— Kāds avāriju cietušais! — Penkrofs iesaucās. — Pamests viens Tabora salā dažas simt jūdzes no mums! Ak, Sairoša kungs, tagad jūs taču vairs nepretosieties manam braucienam?
— Nē, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Un jūs brauksiet, cik drīz vien iespējams.
— Rītu?
— Rītu.
Inženiera rokā bij no pudeles izvilktais papīrītis; bridi viņš to aplūkoja, tad teica:
— No šā paplrīša, no rakstības veida vien var spriest: pirmkārt, Tabora salas avāriju cietušais ir jūrnieku zinātnēs izglītots cilvēks, tāpēc ka viņš uzdod salas platuma un garuma grādus, kuri sakrīt ar mūsu aprēķinātajiem; otrkārt, viņš ir anglis vai amerikānis, tāpēc ka dokuments rakstīts angļu valodā.
— Tas ir pilnīgi loģiski, — Ģedeons Spilets piekrita, — ar šā izmestā tuvumu izskaidrojama arī kaste mūsu krastmalā. Kāds kuģis ir cietis avāriju, jo salā atrodas avāriju cietušais. -Viņš var būt laimīgs, lai kas tas būtu, tāpēc ka Penkrofam bij radusies iedoma uzbūvēt kuģi, izmēģināt to jau šodien, jo vienu dienu vēlāk pudele būtu pret klintīm saplīsusi.
— Patiešām, — Herberts piebilda, — tas ir laimīgs gadījums, ka mūsu kuģim gadījās piebraukt taisni tad, kamēr pudele vēl peldēja virs ūdens!
— Vai tas jums neliekas savādi? — Sairess Smits vaicāja Penkrofam.
— Laimīgs sagadījums un vairāk nekas, — Penkrofs atbildēja. — Vai jūs tur redzat kaut ko sevišķu, Sairesa kungs? Kaut kur šai pudelei taču vajadzēja izpeldēt malā, un kāpēc ne še tikpat labi kā citur?
— Varbūt jums taisnība, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Bet tomēr …
— Bet vai ir kādas zīmes, ka pudele jau ilgu laiku peldējusi ūdenī? — Herberts ieminējās.
— Nekādas, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Pat zīmīte, liekasi vēl nesen rakstīta. Kā jūs domājat, Saires?
— Tas ir grūti nosakāms, bet gan mēs to izzināsim, — Sairess Smits atbildēja.
Pa šīs sarunas laiku Penkrofs nebij stāvējis mierā. Stūri pagriezis, viņš pilnām burām brauca uz Naga iekāri. Ikviens tagad domāja par Tabora salā izmesto. Vai nebūs jau par vēlu steigties glābt? Tas bij satricinošs notikums kolonistu dzīvē. Arī viņi paši bij avāriju cietušie, tomēr varēja baidīties, ka tas tur atrodas daudz ļaunākos apstak- ļos, un tāpēc viņu pienākums bij steigties palīgā nelaimīgajam.
Viņi pabrauca garām Naga iekārei; ap pulksten četriem «Bonadventure» izmeta enkuru pie Pateicības upes ietekas.
Tai pašā vakarā tika nokārtoti visi sīkumi sakarā ar braucienu. Pats par sevi likās saprotams, ka jābrauc Penkrofam ar Herbertu, tāpēc ka viņi prata ar kuģi rīkoties. Un rīt, vienpadsmitajā oktobrī, izbraukuši, viņi jau trīspadsmitajā varētu būt pie mērķa, jo ar tagadējo vēju nevajadzēja vairāk kā četrdesmit astoņas stundas, lai nobrauktu simt piecdesmit jūdžu. Vienu dienu salā, trīs vai četras atpakaļbraucienam; varēja pieņemt, ka septiņpadsmitajā viņi būs jau atpakaļ. Laiks bij jauks, barometrs vienmēr vēl cēlās, vējš likās pastāvīgs, visi apstākļi šķita izdevīgi tiem krietnajiem vīriem, kurus cilvēciskais pienākums sauca tālu prom no viņu pašu salas.
Tātad tika nolemts, ka Sairess Smits, Nebs un Ģedeons Spilets paliks Granītpilī. Bet tad piepeši Spilets, kas nevarēja aizmirst savu «New York Herald>y uzdevumu, paskaidroja, ka viņam katrā ziņā arī jāpiedalās šajā braucienā.
