Ja Penkrofs ko nodomāja, viņš nemitējās, līdz tas bij padarīts. Viņš gribēja apmeklēt Tabora salu, un tam nolūkam bij nepieciešams zināma lieluma kuģis, tātad — nekavējoties jāķeras pie būves^
Inženiera izstrādātais ^n jūrnieka atzītais plāns bij šāds: kuģa ķīlim jābūt trīsdesmit piecas pēdas garam, bet pašam korpusam deviņas pēdas platam; ja labi izdotos, arī kuģa iegrimes daļa, tad tas būtu labs braucējs. Iegrime nedrīkst būt dziļāka par sešām pēdām, lai kuģis varētu pretoties ūdens straumei. Visā garumā kuģis apsedzams ar klāju, kas pārdalīts ar divām lūkām, pa kurām nokļūt kravās telpās, tās savukārt ar starpsienu sadalītas divās kajītēs. Kuģi, vienmastu vai divmastu, apgādās ar visu takelāžu: karoga kātu, klīverkoku, viegli grozāmām burām, visai parocīgām pret vētras brāzmām. Kuģa korpusu beidzot apšūs ar iegarenām koka plātnēm un kāres nostiprinās ar brangām.
Bet no kāda koka būvēt kuģi — 110 vīksnas vai egles? Abas šīs sugas sala bij bagatigi. Vienojas, ka no egles; tiesa, šis koks mazliet «cīpslains», kā mēdz teikt namdari, toties viegli apstrādājams un ūdenī tikpat izturīgs kā vīksna. 4.
Tā kā jaukais gadalaiks bij gaidāms tikai pēc sešiem mēnešiem, Sairess Smits ar Penkrofu divi vien strādāja pie kuģa būves. Ģedeons Spilets un Herberts turpināja medī-
Buvvieta jau gulēja nākama kuģa garais ķīlis.
bas, bet Nebs ar savu palīgu Jupu noņēmās ar saimniecības darbiem, kuru tiem abiem nekad netrūka.
Kokus izmeklējuši, būvētāji tos nocirta, nomizoja, kā veci meistari sazāģēja plankās un dēļos. Pēc astoņām dienām iedobumā starp «kamīnu» un klints sienu būvvietā jau gulēja izstiepies nākamā kuģa trīsdesmit piecas pēdas garais ķīlis ar priekšvadni un pakaļvadni.
Sairess Smits nebūt nebij bez apdoma ķēries pie šā jaunā darba. Kuģu būvniecību viņš pazina tikpat labi kā gandrīz visu citu, pirms praktiskā izpildījuma viņam uz papīra bij uzzīmēts sīks kuģa modelis. Penkrofs izrādījās par noderīgu palīgu darbā, jo vairākus gadus bij strādājis Bruklinas kuģu būvētavā. Tikai pēc nopietna aprēķina un ilgām pārdomām būvētāji sāka ķīlim piestiprināt tuktis.
Viegli saprotams, ka Penkrofs dega nepacietībā pēc iespējas drīzāk tikt galā ar jauno pasākumu un negribēja ne acumirkli kavēties.
Tikai vēl kāds svarīgāks darbs iespēja viņu uz vienu vienīgu dienu atraut no kuģa būvētavas laukuma. Tā bij otrās ražas ievākšana piecpadsmitajā aprīlī. Raža bij izdevusies tikpat laba kā pirmā, ievākums pilnīgi saskanēja ar iepriekšējo aprēķinu.
— Pieci buaso[13], Sairesa kungs! — Penkrofs pavēstīja, rūpīgi aprēķinājis savu bagātību.
— Pieci buaso, — inženieris atteica, — katrā apmēram simt trīsdesmit tūkstoši graudu, tātad pavisam seši simti piecdesmit tūkstoši.
— Šoreiz mēs tos iesēsim visus, — Penkrofs teica, — tikai mazu drusciņu uzglabāsim rezervei!
— Jā gan, Penkrof, un, ja nākošā raža padodas tikpat laba, tad mums būs četri tūkstoši buaso.
— Un mēs ēdīsim maizi?
— Jā, ēdīsim maizi.
— Bet tad mums būs jāceļ dzirnavas.
— Arī dzirnavas uzcelsim.
Trešais sējas lauks iznāca nesalīdzināmi lielāks nekā abi pirmie. Rūpīgi sagatavotā zemē tika iekaisīti labi graudi. To pabeidzis, Penkrofs atgriezās pie būves darbiem.
