Jā, nelaimīgais bij raudājis! Viņā bij ataususi kāda atmina, un, kā jau Sairess Smits teica, asaras liecināja, ka viņā sāk atmosties cilvēks.
Kolonisti labu laiku palika augstienē un pat turējās patālāk no gūstekņa, lai viņš sajustos pilnīgi brīvs; bet viņš neizrādīja ne mazākās tieksmes izmantot šo brīvību, tāpēc Sairess Smits nolēma vest viņu atpakaļ uz Granītpili.
Divas dienas pēc šā atgadījuma svešais sāka izrādīt tieksmi iekļauties ciešāk kopīgajā dzīvē. Redzams, ka viņš klausījās un arī saprata, bet dīvaini spītīgi atturējās runāt ar kolonistiem. Kādu vakaru Penkrofs, piespiedis ausi pie viņa istabas durvīm, sadzirda svešo murminām:
— Nē! Te! Es! Nekad!
Jūrnieks atstastīja dzirdēto biedriem.
— Viņu nomāc kāds smags noslēpums, — Sairess Smits teica.
Svešais bij iemanījies lietot darbarīkus un strādāja jau sakņu dārzā. Bet bieži vien viņš apstājās darbā un itin kā nogrima domās; pēc inženiera padoma tādās reizēs neviens viņu netraucēja. Ja kāds no kolonistiem nejauši viņam tuvojās, viņš virzījās nostāk un sāpīgas elsas lauzās no viņa it kā moku pilnajām krūtīm.
— Vai viņu tikai nemoka sirdsapziņas pārmetumi? — Ģedeons Spilets kādu dienu ieminējās.
— Man liekas, viņš nerunā tāpēc, ka tad būtu jārunā par pārāk smagām lietām.
Atlika tikai paciesties un nogaidīt.
Pēc dažām dienām, trešajā novembrī, svešais strādāja Tālā skata augstienē. Piepeši viņš apstājās, nometa lāpstu, un Sairess Smits, turpat tuvumā vērodams, redzēja, ka acis viņam pieplūda asarām. Neapvaldāmā žēlumā inženieris piegāja viņam klāt un uzlika roku uz pleca.
— Mīļais draugs! — viņš teica.
Svešais vairījās no viņa skatiena, un, kad Sairess Smits gribēja satvert viņa roku, viņš strauji atkāpās.
— Mīļais draugs, — Sairess Smits atkārtoja stingrākā balsī, — skatieties man acīs, es tā gribu!
Svešais pavērās inženiera acīs un likās kā hipnotizēts pakļaujamies viņa varai. Tad viņš atkal gribēja bēgt. Bet piepeši viņa seja spēji pārmainījās un acis atmirdza. Vārdi meklējās pār lūpām. Nu viņš ilgāk vairs nespēja noturēties, sakrustoja rokas un dobjā balsī izrunāja:
— Kas jūs esat?
— Tādi paši avāriju cietušie kā jūs, — Sairess Smits atbildēja, dziļi aizkustināts. — Mēs jūs atvedām šurp pie jums līdzīgiem.
-— Man līdzīgiem! … Tādu nav!
— Jūs-esat starp draugiem …
— Starp draugiem … Es! Starp draugiem! — svešais iesaucās, paslēpdams seju rokās. — Nē! … Nekad!… Laidiet mani! Laidiet mani!
Tad viņš aizsteidzās augstienes malā pie jūras un ilgu laiku palika tur nekustoši stāvam.
Sairess Smits aizgāja pie saviem biedriem un pārstāstīja tiem, kas noticis.
— Jā, — Ģedeons Spilets piezīmēja, — šā cilvēka dzīvē ir kāds noslēpums. Liekas, tikai aiz sirdsapziņas pārmetumiem viņš atgūst cilvēcību.
— Es arī vēl nesaprotu, kas tas par cilvēku, ko esam te atveduši, — jūrnieks teica. — Viņam ir noslēpumi…
— Kurus mēs cienīsim, — Sairess Smits strauji atsaucās. — Ja viņš arī izdarījis kādu noziegumu, tad smagi sodīts par to un tāpēc mūsu acīs attaisnots.
