Ziema uznāca ar jūnija mēnesi, kas atbilst decembrim ziemeļu zemēs. Vislielākās rūpes nu bij pagādāt siltu un izturīgu apģērbu.
Mufloni aplokā tika apcirpti; atlika tikai šo lielisko aužamo materiālu pārstrādāt drēbē.
Lieki vēl pieminēt, ka Sairesam Smitam nebij ne plucināmo, ne kāršamo, ne stiepjamo, ne vērpjamo, ne aužamo, ne gludināmo mašīnu, tāpēc nācās izvēlēties parastāku līdzekli un iztikt bez vērpšanas un aušanas. Inženieris vienkārši gribēja izmantot vilnas šķiedru īpašības, jo vilna, valstīta, velta un cieši kopā saspiesta, sašķetinās un sapinas audumā, ko parasti sauc par tūbu. Tāda tūbas drēbe gan nav tik mīksta un lokana, toties vairāk aiztur siltumu un sargā pret aukstumu. Muflonu vilna bij pa- strupa un tātad tūbas pagatavošanai visnoderīgākā.
Inženieris ar saviem biedriem, arī no kuģa būves atkal reiz atrauto Penkrofu ieskaitot, sāka sagatavošanas darbus, vispirms iztīrot vilnu no tām taukajām un eļļainajām netīrumu vielām, ko parasti sauc par sviedriem. Vilnu salika kublos, aplēja ar septiņdesmit grādu karstu ūdeni un paturēja tajā divdesmit četras stundas. Tad to pamatīgi izmazgāja sodas ūdenī un izžāvēja, un nu tā bij taisni tāda, kā vajadzīgs, lai saveltu stiprā un rupjā drēbē, kurai, bez šaubām, nebūtu nekādas vērtības Eiropas vai Amerikas rūpniecības centros, toties neatsverama nozīme «Lin- kolna salas tirgos».
Viegli iedomāties, ka šāds apģērba pagatavošanas veids ticis izlietots tālā senatnē un patiešām pirmie vilnas drēbju gabali darināti tieši pēc Sairesa Smita izvēlētās metodes.
Inženiera zināšanas visnoderīgākās izrādījās vilnas veļamās mašīnas pagatavošanai. Sairess Smits te prata izlietot vilnas velšanas dzirnavām ūdenskrituma mehānisko dzinējspēku, kurš līdz tam bij stāvējis gluži dīkā.
Tas bij pavisam vienkārši. Apaļš baļķis ar tapām griezdamies pacēla un atkal ļāva vertikāli nostādītai stampai nokrist kublā, kurā atradās vilna. Visi šie daikti bij iestiprināti pamatīgā baļķu rāmī. Tāda mašīna tikusi lietota gadu simteņiem, līdz radusies iedoma stampas atvietot ar kompresora cilindriem un vilnu nevis mīcīt, bet vārda patiesā nozīmē saspiest.'
Vilnas velšana Sairesa Smita vadībā izdevās pilnīgi. Vilnu iepriekš saslacīja ar ziepjūdeni, lai tā glumāk slīdētu, labāk saplaktu, saspiestos, kļūtu mīkstāka un stampājot nesabirztu. Tādā kārtā no veltuves nāca laukā bieza tūbas villaine. Vilnas dabiskās sprodziņas un grumbuļi tik cieši sapinās un sašķetinājās, ka izveidojās drāna, noderīga tiklab apģērbam, kā gultas segām. Protams, tas nebij ne muslīns, ne Skotijas kašmīrs, ne Ķīnas vai Orleānas satīns, ne ripss, ne alpaka, ne vadmala, ne flanelis! Tā bij vienkārši «Linkolna salas tūba»! Linkolna salā bij ieviesta jauna rūpniecības nozare.
Kolonistiem nu bij gan silti apģērbi, gan arī biezas segas. Bez lielām bažām viņi varēja sagaidīt 1866./67. gada ziemu.
īstais sals iestājās ap divdesmito jūniju. Penkrofam ar lielām sirdssāpēm bij jāpārtrauc kuģa būve; viņš to darīja ar nelokāmu apņemšanos atsākt nākama pavasarī.