Uz kuģa sanesa nepieciešamos guļamos piederumus, traukus, ieročus, munīciju, kompasu un pārtiku astoņām dienām. Visu to pabeiguši, kolonisti atgriezās Granītpilī.
Otrā rītā ap pulksten pieciem aizbraucēji atvadījās no palikušajiem; jāpiebilst — kā vieni, tā otri juta zināmu saviļņojumu. Buras atraisījis, Penkrofs stūrēja gar Naga iekāri, kurai vispirms bij jātiek garām, lai tad pavērstos taisni pret dienvidrietumiem.
«Bonadventure» bij jau ceturtdaļjūdzes no krasta, kad braucēji pamanīja Granītpils kraujā divus cilvēkus, kas vēcināja viņiem ardievas. Tie bij Sairess Smits un Nebs.
— Mūsu draugi! — Ģedeons Spilets iesaucās. — Tā ir mūsu pirmā šķiršanās šajos piecpadsmit mēnešos! …
Penkrofs, reportieris un Herberts atbildēja sveicienam, un tūliņ arī Granītpils pazuda aiz iekāres stāvajām klintīm.
Pirmajās stundās no «Bonadventures» vienmēr vēl bij redzama Linkolna salas dienvidu mala — kā zaļš grozs, no kura pacēlās augšup Franklina kalns. No attāluma skatoties, salas kalnāji likās kā saplakuši un visa šī vieta ne visai vilinoša kuģu piestātnei.
Pēc stundas «Bonadventure» bij jau garām Rāpuļa zemesragam. Šajā atstatumā vairs nekas nebij skaidri saskatāms salas rietumu pusē līdz pat Franklina kalna pakājes pauguriem, bet pēc trim stundām visa Linkolna sala pilnīgi pazuda aiz apvāršņa.
Tie bij Sairess Smits un Nebs.
«Bonadventure» turējās lieliski. Viegli tā cēlās pāri viļņu lāmām un ātri slīdēja uz priekšu. Penkrofs uzvilka šķērsburu un, pēc kompasa stūrēdams, ieturēja taisnu virzienu.
Laiku pa laikam Herberts Penkrofu nomainīja pie stūres, un viņa roka bij tik droša un noteikta, ka jūrnieks nevarēja pārmest viņam novirzīšanos no pareizā ceļa.
Ģedeons Spilets tērzēja te ar vienu, te ar otru un vajadzības gadījumā pielika arī savu roku. Kapteinis Penkrofs bij pilnīgi mierā ar saviem ļaudīm, un tikai reizēm pako- mandēja pagriezt stūri vairāk uz vienu vai otru pusi.
Pievakarē mēness sirpis, kuram pirmais ceturksnis būs pilns tikai sešpadsmitajā oktobrī, parādījās mijkrēslī un tūliņ atkal apdzisa. Nakts bij tumša, bet ārkārtīgi zvaigžņota, rītu atkal bij sagaidāma jauka diena.
Aiz uzmanības Penkrofs ievilka šķērsburu, lai kuģi nepārsteigtu kāds nejaušs vēja brāziens. Var jau būt, ka tāda uzmanība tik rāmā naktī nepavisam nebij vajadzīga, bet Penkrofs nu reiz bij visai apdomīgs jūrnieks, un to viņam neviens nevarēja pārmest.
Reportieris kādu laiku gulēja, Penkrofs ar Herbertu ik pa divi stundām mainījās pie stūres. Jūrnieks uzticējās Herbertam kā sev pašam, un jaunekļa aukstasinība un saprātība pilnīgi attaisnoja šo uzticību. Penkrofs viņam nodeva kuģa vadību kā savam palīgam, un Herberts nelaida kuģim ne par sprīdi novērsties no pareizā ceļa.
Nakts pagāja labi, tāpat visa divpadsmitā oktobra diena. Visu laiku kurss tika vienmēr ieturēts pret dienvidrietumiem, un, ja «Bonadventuri» nenovirzīs sāņus kāda jūras straume, viņi taisnā ceļā nokļūs pie Tabora salas.
