Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets klusēdami bij apstājušies tumsā.
Penkrofs iesaucās skaļā balsī.
Neviens neatsaucās.
Tad jūrnieks uzšķīla uguni un aizdedzināja sīku zariņu. Tas uz acumirkli apgaismoja nelielu istabu, kas likās pilnīgi pamesta. Dibenā bij primitīvi mūrēta krāsns, uz aukstajiem pelniem gulēja sausu žagaru nastiņa. Penkrofs tur iemeta degošo zariņu, žagari aizdegās un uzliesmoja gaišās liesmās.
Nu jūrnieks ar saviem abiem biedriem ieraudzīja sa- vandītu gultu ar miklu un sadzeltējušu segu, kas liecināja, ka tā jau ilgu laiku nav lietota; aizkrāsnē bij nomesti divi sarūsējuši katli un apgāzts pods; tālāk stāvēja skapis ar dažiem appelējušiem jūrnieku apģērba gabaliem, uz galda alvas ēdiena trauki un mitruma saēsta bībele; kādā kakta vēl daži rīki, lāpstas, kapļi, divas medību bises, no tām viena salauzta; plauktā neaizskarta pulvera muciņa, otra ar skrotīm un vairākas kastes ar pistoniem. Tas viss bij pārklāts ar biezu, varbūt ilgus gadus krājušos putekļu kārtu.
— Te nav neviena, — reportieris teica.
— Neviena paša! — Penkrofs atsaucās.
— Liekas, šī istaba jau ilgu laiku nav apdzīvota, — Herberts ieminējās.
— Jā, ļoti ilgu, — reportieris piekrita.
— Spileta kungs, — Penkrofs teica, — man šķiet, ka labāk pārnakšņot tepat nekā doties atpakaļ uz kuģa.
— Jums taisnība, Penkrof, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Un, ja arī īpašnieks atgriežas mājās, es domāju, viņš neņems ļaunā, ka viņa vieta jau aizņemta.
— Viņš nepārnāks! — jūrnieks teica, galvu purinādams.
— Jūs domājat, ka viņš aizceļojis no salas? — reportieris jautāja.
— Ja viņš būtu aizbraucis, — Penkrofs atbildēja, — tad paņemtu līdzi arī savus rīkus un ieročus. Jūs zināt labi, ko avāriju cietušām cilvēkam nozīmē pēdējās pāri palikušās mantas. Nē, nē! — jūrnieks atkārtoja, nesatricināmi pārliecināts. — Nē! Viņš nav aizbraucis no salas! Ja arī viņš būtu mēģinājis aizbraukt paša pagatavotā laivā, savas nepieciešamās lietas viņš te nebūtu pametis. Nē! Viņš atrodas vēl tepat salā.
— Dzīvs? — Herberts vaicāja.
'— Dzīvs vai miris, — Penkrofs atbildēja. — Bet, ja miris, tad, man šķiet, pats viņš sevi nebūs apracis zemē un mēs atradīsim viņa paliekas.
Tātad viņi nolēma palikt nakti turpat pamestajā mājoklī; kaktā sakrautā malkas krājuma pietika istabas apkurināšanai. Durvis aiztaisījuši, Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets apsēdās uz sola, runāja maz, toties vairāk domāja. Viņi tagad bij tādos apstākļos, kur visu ko varēja paredzēt un sagaidīt, un vēroja katru vismazāko troksnīti ārā. Likās, piepeši atvērsies durvis, ienāks kāds cilvēks, lai gan jau sen pametis šo mājokli, — viņi bij gatavi tūliņ spiest roku šim cilvēkam, šim avāriju cietušajam, savam nepazīstamajam draugam, ko sagaida draugi!
Bet nebij dzirdams ne mazākais troksnis, neviens nevēra durvis, un stundas aizritēja.
Cik gausi vilkās šī nakts jūrniekam un abiem viņa biedriem! Tikai Herberts pāra stundas aizmiga, jo viņa vecumā miegs ir nepieciešams. Visi viņi domāja vienīgi par to, kā drīzāk atsākt vakardienas meklējumus un pārlūkot salu līdz pēdējam un slepenākam nostūrim. Penkrofa aprādītie apstākļi bij pilnīgi pārliecinoši; ja jau mājoklis pamests ar visiem rīkiem un ieročiem, tad viņu iemītnieks katrā ziņā kaut kur dabūjis galu. Tomēr, mazākais, jāmēģina atrast viņa paliekas un kristīgi jāapglabā tās zemē.