Jūrnieks nu reiz neatrunājami bij iedomājies braucienu uz Tabora salu, lai gan Sairess Smits nepiekrita tadam vienkāršam ziņkāres ceļojumam, jo nekādas palīdzības taču nebij ko meklēt tuksnesīgajā, gandrīz pilnīgi neauglīgajā klintājā. Viņam nebij nekādas sajūsmas par šo simt piecdesmit jūdžu braucienu samērā mazā kuģītī pa nepazīstamu jūras klaju. Kas notiks ar kuģi un tā braucējiem, ja tālu jūrā tas nespēs sasniegt Tabora salu, ne arī atrast ceļu atpakaļ uz Linkolna zemi?
Sairess Smits bieži runāja ar Penkrofu, bet allaž sastapa stūrgalvīgu un pat rupju pretestību un ietiepību, kuru diezin vai pats jūrnieks varētu izskaidrot.
— Es jums tomēr atgādināšu, — inženieris kādudien teica, — ka jūs, mīļais draugs, esat tā slavējis Linkolna salu, sacījis, ka jums būtu tik žēl braukt projām no tās, un nu tomēr pirmais gribat to pamest.
— Pamest tikai uz dažām dienām, — Penkrofs atbildēja. — Tikai uz dažām dienām, Sairesa kungs. Tikai uz to laiku, cik nepieciešams, lai aizbrauktu, aplūkotu, kas tā īsti ir par salu, un atgrieztos atpakaļ.
— Bet ar Linkolna salu tā tomēr nevarēs mēroties.
— To es jau iepriekš zinu!
— Nu kāpēc tad riskēt?
•— Lai uzzinātu, kas notiek uz Tabora salas.
— Bet tur nenotiek nekas! Itin nekas tur nevar notikt!
— Nu, tā nesakiet!
— Bet ja jūs pārsteidz vētra?
— Jaukajā gadalaikā no tā nav ko baidīties, — Penkrofs atbildēja. — Bet, tā kā nekā nevar paredzēt, es jums lūgšu atļauju tikai Herbertu ņemt līdzi manā ceļojumā.
— Penkrof, — inženieris atbildēja, jūrniekam roku uz pleca likdams, — ja nu jums un šim zēnam, kurš ir mūsu dēls, notiek kāda nelaime, vai jūs domājat, ka mēs to kādreiz varēsim aizmirst?
— Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja ar nelokāmu pārliecību, — tādas bēdas mēs jums nesagādāsim. Vispār pārrunāsim vēl par šo ceļojumu, kad būs pienācis laiks to uzsākt. Bez tam esmu pārliecināts,- ka jūs redzēsiet mūsu kuģi ar visu takelāžu un burām, pilnīgi noderīgu jūras braucienam, kad pats līdz ar mani būsiet izmēģinājuma dēļ apbraucis mūsu salai apkārt, — esmu pārliecināts, ka jūs nemaz vairs neliegsiet man braukt. Es jums varu atklāti teikt, ka jūsu kuģis būs īsts meistardarbs!
— Sakiet, mazākais, — mūsu kuģis! — inženieris atbildēja, Penkrofa vārdu pārliecināts.'
Ar to saruna šoreiz beidzās, lai vēlāk atsāktos, bet ne jūrnieks, ne inženieris viens otru nespēja pārliecināt.
Jūnija beigās uzsniga pirmais sniegs. To jau iepriekš paredzēdami, salinieki savu lopu aploku bij bagātīgi apgādājuši ar pārtiku, un katru dienu to apraudzīt nevajadzēja; tomēr bij norunāts, ka reizi nedēļā pārlūkošana tomēr nepieciešama.
Atkal tika izlikti slazdi un izmēģināti arī Sairesa Smita atsperu durkļi. Saliektās vaļa bārdas plāksnes iesaldēja ledū, apsmērēja ar biezu tauku kārtu un novietoja mežmalā ap to vietu, kur kustoņi parasti gāja uz ezeru dzert.
Inženierim par lielu gandarījumu mēģinājums ar šo uzlaboto aleutu mednieku izgudrojumu izdevās pilnīgi. Kādu duci lapsu, dažas meža cūkas un pat vienu jaguāru viņi tā nomedīja — visi tie gulēja atsperu stīpas aso galu caurdurtiem vēderiem. ;
Tad kolonisti izdomāja vēl ko, par ko vērts pastāstīt tuvāk, jo tas bij viņu pirmais mēģinājums sazināties ar sev līdzīgiem.
