Tie, kurus vētra atdzina šajā krastā, nebij ne profesionāli gaisa kuģotāji, ne kādi aerostata ekspedīcijas dalībnieki, Viņi bij kara gūstekņi, aiz pārdrošības aizbēguši pavisam sevišķos apstākļos. Simtiem reižu viņi varēja aiziet bojā! Simtiem reižu saplosītais balons bij gatavs nogremdēt viņus bezdibenī! Bet liktenis saudzēja viņus dīvainiem piedzīvojumiem, un tā divdesmitajā martā, izbēguši no ģenerāļa Jūlisa Granta karaspēka ielenktās Ričmondas, viņi nu atradās septiņi tūkstoši jūdžu tālu no Virdžīnijas galvaspilsētas —« separātistu galvenās nometnes briesmīgā pilsoņu kara laikā. Viņu gaisa ceļojums bij ildzis piecas dienas.
Bet, lūk, kādos savādos apstākļos bij notikusi šī gūstekņu bēgšana, kura beidzās ar mums jau zināmo katastrofu.
Tā paša 1865. gada februārī, kad ģenerālis Grants atkal reiz nesekmīgi mēģināja nejaušā uzbrukumā ieņemt Rič- mondu, vairāki viņa oficieri krita ienaidnieka rokās un tika aizvesti gūstā pilsētā. Starp tiem ievērojamākais bij no federālā galvenā štāba un saucās Sairess Smits.
Sairess Smits, dzimis Masačūsetsā, bij inženieris un ievērojams zinātnieks. Savienoto Valstu valdība viņam kara laikā bij uzticējusi pārzināt dzelzceļus, kuriem tik ārkārtīgi svarīga stratēģiska nozīme. Tas bij ī«ts ziemeļameri- kānis, kaulains un izkaltis, četrdesmit piecus gadus vecs, jau sirmiem apcirptiem matiem un kuplām ūsām. Viņam bij skaista galva, it kā radīta attēlam bronzas medaļā, spulgas acis, nopietna mute un militāro zinātņu vīra seja. Viens no tiem inženieriem, kas savas studijas iesāk ar āmuru un kapli, gluži kā tie ģenerāļi, kuri iesāk karjeru kā vienkārši kareivji. Līdz ar augsti attīstītu prātu viņam bij arī ārkārtīgi veiklas rokas. Visi viņa muskuļi bij apbrīnojami vingri. Domātājs un reizē arī īsts darba cilvēks, ilgajos gados viņš bij ieguvis to rīcības veiklību un spraigo izturību, kas nevairās nekādu kavēkļu. Augsti mācīts, pie tam dzīvē praktisks un apķērīgs, viņš bij no tiem cilvēkiem, kuri spēj orientēties jebkādos apstākļos un kuriem vislielākā mērā piemīt cilvēka enerģiju radošas īpašības: gara un miesas možums, tieksmju straujums un gribas stiprums. Viņa devīze varēja būt tāda pati kā Orānijas Vilhelmam XVII gadu simtenī: «Man nav vajadzīgs daudz cerēt, lai ķertos pie darba, ne ari gūt panākumus, lai būtu izturīgs.»
Turklāt Sairess Smits bij pati personificēta drošsirdība: piedalījies visās kaujās. Iestājies Ilinoisas brīvprātīgajos ģenerāļa Granta komandā, viņš bij cīnījies pie Padjūkas, Belmontas, Pitsburgas-Lendingas, Korintas ielenkšanas, pie Portdžibsonas, Blekriveras, Čatanūgas, Vildernesas, Potomakas — visur drosmīgi kā cienīgs kareivis ģenerālim, kurš mēdz teikt: «Es nekad neskaitu savus kritušos!» Simtiem reižu Sairess Smits varēja būt starp tiem, kurus nežēlīgais Grants neskaitīja, bet visās kaujās, kur viņš nebūt nesargājās, liktenis viņu allaž saudzēja — līdz tam acumirklim, kad Ričmondas kaujas laukā tika ievainots un saņemts gūstā.