Tajā apvidū, pa kuru viņi brauca, jūra bij pilnīgi klaja. Reizēm kāds liels putns, albatross vai putns fregate, šāviena attālumā aizlaidās garām, un Ģedeons Spilets nodomāja, vai tikai kāds no šiem spēcīgajiem spārnaiņiem nav tas, kuram viņš uzticējis savu «New York Herald» adresēto ziņojumu. Šie putni tad arī bij vienīgie dzīvie radījumi jūras klajumā starp Tabora un Linkolna salām.
— Un tomēr, — Herberts teica, — patlaban ir laiks, kad vaļu mednieki dodas uz Klusā okeāna dienvidu apvidiem. Man šķiet, ka nekur citur nebūs sastopama tik pamesta jūra.
— Tā nebūt nav tik pamesta! — Penkrofs iesaucās.
— Kā jūs to domājat? — reportieris vaicāja.
— Vai tad mēs neesam te? Vai jūs mūsu kuģi turat par vraku un pašus mūs par kaut kādām jūras cūciņām?
Un Penkrofs skaļi nosmējās pats par savu joku.
Pievakarē kuģis pēc aprēķina trīsdesmit sešās stundās bij nobraucis jau simt divdesmit jūdžu no Linkolna salas, tātad trīs un trešdaļu jūdzes stundā. Vējš bij pavisam rāms un likās vēl vairāk aprimstam. Tomēr, ja aprēķins bijis pareizs un tāpat ieturētais virziens, varēja cerēt rītā, gaismai austot, ieraudzīt Tabora salu.
Ne Ģedeons Spilets, ne Herberts, ne Penkrofs nakti no divpadsmitā uz trīspadsmito oktobri negulēja. Rīta gaidās neviens no viņiem nevarēja apvaldīt uztraukumu. Tik daudz taču nezināma bij šajā braucienā, ko viņi uzsākuši! Vai viņi tuvojas Tabora salai? Vai tur vēl mājoja avāriju cietušais, kam viņi steidzās palīgā? Kas tas bij par cilvēku? Vai viņa klātbūtne neradīs kādu traucējumu līdz šim tik cieši vienotās kolonijas dzīvē? Vai viņš vēlēsies apmainīt vienu cietumu pret otru? Visi šie, bez šaubām, rītu atrisināmie jautājumi turēja viņus nomodā, un ar rīta ausmas pirmo acumirkli viņi sāka vērīgi lūkoties apvārsnī.
— Zeme! — Penkrofs ap pulksten sešiem iekliedzās.
Tā kā Penkrofs tādās lietās nekad nemaldījās, tad bij
drošs, ka zeme patiešām tuvumā.
Kas lai apraksta «Bonadventures» braucēju sajūsmu! Pēc dažām stundām viņi jau būs pie salas.
Tabora sala, ar saviem zemajiem krastiem tikko saredzama virs ūdens, bij vairs tikai piecpadsmit jūdzes attālu, «Bonadventure» bij braukusi mazliet vairāk uz dienvidiem, tagad to pagrieza taisni pret salu, kas, saulei austrumos pamazām augšup kāpjot, kļuva arvien skaidrāk saredzama.
— Tā ir daudz mazāka nekā Linkolna sala, — Herberts vērodams teica, — bet laikam tāpat vulkāniskas izcelšanās.
Pulksten vienpadsmitos «Bonadventure» bij vairs tikai jūdzes divas no krasta, un Penkrofs, lūkodams izdevīgu vietu piestātnei, pavisam lēni vadīja kuģi pa svešajiem ūdeņiem.
Sala tagad bij pārskatāma visā apjomā. Tur auga daži gumijas koka puduri un bez tam vēl daži sevišķi lieli tādu pašu pasugu koki kā Linkolna salā. Bet diezgan savādi, ka nekur neredzēja augšup paceļamies dūmus, kas liecinātu, ka saliņa apdzīvota, nevienas aicinātājas zīmes nemanīja krastā.
Un tomēr zīmīte pudelē taču bij īsta, salā atradās avāriju cietušais, un tam vajadzēja būt modram!
«Bonadventure» slīda pa dažādi līkumotu spraugu starp klintīm, un Penkrofs ar ārkārtīgu uzmanību vēroja katru izliekumu. Pie stūres viņš bij nostādījis Herbertu, bet pats izlūkodams stāvēja priekšgalā, gatavs katru acumirkli nolaist buru, kuras trosi turēja rokā. Ģedeons Spilets ar tālskati izpētīja visu krastmalu, bet nekā nevarēja ieraudzīt.
