Mednieki atgriezās tajā pašā vakarā; medības bij visai izdevīgas — viņi pārnesa mājās vārda pilnā ziņā tik, cik četriem vīriem iespējams. Pat Topam ap kaklu bij dumbra cāļu virkne, bet Jupam ap viduci slokas.
— Redziet, cienījamais kungs, — Nebs iesaucās, — kā mēs izlietojām savu laiku! Nu mums ir pietiekošs krājums konservu un pastēšu. Bet man vajadzīgs palīgs. Pen- krof, es rēķinos ar tevi.
— Nē, Neb, — jūrnieks atteica. — Man jādomā par kuģa takelāžu. Iztiec bez manis.
— Un jūs, Herberta kungs?
— Man rītu jāiet uz lopu aploku, — jauneklis atbildēja.
— Tad varbūt jūs, Spileta kungs, palīdzēsiet man?
— Ja jau tu vēlies, Neb, — reportieris atbildēja, — bet tikai ar to norunu, ka tu izstāsti man savas receptes, lai es tās varu publicēt.
— Kā vēlaties, Spileta kungs, — Nebs atteica, — kā jūs vēlaties.
Nākamajā rītā Ģedeons Spilets kļuva Neba palīgs un stājās pie darba viņa kulinārajā laboratorijā. Bet pirms tam inženieris viņam pārstāstīja sava vakarējā pētījuma iznākumu; reportieris bij vienis prātis ar Sairesu Smitu, ka tur tomēr ir kāds noslēpums, lai arī to šimbrīžam vēl nevar atklāt.
Aukstums pieturējās vēl veselu nedēļu, kolonisti atstāja Granītpili tikai tad, kad bij jāiet apraudzīt putnu dārzu. Visās telpās bij patīkama smarža — Neba un reportiera gastronomiskās mākslas apliecinātāja. Tomēr itin viss purva medību ieguvums netika pārvērsts konservos; tā kā nošautie putni aukstumā uzglabājās labi, tad daļu no tiem arī svaigā veidā izlietoja cepetim, un visi ēdēji bij vienis prātis, ka meža pīļu gaļa ir garšīgāka par visu citu ūdensputnu cepeti.
Tajā nedēļā Penkrofs kopā ar Herbertu, kas ari veikli rīkojās ar buru šujamo adatu, strādāja tik dedzīgi, ka visas kuģim nepieciešamās buras tika gatavas. No balona apvalka takelāžai varēja pagatavot pietiekami daudz virvju. Tās, kā ari auklas, bij visaugstākā labuma, jūrnieks tās varēja izlietot bez rūpēm. Buru apmalas apšuva ar stiprām auklām, bet to atlika diezgan arī vantīm, šotēm u. c. Uz Penkrofa pieprasījumu un ar virpas palīdzību Sairess Smits pagatavoja gluži jaunus takelāžai nepieciešamos blokus. Tā iznāca, ka takelāžai viss bij pilnīgi sagatavots, pirms vēl pats kuģa korpuss pabeigts. Penkrofs pat sašuva zili-sar- kani-baltu karogu, krāsošanai izlietodams dažādos krās- augus, kādi salā bagātīgi bij atrodami. Tikai trīsdesmit septiņām zvaigznēm, kas amerikāņu jahtu karogos apzīmē trīsdesmit septiņus apvienotos štatus, Penkrofs pielika vēl trīsdesmit astoto — «Linkolna štata» zvaigzni, jo savu salu viņš jau ieskatīja kā pievienotu lielajai republikai.
— Ja arī faktiski tā tur vēl nepieder, — viņš teica, — toties jo vairāk ar sirdi.
Pagaidām karogu izkāra pa Granītpils vidējo logu, un kolonisti to apsveica ar trīskārtēju «urā».
Aukstais gadalaiks jau gāja uz beigām, likās, ka šī ziema paies bez sevišķiem nelaimes gadījumiem, kad naktī uz vienpadsmito augustu tik tikko neizpostīja Tālā skata līdzenumu.
Dienā krietni nostrādājušies, kolonisti gulēja cietā miegā, kad ap pulksten četriem viņus piepeši uzmodināja Topa riešana.
Šoreiz suns nerēja pie akas cauruma, bet pie durvīm un riedams lēca tajās tā, it kā gribētu izlauzt. Jups viņam blakus izgrūda spalgus kliedzienus.
