nobrieda fiziski un morāli spēcīgs cilvēks. Viņš izmantoja mācībām katru no smaga darba brīvu brīdi, lasīja kastē atrastās praktiska satura grāmatas, kuru izvēli nosacīja paši tagadējie apstākļi, bez tam inženieris zinātnes jautājumos un reportieris valodās bij viņa labprātīgie skolotāji.
Inženierim bij nodomā iemācīt Herbertam visu to, ko viņš zināja pats, ar piemēriem rādīt tikpat daudz, kā vārdiem varēja pasacīt, un Herberts plaši un labprāt izlietoja sava skolotāja mācības.
<'Kad es nomiršu,» Sairess Smits nodomāja, «viņš būs man par vietnieku!»
Vētra mitējās ap devīto martu, tomēr debess visu pēdējo vasaras mēnesi bij apmākusies. Elektrisko vibrāciju sajauktais gaiss nevarēja atgūt vairs dzidrumu, gandrīz nemitīgi lija lietus, un visapkārt pletās migla. Tikai trīs četras saulainas dienas vēl atgadījās, un tās tika izlietotas dažādiem ceļojumiem.
Šajā laikā onagru mātītei pieradās mazulis — tāda paša dzimuma un ārkārtīgi skaists. Tāpat aplokā pavairojās arī muflonu pulki; Nebam un Herbertam par lielu prieku nor jumē blēja vairāki jēri, starp kuriem tie sev jau bij izraudzījušies īpašus mīluļus.
Kolonisti mēģināja ieaudzēt arī pekari, un mēģinājums pilnīgi sekmējās. Putnu dārza tuvumā uzcēla sevišķu ēku, un drīz vien jau tur vairāki mazuļi, Neba apkopti, sāka krietni uzbaroties. Jupam bij uzlikts par pienākumu katru dienu aiznest tiem pienācīgo barības tiesu, trauku skalojamo ūdeni, ēdiena atkritumus un citu, un viņš savu uzdevumu izpildīja visai apzinīgi. Dažreiz viņam gan ienāca prātā mazliet pajokot ar saviem mazajiem pansionāriem un paraustīt tos aiz astes, bet tas notika vairāk aiz aušības nekā ļauna prata, jo mazās, gredzenā sagrieztās astītes izskatījās gluži kā rotaļlietiņas un viņš pats jau bij tīrais bērns.
Kādu dienu Penkrofs, ar inženieri sarunādamies, atgādināja kādu solījumu, ko tas vēl neesot paguvis izpildīt.
— Reiz jūs solījāties pagatavot kādu daiktu, Sairesa kungs, — viņš teica, — kas mums atvietotu Granītpils garās kāpnes. Vai nedomājat to kādudien pataisīt?
— Jūs laikam domājat kaut ko celtnim līdzīgu? — Sairess Smits atbildēja.
— Ja jums patīk, sauksim to par celtni, — jūrnieks atbildēja. — Nosaukums te nekrīt svarā, bet gan — lai tas mūs bez pūlēm paceļ mūsu mājoklī.
— To iekārtot nebūtu grūti, Penkrof. Bet vai tas būta vajadzīgs?
— Katrā ziņā, Sairesa kungs. Visnepieciešamākais mums jau ir, padomāsim tagad arī par mazām ērtībām. Cilvēkiem, ja gribat, tas būtu zināms greznums, bet mantu transportam gandrīz nepieciešams. Nav nemaz tik viegli ar smagu nastu mugurā doties pa garajām kāpnēm.
— Labi, Penkrof, pamēģināsim izpildīt jūsu vēlēšanos.
— Bet jums jau nav nekādas mašīnas.
— Mēs to pagatavosim.
—- Tvaika mašīnu, vai? ,
— Nē. Ūdens.
Patiešām, lai darbinātu nodomāto ierīci, inženiera rīcībā ūdens še bij pietiekoši, un nemaz nebij tik grūti to izmantot.