Ģedeons Spilets jau daudzkārt bij domājis par to — vai nu iemest jūrā aizkorķētu pudeli ar zīmīti, ko jūras straumes varbūt aiznestu apdzīvotā krastmalā, vai arī pamēģināt ar baložiem. Bet vai gan nopietni var cerēt, ka pudele vai balodis pārceļos tūkstoš divi simti jūdzes, kas salu šķīra no tuvākās cietzemes? Tā būtu neprātīga iedoma.
Bet trīsdesmitajā jūnijā ne bez pūlēm tika sagūstīts albatross, ko Herberts ar šāvienu bij viegli ievainojis kājā. Tas bij krāšņs putns no tāllidotāju sugas ar desmit pēdu platiem izplestiem spārniem, spējīgs visam Klusajam okeānam pārlidot pāri.
Herberts labprāt būtu vēlējies paturēt šo reto putnu, kuram kāja sadzītu īsā laikā un kuru viņš gribētu pieradināt, bet Ģedeons Spilets centās viņu pārliecināt, ka nevar palaist neizlietotu šo gadījumu, lai mēģinātu sazināties ar citām Klusā okeāna zemēm, un Herbertam bij jāpiekāpjas — ja nu albatross nācis no kāda apdzīvota apvidus, viņš nekavēsies atgriezties atpakaļ, kad tiks brīvībā.
Var jau būt, ka Ģedeonam Spiletam, kurā lāgu lāgiem vēl pamodās žurnālista dziņa, modās vēlēšanas uz labu laimi nosūtīt kādu pievilcīgu ziņojumu par kolonistu piedzīvojumiem Linkolna salā. Kas tas būtu par panākumu «New York Herald» reportierim un avīzes numuram, kura ziņojums tiktu iespiests, ja sūtījums nonāktu redaktora — godājamā Džona Beneta rokās!
Tātad Ģedeons Spilets uzmeta tikai nedaudzas rindas ar lūgumu katram, kas tās saņem, nogādāt zīmīti «New York Herald» redakcijā. Zīmīte tika ievietota stipri sa- eļļotā audekla maisiņā un piesieta albatrosam pie kakla, nevis pie kājas, jo šiem putniem paraža nolaisties jūrā un atpūsties virs ūdens līmeņa. Tad putns tika palaists vaļā, un kolonisti pukstošām sirdīm noraudzījās, kā viņš pamazām nozuda miglājā uz rietumu pusi.
— Uz kurieni viņš gan dodas? — Penkrofs vaicāja.
— Uz Jaunzēlandes pusi, — Herberts atbildēja.
— Laimīgu ceļu! — nosauca Penkrofs, kas no šāda pasta veida nekā liela negaidīja.
Ziemai uznākot, darbi atsākās Granītpils iekšienē — apģērbu izlabošana un jaunu šūšana, starp citu, arī buru pagatavošana no aerostata milzīgā apvalka.
Visu jūlija mēnesi pieturējās stingrs sals, bet malka un ogles nebij jātaupa. Sairess Smits lielajā istabā bij ierīkojis vēl otru krāsni, un šajā istabā viņi pavadīja garos vakarus. Strādādami viņi sarunājās vai lasīja priekšā, kad rokas bij nogurušas; tā laiks aizritēja visiem lietderīgi.
īsts baudījums bij kolonistiem, kad viņi pēc vakariņām sēdēja pie galda spoži apgaismotā un siltā izkurinātā istabā, kad tasēs smaržoja plūškoka kafija un gaisā pīpju dūmi, bet ārā aiz sienas kauca viesuļi. Viņi būtu jutušies pilnīgi apmierināti, ja vispār cilvēks varētu apmierināties vientulībā, tālu no sev līdzīgiem, bez kāda sakara un saziņas ar tiem. Viņi pastāvīgi runāja par savu zemi, par draugiem, kurus tur pametuši, par Amerikas republikas varenumu, kas turpmāk tikai vēl pieaugs. Sairess Smits ilgu laiku bij piedalījies Savienoto Valstu politiskajā dzīvē, un biedri ar lielāko interesi klausījās viņa stāstus, novērojumus un secinājumus.