Vienā un tai pašā dienā kopā ar Sairesu Smitu dienvidnieku gūstā krita vēl viens ievērojams cilvēks. Tas bij slavenais Ģedeons Spilets, «New York Herald» reportieris, kuram bij uzdots sekot līdzi ziemeļnieku armijām un novērot kara gaitu.
Ģedeons Spilets piederēja pie tiem Stenlijam un citiem radniecīgajiem angļu vai amerikāņu žurnālistiem, kuri nebaidās ne no kā, lai iegūtu tiešas ziņas par notikumu un tās visātrākajā laikā nogādātu savai avīzei. Tādām Savienoto Valstu avīzēm kā «New York Herald» bij milzīgs iespaids, un ar viņu delegātiem visi rēķinājās. Ģedeons Spilets bij pirmais starp šiem delegātiem.
Būdams cilvēks ar lieliem nopelniem, enerģisks, straujš un gatavs uz visu, izdomu bagāts, kā mākslinieks un kareivis apceļojis visu pasauli, pārrunās viegli uzbudināms, uzņēmīgs darbā, viņš nerēķinājās ne ar kādām grūtībām, nepazina ne noguruma, ne briesmu, lai kaut ko uzzinātu vispirms sevis labā un tad savai avīzei. īsts neparastu situāciju varonis, jaunā, nezināmā un neiespējamā atklājējs, viens no tiem bezbailīgajiem vērotājiem, kuri raksta, šauteņu un lielgabalu lodēm pār galvu svilpojot, un kuriem visbīstamākais stāvoklis ir tieši patīkamākais.
Arī viņš bij piedalījies visās kaujās — ar revolveri vienā un piezīmju burtnīcu otrā rokā; viņa zīmulis neno-
Ģedeons Spilets
trīsēja no kartečas sprādziena. Viņš nenodarbināja nemitīgi telegrāfa vadus kā tie, kuriem nekā nav ko teikt, bet katrs viņa ziņojums — īss, noteikts un skaidrs — ikreiz zīmīgi apgaismoja kādu svarīgu jautājumu. Turklāt arī humora viņam nekad netrūka. Pēc notikumiem pie Blek- riveras viņš divas stundas neparko neatkāpās no telegrāfa lodziņa, līdz aiztelegrafēja par kaujas rezultātiem savai avīzei, kurai tas izmaksāja divtūkstoš dolāru, toties «New York Herald» ari saņēma pašas pirmās ziņas.
Ģedeons Spilets bij slaida auguma, pāri četrdesmit gadiem. Viņa seju ieskāva gaiša, iesarkana vaigubārda. Acis viņam bij mierīgas, spriganas un ļoti vērīgas. Spēcīgi noaudzis, viņš bij rādījies dažādos klimatos kā tērauda gabals aukstā ūdenī.
Jau desmit gadi„kopš viņš bij «New York Herald» reportieris un zīmētājs, jo ar zīmuli Spilets rīkojās tikpat veikli kā ar spalvu. Viņš bij kritis gūstā, kad patlaban aprakstīja un attēloja kaujas gaitu. Pēdējais aprautais teikums viņa burtnīcā bij šāds: «Kāds dienvidnieks tēmē uz mani un …» Bet Ģedeons Spilets nebij tik viegli trāpāms, un arī no šīs kļūmes viņš izkļuva bez mazākā ieskrambā- juma.
Sairess Smits un Ģedeons Spilets, kuri pazina viens otru varbūt tikai vārda pēc, abi tika aizvesti uz Ričmondu. Inženieris ātri izveseļojās no saviem ievainojumiem, un taisni atveseļošanās laikā viņš iepazinās ar reportieri. Šie cilvēki iedraudzējās un mācījās novērtēt viens otru. Drīz vien viņu kopējai dzīvei nebij vairs cita mērķa kā aizbēgt, pievienoties atkal Granta armijai, stāties savā vietā un cīnīties par Savienoto Valstu vienību.