Pa to laiku Ģedeons Spilets un Herberts medīja; ar lodēm pielādētas šautenes allaž turēdami gatavībā, viņi aizklīda diezgan tālu vēl nepazīstamos Tālo rietumu apvidos. Krāšņi koki tur bij saauguši tādā biezoknī, it kā tiem še zemes trūcis. Šiem biezokņiem cauri izkļūt bij ārkārtīgi grūti, reportieris bieži vien vilka kompasu no kabatas, jo saule tikai reti kur iespīda pa šī lapotņa spraugu, un tāpēc viegli varēja nozaudēt īstā ceļa virzienu. Dabiski, ka medījuma še patrāpījās diezgan maz, jo kustoņiem nebij iespējams brīvi skraidīt apkārt. Tomēr aprīļa otrajā pusē medniekiem palaimējās nošaut trīs lielus zālēdājus. Tie bij jau agrāk uz ziemeļiem no ezera manītie sliņķi; tiem piekļūt bij viegli, jo, lielajos koku zaros uzmukuši, viņi kā samulsuši palika sēžam. Granītpilī pārnestās un ar sērskābes palīdzību izmiecētās ādas labi bij lietojamas apģērbam.
Kādā no šiem medību gājieniem arī Ģedeonam Spiletam palaimējās visai vērtīgs atradums.
Tas bij trīsdesmitajā aprīlī. Mednieki bij aizklīduši Tālo rietumu meža dienvidrietumu daļā, kad reportieris, soļus piecdesmit Herbertam pa priekšu iedams, izkļuva tādā kā klajumiņā, kur retāk augošie koki ļāva saulei mazliet iespīdēt.
Ģedeonu Spiletu tūliņ pārsteidza spēcīga smarža, ko izplatīja nelieli zaroti augi taisniem, apaļiem stumbriem, ķekarainiem ziediem un maziem bumbuļiem galos. Reportieris nolauza divus trīs no šiem augiem un pagriezās pret Herbertu.
— Palūko, Herbert, — kas tie tādi?
— Kur jūs, Spileta kungs, dabūjāt šos augus?
— Tur, mazā klajumiņā, to ir bezgala daudz.
— Tas ir jauki, Spileta kungs, — Herberts teica. — Šis atradums jums nodrošina visu Penkrofa atzinību.
— Tātad tā ir tabaka?
— Jā gan. Varbūt pirmās šķiras ne, tomēr tabaka.
— Ak, mūsu brašais Penkrofs! Cik viņš būs apmierināts! Bet es ceru, visu viņš viens pats neizpīpēs, ari mums sava daļa atliks.
— Klausieties, Spileta kungs, — Herberts ierunājās, — man kaut kas ienāca prātā. Neteiksim Penkrofam nekā, pagatavosim no šīm lapām īstu tabaku un tad kādudien pasniegsim viņam piebāztu pīpi!
— Lai notiek tā, Herbert. Esmu pārliecināts, ka tajā dienā visas mūsu cienījamā biedra vēlēšanās būs piepildītas.
Prāvu nastu šī dārgā auga savākuši, reportieris un jauneklis atgriezās Granītpilī. Tur viņi ņēmās apstrādāt tabakas stāda lapas tik noslēpumaini, it kā paši būtu kontrabandisti, bet Penkrofs visbargākais robežsargs.
Sairesam Smitam un Nebam noslēpums tika atklāts, tikai Penkrofs viens nejuta nekā visu to laiku, kamēr tabakas lapas tika izžāvētas plānas un tad uz siltiem akmeņiem sutinātas un raudzētas. Visam tam vajadzēja, mazākais, divi mēneši laika, bet no Penkrofa noslēpt nenācās grūti, jo viņš augu dienu bij aizņemts ar sava kuģa būvi un pārradās mājās vienīgi pārgulēt.
Tikai vienu reizi, pirmajā maijā, viņa darbs tika pārtraukts, kad visi kolonisti kopīgi devās uz medībām.
Jau vairākas dienas no vietas viņi bij manījuši jūrā kādu milzīgu dzīvnieku, kas divas vai trīs jūdzes attālu peldēja gar Linkolna salas krastmalu. Tas bij ārkārtīgi liels dienvidvaļu dzimtas dzīvnieks, tā saucamais «raga valis».
— Cik jauki, ja varētu to dabūt rokā! — jūrnieks iesaucās. — Ak! Ja mums būtu piemērota laiva un laba harpūna, es teiktu: dosimies turp, kustonis ir vērts, ka viņa dēļ drusku papūlas!
— Ak, Penkrof, — jauneklis atsaucās. — Kā es vēlētos redzēt jūs rīkojamies ar harpūnu. Tas būtu ko vērts!