Beidzot gandrīz ap pašu pusdienas laiku «Bonadventures» dibens atdūrās uz smilkšu sēkli. Braucēji izmeta enkuru, ievilka buras un tad devās malā.
Bez šaubām, šī pati bij Tabora sala, jo karte nerādīja nevienas citas salas visā apgabalā starp Jaunzēlandi un Amerikas krastu.
Kuģis tika stipri piesiets, lai atplūdi neaiznestu to jūras klajā. Labi apbruņojušies, Linkolna salas braucēji izkāpa krastā, lai aizsniegtu divi simti piecdesmit līdz trīs simti pēdas augstu konusveidīgu kalnu, kas pacēlās apmēram pus jūdzi attālu.
— No kalna virsotnes mēs, bez šaubām, varēsim pārredzēt visu salu, — Ģedeons Spilets teica, — un tas stipri atvieglos mūsu meklējumus.
— Gluži tāpat, — Herberts piebilda, — kā Sairesa kungs darīja Linkolna salā, vispirms uzkāpdams Franklina kalnā.
— Gluži tāpat, — reportieris atbildēja. — Un tā arī ir vislabākā metode!
Sarunādamies izlūkotāji gāja pa kādas pļavas malu; pļava beidzās pie uzkalna pakājes. Pār viņiem laidelējās klints baložu un jūras bezdelīgu bari, tāpat kā Linkolna salā. Zālāja kreisajā pusē mežmalās krūmi švīkstēja un zāle locījās, acīm redzami kaut kādi žigli kustoņi tur muka prom; bet vēl it nekas nerādīja, ka sala apdzīvota.
Pēc dažām minūtēm Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets bij jau kalna galā, viņu skatieni slīda apkārt pa visu apvāršņa loku.
Jā, tā patiešām bij tikai neliela saliņa, ne vairāk kā sešas jūdzes apmētā, pagara ovāla veidā, bez lieliem iekaru un zemesragu, līču un jomu robojumiem. Visapkārt tuksnesīgi klajš jūras līdzenums aizstiepās līdz pašam apvārsnim. Nekur nekādas citas cietzemes, nekur nevienas buras!
Ar mežu apaugusī saliņa bij pavisam citāda nekā Linkolna sala, kura vietām bij tuksnesīga, bet vietām atkal auglīga un bagāta. Te bij tikai vienmulīgs mežājs, no kura izcēlās divi vai trīs nelieli pauguri. Iešķībi pāri saliņas ovālam pa platu pļavu tecēja strauts un, izveidodams šauru grīvu rietumu pusē, ieplūda jūrā.
— Diezgan mazs zemes gabaliņš, — Herberts teica.
— Jā, — Penkrofs piekrita. — Mums mazliet par mazu!
— Un pie tam vēl liekas pavisam neapdzīvots, — reportieris piezīmēja.
— Jā, — Herberts piebilda, — nekas nerāda, ka te mājotu cilvēki.
— Kāpsim lejā un meklēsim, — Penkrofs skubināja.
Jūrnieks ar abiem biedriem atgriezās krastmalā tajā
vietā, kur bij pametuši «Bonadventuri». Viņi norunāja vispirms apiet salai apkārt un izlūkot katru vietu, un tikai tad doties iekšienē.
Iešana pa krastmalu bij visai ērta; tikai šur tur klintis aizšķēršļoja ceļu, bet tām viegli vaTēja apmest līkumu apkārt. Gājēji devās uz dienvidu pusi un izbiedēja veselus jūras putnu barus un roņus, kuri, jau iztālēm viņus pamanījuši, metās ūdenī.
— Šie kustoņi cilvēku neredz pirmoreiz, — reportieris sacīja, — jo viņi to pazīst un tāpēc baidās.
Pēc stundas gājiena meklētāji bij aizsnieguši saliņas dienvidu galu, kas izbeidzās ar krauju iekāri; no turienes viņi pagriezās pret ziemeļiem un gāja pa smilkšaino rietumu krastu ar šur tur izkaisītiem klints bluķiem un līdzteku meža joslu.
Nekur nebij manāmas mājokļa zīmes, nekur nevienas cilvēka pēdas visā salas apmētā, kuram viņi četrās stundās bij apgājuši apkārt.