Abi amerikāni bij apņēmušies izlietot jauno izdevīgo gadījumu; bet, lai gan viņi varēja brīvi staigāt pa pilsētu, Ričmonda tomēr tika stingri apsargāta, tā ka bēgšana šķita pilnīgi neiespējama.
Pa to laiku Sairess Smits bij atradis uz «dzīvību un nāvi» uzticīgu kalpu. Šis bezbailīgais bij dzimis inženiera muižā, verga un verdzenes dēls. Sairess Smits, būdams pēc sirds un pārliecības verdzības pretinieks, viņus jau sen bij atsvabinājis. Brīvē palaists, vergs vairs negribēja atstāt savu kungu. Viņš to tik ļoti mīlēja, ka bij ar mieru viņa labā mirt. Tas bij gadus trīsdesmit vecs puisis, spēcīga auguma, lunkans, izveicīgs, saprātīgs, lēns un nosvērts, brīžiem naivs, vienmēr smaidīgs, pakalpīgs un labsirdīgs. īstais
vārds viņam bij Nebukadnecars, bet viņš klausīja tikai, kad familiāri tika saukts saīsinātā vārdā par Nebu.
Dabūjis dzirdēt, ka kungs kritis gūstā, viņš nekavējoties atstāja Masačūsetsu ūn, nokļuvis līdz Ričmondai, ar viltu un veiklību, divdesmitkārt riskēdams ar savu dzīvību, iekļuva aplenktajā pilsētā. Nav iespējams aprakstīt, cik patīkami Sairesam Smitam bij ieraudzīt savu kalpu un kā līksmoja Nebs, atkal atradis savu kungu.
Bet, ja arī Nebam izdevās iekļūt Ričmondā, laukā tikt no tās bij daudz grūtāk, jo gūstekņus stingri apsargāja. Bij nepieciešams pavisam sevišķs gadījums, lai ar kaut kādām izredzēm mēģinātu bēgšanu, bet tāds neradās, un grūtt bij iedomāties, kad tas varētu rasties.
Grants pa to laiku turpināja savas enerģiskās operācijas. Pēc uzvaras pie Pitsburgas viņam atkal nācās izturēt sīvas cīņas. Viņa artnijai, apvienotai ar Betlera spēkiem, pie Ričmondas vēl arvien nebij nekāda panākuma, un neviens neņemtos pareģot, ka gūstekņu atsvabināšana tuvu klāt. Reportierim garlaicīgajā gūstniecībā nebij neviena interesanta sīkuma, ko atzīmēt, to viņš vairs nespēja paciest. Viņam bij tik^i viena doma: par katru cenu izkļūt no Ričmondas. Vairākas reizes viņš pats izmēģinājās uz savu roku, bet allaž atdūrās pret nepārvaramiem šķēršļiem.
Aplenkums ieilga. Ja gūstekņi traucās izbēgt un pievienoties Granta armijai, tad daži no aplenktajiem tāpat vēlējās tikt laukā no pilsētas, lai nokļūtu pie separātistu karapulkiem. Starp tiem bij arī kāds Džonatans Forsters, kaislīgs dienvidnieks. Federālistu gūstekņiem nebij iespējams izkļūt laukā no pilsētas, bet tāpat arī viņu sagūstītā- jiem, jo ziemeļnieku armija tos bij cieši ielenkusi. Ričmondas gubernatoram jau ilgāku laiku nebij nekādu sakaru ar ģenerāli Lī, bet bij pilnīgi nepieciešams zifiot tam par pilsētas stāvokli, lai dienvidnieku armija steigtos palīgā. Tāpēc Džonatans Forsters bij izdomājis balonā pārlidot ielencēju rindas un tā nokļūt separātistu nometnē.