Pietika tikai paplašināt mazo urdziņu, kas Granītpils mājokli no ezera apgādāja ar ūdeni. Paurba lielāku caurumu klintī, pa kuru urdziņa tecēja lejā, tā ka alas dibenā radās diezgan spēcīgs ūdenskritums. Virs tā inženieris ierīkoja cauruli ar plakni ratu galā, ap ko tinās stipra virve ar piesietu grozu. Ar šī hidrauliskā ceļamā palīdzību bij iespējams īsti smagus priekšmetus uzvilkt l?dz pat Granītpils durvīm.
Septiņpadsmitajā martā visiem par lielu prieku ceļamā ierīce pirmo reizi tika laista darbā. No tā brīža visi smagie materiāli, kā malka, ogles, pārtikas krājumi un galu galā arī paši kolonisti, ar šīs vienkāršās ierīces palīdzību brauca augšup, tā ka nevienam pašam nenāca prātā nožēlot primitīvās kāpnes. Sevišķi sajūsmināts par šo labierīcību likās Tops, jo viņš tomēr nebij paspējis piesavināties Jupa veiklību kāpšanā un bieži vien viņam nācās uņ Neba vai uz orangutana muguras ceļot pa kāpnēm augšup.
Ap šo pašu laiku Sairess Smits ķērās pie stikla pagatavošanas, bet tad vecā podnieka krāsns vispirms bij pielāgojama jaunajam uzdevumam. Tas prasīja diezgan daudz darba. Pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem viņam beidzot tomēr izdevās ierīkot stikla kausējamo darbnīcu, no kuras inženiera palīgi — Ģedeons Spilets un Herberts vairākas dienas no vietas neizgāja ārā.
Stikla kausēšanai nekas vairāk nebij vajadzīgs kā smilktis, krīts un soda (ogļskābā vai sērskābā). Smilkts bij dabūjama krastmalā, krīts vienkārši no kaļķiem, soda — no jūras augiem, pirīts — no sērskābes, bet ogles, lai iegūtu krāsnī nepieciešamo temperatūru, varēja rakt tepat no zemes. Sairesam Smitam tātad bij visi nepieciešamie noteikumi, lai varētu ķerties pie darba.
Visgrūtāk bij pagatavot piecas vai sešas pēdas garu pūšamo dzelzs cauruli, ar kuras vienu galu ievelk izkausēto šķidrumu. Tomēr Penkrofam izdevās plānu un garu dzelzs lentu saliekt kā šautenes stobra caurumu, un drīz vien to varēja laist darbā.
Divdesmit astotajā martā krāsns bij stipri sakurināta. Simtdaļas smilkts, trīsdesmit piecas — krīta, četrdesmit — sērskābās sodas un vienas vai divas daļas sasmalcinātu ogļu maisījums tika sabērts uguns izturīgā traukā. Ar augstu temperatūru krāsnī šo maisījumu izkausēja šķidrumā vai drīzāk pārvērta mīklā, Sairess Smits ar cauruli pasmēla no šīs mīklas zināmu daudzumu, viļāja un grozīja to uz iepriekš sagatavotas metāla plāksnes, lai izveidotu to pūšanai noderīgā formā. Tad viņš pasniedza cauruli Herbertam un lika pūst pa tās vaļējo galu.
— Vai tāpat, kā pūš ziepju burbuļus? — jauneklis vaicāja.
— Gluži tāpat, — inženieris atbildēja.
Un Herberts piepūstiem vaigiem pūta tik spēcīgi caurulē, nemitīgi griezdams to riņķī, ka stikla masa sāka izplesties. Tai no krāsns pievienoja klāt jaunu masu un galu galā ieguva caurmērā pēdu lielu bumbu. Tad Sairess Smits pats paņēma cauruli no Herberta un sāka to vēcināt kā
Izpūšamais objekts iznāca tādā dīvainā veida.,
pulksteņa pendeli, lai mīkstā bumba izstieptos koniska cilindra veidā.
