Divdesmitā oktobra rītā ap pulksten septiņiem pēc četru dienu brauciena «Bonadventure» viegli apstājās seklajā krastmalā pie Pateicības upes ietekas.
Bezgala noraizējušies par vētru un savu biedru ilgo prombūtni, Sairess Smits ar Nebu, gaismiņai austot, bij uzkāpuši Tālā skata augstienē un pēdīgi ieraudzījuši tik •ilgi gaidīto kuģi.
— Lai slavēts dievs! Viņi ir klāt! — Sairess Smits izsaucās.
Turpretī Nebs, no prieka dejodams, griezās riņķī, sita plaukstas un kliedza:
— Ak mīļais kungs!
Šī pantomīma bij aizkustinošāka par visskaistāko runu.
Pirmā doma, kas inženierim ienāca prātā, aplūkojot braucējus uz kuģa klāja, bij tā, ka Penkrofam nav izdevies atrast Tabora salā izmesto vai ar! ka nelaimīgais liedzies atstāt savu salu un pārmainīt šo cietumu pret citu.
Un patiešām — Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts trīs vien bij redzami uz «Bonadventures» klāja.
Kad kuģis apstājās krastmalā, inženieris ar Nebu jau tur gaidīja; iekams braucēji bij paspējuši izlēkt uz sausuma, Sairess Smits viņiem teica:
— Mēs tā bijām nobēdājušies par jums, mīļie draugi! Vai jums notika kāda nelaime?
— Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Gluži otrādi, viss norisinājās brīnišķīgi labi. Gan mēs jums visu pastāstīsim.
— Tomēr ar meklēšanu jums nav laimējies, — inženieris turpināja, — tāpēc ka esat tikai trīs.
— Atvainojiet, Sairesa kungs, — jūrnieks sacīja, — mēs esam četri!
— Jūs atradāt avāriju cietušo?
— Jā.
— Un atvedāt līdzi?
— Jā.
— Dzīvu?
— Jā.
— Kur viņš ir? Kas viņš?
— Tas ir cilvēks, — reportieris atbildēja, — vai, mazākais, kādreiz tāds bijis. Redziet, Saires, tas ir viss, ko mēs jums varam teikt.
Un inženierim tūliņ tika izstāstīts viss, kas braucienā atgadījies. Kā norisinājušies meklējumi, kā saliņas vienīgais apdzīvotājs jau ilgus gadus tur bijis pamests viens pats, kā beidzot viņi to sagūstījuši tikko cilvēkam līdzīgu.
— Tikai to es nezinu, — Penkrofs piebilda, — vai esam labi darījuši, atvezdami viņu līdzi.
— Saprotams, ka labi, Penkrof! — inženieris žirgti atsaucās.
— Bet šim nelaimīgajam nepavisam vairs nav saprāta.
— Patlaban varbūt gan, — Sairess Smits atbildēja. — Bet visilgākais pēc pusgada šis nelaimīgais būs tāds pats cilvēks kā es un jūs. Un kas lai pasaka, kāds kļūs pēdējais dzīvais no mums pēc ilgas vientulības šajā salā. Vislielākā nelaime ir palikt vienam, mīļie draugi. Jādomā, ka vientulība neilgā laikā iedragājusi šā cilvēka saprātu, tāpēc jūs viņu esat atraduši šādā stāvoklī.
— Bet, Sairesa kungs, — Herberts vaicāja, — kāpēc jūs domājat, ka nelaimīgais jau pēc dažiem mēnešiem tā pārvērtīsies?
— Tāpēc, ka dokuments, ko atradām, vēl nesen rakstīts, — inženieris atbildēja, — un vienīgi šis izmestais to varēja rakstīt.
— Atskaitot tādu varbūtību, — Ģedeons Spilets iebilda, — ka to rakstījis šā cilvēka nesen mirušais biedrs.
— Tas nav iespējams, mīļo Spilet.
— Kāpēc ne? — reportieris vaicāja.