Gubernators piekrita šim nodomam. Tika pagatavots balons un nodots Džonatanam Forsteram, un pieci pavadoņi dzīrās doties kopā ar viņu lidojumā. Viņi tika apbruņoti, ja, zemē nolaižoties, iznāktu cīņa, un apgādāti ar pārtikas līdzekļiem, ja viņu gaisa ceļojums ieilgtu.
Ceļojuma sākums bij nolikts uz astoņpadsmito martu. Lidojumam vajadzēja notikt naktī; ar vidēji stipru ziemeļrietumu vēju lidotāji cerēja dažās stundās nokļūt ģenerāļa LI nometnē.
Bet šis ziemeļrietumu vējš nebij vis nekāda parastā pūsma. Jau tai pašā astoņpadsmitajā bij nomanāms, ka vējš izvēršas vētrā. Drīz vien savērpās tāds viesulis, ka Forstera ceļojumu vajadzēja atlikt, jo nevarēja taču trakojošiem dabas elementiem paļaut balonu un tā pasažierus.
Balons bij novietots Ričmondas lielajā laukumā, gatavs pacelties gaisā tūliņ, tiklīdz vējš mazliet norims; pilsētā valdīja liels uztraukums, tāpēc ka laiks joprojām nemainījās.
Astoņpadsmitais un deviņpadsmitais marts pagāja bez jebkādām pārmaiņām mokpilnajā stāvoklī. Grūti nācās pat noturēt piesieto balonu, ko vēja brāzmas lāgu lāgiem no- slieca līdz pat zemei.
Pagāja nakts no deviņpadsmitā uz divdesmito, bet pret rītu vētra vēl pieņēmās ar divkāršu spēku un niknumu. Aizlidot nebij iespējams.
Tajā dienā inženierim Sairesam Smitam kādā Ričmondas ielā pienāca klāt nepazīstams cilvēks. Tas bij jūrnieks Penkrofs, aptuveni trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs, spēcīgi noaudzis, brūni nodedzis, spriganām, šaudīgām acīm, bet labsirdīgu seju. Šis Penkrofs arī bij ziemeļ- amerikānis, apbraukājis visas pasaules jūras, piedzīvojis visbrīnišķīgākās dēkas, kādas iespējamas radījumam ar divām kājām un bez spārniem. Lieki vēl teikt, ka viņš bij uzņēmīgs cilvēks, gatavs uz visu, it nekas viņu nevarēja ne pārsteigt, ne izbrīnīt. Šā gada sākumā Penkrofs bij ieradies Ričmondā nokārtot kādas darīšanas. Viņu pavadīja piecpadsmit gadus vecs jauneklis Herberts Brauns no Ņūdžersijas, kapteiņa dēls un bārenis, ko viņš mīlēja kā savu paša bērnu. Nepaguvis izkļūt no pilsētas pirmajā aplenkuma brīdī, viņš arī palika ieslēgts, skuma un nīka te un domāja tikai par to, kā aizbēgt. Viņam nebij svešs slavenā inženiera Sairesa Smita vārds. Viņš zināja, cik liela bij šā drosmīgā cilvēka nepacietība. Tajā diena viņš nevilcinājās pieiet tam klāt un uzrunāt bez liekiem ievadiem.
— Smita kungs, vai arī jums Ričmondā galīgi apnikusi?
Inženieris cieši paskatījās cilvēkā, kas viņu tā uzrunāja
un turklāt vēl paklusi piebilda:
— Smita kungs,, vai jūs gribat bēgt?
— Kad?… — inženieris strauji atsaucās. Var droši teikt, šie vārdi viņam paspruka tikai tāpēc, ka viņš vēl nebij iepazinis cilvēku, kas viņu tā uzrunāja.
Bet, vērīgi paraudzījies paļāvīgā jūrnieka sejā, inženieris nešaubījās, ka viņa priekšā ir godīgs cilvēks.
— Kas jūs esat? — viņš strupi vaicāja.