Kādu vakaru Ģedeons Spilets ieminējās:
— Bet, mīļais Saires, vai visa šī nemitīgi augošā rūpniecība un tirdzniecība, kurai jūs pareģojat pastāvīgu progresu, agrāk vai vēlāk nevar pavisam apstāties?
— Kāpēc apstāties?
— Aiz ogļu, aiz šī visvērtīgākā minerāla trūkuma.
— Jā, patiešām tas ir visvērtīgākais minerāls, — inženieris atbildēja. — Liekas, arī pati daba ir gribējusi to
Zīmīte tika piesieta albatrosam pie kakla.
parādīt, radīdama dimantu, kas nav nekas cits kā izkristalizējusies ogļskābe.
— Jūs taču negribēsiet teikt, Sairesa kungs, — Penkrofs iebilda, — ka dimantu kādreiz dedzinās krāsnīs ogļu vietā.
— To ne, mīļais draugs, — Sairess Smits atbildēja.
— Es tomēr palieku pie sava, — Ģedeons Spilets atkārtoja, — jūs nenoliegsiet, ka pienāks laiks, kad ogles būs galīgi iztērētas.
— Ak! Ogļu slāņi vēl ir milzīgi, un tie simttūkstoš strādnieku, kas katru gadu izrok tikai simt miljonu kvin- tālu, tik drīz tos neizsmels.
— Spriežot pēc augošā ogļu patēriņa visā pasaulē, — Ģedeons Spilets atbildēja, — var paredzēt, ka simttūkstoš strādnieku vietā drīz būs divi miljoni un līdz ar to ari izrakumi divkāršosies.
— Bez šaubām. Bet pēc Eiropas ogļu izsmelšanas, ko ar modernām mašīnām drīz vien sasniegs, nāks Amerikas un Austrālijas ogļraktuves, un tās savukārt ilgu laiku apgādās pasaules rūpniecībai kurināmo.
• — Cik ilgu laiku?
— Mazākais, divi simti piecdesmit līdz trīs simti gadu.
— Tas var apmierināt mūs, bet nepavisam neapmierina mūsu bērnubērnus.
— Ogļu vietā atradīs ko citu, — Herberts ieminējās.
— Cerēsim, — Ģedeons Spilets teica, — jo bez oglēm nebūtu vairs mašīnu, bez mašīnām — dzelzceļu, tvaikoņu, fabriku, nebūtu vairs itin nekā, kas virza uz priekšu dzīves progresu!
— Bet ko izgudros ogļu vietā? — Penkrofs iejautājās. — Vai jūs to varat iedomāties, Sairesa kungs?
— Gandrīz, mīļais draugs.
— Nu, ko tad dedzinās ogļu vietā?
— Ūdeni, — Sairess Smits atbildēja.
— Ūdeni! — Penkrofs izsaucās. — Ar ūdeni kurinās tvaikoņus un lokomotīves, ar ūdeni vārīs ūdeni!
— Jā, bet tikai ar sastāvelementos sadalītu ūdeni, — Sairess Smits atbildēja. — Un to, bez šaubām, izdarīs ar elektrību, kas tajā laikā būs kļuvusi par varenu un viegli izlietojamu spēku, jo visi lielie atradumi un izgudrojumi mums neizprotama likuma rezultātā koncentrējas un viens otru papildina. Jā, mīļie draugi, es domāju, ka ūdeni reiz lietos kā kurināmo materiālu, ka ūdeņradis un skābeklis, no kā tas sastāv, lietoti atsevišķi vai abi kopā, sniegs ne-
izsmejamu siltuma un gaismas avotu un daudz intensīvāku nekā ogles. Kādreiz tvaikoņu katlus un lokomotīvju tenderus ogļu vietā pildīs abas šīs gāzes saspiestā veidā un, krāsnīs degdamas, attīstīs milzīgu enerģiju. Tātad nav ko baidīties. Kamēr vien šī zeme apdzīvota, tā gādās ari visu dzīvei un dzīvībai nepieciešamo. Nekad zemes apdzīvotājiem nepietrūks ne gaismas, ne siltuma, tāpat viņiem netrūks ne augu, ne dzīvnieku, ne' minerālu. Tātad es esmu pārliecināts, ka, ogļu krājumiem izsīkstot, ūdens kļūs par kurināmo materiālu. Ūdens ir nākotnes ogles.