Ar gaismiņu Penkrofs un viņa biedri bij kājās un vispirms pamatīgi aplūkoja mājiņu.
Tā bij uzcelta izdevīgā un jaukā vietā — neliela uzkalna nogāzē, piecu vai sešu krāšņu gumijas koku pavēnī. Mājas priekšā mežā bij izcirsts klajums, kuram pāri saskatīja jūru. Pa sakritušas sētas iežogotu pļaviņu varēja nokļūt krastmalā pie upes ietekas kreisā krasta.
Mājiņa bij taisīta no plankām, skaidri varēja saredzēt, ka tās ņemtas no kāda kuģa korpusa vai klāja. Jādomā, kāds sadragāts kuģis bij izmests salas krastā, ka vismaz viens no tā ļaudīm izglābies un, nepieciešamiem rīkiem apgādāts, no kuģa paliekām uzcēlis šo mājokli.
Par to nebij vairs ne mazāko šaubu, kad Ģedeons Spilets, mājiņai apkārt iedams, atrada kādu planku, uz kuras pusdzisušiem burtiem vēl bij lasāms:
Br … tān … a.
— «Britānija»! — iekliedzās Penkrofs, ko reportieris bij paaicinājis klāt. — Tādā vārdā saucas daudzi kuģi, es nevaru pateikt, vai tas bijis angļu vai amerikāņu.
— Vienalga, Penkrof!
— Patiešām, vienalga, — jūrnieks piekrita. — Un, ja šis vienīgais izglābtais vēl dzīvo, mēs to atradīsim, vienalga, kādas tautības viņš būtu. Bet, pirms atsākam meklējumu, aiziesim vēl apraudzīt «Bonadventuri».
Penkrofs bij mazliet norūpējies par savu kuģi. Ja nu saliņa apdzīvota un tās iemītnieki ieņēmuši «Bonadven^ turi»! Bet tad viņš pats paraustīja plecus par šādām nedibinātām iedomām.
Galvenais iemesls tomēr bij tas, ka jūrnieks gribēja paēst brokastis uz kuģa. Līdz turienei nebij nekāds tālais gabals, tikko viena jūdze, un ceļš jau bij iemīts. Viņi gāja, uzmanīgi aplūkodami klajumus un krūmājus, pa kuriem kazas un cūkas simtiem muka projām.
Pēc minūtēm divdesmit Penkrofs ar biedriem aizsniedza saliņas austrumu krastmalu, kur «Bonadventure» stāvēja, dziļi smilktis izmestā enkura turēta.
Penkrofs nevarēja apspiest apmierinājuma nopūtu. Šis kuģis viņam bij kā paša bērns, un tēva sirds parasti uztraucas vairāk, nekā prāts to liktu.
Viņi sakāpa uz kuģa un ieturēja brokastis ar tādu aprēķinu, ka pusdienas ēdis visai vēlu. Pēc tam meklēšana sākās no jauna ar vēl lielāku rūpību.
Vispār bij jādomā, ka saliņas vienīgais apdzīvotājs katrā ziņā aizgājis bojā. Tāpēc Penkrofs ar saviem biedriem galvenā kārtā lūkoja atrast kādas zīmes no miruša, nevis no dzīva. Tomēr visi meklējumi bij velti, un līdz pusdienai viņi bez kāda panākuma izlūkoja meža biezokņus, kas klāja saliņu. Bij jau arī domājams, ja avāriju cietušais beigts, tad no viņa līķa nekas vairs nebūs palicis pāri, jo meža zvēri, bez šaubām, to iznīcinājuši līdz pašam sīkākajam kauliņam.
— Rīt ar gaismiņu mēs dosimies atceļā, — Penkrofs teica abiem biedriem, kas ap pulksten diviem bij atstiepu- šies priežu pudura paēnā mazliet atpūsties.
— Es domāju, ka mēs bez kautrēšanās varam paņemt līdzi izmestā atstātās mantas, — Herberts ieminējās.
— Es arī domāju tāpat, — Ģedeons Spilets piekrita,
— un bez tam mājsaimniecības rīki un ieroči papildinās Granītsalas krājumus. Ja nemaldos, pulvera un skrošu te ir prāvs krājums.