— Tāpēc, ka zīmītē nekas nav teikts par diviem avāriju cietušiem, — Sairess Smits atbildēja, — bet tikai par vienu.
Herberts pastāstīja visu, kas braucienā noticis, un sevišķi atzīmēja to nejaušo instinkta pamošanos gūstekņa apziņā, kad viskļūmīgākajā brīdī tas uzstājies kā piedzīvojis jūrnieks.
— Labi, Herbert, — inženieris atbildēja. — Tu pilnīgi pareizi piegriez šim faktam sevišķu vērību. Nelaimīgais nebūt nav nedziedināms, tikai izmisums padarījis viņu tādu, kādu patlaban redzat. Bet te viņš atkal būs starp cilvēkiem, un, ja viņam vēl piemīt kaut cik garīgu spēju, mēs tās atmodināsim.
Tabora salas iemītnieku izveda no «Bonadventures» priekšējās kajītes; inženierī viņš modināja dziļu nožēlu, bet Nebā lielu izbrīnu; nelaimīgais tūliņ grasījās bēgt projām.
Bet Sairess Smits piegāja viņam klāt, pavēloši uzlika roku uz pleca un ar bezgalīgu līdzcietību ieskatījās acīs. Nelaimīgais it kā instinktīvi ļāvās šai valdonīgajai rīcībai, pamazām apmierinājās, nodūra acis, nokāra galvu un neizrādīja vairs ne mazāko pretošanos.
— Nabaga pamestais! — inženieris nomurmināja.
Sairess Smits viņu bij cieši novērojis. Pavirši aplūkojot,
varēja likties, ka šajā nelaimīgajā nebij vairs nekā cilvēcīga. Taču Sairess Smits, tāpat kā jau agrāk reportieris, viņa acīs saskatīja tādu kā tikko uztveramu saprāta atmirdzu.
Kolonisti nolēma izmesto vai nepazīstamo, kā viņi vienojās to turpmāk saukt, novietot kādā Granītpils istabā, no kurienes viņš nevarētu izbēgt. Nelaimīgais bez pretošanās ļāvās aizvesties nodomātajā vietā, un varēja sagaidīt, ka kādu dienu Linkolna salas apdzīvotājiem pievienosies klāt vēl viens jauns biedrs.
Nebs steigšus pagatavoja brokastis, bet, tās gaidīdami, galīgi izsalkušie reportieris, Herberts un Penkrofs sīki atstāstīja inženierim brauciena un salas pārmeklē juma notikumus. Arī Sairess Smits bij tajās domās, ka, pēc «Bri- tānijas» nosaukuma spriežot, nepazīstamais ir anglis vai amerikānis; bez tam arī aiz mežonīgi izaugušās bārdas un matiem itin kā bij saskatāmi angļu-sakšu rases cilvēka vaibsti.
— Tomēr, — Ģedeons Spilets teica Herbertam, — tu mums neesi vēl izstāstījis, kā pirmo reizi sastapies ar šo mežoni, un mēs nekā nezinām. Zinām to, ka viņš būtu nožņaudzis tevi, ja mēs vēl laikā nepiesteigtos palīgā.
— Man jāatzīstas, — Herberts atbildēja, — ka diezgan grūti pateikt, kā tas viss tur notika. Es patlaban biju nodevies augu ievākšanai, kad'piepeši sadzirdu it kā lavīnu gāžamies zemē no kāda augsta koka. Es tikko paguvu apgriezties … Nelaimīgais droši vien bij lapotnē noslēpies, un bez Spileta kunga un Penkrofa palīdzības viņš mani…
— Mīļais bēras, — Sairess Smits teica, — tev ir draudējušas nopietnas briesmas, tomēr bez šā atgadījuma jūs nelaimīgo nekādā ziņā nebūtu atraduši un mēs neiegūtu jaunu biedru.
— Jūs, Saires, tomēr cerat viņu vēl pataisīt par cilvēku? — reportieris vaicāja.
— Jā, — inženieris noteikti atbildēja.