Divas stundas svešais palika augstienē, acīm redzami pagātnes atmiņās nogrimis. Bez šaubām, tā bij drūma pagātne, tāpēc kolonisti, gan paturēdami nelaimīgo acīs, netraucēja viņa vientulību.
Bet pēc tam viņš, likās, nāca pie kāda lēmuma un atkal tuvojās Sairesam Smitam. Viņa acis bij sarkanas no asarām, bet patlaban viņš vairs neraudāja. Viņa sejā atspo-, guļojās dziļa nospiestība. Viņš izskatījās bikls, nokaunējies, sarucis; viņa acis bij nodurtas.
— Kungs, — viņš vaicāja Sairesam Smitam, — vai jūs un jūsu biedri esat angļi?
— Nē, — inženieris atbildēja, — mēs esam amerikāņi.
— Ak! — svešais izdvesa, tad piebilda: — Tā arī labāk!
— Un jūs, mīļais draugs? — Sairess Smits vaicāja.
— Anglis, — viņš ātri atsaucās.
Un, itin kā viņam būtu bijis ārkārtīgi grūti izrunāt šos vārdus, viņš lielā uztraukumā devās pa krastu lejup līdz pat Pateicības upes ietekai.
Pēc kāda laiciņa, Herbertam garām iedams, viņš ievaicājās:
— Kāds tagad mēnesis?
— Decembris, — Herberts atbildēja.
— Kāds gads?
— Tūkstoš astoņi simti sešdesmit sestais.
_— Divpadsmit gadu! Divpadsmit gadu! — svešais iesaucas un atkal aizsteidzās projām.
Herberts pastāstīja biedriem tikko dzirdētos jautājumus un atbildi.
Kas jūs esat?
— Šis nelaimīgais nezina vairs ne mēnešus, ne gadus, — Ģedeons Spilets piezīmēja.
— Jā, — Herberts atteica. — Divpadsmit gadu viņš pavadījis tajā saliņā, kur mēs viņu atradām!
— Divpadsmit gadu! — Sairess Smits iesaucās. — Divpadsmit vientulības un posta gadi var galīgi sadragāt cilvēka saprātu!
— Man šķiet, — Penkrofs iebilda, — ka viņš Tabora salā nokļuvis nevis no bojā gājušā kuģa, bet gan kāda nozieguma dēļ tīši tur pamests. ' .
— Jums taisnība, Penkrof, — reportieris piekrita. — Un, ja tas tā, tad nav neiespējams, ka tie, kas viņu pametuši, kādu dienu atkal ierodas viņu meklēt.
— Meklēs un neatradīs, — Herberts piezīmēja.
— Tad vajadzētu vēlreiz braukt… — Penkrofs atsāka.
— Mīļie draugi, — Sairess Smits pārtrauca, — nerunāsim par šiem jautājumiem, pirms nebūsim skaidrībā, ar ko mums darīšana. Esmu pārliecināts, ka šis nelaimīgais ir smagi cietis, izpircis savus noziegumus, lai kādi tie būtu, un ka pats viņš ilgojas izstāstīt un atvieglot savu sirdi. Nespiedīsim viņu ar varu! Bez šaubām, viņš pats mums pastāstīs, un tad mēs redzēsim, kas darāms. Viņš vienīgais zinās pateikt, vai viņš lolo cerību kādreiz tikt prom no šejienes, lai gan es par to šaubos.
— Kāpēc? — reportieris jautāja.
— Ja viņš būtu pārliecināts, ka viņu pēc noteikta laika atbrīvos, viņš būtu gaidījis to laiku un nemestu jūrā zīmīti. Nē, vairāk ticams, ka viņš nosodīts nomirt uz salas un viņam liegts redzēt sev līdzīgus!
— Bet, — jūrnieks ieminējās, — vienu lietu es nevaru saprast.
— Kādu?
— Ja šis cilvēks divpadsmit gadu pamests Tabora sala, tad taču viņš jau ilgāku laiku būs dzīvojis tādā stāvoklī, kā mēs viņu atradām.
— Tas ir iespējams, — Sairess Smits atbildēja.
— Tātad arī to zīmīti viņš rakstījis jau pirms vairākiem gadiem.
— Bez šaubām.., Lai gan tā rādās vēl tikai nesen rakstīta.