— Ko vērts gan, bet ne bez briesmām, — inženieris iebilda. — Bet, tā kā mums nav iespējams dabūt rokā šo kustoni, labāk nekavēsim laiku ar viņu.
— Es tomēr esmu pārsteigts, — reportieris ieminējās, •— ka valis sastopams arī šajā samērā siltajā apvidū.
— Kas tur ko brīnīties, Spileta kungs? — Herberts teica. — Mēs atrodamies taisni tajā Klusā okeāna joslā, ko angļu un amerikāņu zvejnieki sauc par «vaļu lauku», te, dienvidos starp Jaunzēlandi un Dienvidameriku, vaļi allaž mājo lielā skaitā.
— Pilnīgi pareizi, — Penkrofs apstiprināja, — es tikai brīnos, ka mēs jau agrāk neesam kādu pamanījuši. Tomēr tam arī nebūtu nekādas nozīmes, ja jau mēs netiekam viņiem klāt.
Nopūzdamies Penkrofs ķērās atkal pie sava darba, jo kā īsts jūrnieks viņš bij arī kaislīgs zvejnieks, un, ja zvejas prieks ir atkarīgs no medījuma lieluma, tad viegli iedomāties, ko izjūt vaļu mednieks, ieraugot vali!
Un ja vēl tā bijusi tikai izprieca vien! Bet katram saprotams, ka tāds medījums būtu kolonijai visai derīgs, jo va|a eļļa, tauki un bārda noderētu dažādām vajadzībām.
Likās, ka, reiz še nonācis, valis nemaz vairs negribētu atstāt salas piekrasti. Pa Granītpils logiem, no Tālā skata augstienes Herberts ar Spiletu un Nebs, no savas krāsns atrāvies, pastāvīgi vēroja vaļa kustības.. Plašajā Savienības līcī ienācis, valis peldēja turp un atpakaļ no Žokļu iekāres līdz Naga iekārei; ar asti airēdamies un ar spurām it kā atsperdamies, viņš lēcieniem šāvās ap divpadsmit jūdžu stundā. Reizēm viņš piepeldēja gluži tuvu saliņai, tā ka bij skaidri aplūkojams. Tas patiešām bij dienvidu valis, pilnīgi melns un plakanāku galvu nekā ziemeļu vaļiem.
Varēja redzēt, ka no viņa nāsīm milzīgi augstu šļācās garaiņu mākoņi — varbūt tas bij ūdens —, jo, lai cik dīvaini tas arī izklausītos, dabas zinātnieki un vaļu mednieki nav vēl vienojušies šajā jautājumā. Vai tie ir garaiņi vai ūdens, ko viņš izpūš gaisā? Vispār pieņemts, ka valis izpūš dvašas tvaikus, kas vēsajā gaisā sabiezē un kā sīks lietus līst atpakaļ ūdenī.
Lielā jūras zīdītāja kustoņa tuvums ārkārtīgi uzbudināja kolonistus. Visvairāk uztraucās Penkrofs, tā ka reizēm pat kļuva izklaidīgs kuģa būves darbā. Beigu beigās viņš vali iekāroja gluži tāpat kā bērns aizliegtas rotaļlietiņas. Pat nakti miegā viņš skaļi murgoja par to, un, ja tikai viņš kaut kā varētu tam uzbrukt, ja būtu laiva, ar ko doties jūrā, viņš ne. acumirkli nevilcinātos gūstīt vali.
Bet, ko kolonisti neiespēja paši, to viņiem palīdzēja gadījums. Trešajā maijā Nebs, pa virtuves logu lūkodamies, sāka saukt, ka valis izmests salas krastmalā.
Herberts un Ģedeohs Spilets, kas pašlaik grasījās doties medībās, nometa šautenes, Penkrofs nosvieda cirvi, Sai- ress Smits un Nebs pievienojās biedriem, un visi steidzās, cik ātri spēdami, tuip, kur sēklī gulēja valis.
Tas bij pie Atraduma iekāres smilkšainā krastā, trīs jūdzes no Granītpils un paisuma laikā. Likās skaidrs, ka valis nevar viegli aizmukt projām. Katrā ziņā jāpasteidzas, lai aizšķērsotu viņam atkāpšanos. Apbruņojušies ar kapļiem un dzelzi apkaltiem durkļiem, mednieki devās pāri Pateicības upes tiltam, tad pa labo krastu lejā uz jūrmalu un pēc minūtēm divdesmit bij pie milzīgā dzīvnieka, virs kura jau laidelējās neskaitāmu putnu bars.
— Kāds nezvērs! — Nebs iesaucās.