— Top! Kas ir? — Nebs iesaucās,' pirmais uzmodies.
Bet suns turpināja riet vēl niknāk.
Steigā apģērbušies, visi traucās pie loga un atvēra to vaļā.
Viņu acu priekšā nakts tumsā tikko balsnīja plata sniega sega. Kolonisti neredzēja nekā, tomēr sadzirda tumsā dīvainu riešanu. Likās, ka krastmalu apsēduši savādi kustoņi, kuri no šejienes nebij saredzami.
— Kas tie tādi? — Penkrofs iesaucās.
— Vilki, jaguāri vai pērtiķi, — Nebs atbildēja.
— Velns parauj! — reportieris iekliedzās. — Bet viņi var uzrāpties arī Tālā skata augstienē.
— Un tur ir mūsu putnu dārzs un mūsu stādi! — Herberts piebilda.
— Kā viņi te nokļuvuši? — Penkrofs vaicāja.
— Droši vien pār upes tiltu, ko kāds no mums būs aizmirsis uzvilkt, — inženieris noteica.
— Patiešām, — Spilets atsaucās. — Es atminos, ka aizmirsu to uzvilkt…
— Labu darbu esat izdarījuši, Spileta kungs, neko teikt! — jūrnieks piebilda.
— Kas darīts, padarīts, — nosacīja Sairess Smits. — Labāk iesim palūkot, kas tur īsti notiek.
Ar tādiem jautājumiem un atbildēm uz ātru roku apmainījās Sairess Smits un viņa biedri. Tagad bij skaidrs, ka tilts palicis neuzvilkts un krastmalā pieklīduši kādi kustoņi, kuri pa Pateicības upes kreiso krastu viegli var nokļūt Tālā skata augstienē. Jālūko aizsteigties tiem priekšā un, ja vajadzīgs, jāpadzen.
— Bet kas tie varētu būt par kustoņiem? — pa otram lāgam atskanēja jautājums, kad riešana ārā bij saklausāma vēl skaļāk.
Herberts, to dzirdēdams, nodrebēja. Viņam nāca atmiņā, ka tos kustoņus viņš jau manījis pirmajā gājienā uz Sarkanā strauta izteku.
— Tās ir šakāļu lapsas! — viņš teica.
— Uz priekšu! — jūrnieks iesaucās.
Apbruņojušies ar cirvjiem, šautenēm un revolveriem,
visi traucās pie celtņa un nolaidās-krastā.
Šakāļu lapsas ir bīstamas, kad tās lielā barā un 4bada saniknotas. Tomēr kolonisti nevilcinājās mesties pretim šim baram, un no viņu pirmajiem, spilgtu ugunssvītru pavadītiem revolveru šāvieniem priekšējie uzbrucēji bēga atpakaļ.
Vissvarīgākais tagad bij aizkrustot šiem laupītājiem ceļu uz Tālā skata augstieni, kur tie stādījumos, putnu dārzā un it sevišķi kviešu druvā padarītu briesmīgus, varbūt pat neizlabojamus postījumus. Bet, tā kā iebrukums iespējams tikai pa Pateicības upes kreiso krastu, vajadzēja šakāļu lapsām aizšķērsot ceļu pa šauro spraugu starp upi un granītsienu.
Tas katram bij saprotams, tādēļ pēc Sairesa Smita rīkojuma viņi devās norādītajā vietā, kamēr šakāļu lapsas palika tumsā lēkājam un gaudojam.
Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs un Nebs sastājās nepārraujamā ķēdē. Tops drausmīgi atplestiem žokļiem nostājās priekšā, bet blakus viņam Jups ar zarainu nūju, kuru viņš vicināja rokās kā kādu milnu.
Nakts bij ārkārtīgi tumša. Lāgu lāgiem tikai paspīda šāviena uguns, kad kāds no kolonistiem bij pamanījis tuvumā laupītājus; to varēja būt ap simts, viņu acis kvēloja kā ogles.
— Neļausim viņām tikt garām! — Penkrofs iesaucās.
— Viņas netiks! — inženieris atbildēja.
Bet, ja zvēri netika garām, tas nenozīmē, ka viņi nebūtu mēģinājuši to darīt. Pakaļējie dzina priekšējos, iedegās karsta un nemitīga cīņa, tika lietoti revolveri un cirvji. Labs skaits' nogalinātu lapsu jau vāļājās zemē, bet bars nelikās mazinājies, bij jādomā, ka tas nemitīgi papildinājās ar jauniem pienācējiem pār upes tiltu.