— Bet kā lai saprot, ka pudele tikai vairākos gados at- peldējusi no Tabora salas līdz Linkolna salai?
— Pilnīgi neiespējams tas nav, — reportieris iebilda. — Vai tad tā jau ilgāku laiku nevarēja atrasties mūsu salas piekrastē?
— Nē, — Penkrofs atbildēja, — jo mēs to atradām vēl peldam. Nav iespējams, ka tā kādu laiku būtu gulējusi krastā un tad atkal ieskalota ūdenī, jo visa salas dienvidu piekraste ir klinšaina, tāpēc pudele katrā ziņā būtu saplēsta.
— Patiešām gan, — Sairess Smits domīgi atbildēja.
— Un bez tam, — jūrnieks piebilda, — ja zīmīte pirms vairākiem gadiem ievietota pudelē un vairākus gadus gulējusi ūdenī, tā no mitruma būtu sabojāta. Tomēr nekā tamlīdzīga mēs neredzam, tā ir pilnīgi vesela.
Jūrnieka aizrādījumi bij gluži pareizi; te palika kaut kas nesaprotams, jo zīmīte neapšaubāmi likās nesen rakstīta, kad kolonisti to izvilka no pudeles. Vēl vairāk — tajā bij precīzi apzīmēti Tabora salas garuma un platuma grādi, kas iespējams tikai cilvēkam ar plašām hidrogrāfijas zināšanām, bet nekādā ziņā vienkāršam jūrniekam.
— Jā, te atkal ir kas neizskaidrojams, — inženieris teica, — tomēr neuzmāksimies savam jaunajam biedram ar jautājumiem. Kad viņš pats vēlēsies stāstīt, mēs, draugi, viņu labprāt uzklausīsim.
Nākamās dienas svešais nerunāja vairāk neviena vārda un ne uz brīdi neatstāja Tālā skata augstieni. Viņš raka zemi, ne acumirkli neapstādamies un neatpūzdamies. Atpūtas laikā viņš arī neatgriezās Granītpilī, lai gan aicināts tika vairākkārt, un apēda tikai drusku svaigas augu barības. Arī naktī viņš neatgriezās savā istabā, bet palika turpat zem kāda koku pudura vai sliktā laikā klints iedobumā. Tātad arī te viņš turpināja to pašu dzīvesveidu, kādu bij- pieradis uz Tabora salas, un, tā kā visi aicinājumi to grozīt bij veltīgi, kolonisti gaidīja pacietīgi. Tomēr pienāca acumirklis, kad, atmodušās apziņas spēji un neatlaidīgi tirdīts, viņš sāka drausmīgos atklājumus.
Desmitajā novembrī ap pulksten astoņiem, kad sāka jau mesties krēsla, svešais piepeši un negaidīti nostājās kolonistu priekšā, kuri bij sapulcējušies uz verandas. Acis viņam savādi zvēroja, un viss viņa izskats atkal bij mežonīgs kā pirmajās dienās. Sairess Smits un viņa biedri pavisam apstulba, redzēdami svešā briesmīgo uzbudinājumu; zobi tam klabēja ka drudža kratītam. Kas gan viņam noticis? Vai viņam bij apnicis dzīvot godīgu cilvēku sabiedrībā? Vai viņam apnikusi dzīve labākos apstākļos? Vai mežonības stulbums atkal pārmācis viņu? Tā gandrīz bij jādomā, klausoties viņa nesakarīgajos teikumos:
— Kāpēc es esmu še?… Ar kādām tiesībām jūs mani aizvedāt no manas salas? … Vai starp jums un mani var būt kāds sakars? … Vai jūs zināt, kas es esmu … ko esmu izdarījis … kāpēc es tur biju izmests … viens pats? Un kas jums teica, ka es nebiju pamests… ka nebiju notiesāts tur nomirt? … Vai jūs zināt manu pagātni? … Vai jūs zināt, ka varbūt esmu zadzis, slepkavojis… ka esmu nožēlojams neģēlis … kurš pelnījis dzīvot kā meža zvērs … tālu no visiem … sakiet… vai jūs to zināt?
Kolonisti nepārtraukdami noklausījās šā nelaimīgā pus- atzīšanos, kura tam izplūda pa pusei pret paša gribu. Sairess Smits mēģināja viņu mierināt ui\ gāja klāt, bet viņš spēji atrāvās nost.