— Jā, — Penkrofs atbildēja, — bet neaizmirsīsim arī kādu pāri cūku, kādu Linkolna salā nav …
— Un ievāksim šīs sēklas, — Herberts papildināja,
— kas mums dos visus jaunajā un vecajā pasaulē pazīstamus sakņaugus.
— Man liekas, — reportieris iebilda, — mums nāksies palikt vienu dienu ilgāk, lai paspētu Tabora salā ievākt visu, kas mums var noderēt.
— Nē, Spileta kungs, — Penkrofs atbildēja. — Es tomēr lūdzu jūs rīt ar gaismiņu doties ceļā. Man liekas, vējš sāk vērsties rietumos; un, tā kā mums, šurp braucot, bij labs ceļavējš, es ceru, tāds būs arī atceļā.
— Nu, tad nekavēsim laiku! — Herberts sacīja pieceldamies.
— Jā gan, nekavēsim laiku! — Penkrofs piekrita.
— Jūs, Herbert, ejiet ievākt sēklas, jo jūs tās pazīstat labāk nekā mēs. Pa to laiku mēs ar Spileta kungu mēģināsim sagūstīt kādu pāri cūku; esmu pārliecināts, ka arī bez Topa tas mums izdosies.
Herberts devās pa celiņu, kas veda uz bijušā sakņu dārza pusi, bet jūrnieks ar reportieri taisni mežā.
Viņi pamanīja vairākas cūku pasugas, bet šie ārkārtīgi žiglie kustoņi nelaidās tuvuntā. Tomēr pēc kādas pusstundas dzenāšanas medniekiem izdevās noķert biezoknī iestigušu pāri. Bet tad viņus piepeši iztraucēja kliedzieni dažus simts soļus attālu salas ziemeļu pusē. Šiem kliedzieniem pie jaucās nejauka rēkoņa, kurai nebij ne mazākās cilvēciskās balss pieskaņas.
Penkrofs ar Spiletu pagriezās; cūkas izlietoja gadījumu un aizmuka taisni tajā acumirklī, kad jūrnieks gatavoja auklu, ar ko tās sasaistīt.
— Tā ir Herberta balss, — reportieris teica.
— Skriesim! — Penkrofs iesaucās.
Un tūliņ viņi abi metās, cik kājas nesa, uz to pusi, no kurienes atskanēja kliedzieni.
Un bij labi, ka pasteidzās, jo aiz celiņa līkuma kāda klajumiņa malā viņi ieraudzīja Herbertu nogāztu zemē, un kāds mežonīgs radījums, bez šaubām, milzu pērtiķis, grasījās viņu nogalināt.
Ģedeons Spilets un Penkrofs tīri instinktīvi metās briesmonim virsū, savukārt nogāza to zeņiē un sasēja, bet Herbertu atsvabināja. Penkrofam bij Herkulesa spēks, arī reportieris bij spēcīgi noaudzis. Neskatoties uz briesmoņa sīvo pretošanos, viņi to pieveica un sasaistīja tā, ka tas ne locekļa nevarēja pakustināt.
— Vai tu, Herbert, esi ievainots? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Nē! Nē!
— Nu, ja viņš tevi būtu ievainojis, šis pērtiķis! — Penkrofs draudīgi teica.
— Bet tas jau nav nekāds pērtiķis! — Herberts atsaucās.
Pie šiem vārdiem Penkrofs ar Ģedeonu Spiletu sāka uzmanīgāk aplūkot svešādo būtni, kas gulēja zemē.
Patiešām — tas nebij nekāds pērtiķis! Tas bij cilvēcisks radījums, cilvēks! Bet kāds cilvēks! Mežonis šī vārda visdrausmīgākajā nozīmē, vēl riebīgāks tāpēc, ka likās noslīdējis līdz pēdējai brutalitātes pakāpei.
Mati izspūruši, nekopta, pār krūtīm nokārusies bārda, augums gandrīz pavisam kails, tikai kaut kāda lupata ap vidu apsieta, acis kā neprātīgam, rokas milzīgas, nagi izauguši pārmērīgi gari, ādas krāsa brūngana, kājas sare- pušas, it kā būtu no raga, — tāds bij šis nožēlojamais radījums, kas taču laikam jāsauc par cilvēku! Bet nu neviļus uzmācās jautājums, vai šajā ķermenī vēl mājo arī dvēsele jeb vai tur tikai palikusi kaila kustoniska dzīvība.