Kolonisti bij spiesti cīnīties cieši blakus, tāpēc neiztika arī bez ievainojumiem, par laimi, gan viegliem. Herberts ar revolvera šāvienu nogalināja kādu šakāļu lapsu, kura kā tīģeris bij uzmetusies Nebam mugurā. Tops cīnījās ārkārtīgi saniknots, grāba lapsas aiz kakla un nokoda uz vietas. Jups ar savu nūju strādāja kā traks, velti mēģināja viņu kaut cik atturēt. "Apveltīts ar daudz gaišākām acīm nekā cilvēkiem, viņš, bez šaubām, arī šajā tumsā redzēja labi, ik acumirkli viņš bij cīņas karstākajā vietā un reižu reizēm spalgi iesvilpās — tas nozīmēja ārkārtīgu uzvaras sajūsmu. Brīžiem šāviena spīdumā viņu varēja pamanīt tālu priekšā pilnīgi aukstasinīgi cīnāmies ar piecām sešām milzīgām lapsām.
Cīņa beidzās ar kolonistu uzvaru, bet tikai pēc divām grūtām stundām. Rīta ausma, bez šaubām, piespieda palikušos uzbrucējus atkāpties, viņi devās prom ziemeļu virzienā, katrā ziņā gribēdami tikt pāri tiltam, ko Nebs tūliņ pasteidzās uzvilkt.
Kad diena atausa pilnīgi, kolonisti kaujas laukā saskaitīja ap piecdesmit beigtu lapsu.
— Bet kur Jups? — Penkrofs iekliedzās. — Kur Jups?
Jups bij pazudis. Viņa draugs Nebs sauca Jupu, bet
pirmo reizi viņš neatsaucās savam draugam.
Visi metās meklēt Jupu, drebēdami bailēs, ka ari tas būs starp beigtajiem. No vienas vietas viņi pārlūkoja ar beigtām šakāļu lapsām un asiņu plankumiem pārklāto sniega klajumu un atrada Jupu veselā uzbrucēju čupā, kur tās gulēja ar sasmalcinātiem žokļiem un salauztām mugurām — par zīmi, ka visām viņām nācies iepazīties ar pērtiķa smago bozi. Nabaga Jupam vēl tagad bij rokā pārlauzta ieroča gals, bet bez ieroča pārspēks bij pieveicis viņu, dziļi kodienu ievainojumi rēgojās viņa krūtīs.
— Viņš vēl ir dzīvs! — Nebs iesaucās, pār savu draugu noliecies.
— Mēs viņu izglābsim, — jūrnieks noteica. — Rūpēsimies par viņu, itin kā viņš būtu viens no mums pašiem!
Likās, ka Jups saprot runāto; it kā pateikdamies viņš nolieca galvu Penkrofam uz pleca. Jūrnieks arī pats bij ievainots, bet viņa un tāpat biedru ievainojumi bij niecīgi, jo ar saviem šaujamiem ieročiem viņi uzbrucēju gandrīz ikreiz nogalināja pa gabalu. Tikai orangutanam bij klājies grūti.
Nebs ar Penkrofu palēnām nesa Jupu uz ceļamo ierīci, pār viņa lūpām plūda klusi vaidi. Rūpīgi viņu uzvadīja Granītpilī. Tur noguldīja uz kādai gultai izņemta matrača un ar lielāko uzmanību apmazgāja ievainojumus. Nevarēja manīt, ka būtu ievainots kāds vārīgs orgāns, tikai no pārāk lielā asiņu zaudējuma Jups bij kļuvis bezspēcīgs, un drīz viņu pārņēma stiprs drudzis.
Pārsieto Jupu noguldīja, kopa ar lielāko rūpību — «gluži kā īstu slimnieku», kā Nebs teica, — un deva viņam izdzert pāra glāžu atspirdzinoša zāļu novārījuma, kas tādiem gadījumiem jau agrāk bij novietots Granītpils krātuvēs.