Brokastis paēduši, Sairess Smits un viņa biedri atstāja Granītpili un atkal izgāja krastmalā. No kuģa nonesa visus līdzatvestos rīkus un ieročus, bet arī pēc visrūpīgākās aplūkošanas Sairess Smits nespēja atrast nekādas pazīmes, pēc kuras varētu spriest par svešinieka piederību.
Sagūstītais cūku pāris bij ievērojams ieguvums Linkolna salai; tas tika novietots ērtā mājoklī, un bij cerams viņus drīz pievienot māj kustoņu skaitam.
Abās muciņās atradās prāvs krājums pulvera un skrošu, arī pistonu kārbas bij vērtīgs ieguvums. Kolonisti nolēma ierīkot mazu munīcijas noliktavu vai nu kaut kur ārpus Granītpils, vai kādā augšējā telpā, kur nebūtu -jābaidās eksplozijas. Tomēr arī piroksilīna pagatavošana bij turpināma, jo šī viela sniedza lieliskus rezultātus un nebij ne- k āda iemesla apmainīt to pret parasto pulveri.
Kad kuģa izkraušana bij pabeigta, Penkrofs teica:
— Sairesa kungs, man liekas, ka «Bonadventure» būtu novietojama drošā vietā.
— Vai Pateicības upes ieteka šim nolūkam nav pietiekoši noderīga? — Sairess Smits vaicāja.
— Nē, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja. — Lielāko tiesu kuģis tur gulēs uz smilkšu sēkļa, un tas kuģim var kaitēt. Kuģis ir krietns, tas tik teicami turējās vētrā, kas mums uzbruka atceļā.
— Vai nederētu to iebraukt pašā upē?
— Bez šaubām, Sairesa kungs, to mēs varētu izdarīt, bet upē kuģim tomēr nebūs nekāda īsta aizvēja pret stiprajām austrumu brāzmām.
•— Nu labi, Penkrof, kādu vietu tad jūs domājat?
— Balona ostu, — jūrnieks atbildēja. — Šis mazais, klinšu ieslēgtais ieloks man liekas visnoderīgākais.
— Bet vai tas nebūs par tālu?
— Nu, tikai trīs jūdzes no Granītpils, un pie tam mums tagad ir labs ceļš tieši uz turieni.
— Labi, — inženieris atbildēja, — tad brauciet vien turp ar savu «Bonadventuri», lai gan man labāk patiktu atstāt to tepat mūsu tiešā uzraudzībā. Gan ar laiku mēs te ierīkosim nelielu noderīgu ostu.
— Lieliski! — Penkrofs iesaucās. — Osta ar bāku krastā un doku kuģa izlabošanai! Ar jūsu palīdzību, Sairesa kungs, viss tik viegli iespējams!
— Jā gan, manu brašo Penkrof! — inženieris atbildēja. — Bet tikai ar to noteikumu, ka jūs man palīdzat, jo jūs paveicat trīs ceturtdaļas no visa darba.
Herberts un jūrnieks uzkāpa uz kuģa, izcēla enkuru un uzvilka buras; žirgts ceļavējš viņus ātri aizvadīja līdz Naga iekārei. Pēc divām stundām kuģis jau bij novietots Balona ostas rāmajā ūdenī.
Jau pirmajās dienās varēja noģist, ka Tabora salas mežonī notiek pārmaiņas. Vai viņā atspulgst izdzisusī saprāta dzirkstele? Vai dvēsele beidzot atgriežas pamestajā ķermenī? Bez šaubām, un pat tik strauji, ka Sairesam Smi- tum un reportierim likās — nelaimīgā prāts nekad nav gluži izdzisis.
Tabora salā pieradis pie pilnīgas patvaļas, svešinieks no sākuma še izturējās diezgan nemierīgi, bij jābaidās, ka viņš pa kādu Granītpils logu netraucas lejup uz krastu. Bet pamazām viņš nomierinājās, tā ka bij iespējams ļaut viņam pilnīgu kustības brīvību.