— Vai jūs esat droši pārliecināts, ka tas ir cilvēks, vai, mazākais, reiz bijis cilvēks? — Penkrofs vaicāja reportierim.
— Par to nav ko šaubīties, — tas atbildēja.
— Tad tas pats jau būs avāriju cietušais? — Herberts teica.
— Jā, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Tikai nelaimīgais zaudējis visu cilvēcisko.
Reportierim bij taisnība. Acīm redzams, ja avāriju cietušais arī kādreiz bijis civilizēts cilvēks, vientulība to vērtusi par mežoni un varbūt vēl ļaunāk — par īstu meža cilvēku. Viņš kaut ko ķērca caur zobiem, un tie likās pilnīgi pēc plēsīga kustoņa zobiem, kuri raduši sasmalcināt tikai nevārītu gaļu. Atmiņa viņam laikam sen bij galīgi zudusi, viņš neprata vairs lietot savus rīkus un nemācēja iekurt uguni! Bij redzams, ka viņš ir slaidi noaudzis un lunkans, bet visas šīs fiziskās spējas attīstījušās uz garīgo rēķina.
Ģedeons Spilets viņu uzrunāja* Likās, ka viņš nekā nesaprot vai pat nedzird … Tomēr, dziļāk acīs ielūkojoties, reportierim likās, ka kaut kāds saprāta mazumiņš viņā vēl gail.
Gūsteknis vairs neraustījās un nemēģināja atbrīvoties no savām saitēm. Vai viņu apstulbināja šie cilvēki, kuriem rada viņš pats bij? Vai kādā viņa smadzeņu stūrītī vēl paplaiksnījās atjauda par īstu cilvēcisku būtni? Vai atraisīts viņš mēģinātu bēgt jeb vai paliktu tepat? Tas nebij uzminams, bet mēģināt viņi neuzdrīkstējās. Ar vislielāko uzmanību nelaimīgo novērojis, Ģedeons Spilets teica:
— La-i kas viņš ir, lai kas bijis, lai kas no viņa iznāk nākotnē, mūsu pienākums nogādāt viņu Linkblna salā.
— Jā, jā! — Herberts atsaucās. — Un varbūt, rūpīgi kopjot, viņā pamostas kāda saprāta dzirkstele.
— Dvēsele nemirst, — reportieris piebilda, — un tas būs svarīgs un pateicīgs uzdevums atgriezt šo radījumu no mežonības.
Penkrofs kā šaubīdamies purināja galvu.
— Vismaz mēģināt varam, — reportieris atbildēja. — To prasa no mums cilvēcība.
Patiešām — tas bij kulturālu un kristītu cilvēku pienākums. Visi trīs viņi bij vienādās domās un zināja labi, ka Sairess Smits piekritīs viņu nodomam.
— Vai pametīsim viņu tāpat sasietu? — jūrnieks vaicāja.
— Varbūt viņš varētu iet, ja mēs viņam atraisītu kājās, — Herberts ieminējās.
— Pamēģināsim, — Penkrofs atteica.
Kājas gūsteknim atraisīja, bet rokas pameta tāpat cieši sasietas. Viņš piecēlās pats un nemaz netaisījās bēgt. Viņa acis nemitoši raudzījās trijos cilvēkos, kas gāja blakus, nebij ne mazākās zīmes, ka viņš apzinātos esam tiem līdzīgs vai, mazākais, kādreiz tāds bijis. Viņš nemitīgi svelpjoši elsa, izskats viņam bij nikns, bet pretoties viņš nemēģināja.
Pēc reportiera padoma nelaimīgo aizveda viņa mājā. Varbūt priekšmeti, kas pašam kādreiz piederējuši, atstās uz viņu kādu iespaidu? Varbūt pietiks ar vienu prieka dzirksteli, lai apgaismotu viņa satumsušo prātu, iekvēlinātu viņa izdzisušo dvēseli!
Mājiņa nebij tālu. Pēc dažām minūtēm viņi bij klāt. Bet arī tur gūsteknis nepazina nekā; likās, ka viņš vairs nekā neaptver.