Penkrofs nosauca savu vārdu.
— Labi, — Sairess Smits atbildēja. — Un kādus līdzekļus jūs man ieteiksiet bēgšanai?
— Ar šo skaisto balonu, kas pamests gluži bez darba un, manuprāt, visai nepacietīgi mūs gaida!…
Jūrniekam nevajadzēja pabeigt teikumu. Inženieris bij sapratis no pirmā vārda. Viņš satvēra Penkrofu zem rokas un aizveda savā dzīvoklī.
Tur jūrnieks pārstāstīja savu patiesībā visai vienkāršo projektu. Mēģinājumā bij jāriskē tikai ar dzīvību. Taisnība, vīfesulis plosījās pilnā spēkā, bet tāds izveicīgs un drošsirdīgs inženieris kā Sairess Smits gan pratīs vadīt aerostatu. Ja viņš, Penkrofs, zinātu, kā ar to rīkoties, skaidrs, ka viņš ne mirkli nevilcinātos laisties prom kopā ar Herbertu. Viņš savā mūžā bij piedzīvojis pavisam citu ko, tāda vētra viņu nemaz nebiedēja.
Sairess Smits, ne vārda neteikdams, klausījās, ko teica jūrnieks, bet acis viņam kvēloja. Gaidītais gadījums nu bij klāt. Viņš nebij tas cilvēks, kas to palaistu garām. Projekts bij gan visai bīstams, tomēr paveicams. Par spīti visai uzraudzībai, nakts tumsā bij iespējams nokļūt līdz balonam, ierāpties laiviņā un tad pārgriezt virves, ar kurām tas piesiets! Zināms, viņus varēja pamanīt un nošaut, varēja arī palaimēties, un bez šā viesuļa… Bez šā viesuļa balons būtu jau aizbraucis un tik ilgi gaidītās nejaušības šajā acumirklī vairs nebūtu!
— Bet es nčesmu viens pats! … — Sairess Smits ieminējās. ^
— Cik cilvēku jūs gribat ņemt līdzi? — jūrnieks vaicāja.
— Divus: manu draugu Spiletu un kalpu Nebu.
— Tas būtu trīs, — Penkrofs teica, — bet kopā ar Herbertu un mani — pavisam pieci. Balons ir aprēķināts sešiem …
— Tad viss kārtībā, mēs braucam! — Sairess Smits noteica.
Balons nokrita smilktīs
Šis «mēs» zīmējās arī uz reportieri, bet tas nu nebūt nebij cilvēks, kas vilcinātos, un, kad viņam paziņoja pro-' jektu, Spilets piekrita bez iebilduma. Viņš tikai bij pārsteigts, ka tik vienkārša ideja viņam pašam nav ienākusi prātā. Nebs bij gatavs itin visur sekot savam kungam.
— Tātad šovakar, — Penkrofs noteica, — visi pieci mēs sāksim šo dīvaino ceļojumu!
— Šovakar pulksten desmitos, — Sairess Smits piebilda. — Un liktenis lai dod, ka vētra nenorimtu pirms mūsu aizbraukšanas!
Penkrofs atstāja inženieri vienu un atgriezās savā dzīvoklī, kur bij pametis jauno Herbertu Braunu. Šis drošsirdīgais jauneklis zināja jūrnieka nodomu un ar nepacietību gaidīja, kāds panākums būs sarunai ar inženieri. Kā redzams, visi šie pieci bij apņēmīgi un bezbailīgi cilvēki, ar mieru mesties drausmīgā viesulī un briesmās.
Nē! Vētra nenorima, un ne Džonatans Forsters, ne viņa biedri nevarēja iedomāties kāpt trauslajā laiviņā. Diena bij šausmīga. Inženieris baidījās tikai vienu: ka piesietais un no vēja zemei piekļautais aerostats nesaplīst tūkstoš gabalos. Vairākas stundas viņš klaiņoja pa gandrīz tukšo klajumu un vēroja balonu. Arī Penkrofs pievienojās viņam, rokas bikšu kabatās sabāzis, žāvādamies kā cilvēks, kurš nezina, kā nosist laiku, bet arī tāpat baiļodamies, ka balons nepārplīst vai, virves pārrāvis, neaizlido gaisā.