Tātad cerības uz izveseļošanos bij ļoti lielas. Vispirms viņš jau sāka atradināties no Tabora salā pierastās gaļas ēdāja plēsoņas barības un neizrādīja vairs tādu riebumu pret vārītu un ceptu gaļu kā pirmajā brīdī uz «Bonadventures».
Kādreiz, kad viņš bij aizmidzis, Sairess Smits nogrieza viņa pinkainos matus un bārdu, kas bij līdzīgi krēpēm un piešķīra viņam mežonīgu izskatu. Arī skrandas viņam novilka un uzģērba kaut cik pieklājīgākas drēbes. Pateicoties visai šai gādībai, svešinieks izskatījās daudz cilvēcīgāks, likās, ka arī viņa acis kļuvušas dziļākas un maigākas. Bij nomanāms, ka agrāk, kad šo seju apstaroja saprāts, tā bijusi pat skaista.
Sairess Smits katru dienu vairākas stundas nodarbojās ar svešinieku. Dažādus darbus viņš strādāja tā klātbūtnē, lai pievērstu šā cilvēka uzmanību tam, kas tiek darīts. Varbūt pietiktu kāda spējāka satraukuma, lai šajās apmātajās smadzenēs atspulgtu zaudētās apziņas dzirkstele. To taču skaidri redzēja toreiz vētras laikā uz «Bonadventures».
Inženieris arī runāja visai skaļā balsī, lai ierosinātu svešinieka dzirdi un redzi un atmodinātu notrulināto saprātu. Dažkārt viens vai otrs no biedriem, bet dažreiz visi pievienojās inženierim. Viņi visvairāk runāja par dažādiem kuģniecības jautājumiem, kas drīzāk varēja saviļņot jūrnieku. Dažkārt likās, ka svešinieks sāk ieklausīties, kas te tiek runāts, un kolonisti jau iedomājās, ka viņš tos pa daļai saprot. Dažreiz viņa sejā atspoguļojās it kā dziļas iekšējas sāpes, kas liecināja par viņa ciešanām, jo šajā ziņā viņa seja nevarēja maldināt. Bet runāt viņš nerunāja, lai gan lūpas dažreiz paraustījās un bij jādomā, ka viņš grasās kaut ko teikt.
Lai nu kā tas būtu, bet nabaga radījums bij rāms un bēdīgs. Vai viņa rāmums nebij tikai ārējs? Vai viņš neskuma tāpēc, ka bij ieslodzīts? Uz to vēl nekā noteikta nevarēja atbildēt. Taču jādomā, ka, redzēdams tikai zināmus priekšmetus norobežotā apkārtnē, dzīvodams kolonistu sabiedrībā, labi paēdināts un apģērbts un bez jebkādām rūpēm, viņš pamazām pārveidosies. Bet vai jaunā dzīve viņu pārradīja pašā būtībā jeb vai viņš tikai, lietojot šo visparastāko vārdu, kā kustonis «pierada» pie sava kunga? Tas bij svarīgs jautājums, ko Sairess Smits gribēja atrisināt pēc iespējas ātrāk, taču viņš neuzmācās savam slimniekam — jo viņa acīs svešais patiešām bij tikai slimnieks. Vai viņš kādreiz pilnīgi atveseļosies?
Tāda doma inženierim pastāvīgi bij prātā. Tā viņš uzmanīja slimnieka dvēseli, ja tā varētu sacīt, lai paturētu to savā varā!
Pārējie kolonisti ar sirsnīgāko saviļņojumu vēroja Sairesa Smita pasākuma norisi. Ikviens tam pēc iespējas palīdzēja šajā cilvēcības darbā, un visi, atskaitot varbūt neticīgo Penkrofu, cerēja uz panākumiem.
Svešais joprojām palika pilnīgi mierīgs un, kā likās, sāka pieķerties inženierim, kas viņu acīm redzami iespaidoja. Sairess Smits nodomāja izmēģinājuma dēļ aizvest viņu citā vietā — pie jūras, ko nelaimīgais savā laikā būs pieradis vērot, vai mežā, kur bij pavadījis tik ilgus gadus.