Varēja tikai pieņemt, ka līdz šādai mežonības pakāpei nelaimīgo bij novedusi ilgā vientulība, ka viņš šajā saliņā ieradies ar skaidru saprātu, bet vientulībā viņa prāts aptumšojies.
Reportierim ienāca prātā, ka varbūt uguns kaut cik iespaidos viņu, un pēc acumirkļa krāsnī uzplīvoja skaistas liesmas, kuras pat kustoņus valdzina.
No sākuma uguns likās pie velkam nelaimīgā uzmanību, bet tūliņ viņš atkal novērsa savu neapzinīgo, izdzisušo skatienu.
Acīm redzami te nekas nebij darāms, mazākais, šimbrīžam, atlika tikai vest viņu uz «Bonadventuri». Tas arī tika izdarīts.
Atstājuši gūstekni Penkrofa uzraudzībā, Herberts un Ģedeons Spilets atgriezās saliņā, lai pabeigtu to, kas bij iesākts. Pēc neilga laika viņi jau atkal bij krastmalā, līdzi atnesuši saimniecības rīkus un ieročus, sakņaugu sēklu krājumu, dažus medījumus un divi pāri cūku. Tas viss tika novietots uz kuģa, kas bij gatavs pacelt enkuru, līdzko rītu jūrā sāksies paisums.
Gūstekni novietoja priekšgala kajītē, kur tas palika mierīgs un kluss, reizē kurls un mēms.
Penkrofs pasniedza viņam ēdienu, taču viņš atgrūda vārīto gaļu, kura viņam acīm redzami likās pretīga. Bet, kad jūrnieks parādīja vienu no pīlēm, ko Herberts tikko bij nošāvis, viņš tūliņ metās uz to un ar kustonisku salkumu aprija.
— Un jūs vēl cerat, ka viņš tomēr atjēgsies?" — Penkrofs teica, galvu purinādams.
— Varbūt tomēr, — reportieris atbildēja. — Kas zina, vai mūsu gādība pamazām neaizkustinās viņu, jo tikai vientulība viņu padarījusi par tādu, kādu viņu patlaban redzam, bet nu viņš vairs nebūs viens.
— Jādomā, ka nabaga cilvēks jau ļoti ilgi atrodas šādā stāvoklī, — Herberts ieminējās.
— Katrā ziņā, — Ģedeons Spilets atbildēja.
— Cik vecs viņš varētu būt? — jauneklis vēl apvaicājās.
— Tas grūti nosakāms, — reportieris atbildēja, — tāpēc ka lielā bārda aizsedz viņa vaibstus, bet jauns viņš vairs nav, man šķiet, viņam būs, mazākais, piecdesmit gadu.
— Vai jūs ievērojāt, Spileta kungs, — jauneklis sacīja, — cik dziļi viņa acis iegrimušas dobuļos.
— Jā gan, Herbert, bet man jāsaka, tās ir daudz cilvēcīgākas, nekā to varētu spriest no viņa ārējā izskata.
— Gan jau redzēsim, — piemetināja Penkrofs. — Un es esmu ziņkārīgs dzirdēt, ko Smita kungs teiks par mūsu mežoni! Mēs atbraucām uzmeklēt cilvēcisku būtni un pārvedīsim šo briesmoni. Bet galu galā mēs esam darījuši, ko varējuši!
Nakts pagāja. Nevarēja zināt, vai gūsteknis bij gulējis vai ne, bet, arī no saitēm atraisīts, viņš nekustējās. Viņš bij kā plēsīgie zvēri, kas pirmajā gūstniecības laikā ir kā apstulbuši, un niknums viņos atgriežas tikai vēlāk.
Kā jau Penkrofs bij paredzējis, otrā rītā, piecpadsmitajā oktobrī, gaismai austot, laiks sāka grozīties. Vējš pārsviedās ziemeļrietumos un bij visai izdevīgs «Bonadventures» braucienam. Bet tas kļuva spēcīgāks un apgrūtināja braucienu.
Pulksten piecos «Bonadventure» pacēla enkuru. Penkrofs pagrieza kuģi pret ziemeļaustrumiem, taisnā virzienā uz Linkolna salu.