Rezultātā dabūja stikla cilindru ar divām pusložveidī- gām cepurītēm galā, kuras ar aukstā ūdenī apmērcētu dzelzs gabalu viegli atšķēla nost. Tādā pašā kārtā cilindru pārgrieza gareniski pušu, tad krāsnī vēlreiz atkausēja mīkstu un uz kādas plāksnes ar koka rulli izrullēja- taisnu.
Pirmā rūts logam bij gatava; šo procedūru vajadzēja atkārtot piecdesmit reižu, lai dabūtu piecdesmit rūtis. Un tā Granītpils logos nu tika iestiprinātas stikla rūtis, varbūt gan ne pārāk baltas, bet katrā ziņā pietiekoši caurspīdīgas.
Par stikla traukiem, glāzēm un pudelēm vairs nebij nekāda liela galvas lauzīšana. Protams, jāņem par labu tādas, kādas tās nu iznāca turpat caurules galā. Penkrofs izlūdzās atļauju savukārt arī pūst; par to viņam bij liels prieks, —- tikai viņa pūtiens bij tik stiprs, ka izpūšamais objekts iznāca tādā dīvainā veidā, ka viņš nevarēja vien nobrīnīties.
Šajā laikā kādā gājienā kolonisti atrada vērtīgu koku, kura augļi uzreiz ievērojami papildināja Granītpils pārtikas krājumus.
Sairess Smits ar Herbertu, kādudien izgājuši medībās, aizklīda' Tālo rietumu mežājos Pateicības upes kreisajā krastā. Pa paradumam jauneklim atkal bij tūkstoš jautājumu, uz kuriem inženieris labprāt atbildēja. Bet ar medībām ir tāpat kā ar visu pārējo šajos apstākļos: ja pie tām neķeras ar visu dedzību, nekas labs neiznāk. Ķenguru, kabiju un agutu gan patrāpījās labi daudz, bet, tā kā Sairess Smits nebij nekāds mednieks un Herberts runāja tikai par ķīmiju un fiziku, todien pat viņa šāvieni netrāpīja mērķi. Diena jau sliecās uz vakara pusi, abi mednieki sāka domāt, ka gluži par velti laiku notērējuši, kad Herberts, piepeši apstādamies, priecīgi iesaucās:
— Ak, Sairesa kungs! Vai jūs redzat šo koku?
Un viņš parādīja drīzāk krūmu nekā koku, jo tam bij tikai sīks stumbrs ar zvīņainu mizu un sīkām līdzteku, cīpslām svītrotām lapām.
— Un kas tas ir par koku, līdzīgs mazai palmiņai?
— Tā ir cycas revoluta, kuras attēlu es uzgāju mūsu dabaszinātniskajā vārdnīcā.
— Bet es nekādu augļu neredzu šajā kokā.
— Nē, Sairesa kungs, bet tā stumbrā daba mums uzkrājusi jau gatavus miltus.
— Tad tas ir tā saucamais maizes koks?
— Jā! Tas ir maizes koks!
— Jauki, mīļo zēn, — inženieris atteica. — Tas ir vērtīgs atradums, tas mums palīdzēs sagaidīt mūsu kviešu ražu! Pie darba, un dievs lai dod, ka tu nebūtu maldījies!
Herberts nebij maldījies. Viņš nolauza vienu cīpslainu stublāju, kas sastāvēja no sapīņātas koksnes mezgliem ar miltainu mīklu vidū. Mīklai gan bij piejaukts šķidrums ar nepatīkamu smaku, bet tas viegli bij izspiežams. Pāri tad palika miltiem līdzīga ārkārtīgi barojoša viela, ko ar likumu aizliedz izvest no Japānas.