— Nē, nē! — viņš iekliedzās. — Tikai vienu vārdu… Vai es esmu brīvs?
— Jūs esat brīvs, — inženieris teica.
— Tad ardievu! — viņš iesaucās un aizskrēja kā ārprātīgs.
Nebs, Penkrofs un Herberts tūliņ metās viņam pakaļ uz mežmalu, bet atgriezās vieni paši.
— Ļausim viņam vaļu! — Sairess Smits teica.
— Viņš vairs neatgriezīsies, — Penkrofs iesaucās.
— Viņš atgriezīsies, — inženieris noteica.
Un tad pagāja vairākas dienas, bet Sairess Smits kā paredzēdams saglabāja nelokāmu pārliecību, ka agri vai vēlu nelaimīgais tomēr pārnāks atpakaļ.
— Tā ir šīs mežonīgās dabas pēdējā sasliešanās, — inženieris teica, — viņu tirda sirdsapziņas mokas, bet jauna vientulība viņu atkal nomierinās.
Tajā laikā turpinājās dažādi darbi gan Tālā skata augstienē, gan lopu aplokā, kur Sairess Smits bij iedomājis uzbūvēt fermu. Nebūs vēl jāaizrāda, ka Tabora salā Herberta savāktās sēklas tika rūpīgi iesētas. Augstiene pārvērtās par plašu, rūpīgi izplānotu un koptu sakņu dārzu, kur kolonistiem darba bij pārpārim. Sakņaugiem pavairojoties, dārzu nācās paplašināt uz pļavai atstātā gabala rēķina, tā ka tas izveidojās par īstu sakņu lauku. Zālāju bij diezgan citos salas apvidos, un nebij jābaidās, ka onagriem pietrūks barības. Sakņu dārzam visizdevīgākā vieta tomēr bij Tālā skata līdzenums ar dziļo upju jostu visapkārt, turpretī pļavām nevajadzēja aizsardzības pret dažnedažādu zvēru iebrukumiem.
Piecpadsmitajā novembrī ievāca trešo ražu. Astoņpadsmit mēnešos pēc pirmā grauda iesēšanas kolonistiem nu bij īstena kviešu druva! No otrā ražā ievāktās seši simti tūkstoš graudu sēklas bij izauguši vairāk nekā pieci simti miljonu graudu vai četri_ tūkstoši buaso. Nu kolonijai bij prāvs labības krājums, jo sējai vajadzēja tikai kādu desmit buaso, lai ikgadigā raža papilnam apmierinātu ir cilvēku, ir dzīvnieku vajadzības.
Ražu ievākuši, kolonisti mfneša otro pusi izlietoja maizes pagatavošanai.
Graudi viņiem nu bij, bet miltu vēl ne, tāpēc bij nepieciešams uzcelt dzirnavas. Sairess Smits būtu varējis izlietot dzirnavu rata griešanai otru Pateicības upes notekas ūdenskritumu, jo pirmais jau bij nodarbināts vadmalas velšanai. Pēc pamatīgas pārspriešanas tika nolemts uzcelt Tālā skata augstienē vienkāršas vējdzirnavas. Neviena no šīm būvēm nebij sevišķi sarežģīta, turklāt varēja būt drošs, ka dzinējspēka netrūks šajā augstajā, klajā, jūras vējiem pieejamā vietā.
— Nemaz jau nerunājot par to, — Penkrofs teica, — ka vējdzirnavas ir pievilcīgākas un lieliski izrotās šā apvidus izskatu.
Tūliņ tika uzsākti darbi koku izvēlei dzirnavu stāvam un mehānismam. No . lielajiem smilšakmeņiem ezera ziemeļos viegli bij iespējams pagatavot dzirnakmeņus. Spārniem nepieciešamo audeklu dabūja no neiztērējamā balona apvalka. - •>
Sairess Smits izgatavoja metus, un vieta dzirnavu būvei tika izraudzīta mazliet uz labo pusi no putnu dārza ezera krastmalā. Visam dzirnavu stāvam bij jābalstās uz stabila, ar lieliem baļķiem nostiprināta stieņa tādā veidā, ka dzirnavas ar visu mehānismu vienmēr varētu pagriezt pa vējam.