Tāds izsauciens ari bij vietā. Šis dienvidu valis bij pēdas astoņdesmit garš, īsts savas dzimtas milzenis, mazākais, simt piecdesmit tūkstoši mārciņu smags.
Izmestais nezvērs gulēja gluži mierīgi un nemaz nemēģināja aizbēgt prom, kamēr jūrā vēl paisums.
Kad sākās atplūdi un kolonisti varēja apiet valim apkārt, viņi saprata, kāpēc tas nekustas.
Valis bij beigts. Kreisajos sānos viņam rēgojās harpūna.
— Tātad šā apvida ūdeņos braukā vaļu mednieki! — Ģedeons Spilets tūliņ iesaucās.
— Kāpēc jūs tā domājat? — jūrnieks apvaicājās.
— Bet ja viņam sānos harpūna …
— Ak, Spileta kungs, — Penkrofs teica, — tas vēl nekā nenozīmē. Ir bijuši gadījumi, kad valis ar harpūnu sānos nopeld vēl tūkstošiem jūdžu. Nebūtu nekāds brīnums, ja šis valis ieyainots Atlantijas ziemeļos un atceļojis nomirt Klusā okeāna dienvidos.
— Tomēr… — Ģedeons Spilets, ko Penkrofa paskaidrojums neapmierināja, ierunājās.
— Tas pilnīgi iespējams, — ieminējās Sairess Smits. — Bet aplūkosim harpūnu. Kas zina, vai vaļu mednieki pēc vecās parašas nebūs iegravējuši tur sava kuģa nosaukumu.
Tiešām Penkrofs izvilka harpūnu un lasīja uzrakstu:
MARIJA STELLA VAINJARDĀK
— Vainjardas kuģis! Manas dzimtenes kuģis! — Penkrofs izsaucās. — Marija Stella! Lielisks vaļu mednieku kuģis, es jums saku! Es to pazīstu labi. Ak mani draugi! Vainjardas kuģis! Vainjardas vaļu mednieku kuģis!
Harpūnu ap galvu griezdams, jūrnieks nez cik reižu atkārtoja savas dzimtenes pilsētas vārdu, kas viņu tā aizgrāba. •
Bet, tā kā nebij sagaidāms, ka «Marija Stella» pati ieradīsies pēc sava medījuma, laimīgie atradēji noņēmās nekavējoties ievākt vaļa taukus, pirms tas sācis pūt. Plēsīgie putni, kas jau vairākas dienas bij gaidījuši šo bagāto laupījumu, tūliņ gribēja mesties tam virsū, tā ka tikai ar šāvieniem bij aizbaidāmi prom.
1 Osta Ņujorkas štatā ASV. Autora piezīme.
Šis valis bij mātīte, viņas tesmenī atradās ļoti daudz piena, kas, pēc dabas zinātnieka Difenbuha domām, varot atsvērt govs pienu un patiešām no tā neatšķiras ne garšas, ne krāsas, ne treknuma ziņā.
Penkrofs savā laikā bij kalpojis arī uz vaļu mednieku kuģa un tāpēc prata visus vaļa izmantošanas darbus. Tie nebij viegli un ieilga veselas trīs dienas, bet no tiem neviens neatsacījās, pat Ģedeons Spilets ne, tā ka Penkrofs viņu uzlūkoja, teikdams, ka galu galā arī no viņa iznākšot gluži labs salinieks.
Vaļa taukus vispirms sagrieza garās, divarpus pēdu biezās strēlās un tās savukārt atkal ap tūkstoš mārciņu smagos gabalos. Tos izkausēja lielos māla traukos turpat krastmalā, lai Granītpils telpas pasargātu no nelabas smakas. Kausējot taukus, tie pazaudēja apmēram trešo daļu svara, tomēr to vēl atlika pārpārēm. Tā no mēles vien iztecināja seši tūkstoši mārciņu. Bez taukiem, kuru pietiks ilgākam laikam stearīna un glicerīna izgatavošanai, kolonisti ievāca arī tā saucamo vaļa bārdu, kura arī savā vietā noderēs, lai gan Granītpils iemītnieki nelietoja ne lietussargus, ne korsetes. Vaļa augšējā žokļa abas puses bij apbruņotas ar astoņi simti raga plāksnēm, ārkārtīgi lokanām, tik cieši cita pie citas, ka izskatījās gluži kā milzīgas ķemmes, apbruņotas ar sešas pēdas gariem zobiem; ar tiem valis saķer tūkstošiem sīku dzīvnieciņu — zivtiņas un gliemežus, kas tam noder par barību.
Kad medniekiem par lielu apmierinājumu darbs bij galā, dzīvnieka paliekas tika pamestas putniem; tie īsā laikā notiesāja beidzamo, bet Granītpilī atsākās parastie ikdienas darbi.