— Bet vai jūs esat pārliecināts, — Ģedeons Spilets vaicāja inženierim, — ka, brīvībā palaists, viņš neaizbēgs?
— Tas jāizmēģina, — inženieris atbildēja.
— Labi, — Penkrofs attrauca. — Bet man liekas, ka, ieraudzījis brīvu klajumu un sajuzdamies svaigā gaisā, viņš tūliņ metīsies prom, ko kājas nes.
— Es nedomāju vis, — Sairess Smits atbildēja.
— Nu tad izmēģināsim! — Ģedeons Spilets iesaucās.
— Izmēģināsim! — inženieris atsaucās.
Tas notika trīsdesmitajā oktobrī, tātad deviņas dienas pēc tam, kā Tabora salas avāriju cietušais atradās Granītpils gūstā. Laiks bij silts, spoža saule savus starus izšķērdīgi meta pār-Linkolna salu.
Sairess Smits un Penkrofs iegāja svešinieka istabā, kur viņš bij novietojies pie loga un skatījās debesīs.
— Nāciet, mīļais draugs, — inženieris teica.
Gūsteknis tūliņ piecēlās. Un tad, nenovērsis acu no Sairesa Smita, viņš tam sekoja, bet jūrnieks, neuzticīgi vērodams, gāja iepakaļ.
Pienākuši pie durvīm, Sairess Smits un Penkrofs iesēdināja gūstekni ceļamā ierīcē, un pēc dažiem acumirkļiem viņi jau bij krastmalā, kur viņus gaidīja Herberts, Nebs un Ģedeons Spilets.
Kolonisti atgāja mazliet nostāk, lai ļautu gūsteknim brīvību.
Gūsteknis paspēra dažus soļus uz jūras pusi, viiia acis spoži iemirdzējās, bet bēgt viņš nemaz netaisījās. Viņš vēroja, kā viļjpi skalojās pret saliņas krastmalu, izžūdami smilktīs.
No viņa krūtīm izlauzās smaga nopūta.
— Te viņš redz tikai jūru, — Ģedeons Spilets teica, — varbūt tā vien viņu vēl neierosina uz bēgšanu.
— Tā ir, — Sairess Smits piekrita. — Aizvedīsim viņu augstienē un mežmalā, tikai tad redzēsim sava izmēģinājuma panākumu.
Starp citu, viņam jau nemaz nav iespējams aizbēgt, — Nebs piebilda, — jo tilti ir uzvilkti.
— Nebūt ne! — Penkrofs viņu pārtrauca. — Tādam cilvēkam kaut kāds Glicerīna strauts nav nekāds šķērslis. Ar vienu lēcienu viņš tiks tam pāri!
— Gan jau redzēsim, — Sairess Smits strupi atbildēja, acis no slimā nenovērsdams.
Gūsteknis bij virzījies uz Pateicības upes ietekas pusi; kolonisti sekoja viņam gar krasta kreiso pusi, un tā visi nonāca Tālā skata augstienē.
Kad viņi bij nonākuši līdz mežmalai, kur sākās pirmie krāšņie koki, kur vējiņš viegli šūpoja zaļo lapotni, gūsteknis likās kāri ieelpojafn spēcīgas smaržas piesātināto gaisu, un no viņa krūtīm izlauzās smaga nopūta.
Kolonisti turējās viņam tuvu, lai būtu klāt, tiklīdz viņš mēģinātu bēgt projām.
Un patiešām likās, ka nelaimīgais metīsies strautā, kas viņu šķīra no meža; viņa kājas vienu mirkli sastiepās kā atsperes… Bet tūliņ viņš atkāpās, saguma, un lielas asaras noritēja pār viņa vaigiem.
— Ak! — Sairess Smits iesaucās. — Ja tu raudi, tā ir «īme, ka esi kļuvis atkal cilvēks!