Darbs ātri tika paveikts. Nebs ar Penkrofu bij izveidojušies par veikliem namdariem, kuri čakli rīkojās pēc inženiera zīmējumiem. Drīz vien paredzētajā vietā pacēlās cilindriska celtne, īsta «piparnīca» ar smailu jumtu. Četras šasijas, kas izveidoja spārnus, ar tapām leņķveidīgi un rūpīgi bij piestiprinātas pie ēkas korpusa. Viegli bij darinat dažas mehānisma iekšējās daļas: kublu diviem dzirnakmeņiem — skrejakmenim un guļakmenim, piltuvi, kaut ko līdzīgu kvadrātveidīgai silei, platu augšā un šauru apakšā, graudi no tās bira uz dzirnakmeņiem, kustīgā sile regulēja graudu biršanu, šūpodamās gluži kā pulksteņa vēzēklis, tāpēc to mēdza saukt par «mieturi», un, beidzot, siets, kas atdala graudus no klijām. Kolonistiem bij labi instrumenti, un darbs nesagādāja nekādas grūtības, jo dzirnavu ierīce patiesībā ir diezgan vienkārša. Tas bij tikai laika jautājums.
Dzirnavu būvē piedalījās visi kolonisti, un pirmajā decembrī tās bija pabeigtas.
Kā vienmēr Penkrofs par savu darbu bij sajūsmināts un nemaz nešaubījās, ka dzirnavas ir nevainojamas.
— Tagad vēl tikai labu vēju, — viņš teica, — un mēs varēsim samalt savu pirmo ražu!
— Labu vēju gan, Penkrof, — inženieris iebilda, — bet ne pārāk stipru.
— Nu, mūsu dzirnavas tad griezīsies ātri!
— Nav nemaz vajadzīgs, lai viņas grieztos visai ātri, — Sairess Smits atbildēja. — No pieredzes zināms, ka vislabāk strādā tās dzirnavas, kam spārnu apgrieziena ātrums minūtē seškārt pārsniedz vēja ātrumu pēdu skaitu sekundē. Mērenā vējā ar divdesmit četru pēdu ātrumu sekundē dzirnavu spārni apgriezīsies sešpadsmit reizes minūtē, un vairāk arī nav vajadzīgs.
— Patiešām! — Herberts iesaucās. — Nupat sāk pūst spirgts vējiņš no ziemeļaustrumiem! Tas mums nāk kā aicināts!
Nebij nekādas vajadzības vilcināties ar dzirnavu izmēģinājumu, jo kolonisti ar nepacietību gribēja nogaršot Lin- kolna salas maizi. Todien pievakarē viņi samala divus trīs buaso kviešu, bet nākamajā dienā pusdienās garšīga, varbūt mazliet pacieta maize līdz ar krūzi alus smaržoja Gra- nītpilī uz galda. Viegli iedomāties, ar kādu prieku un baudu kolonisti notiesāja šo gardumu.
Tomēr svešais vēl nebij rādījies. Ģedeons Spilets un Herberts vairāk reižu krustām šķērsām bij izstaigājuši mežu Granītpils apkaimē, bet neatrada ne mazākās pēdas. Viņi stipri norūpējās par ilgo izpalikšanu. Saprotams, Tabora salas mežonis varēja mitināties Tālo rietumu medījumu bagātajos mežos, bet jābaidās, ka viņš nepiesavinās atkal savas vecās paražas un ka vienatnē nepamostas viņa
Penkrofs par savu darbu bij sajūsmināts.
neapvaldāmie instinkti. Tomēr Sairess Smits ar kaut kādu nojautu katru dienu apgalvoja, ka bēglis pamākšot.
— Jā, viņš pārnāks! — inženieris atkārtoja ar tādu pārliecību, kurā viņa biedri nespēja dalīties. — Tabora salā nelaimīgais apzinājās sevi vienu. Te viņš zina, ka viņu gaida tuvi cilvēki. Pa daļai izstāstījis mums savu pagātni, nabaga nožēlnieks kādu dienu ieradīsies, lai pabeigtu savu stāstu.
Gadījums pierādīja, ka Sairesam Smitam taisnība.