Pirmās dienas brauciena laikā negadījās nekas sevišķs. Gūsteknis palika rāmi savā priekšgala kajītē, un, tā kā viņš bijis jūrnieks, tad jūras šūpošanās acīm redzami atstāja uz viņu labvēlīgu iespaidu. Varbūt viņā pamodās kāda atmiņa par savu agrāko amatu? Lai nu kā, bet viņš joprojām izturējās mierīgi, vairāk izbrīnīts nekā satriekts.
Otrā dienā, sešpadsmitajā oktobrī, vējš kļuva stiprāks un vēl vairāk iegriezās ziemeļos, un līdz ar to nebij vairs tik izdevīgs kuģim, kurš nu spēcīgi šūpojās pa viļņu vāliem. Nekā citiem neteikdams, Penkrofs tomēr jutās nemierīgs, jo viļņi jau sāka spēcīgi šļakstīt kuģim pāri. Skaidrs, ja vējš nenorims, braucienam uz Linkolna salu būs vajadzīgs vairāk laika nekā no turienes uz Tabora salu.
Un patiešām — septiņpadsmitā oktobra rītā, proti, pēc četrdesmit astoņu stundu brauciena, nebij vēl nekādu pazīmju, ka «Bonadventure» atrastos salas apkaimes ūdeņos. Nekādi nebij iespējams aprēķināt nobraukto gabalu, jo tikpat brauciena ātrums, kā arī virziens šajā laikā bij dažādi mainījies.
Divdesmit četras stundas vēlāk vēl tāpat cietzeme nekur nebij saskatāma. Vējš nerima, un jūra nejauki viļņojās. Nemitīgi bij jāuzmana buras, kuras apšļāca viļņu bangas, vajadzēja rēvēt un grozīt kuģi uz vienu un otru pusi. Astoņpadsmitajā oktobrī vilnis pat pilnīgi pārklāja «Bonad- venturi», un, ja braucēji aiz uzmanības jau iepriekš nebūtu piesējušies uz kuģa klāja, viņus aizskalotu jūrā.
Šajā kļūmīgajā acumirklī, kad Penkrofs un viņa abi biedri bij briesmās, viņiem radās necerēts palīgs. Tas bij gūsteknis, kurā itin kā pamodās veca jūrnieka instinkts. Viņš izlēca pa lūku un ar kādu ķeksi izsita caurumu kuģa virsmas apmalā, lai dziļais ūdens no klāja ātrāk noskrietu. Kad kuģis atkal bij stabils, viņš, ne vārda neteicis, nokāpa atpakaļ savā kajītē. a
Gluži apstulbuši, Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts noskatījās viņa rīcībā.
Tomēr stāvoklis bij visai ļauns. Jūrnieks ne bez iemesla varēja domāt, ka viņi nomaldījušies šai bezgalīgajā jūras tuksnesī, kur nekādi nebij iespējams atrast ceļu.
Nakts no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito oktobri bij tumša un auksta. Tomēr ap pulksten vienpadsmitiem vējš pierima, viļņu vāli mazliet saplaka un «Bonadventure»,
mazāk mētāta, sāka ātrāk slīdēt uz priekšu. Vispār tā lieliski bij pārcietusi vētru.
Ne Penkrofs, ne Ģedeons Spilets, ne Herberts nedomāja šajā naktī nosnausties. Vislielākajā uztraukumā viņi palika nomodā, jo viens no diviem: vai nu Linkolna sala bij tuvumā un viņi to rītu, gaismai atistot, ieraudzīs, vai arī viņi aizdzīti kaut kur pa vējam un gandrīz nav cerību atrast pareizo virzienu.
Visaugstākajā mērā noraizējies, Penkrofs tomēr neizmisa; viņa gars bij norūdīts, un, pie stūres nosēdies, viņš lūkoja ar acīm izspiesties cauri biezajai tumsai, kas viņus ietina.
Ap pulksten diviem viņš piepeši uzlēca kājās.
— Uguns! Uguns! — viņš iekliedzās.
Patiešām — jūdzes divdesmit pret ziemeļaustrumiem atspīda spodra uguns. Tur bij Linkolna sala, un šī droši vien Sairesa Smita iekurinātā uguns rādīja viņiem ceļu.
Penkrofs bij stūrējis vairāk pret ziemeļiem; tagad viņš pagrieza taisni pret šo uguni, kura kā pirmā lieluma zvaigzne spīdēja pār apvārsni.