— To es gribētu pieredzēt, — jūrnieks teica.
— Tu esi piedzimis par agru, — Nebs īsi ieteicās, viņš tikai ar šiem vārdiem piedalījās sarunā.
Tomēr sarunu pārtrauca nevis Neba teiciens, bet Topa dīvainā riešana, par ko inženieris jau pirmāk bij izbrinī- , i ies. Riedams Tops skrēja ap akas caurumu iekšējā gaiteņa galā.
— Kāpēc gan Tops atkal tā rej? — Penkrofs ievaicājās.
— Arī Jups tāpat savādi ņurd, — Herberts piezīmēja.
Patiešām, arī orangūtans. pievienojās sunim, un, kas tas
dīvainākais, — abi kustoņi likās vairāk uztraukti nekā saniknoti.
— Acīm redzami, — Ģedeons Spilets teica, — šai akai ir sakars ar jūru un lāgu lāgiem kāds dzīvnieks ielien tās dibenā paelpot āra gaisu.
— Jā, tā laikam ir, — jūrnieks piekrita, — cita izskaidrojuma te nevar atrast… Top, paliec nu mierā! — viņš pagriezās pret suni. — Un tu, Jup, ej savā istabā!
Pērtiķis un suns apklusa. Jups atgriezās savā guļasvietā, bet Tops palika turpat istabā un visu vakaru reižu reizēm dobji ieņurdējās.
Par šo atgadījumu vairāk netika runāts, tomēr inženiera piere bij apmākusies.
Visu jūlija otru pusi lietus pastāvīgi mainījās ar aukstumu. Aukstums nebij tik liels kā iepriekšējā ziemā, temperatūra nokrita tikai līdz astoņiem grādiem pēc Fāren- heita (13,13 pēc Celsija). Bet šī ziema bij puteņaināka un viesuļaināka. Viļņu paisums vairākkārt sasniedza un sabojāja «kamīnu». Likās, kāds zemūdens spēks izceļ milzīgus viļņus un sviež tos pret Granītpils sienu.
Kolonisti pa logu vēroja turpat priekšā plīstošos milzīgos viļņu vālus un apbrīnoja okeāna bezspēcīgā niknuma lielisko ainavu. Putojošie ūdeņi šļācās augšup, krasts pilnīgi pazuda zem trakojošā uzplūda, un šķita, ka granīta masīvs pacēlās no pašas jūras, kuras bangas slējās augstāk par simts pēdām.
Vētras laikā staigāt pa salas ceļiem bij grūti un bīstami, jo koki bieži tika nolauzti. Tomēr kolonisti nepalaida nevienu nedēļu, neapmeklējuši savu lopu aploku. Par laimi, šo apvidu sargāja Franklina kalna dienvidaustrumu pie- kāje, tā ka to neķēra skaudrie vēji, neapgāza ēkas, nelauza kokus un nepostīja žogu. Turpretim Tālā skata augstienē ierīkotais, vētrai tieši padotais putnu dārzs cieta diezgan stipri. Baložu būda divas reizes bij apgāzta un sēta tāpat izārdīta. Tas viss bij atjaunojams un vēl vairāk nostiprināms, jo tagad acīm redzami Linkolna sala atradās visvētrainākajā Klusā okeāna apvidū. Likās, ka tā stāv pašā lielo ciklonu centrā un tie šausta salu bez žēlastības. Vienīgi Granītpils, šķita, nepadevās vētras brāzmām.
Augusta pirmajā nedēļā vētras pamazām norima, atmosfēra atkal atguva mieru, ko tā likās zaudējusi uz visiem laikiem. Līdz ar rāmo laiku pieņēmās aukstums, un temperatūra atkal nokritās līdz divdesmit diviem grādiem pēc Celsija.