Tas likās savādi, jādomā, ka Tabora sala nav nekad bijusi vai patlaban vairs nav apdzīvota. Varēja jau būt, ka zīmīte pudelē vairākus mēnešus, varbūt vairākus gadus veca; iespējams, ka pamestais pa šo laiku bij nokļuvis atpakaļ mājās vai tepat nobeidzies postā un badā.
Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts uzstādīja dažādas visādi apstrīdamas hipotēzes, uz «Bonadventures» steigā paēda, lai atkal atsāktu meklējumus un tikai tumsā mestu mieru.
Ap pulksten pieciem novakarē viņi jau soļoja pa mežu.
Viņi aizbaidīja daudzus dzīvniekus, galvenā kārtā vienīgi tikai kazas un cūkas; viegli bij saskatīt, ka tās rada eiropiešu sugām. Laikam kāds vaļu mednieks tās atvedis, un tās te ātri savairojušās. Herberts nodomāja katrā ziņā vienu vai divus pārus no tām sagūstīt un aizvest uz Linkolna salu.
Tātad nebij ko šaubīties, ka cilvēki kādreiz apmeklējuši šo salu. Jo skaidrāk tas tika redzams, kad tālāk mežā viņi atrada iemītas takas, ar cirvi nocirstu koku celmus un vispār cilvēka darba zīmes. Bet koki bij gulējuši gadiem ilgi un jau satrunējuši, celmi apauguši ar sūnām, celiņi aizauguši ar garu, asu zāli, tā ka grūti nācās tos pamanīt.
— Tas pierāda, — Ģedeons Spilets teica, — ka cilvēki te ne vien izkāpuši malā, bet arī ilgāku laiku dzīvojuši. Kas gan tie bijuši par ļaudīm? .Cik viņu te bijis? Cik no viņiem vēl atlicis?
— Zīmītē bij rakstīts tikai par vienu pašu, — Herberts piezīmēja.
— Ja viņš vēl tepat salā, — Penkrofs teica, — mēs viņu atradīsim.
Meklēšana turpinājās. Jūrnieks ar saviem biedriem gāja pa taku diagonāli šķērsām saliņai un iznāca pie strauta, kas tecēja uz jūru.
Tāpat kā Eiropas sugu dzīvnieki, kā cilvēka roku darba zīmes, arī dažādi augi nepārprotami liecināja, ka reiz te dzīvojuši cilvēki. Vairākās vietās, sevišķi klajumiņos, skaidri bij redzams, kur stādīti sakņaugi, lai arī varbūt pirms daudziem gadiem. <
Nevar aprakstīt Herberta prieku, kad viņš ieraudzīja kartupeļus, cigoriņus, skābenes, burkānus, bietes, no kuriem vajadzēja ievākt sēklas un kultivēt tos arī Linkolna salā.
— Labi, labi! — Penkrofs piekrita. — Tie noderēs tiklab Nebam, kā arī mums citiem. Ja ari neatradīsim avāriju cietušo, mūsu brauciens tomēr nebūs veltīgs.
— Bez šaubām, — piebilda Ģedeons Spilets. — Bet, redzot, kādā stāvoklī šie stādi, jābaidās, ka saliņa jau ilgāku laiku vairs nav apdzīvota.
— Patiešām, — Herberts piekrita. — Cilvēks, lai kas viņš bijis, nepamestu novārtā tik vērtīgus augus!
— Jā, — Penkrofs teica, — avāriju cietušais aizbraucis! … Pēc visa spriežot, tā jādomā.
— Tātad zīmīte bijusi veca?
— Acīm redzami.
— Un pudele tikai pēc ilga laika nokļuvusi līdz Linkolna salai?
— Kāpēc gan ne? — Penkrofs atbildēja. — Bet tuvojas jau nakts, mums jāmet meklēšanai miers.
— Griezīsimies atpakaļ uz kuģa un turpināsim rītu, — reportieris teica.
Tas arī bij prātīgākais. Patlaban viņi jau gribēja griezties atpakaļ, kad Herberts, norādīdams uz kādu tumšu plankumu koku starpā, iesaucās:
— Māja!
Un visi trīs viņi devās uz mājas pusi. Krēslā vēl bij redzams, ka tā būvēta no aptēstiem kokiem un apsegta ar darvota audekla jumtu.
Penkrofs atgrūda vaļā pusviru durvis un ātri iegāja iekšā. Māja bij tukša.