Jups sākumā gulēja nemierīgi, bet pamazām viņa elpa kļuva vienmērīgāka, un viņu atstāja pilnīgā klusumā. Laiku-pa laikam Tops, var sacīt, uz pirkstgaliem piegāja apraudzīt savu draugu, lai it kā pārliecinātos, kas tiek darīts viņa labā. Viena roka Jupam bij nokārusies gar matraci, Tops to žēli nolaizīja.
Tajā pašā rītā beigtās lapsas tika aizgādātas uz Tālo rietumu mežu un dziļi apraktas.
Šis uzbrukums, kuram varēja būt smagas sekas kolonistiem, tomēr noderēja viņiem par labu mācību. No tās reizes viņi neaizgāja gulēt, iekams viens nebij pārliecinājies, vai visi tilti uzvilkti, kā pienākas, lai nekāds iebrukums nebūtu iespējams.
Jupa stāvoklis pirmajās dienās likās diezgan bīstams, bet tad viņš sāka spēcīgi turēties vārgumam pretī. Drudzis pamazām pārgāja, un Ģedeons Spilets, kas šo to saprata arī no medicīnas, tūliņ redzēja, ka bīstamā krīze pāri. Sešpadsmitajā augustā Jups pirmo reizi sāka ēst. Nebs bij pagatavojis cukurotus plācenīšus, ko slimais kāri notiesāja, jo viņam piemita viens mazs grēciņš: viņš palaikam bij liels kārumnieks, un Nebs nemēģināja viņu no tā atradināt.
•— Ko tad jūs gribat? — viņš teica Ģedeonam Spiletam, kurš pārmeta, ka Jupu pārāk lutina. — Viņš taču nepazīst citas baudas kā tikai to, kas vēderā. Man prieks, ka es vismaz tā varu atlīdzināt viņa pakalpojumus.
Desmit dienas nogulējis, divdesmit pirmajā augustā meistars Jups pirmo reizi piecēlās. Ievainojumi bij aizdzi- juši, acīm redzams, ka viņš drīz vien no jauna atgūs savu lokanību un parasto izveicību. Kā visi atspirdzēji, viņš sajuta milzīgu izsalkumu; reportieris atļāva viņam ēst pēc patikas, jo viņš palaidās uz to dabisko instinktu, kāda palaikam trūkst saprātīgām būtnēm un kas orangutanu pasargāja no visām pārmērībām.- Nebs jūsmoja par sava audzēkņa labo ēstgribu.
— Ed tikai, mīļo Jup, — viņš tam teica. — Ēd un nemaz nekautrējies. Tu mūsu labā esi izlējis savas asinis, un tas ir tikai mazumiņš, ko es tev par to varu atlīdzināt!
Beidzot divdesmit piektajā augustā Nebs sauca savus biedrus:
— Sairesa kungs! Ģedeona kungs! Herberta kungs! Pen- krof! Nāciet šurp!
Lielajā istabā sasēdušie kolonisti piecēlās kājās un iegāja Jupa istabā.
— Kas ir? — reportieris vaicāja.
— Skatieties! — atsaucās Nebs, skaļi smiedamies.
Un ko viņi ieraudzīja? Meistaru Jupu, kurš ar ārkārtīgi nopietnu seju pīpēja, pa turku modei pie Granītpils durvju sliekšņa pietupies.
— Mana pīpe! — Penkrofs iekliedzās. — Viņš paņēmis manu pīpi! Ak, manu brašo Jup, es tev to dāvinu! Pīpē, mīļais draugs, pīpē vien!
Un Jups, kā redzams, ar vislielāko patiku pūta gaisā veselus mākoņus biezu tabakas dūmu.
Sairess Smits nebūt nebij pārāk izbrīnījies par šo notikumu; viņš minēja vairākus piemērus, kad pieradināti pērtiķi iemācījušies lietot tabaku.
Un no tās dienas meistars Jups vairs nešķīrās no savas pīpes; allaž tā karājās viņa istabā līdzās pravam tabakas krājumam. Pats viņš to piebāza, pats ar kvēlošu ogli aizdedzināja un likās laimīgākais starp visiem četrročiem pasaulē. Viegli saprotams, ka šī gaumes vienādība vel vairāk nostiprināja ciešās saites, kas jau tā pastāvēja starp cienījamo pērtiķi un godīgo jūrnieku.
-— Kas zina, vai viņš galu galā tāpat nav cilvēks, — Penkrofs kādreiz ieminējās Nebam. — Vai tad būtu brīnums, ja viņš kādu dienu sāktu runāt?