Pamatīgi izpētījuši Tālo rietumu meža apvidu, kur auga šie koki, un rūpīgi apzīmējuši ceļu, Sairess Smits ar Herbertu atgriezās Granītpilī un pastāstīja par savu atradumu.
Otrā dienā visi devās ievākt jauno atradumu, un Penkrofs, arvien vairāk sajūsminādamies par savu salu, jautāja inženierim:
— Kā jūs domājat, Sairesa kungs, vai ir tieši avāriju cietušiem nolemtas salas? v
— Ko jūs ar to gribat teikt, Penkrof?
— Tikai to, ka ir speciāli radītas salas, kur paglābties avāriju cietušiem un kur šie nabadziņi var pietiekoši labi eksistēt.
— Tas var gan būt, — inženieris atbildēja smaidīdams.
— Ne tikai var būt, bet ir! — Penkrofs atsaucās. — Un tikpat skaidri tas, ka Linkolna sala ir viena no šādām salām.
Granītpilī viņi atgriezās ar lieliem maizeskoka stublāju krājumiem. Inženieris pagatavoja presi, ar ko izspiest gļotaino šķidrumu, un dabūja prāvu daudzumu miltu, no kuriem Nebs pagatavoja plāceņus un pudiņu. Protams, tā vēl nebij kviešu maize, bet jau stipri līdzīga tai.
Tai pašā laikā onagri, kazas un muflonu mātītes katru dienu piegādāja kolonijai nepieciešamo daudzumu piena. Tā ik dienu jaunie, vieglie rati ripoja uz aploku. Kad bij Penkrofa reize braukt, viņš ņēma Jupu līdzi par braucēju, un tas kā liels kučieris, pātagu plīkšķinādams, pašapzinīgi izpildīja savu uzdevumu.
Ir lopu aplokā, ir Granītpilī viss veicās sekmīgi: ja tikai nebijušas sēras pēc dzimtenes, kolonisti ne par ko nevarētu žēloties. Viņi šajā dzīvē bij baudījuši tik daudz laba, tā pieraduši pie salas, ka bez žēlabām nevarētu atstāt viesmīlīgo zemes stūrīti.
Un tomēr dzimtenes mīla ir dziļi cilvēka sirdi. Ja kolonisti pamanītu kādu kuģi tuvumā, viņi dotu tam zīmi, steigtos pretī, dotos projām!… Bet gaidās viņi dzīvoja joprojām šo laimīgo dzīvi, un vienīgās bailes viņiem bij, ka visu te neizjauc kāds neparedzēts gadījums.
Bet kas gan varēs lepoties, ka laime viņam mūžam uzticīga un ka nekas negaidīts viņu nevar pārsteigt?
Lai nu kā, tomēr kolonisti bieži vien runāja par Linkolna salu, kurā mājoja jau vairāk nekā gadu. Un tā kādu dienu viens no viņiem izteica domas, kurām vēlāk bij nopietnas sekas.
Tas bij pirmajā aprīlī, lieldienas svētku dienā,- ko ari Sairess Smits ar saviem biedriem svētīja. Laiks bij jauks, apmēram tāds, kā ziemeļu puslodē gadās oktobra mēnesī.
Novakarē paēduši visi sapulcējās Tālā skata augstienes malā un lūkojās, kā nakts palēnām pacēlās no apvāršņa. Nebs bij atnesis plūškoka ogu dzērienu, ko viņi parasti lietoja kafijas vietā. Sarunājās par salu un tās vientulīgo stāvokļj Klusā okeāna ūdeņos, kad Ģedeons Spilets piepeši ieminējās:
— Mīļo Saires, vai pēc tam, kad atradām kaste sekstantu, jūs esat par jaunu pārbaudījuši mūsu salas atrašanās vietu?
— Nē, — inženieris atbildēja.
— Man šķiet, tomēr nekaitētu to izdarīt ar šo instrumentu, kurš ir pilnīgāks nekā tas, ko jūs lietojāt.