Trešajā decembrī Herberts bij pametis Tālā skata augstieni un aizgājis zvejot ezera dienvidu pusē. Ieroču viņam nebij līdzi, nebij arī no kā baidīties, jo bīstami kustoņi šajā apvidū nerādījās.
Penkrofs un Nebs pa to laiku rosījās putnu dārzā; Sairess Smits ar reportieri «kamīnā» gatavoja sodu, jo ziepju krājums bij izbeidzies.
Piepeši atskanēja saucieni:
— Palīgā! Palīgā!
Sairess Smits ar reportieri tādā attālumā saucienus dzirdēt nevarēja. Penkrofs ar Nebu tūliņ metās no putnu dārza uz ezera pusi.
Bet, pirms tie paguva, svešais, kura klātbūtni šajā apvidū neviens nevarēja iedomāties, pārlēca Glicerīna strautam un skrēja pa otru krastu.
Tur Herberts krūti pret krūti bij sadūries ar briesmīgu jaguāru, līdzīgu tam, kādu reiz nogalināja uz Rāpuļa zemesraga. Pēkšņi pārsteigts, jauneklis stāvēja pret kādu koku atslējies, kamēr zvērs pieplacis gatavojās lēcienam … Bet svešais tikai ar nazi rokā metās pie bīstamā plēsoņas, kas tagad pavērsās pret jauno pretinieku.
Cīņa bij īsa. Svešā spēks un izveicība bij apbrīnojami. Ar vienu roku, stingru kā knaibles, viņš bij sagrābis jaguāra kaklu; nebēdādams par to, ka tā nagi iecirtās viņa miesā, svešais ar nazi, ko turēja otrā rokā, pāršķēla plēso- nim sirdi.
Jaguārs novēlās zemē. Svešais to paspēra ar kāju un, pamanījis kolonistus tuvojamies cīņas vietai, grasījās aizbēgt. Bet tad Herberts piepeši iesaucās:
— Nē! Nē! Neejiet!
Sairess Smits tuvojās svešajam, kuram uzacis atkal sa- raucās. Kamzolis uz viņa pleca bij pārplēsts; no pleca tecēja asinis, bet viņš to nevēroja.
Svešā spēks un izveicība bij apbrīnojami,
— Mīļais draugs, — Sairess Smits sacīja, — mēs esam jums pateicību parādā. Mūsu bērnu glābdami, jūs riskējāt ar savu dzīvību.
— Mana dzīvība! — svešais nomurmināja. — Ko vērta mana dzīvība? Itin nekā!
— Jūs esat ievainots.
— Lai!
— Vai jūs sniegsiet man savu roku?
Un, kad Herberts mēģināja satvert roku, kas viņu bij izglābusi, svešais sakrustoja rokas uz krūtīm un dziļi nopūtās; acis viņam apmiglojās, likās, ka viņš atkal grib aizbēgt. Bet tad viņš ar visu spēku saņēmās un piepeši skarbi iesaucās:
— Kas jūs esat un ko vēlaties no manis?
Pirmo reizi viņš vēlējās dzirdēt Linkolna salas kolonistu dzīvesstāstu. Varbūt pēc tam viņš pastāstīs ari savējo?
īsos vārdos Sairess Smits pastāstīja, kas bij noticis pēc viņu aizbēgšanas no Ričmondas, kā viņi te pamazām ierīkojušies un kas viss tagad viņu rīcībā.
Svešais klausījās ar vislielāko uzmanību.
Pēc tam inženieris pēc kārtas raksturoja sevi, Ģedeonu Spiletu, Herbertu, Penkrofu un Nebu un piemetināja arī to, ka vislielāko prieku Linkolna salā viņi pārdzīvojuši tad, kad kuģis atgriezies no Tabora salas un viņi cerējuši, ka tas pārved jaunu biedru.
Dzirdot šos vārdus, svešais nosarka, viņa galva nokārās uz krūtīm, visā viņa augumā bij redzams dziļš apjukums.
— Un tagad, — Sairess Smits piebilda, — kad pazīstat mūs, vai gribat sniegt mums savu roku?
— Nē, — svešais atbildēja dobjā balsī. — Nē! Jūs esat godīgi cilvēki, bet es!…