— Patiešām nebūtu, — Nebs atsaucās. — Es tikai brīnos, kāpēc viņš jau tagad nerunā. Vairāk viņam nekā netrūkst kā tikai valodas.
— Tad nu gan būtu joki, — jūrnieks priecājās, — ja viņš kādā jaukā dienā man pateiktu: «Nu, Penkrofa kungs, vai apmainīsimies ar pīpēm?»
— Jā, — nopūtās Nebs. — Cik slikti, ka viņš piedzimis mēms.
Ar septembra mēnesi arī ziema bij galā, darbi atsākās ar divkāršu dedzību.
Kuģa būve ātri virzījās uz priekšu. Ārējais apšuvums bij jau pilnīgi gatavs, atlika vēl tikai iekšpusē nostiprināt visas korpusa daļas ar tvaikos izsutinātām lokanām kārtīm, kuras tīri labi padevās visiem kuģa modeļa ielokiem.
Tā kā koku nebij trūkums, Penkrofs ieteica kuģa iekšpusi vēlreiz apšūt, lai tas nelaistu cauri ūdeni un būtu tiešām izturīgs.
Nezinādams, kas viss nākotnē var gadīties, Sairess Smits piekrita jūrnieka nodomam taisīt kuģi tik stipru, cik vien iespējams.
Piecpadsmitajā septembrī kuģa sienas un tāpat virsējais klājs bij pilnīgi gatavi. NodrīVējumiem pakulu vietā noderēja žāvētas jūras sūnas, ko ar kaltiem sadzina kuģa ārējās un i-akšējās sienās un klāja spraugās, un tad tās vēl noklāja ar verdošu darvu, kuru no priedēm mežā varēja dabūt, cik patīk.
Kuģa iekārta bij ļoti vienkārša.
Balastam izlietoja smagus granīta gabalus, ko samūrēja kopā ar kaļķiem; to svars bij aptuveni divpadsmit tūkstoši mārciņu. Pāri šim balastam ierīkoja klāju, bet kuģa iekšieni pārdalīja divās daļās, gar malām tām novietoja divus solus, kas noderēja arī mantu glabājamo kastu vietā. Masta lejas gals noderēja par balstu starpsienai, kas sadalīja abas telpas, kurās nokļuva pa divām lūkām, atvērtām pret klāju un noslēdzamām ar vākiem.
Penkrofam nebij nekādu pūļu sameklēt mastam noderīgu koku. Viņš izraudzījās jaunu, slaidu priedi bez za-
Desmitajā oktobri kuģi laida ūdeni.
riem, to resgalī nācās tikai notēst un augšā noēvelēt apaļu. Mastam, stūrei un kuģa korpusam nepieciešamās dzelzs daļas, gan rupjas, bet pietiekoši stipras, izgatavoja «kamīna» smēdē. Rājas, karoga kārti, ķekšus, airus un visu pārējo pabeidza oktobra pirmajā nedēļā un nolēma, ka vispirms izmēģinās kuģi tepat gar salas krastmalu, lai pārbaudītu, kā tas peld pa jūru un cik tam var uzticēties.
Pa visu to laiku arī pārējie nepieciešamie darbi netika pamesti novārtā. Lopu aploku nācās pārbūvēt, jo kā muf- loniem, tā kazām bij pieradušies jauni pēcnācēji, kurus vajadzēja pārvietot un barot. Kolonisti arī apmeklēja austeru audzētavu, trušu dārzu, ogļu un dzelzs raktuves, kā arī vēl neizpētītos, medījumiem bagātos Tālo rietumu mežus.
Tur viņi uzgāja arī dažus līdz šim vēl nepazītus, varbūt ne visai noderīgus augus, kuri lietderīgi papildināja līdzšinējos Granītpils krājumus. Tie bij zīdkoku dzimtas; dažu lapas bij gaļīgas un ēdamas, citu graudi ļoti miltaini.
Desmitajā oktobrī kuģi laida ūdenī. Penkrofs staroja laimē. Pasākums izdevās lieliski. Kuģi ar pilnīgu takelāžu pa apaļiem klučiem aizvirzīja pašā ūdens malā, paisums to pacēla no. zemes ūn sāka šūpot viļņos. Kolonisti aplaudēja, bet it sevišķi dedzīgi Penkrofs, ļaudams šajā gadījumā pilnīgu vaļu savai sajūsmai. Tomēr visaugstāko pakāpi viņa pašlepnums sasniedza, kad- viņu vienbalsīgi ievēlēja par kuģa kapteini.