Pienāca vakars. Nakts bij ļoti tumša. Bieza migla kā mākonis slīga līdz pašai zemei. Lija ar sniegu sajaukts lietus. Laiks bij auksts. Pār Ričmondu klājās it kā smaga sega. Likās, ka spēcīgā vētra bij piespiedusi aplenktos un aplencējus noslēgt pamieru un lielgabalus klusēt šajos drausmīgajos viesuļa dārdos. Pilsētas ielas bij tukšas. Šajā briesmīgajā laikā nebij pat ņzskatījuši par vajadzīgu apsargāt laukumu, kura vidū svaidījās aerostats. Acīm redzami visi apstākļilabvēlīgi gūstekņu bēgšanai; bet šāds ceļojums pa satrakotā gaisa bangām! …
— Nejauka vētra! — Penkrofs noņurdēja, ar dūri piespiezdams ciešāk cepuri, ko vējš grasījās noraut no galvas. — Bet lai! Mēs tik un tā nokļūsim pie mērķa!
Pusdesmitos Sairess Smits ar saviem biedriem izklaidus no dažādām pusēm zagās uz laukumu, kur vējš bij izdzēsis gāzes laternas, tāpēc tas bij tīts dziļā tumsā. Pat milzīgo uerostatu nevart'ja saredzēt, jo vējš to bij pavisam pie- kļāvis pie zemes. Balona uzkaramos virvju galus turēja smagi balasta maisi, bet laiviņa turklāt ar tauvu bij piesieta pie bruģī iestiprināta dzelzs gredzena.
Pieci gūstekņi sastapās pie laiviņas. Neviens viņus nebij pamanījis, tumsa bij tik liela, ka viņi paši cits citu nevarēja saredzēt.
Ne vārda nerunājuši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs un Herberts novietojās laiviņā, kamēr Penkrofs pēc inžepiera rīkojuma citu pēc citas atraisīja virves no balasta maisiem. Tas.bij tikai dažu mirkļu darbs, tad jūrnieks iekāpa pie pārējiem biedriem.
Aerostats turējās vienīgi pie virves gala, Sairesam Smi- tam atlika tikai dot pavēli sākt ceļojumu.
Šajā acumirklī kāds suns ar slaidu lēcienu iemetās laiviņā. Inženiera suns Tops, saiti pārrāvis, bij sekojis savam kungam. Baidīdamies lieka svara, Sairess Smits gribēja mest laukā nabaga kustoni.
— Ko niekus, būs vēl viens braucējs! — Penkrofs teica un izmeta no laiviņas divus smilkšu maisus.
Tad viņš pārgrieza tauvu, un balons ieslīpi šāvās gaisā — laiviņa trakajā ātrumā vēl atsitās pret diviem fabriku skursteņiem, tad balons pazuda tumsā.
.Viesulis pieņēmās šausmīgā spēkā. Visu nakti inženieris nevarēja ne domāt nolaisties zemē, bet, kad atausa diena, apkārt viss bij tīts necaurredzamā miglā. Tikai piektajā dienā kāds gaismas stars ļāva saskatīt bezgalīgo jūras klaju zem aerostata, ko vējš drausmīgi ātri trenca uz priekšu.
Mēs jau zinām, ka no pieciem pasažieriem, kuri divdesmitajā martā izbrauca, četri divdesmit ceturtajā tika izmesti tuksnesīgā krastā vairāk nekā seštūkstoš jūdžu tālu no viņu zemes.[1]
Tas, kura trūka, kuram četri balonā izglābušies vispirms steidzās palīgā, bij viņu īstenais vadonis inženieris Sairess Smits.