Pirms atgriešanās būvētavā Sairess Smits gribēja pagatavot kādu vēl neredzētu daiktu, par ko visi pārējie biedri stipri ieinteresējās. Paņēmis kādu duci vaļa bārdas plākšņu, viņš sagrieza tās sešos gabalos un noasināja galus.
— Ko ar tādu daiktu varēs darīt? — Hefberts apvaicājās.
— Nogalināt vilkus, lapsas un pat jaguārus, — inženieris atbildēja.
— Tūliņ?
— Nē, ziemā, kad ledus būs mūsu rīcībā.
— Es nesaprotu … — Herberts teica.
— Gan tu sapratīsi, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Šis daikts nav manis izgudrots, to ļoti bieži lieto Aļaskas mednieki aleuti. Šīs plāksniņas ir ļoti noderīgas, mīļie draugi. Kad uznāks sals, es tās saliekšu spirālē un apliešu ar ūdeni, līdz likums pilnīgi iesals ledū, tad, apmērcējis taukos, es šīs ledus pikas izmētāšu pa sniegu. Iedomājieties, kas notiks, ja kāds izsalcis zvērs tās saodīs un aprīs. Vēdera siltumā ledus atkusīs, un tad šīs plāksnes atspraukdamās nogalinās zvēru ar saviem asajiem galiem.
— Tas nu gan ir veikli izdomāts! — Penkrofs iesaucās.
— Un kur tad vēl pulvera un ložu aiztaupījums, — Sai- ress Smits piebilda.
— Tās ir labākas par slazdu, — Nebs piezīmēja.
— Pagaidīsim ziemu!
— Jā, pagaidīsim ziemu!
Pēc tam kuģa būve turpinājās. Mēneša beigās tas bij jau pa pusei apšūts. Varēja arī redzēt, ka kuģis izdevies īsti labs un būs pilnīgi noderīgs jūras braucienam.
Penkrofs strādāja ārkārtīgi dedzīgi, tikai viņa stiprā daba bij spējīga izturēt tādu darbu. Bet biedri klusībā gatavoja viņam balvu par visām lielajām pūlēm; trīsdesmit pirmajā maijā viņš piedzīvoja vienu no lielākajiem priekiem savā mūžā.
Tajā dienā pēc pusdienas, kad Penkrofs patlaban grasījās celties no galda, viņš manīja, ka viņam uz pleca nogulst kāda roka.
Tā bij Ģedeona Spileta roka; reportieris teica:
— Vēl acumirkli, meistar Penkrof. Tā taču neaiziet 110 galda. Kur tad paliek deserts?
— Paldies, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja. — Man jāiet darbā.
— Bet kā būtu ar tasi kafijas?
— Man vairāk negribas.
— Un pīpe tabakas?
Penkrofs piepeši bij piecēlies kājās. Viņa platā, labsirdīgā seja pat nobāla, kad reportieris sniedza viņam pilnu piebāztu pīpi, bet Herberts kvēlošu ogli.
Jūrnieks gribēja kaut ko teikt, bet nespēja. Pīpi sagrābis, viņš to iesprauda mutē, tad, ogli uzlicis, ievilka piecas sešas reizes no vietas.
Novērpās zilganu smaržīgu dūmu mākonis, un cauri tam atskanēja pārsteigumā un tīksmē atslābusi balss.
— Tabaka! īsta tabaka!
Tabaka! Īsta tabaka!
— Jā gan, Penkrof, — inženieris apliecināja. — Un turklāt lieliska tabaka!
— Ak dievišķā gudrība! Visu lietu radītājs! — jūrnieks izsaucās. — Nu mūsu salā vairs nekā netrūkst!
Un Penkrofs pīpēja, pīpēja, pīpēja!
— Bet kas atrada šo brīnumu? — viņš beidzot ievaicājās. — Bez šaubām, jūs, Herbert?
— Nē, Penkrof. Tas bij Spileta kungs.
— Spileta kungs! — Penkrofs iesaucās, spiezdams pie krūtīm reportieri, kurš tāda skāviena savu mūžu nebij sajutis.
— Pū, Penkrof! — Ģedeons Spilets atelsās, atkal vaļā palaists. — Jums nāksies savu pateicību dalīt starp mani un Herbertu, kas pazina šo augu, Sairesu, kas to sagatavoja, un Nebu, kas stingri glabāja mūsu noslēpumu.
— Labi, mīļie draugi, to es lūkošu jums kādreiz atmaksāt. Tagad es esmu jūsu uz dzīvību un nāvi!