Kapteinim Penkrofam par patikšanu kuģim bij jādod vārds; pēc vairākiem dedzīgi apspriestiem priekšlikumiem salinieki vienojās nosaukt to cienījamā jūrnieka vārdā par «Bonadventuri».
Paisumā skaidri bij redzams, ka «Bonadventure» pilnīgi turas ūdenī līdz apzīmētajai līnijai un pietiekoši viegli vadāma pa visiem vējiem.
Starp citu, izmēģinājuma brauciens gar salas krastmalu notika tai pašā dienā. Laiks bij jauks, vējš diezgan spirgts un jūra rāma, it sevišķi salas dienvidpusē, jo vējš jau kūdu stundu pūta no ziemeļrietumiem.
— Iekāpt! Iekāpt! — .kapteinis Penkrofs kliedza.
Bet iepriekš taču bij jāietur brokastis un jāpaņem līdz pārtika — gadījumam, ja brauciens ieilgtu līdz vakaram.
Arī Sairess Smits kāroja pēc iespējas drīzāk izmēģināt kuģi, kas bij būvēts pēc viņa plāna, lai gan pēc jūrnieka aizrādījuma viņš to diezgan daudz bij pārgrozījis. Tomēr tādas paļāvības viņam nebij kā Penkrofam, un, tā kā jūrnieks vairāk neminēja par braucienu uz Tabora salu, inženieris cerēja, ka viņš būs pavisam atteicies no sava nodoma. Sairesam Smitam it nemaz nebūtu pa prātam, ja divi vai trīs no viņa biedriem dotos tik tālā braucienā ar šo samērā mazo kuģīti, kura tilpums bij tikko piecpadsmit tonnas!
Ap pusvienpadsmitiem visi salinieki jau bij uz kuģa — arī Tops un Jups. Nebs ar Herbertu pacēla enkuru, kas bi j izmests smilktīs Pateicības upes ietekas tuvumā, vējš iegula burās, Linkolna salas karogs sāka plīvot masta galā, un, Penkrofa vadīta, «Bonadventure» izbrauca klajā jūrā.
Lai izkļūtu no Savienības līča, bij nepieciešams aizmugures vējš; braucēji varēja pārliecināties, ka arī ar šādu vēju kuģis iet pietiekoši ātri.
Apbraukušam Atraduma un Naga iekāres, Penkrofam bij jāturas stipri pa vējam, lai nepamestu dienvidu krastu, un, kādu gabalu nobraucis, viņš varēja konstatēt, ka «Bonadventure» iet piecus mezglus stundā un pieklājīgi peld vēlamā virzienā. Kuģis ļoti labi griezās pret vēju un pagriezdamies pat paātrināja gaitu.
«Bonadventures» pasažieri bij tiešām sajūsmināti. Nu viņiem ir labs kuģis, kas zināmos apstākļos varēja būt neatsverami noderīgs, bet arī tagad jaukā laikā ar izdevīgu vēju brauciens bij brīnišķīgs.
Penkrofs izbrauca klajā jūrā jūdzes trīs vai četras no krasta, ieslīpi pret Balona ostu. Sala bija pārredzama visā plašumā un pavisam no cita redzes loka, ar visu savu da- žādīgi veidoto krasta panorāmu no Naga iekāres līdz Rāpuļa zemesragam, ar meža ieloku, kur slaidie skuju koki tumši atēnojās pret tikko plaukstošā lapotņa glezno fonu, ar Franklina kalnu, kurš savu balti sniegoto galvu bij pacēlis visai salai pāri.
— Cik skaisti! — Herberts iesaucās.
— Jā, — Penkrofs atbildēja, — mūsu sala ir skaista un laba. Es to mīlu tā, kā mīlēju savu māti. Tā uzņēma mūs nabagus un nelaimīgus, bet kā gan tagad trūkst pieciem no gaisa nomestiem bērniem?
— Nekā! — atsaucās Nebs. — Nekā, kaptein!
Un abi šie krietnie cilvēki uzsauca trīskārtēju skaļu «urā» par godu savai salai.