— Kāpēc? — Penkrofs iemeta starpā. — Sala ir laba, iai kur tā atrastos.
— Bez šaubām, — Ģedeons Spilets atbildēja, — ja iespējams, ka nepilnīgais instruments ir kļūdījies, un tā kā tagad iespējams par to noteikti pārliecināties …
— Jums taisnība, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja. — Es par to vēl pārliecināšos vēlāk, tomēr, ja arī būtu kļūdījies, tad ne vairāk kā par pieciem garuma vai platuma giādiem.
— Nu, ko var zināt! — reportieris atsaucās. — Varbūt mēs tomēr esam kādai apdzīvotai zemei tuvāk, nekā domājam.
— To uzzināsim rīt, — Sairess Smits atteica. — Un, ja man bijis kaut cik vairāk vaļas, mēs to zinātu jau tagad.
— Labi, — Penkrofs nosacīja. — Ja šī sala nepeld ūdenī, tad droši vien atrodas vēl turpat, kur toreiz.
— To mēs redzēsim.
Un tā nākamajā dienā inženieris ar sekstanta palīdzību izdarīja nepieciešamos izmērījumus, lai pārbaudītu pirmoreiz atzīmētās koordinātes. Iznākums bij šāds.
Pēc pirmā novērojuma datiem, Linkolna salas atrašanās vieta bij šāda:
rietumu garums 150°—155°; dienvidu platums 30°—35°.
Pēc tagadējā noteikti:
rietumu garums 150° 30'; dienvidu platums 34° 57'.
Tātad, neskatoties uz visu ierīces nepilnību, Sairess Smits bij rīkojies ar tādu prasmi, ka viņa misējums nepārsniedza piecus grādus.
— Un, tā kā tagad mums bez sekstanta ir arī atlants, — . Ģedeons Spilets teica, — palūkosim, mīļo Saires, kādā vietā Klusajā okeānā īsti atrodas Linkolna sala.
Herberts aizsteidzās atnest atlantu, kurš, kā viņš zināja, bij Francijā izdots un kur tāpēc visi nosaukumi franču valodā.
Atlantu atšķīris, kompasu rokā inženieris gatavojās sākt savu meklējumu.
Piepeši, kompasu saujā samiedzis, viņš iesaucās:
— Bet viena sala jau apzīmēta šajā Klusā okeāna apvidū!
— Jau apzīmēta? — Penkrofs pārvaicāja.
— Bez šaubām, mūsu, — Ģedeons Spilets piebilda.
— Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Tā atrodas uz 153° garuma un 37° 11' platuma, proti, divarpus grādi uz rietumiem un divi grādi uz dienvidiem no Linkolna salas.
— Un kā to sauc? — Herberts jautāja.
— Tabora sala.
— Vai tā ir liela?
— Nē, pavisam maziņa, tikko saredzama Klusā okeāna ūdeņos, varbūt vēl nekad neapmeklēta.
— Labi, — Penkrofs teica, — mēs to apmeklēsim.
— Mēs?
— Jā gan, Sairesa kungs. Mēs uzbūvēsim kuģi ar slēgtu klāju, un es uzņemos viņu vadīt. Cik tālu mēs atrodamies no šīs Tabora salas?
— Apmēram simt piecdesmit jūdzes uz ziemeļaustrumiem, — Sairess Smits atbildēja.
— Simt piecdesmit jūdzes! — Penkrofs iesaucās. — Tas nav nekas liels. Ar labu ceļavēju četrdesmit astoņās stundās mēs esam tur.
— Bet kādēļ? — reportieris vaicāja.
— To nevar vēl zināt. Gan redzēsim!
Un pēc šādas atbildes tika nospriests, ka jābūvē kuģis, lai nākamajā oktobra mēnesī varētu doties ceļa un atgriezties, kamēr vēl labais gadalaiks.