Trešajā augustā tika sarīkots sen nodomātais gājiens uz Tadornu purvu salas dienvidaustrumos. Medniekus vilināja visi tie neskaitāmie jūras putni, kuri apmetušies ziemas mājokļos. Tur bij pārpilnām meža pīļu, sloku, dumbra cāļu, prīkšķu un laupītāju kaiju. Kolonisti nolēma veltīt šīm medībām visu dienu.
Arī Penkrofs un Nebs šajā ekspedīcijā pievienojās Ģe- deonam Spiletam un Herbertam. Aizbildinādamies ar kaut kādiem darbiem, Sairess Smits viens pats palika Granīt- pilī.
Mednieki devās pa ceļu Balona ostas virzienā, lai drīzāk nokļūtu purvājā, jo bij nodomājuši atgriezties vakarā. Tops ar Jupu viņus pavadīja. Nogaidījis, kamēr mednieki pāriet pāri Pateicības upes tiltam, inženieris atgriezās, lai izpildītu nodomu, kādēļ bij gribējis viens palikt mājās.
Šis nodoms bij — sīki izpētīt aku, kuras caurums rēgojās Granītpils alas dibenā, kurai bij sakars ar jūru un pa kuru kādreiz bij notecējuši ezera ūdeņi.
Kāpēc Tops tik bieži staigāja ap šo caurumu? Kāpēc viņš tā savādi un kā nemiera pilns rēja? Kāpēc Jups izrādīja tādu pašu nemieru kā Tops? Vai šai alai bez tiešas vertikālas notekas jūrā nebij ari vēl citi atzarojumi? Vai tie neaizsniedzās kādā citā salas pusē? Lūk, to visu Sairess Smits gribēja uzzināt un pie tam viens pats. Viņš bij nodomājis izpētīt aku biedru prombūtnē, un nu pienāca izdevīgs bridis.
Līdz pat akas dibenam nokļūt bij viegli pa pietiekoši garajām virvju kāpnēm, kuras pēc ceļamās ierīces uzstādīšanas bij kļuvušas liekas. Tās inženieris arī izlietoja. Aizvilcis kāpnes pie akas cauruma, kas bij apmēram sešas pēdas plats, viņš stipri piesēja augšgalu, tad tās pamazām nolaida lejā. Paņēmis lukturi, apbruņojies ar revolveri un dunci, viņš kāpa lejup.
Siena bij pilnīgi stāva, tomēr nelielā atstatumā cits no cita sienā bij iedobumi, pa kuriem veiklam dzīvniekam pilnīgi iespējams uzrāpties augšā līdz pat akas caurumam.
Tas bij pirmais, ko inženieris ievēroja. Tomēr, ar lukturi rūpīgi apgaismojis šos iedobumus, viņš neatrada nekādas pēdas, nekādu iešņīpājumu, kas rādītu, ka te tagad vai agrāk kāds rāpies augšā.
Sairess Smits nokāpa vēl zemāk, apgaismodams akas mūri.
Itin nekas aizdomīgs nebij manāms.
Pēdējos kāpšļus aizsniedzis, Sairess Smits tūliņ sajuta tuvumā ūdens līmeni, kas bij gluži rāms. Ne virs ūdens, ne citā akas pusē nevērās neviena sāņu ala, kas aiztiektos klints masas iekšienē. Ar dunča spalu piesitot klints sienai, tā skanēja kā pilnīgi viengabalaina. Tā bij cieta granīta blīva, kurā neviens dzīvs radījums nejaudātu izlauzt ceļu. Lai nokļūtu akas dibenā un no tā atkal uzrāptos līdz virsējam caurumam, katrā ziņā jātiek cauri pa šo spraugu, kas to savieno ar jūru zem krastmalas klintīm, bet to iespētu vienīgi tikai jūras dzīvnieki. Pa kuru vietu šī sprauga stiepjas zem krasta, kur un kādā dziļumā tā savienojas ar jūru, tas nebij nosakāms.
Izlūko jumu pabeidzis, Sairess Smits uzkāpa atkal augšā, uzvilka kāpnes, aizsedza akas caurumu un domīgs atgriezās lielajā istabā. Tad viņš teica:
— Es nekā neredzēju — un tomēr tur ir kaut kasi