Pa to laiku Ģedeons Spilets, pret mastu atspiedies, zīmēja panorāmu, kas pletās viņu acu priekšā.
Sairess Smits lūkojās klusu ciezdams.
— Nu, Sairesa kungs, — Penkrofs uzrunāja viņu, — ko jūs sakāt par mūsu kuģi?
— Liekas, tas iet gluži labi, — inženieris atbildēja.
— Ļoti labi! Bet ko jūs domājat, vai tas izturēs ari tālāku braucienu?
— Kādu braucienu, Penkrof?
— Nu, piemēram, uz Tabora salu?
— Mīļais draugs, — Sairess Smits atbildēja, — domāju, ka spiedīgas vajadzības gadījumā mēs ar to mēģinātu doties pat vēl tālākā braucienā, bet jūs jau zināt, ka es nelabprāt piekrītu jūsu braucienam uz Tabora salu bez kādas vajadzības.
— Ar kaimiņiem taču katrā ziņā jāiepazīstas, — Penkrofs atbildēja, savai iedomai pieķēries. — Tabora sala ir mūsu kaimiņiene, turklāt vienīgā! Vienkārša pieklājība vien jau prasa, lai mēs dodamies to apciemot.
— Paskat vien! — Ģedeons Spilets iesaucās. — Kas to būtu domājis, ka mūsu draugs Penkrofs tā cienī smalkas paražas!
— Es necienu nekā smalka, — jūrnieks attrauca. Inženiera pretošanās viņu mazliet uzbudināja, bet viņš negribēja teikt tam nekā nepatīkama.' ,
— Padomājiet, Penkrof, — Sairess Smits turpināja, — ka viens jūs nevarat braukt uz Tabora salu.
— Man pietiek viena biedra.
— Lai arī tā, — inženieris atbildēja. — Tomēr tie ir divi no pieciem kolonistiem, kurus jūs varat atņemt Lin- kolna salai.
— No sešiem! — Penkrofs atsaucās. — Jūs aizmirstat Jupu.
— No septiņiem! — piebilda Nebs. — Tops ir tikpat vērts kā jebkurš cits.
— Nav taču nekāda riska, Sairesa kungs, — Penkrofs teica. •
— Var jau būt, Penkrof, bet es atkārtoju — tāds brauciens nemaz nav vajadzīgs.
Ietiepīgais jūrnieks neteica vairāk nekā, acīm redzami nodomājis runu atsākt vēlāk. Ne acumirkli viņš nešaubījās, ka nāks gadījums, kas šo braucienu no vienkāršas apstrīdamas iedomas pārvērtīs par cilvēcisku nepieciešamību. 4
Griez pa vējam, Penkrof! Griez pa vējam!
No jūras klaja «Bonadventure» pagriezās uz Balona ostas pusi. Bij nepieciešams pārbaudīt šaurās, līkumotās -.ipraugas starp smilkšu sēkļiem un klintīm, lai vajadzības gadījumā tās atzīmētu, tāpēc ka šis mazais jūras līcītis vislabāk noderēja par ostu kuģim.
Kuģis atradās ne tālāk kā pusversti no krasta, tam bij jābrauc šurp un turp pret vēju. Tas virzījās tikai palēnām, tāpēc ka salas augstuma aizturētais vējš tik tikko pūta burās; jūra bij gluda kā spogulis, tikai brīžiem vēja pūsmas gražīgi rievota.
Herberts stāvēja kuģa priekšgalā, vērodams ceļu starp sēkļiem un norādīdams virzienu. Piepeši viņš iesaucās:
— Griez pa vējam, Penkrof! Griez pa vējam!
— Kas tur ir? — Penkrofs vaicāja pasliedamies. — Vai kāda klints?
— Nē… pagaidi! — Herberts atsaucās. — Es lāgā nevaru saskatīt… Pagriez vēl… labi… vēl mazliet…
Tā runādams, viņš žigli nometās uz vēdera, iemērca roku ūdenī un, atkal paceldamies, teica:
— Pudele!
Patiešām — rokā viņš turēja aizkorķētu pudeli, kura bij peldējusi ūdenī dažu kabeļtauvu atstatumā no krasta.
Sairess Smits paņēma pudeli. Ne vārda neteicis, viņš atkorķēja to, izvilka mitru papīru un lasīja:
«Izmests.,, Tabora sala… 153° austr. gar. — 37° 11' dienv. plat.»