No šiem pēdējiem vārdiem kolonisti saprata, ka viņu nojausmas bijušas pamatotas. Šā nelaimīgā pagātnē slēpās kāds drausmīgs notikums, kas cilvēku acīs varbūt izpirkts, bet kuram viņa paša sirdsapziņa neatrada attaisnojumu,
Airtons.
Katrā gadījumā vainīgo mocīja sirdsapziņas pārmetumi, viņš nožēloja savu noziegumu, un viņa jaunie draugi sirsnīgi vēlējās spiest viņa roku, tikai viņš apzinājās necienīgs sniegt to godīgiem cilvēkiem.. Tomēr pēc notikuma ar jaguāru viņš vairs neatgriezās mežā un kopš tās dienas nepameta Granītpils apkārtni.
Kādu noslēpumu gan glabāja viņa dzīve? Vai svešais to kādu dienu atklās? To rādīs nākotne. Taču kolonisti vienojās neuzmākties viņam ar taujājumiem un izlikties tā, it kā neturētu viņu nekādās aizdomās.
Vairākas dienas dzīve ritēja joprojām tāpat kā līdz šim. Sairess Smits un Ģedeons Spilets strādāja gan par ķīmiķiem, gan fiziķiem. Reportieris pameta inženieri, vienīgi lai pavadītu Herbertu medībās, jo nebij saprātīgi jaunekli vienu bez uzraudzības laist mežā. Arī Nebam un Penkro- fam allaž bij pilnas rokas darba — vienu dienu kūtīs, tad putnu dārzā vai lopu aplokā, nemaz nerēķinot darbus Gra- nītpilī.
Svešais strādāja dedzīgi un vispār dzīvoja, kā sākumā paradis, nepievienodamies citiem atpūtas laikā, pārgulēdams nakti turpat zem augstienes kokiem un nekad netuvodamies pārējiem biedriem. Tā vien likās, ka glābēju sabiedrība viņam neciešama.
— Bet tad nav saprotams, kādēļ viņš aicināja citus sev palīgā, Penkrofs prātoja. — Kāpēc viņš pudeli ar zīmīti iemeta jūrā?
— Gan viņš mums to izstāstīs, — Sairess Smits palika pie sava. ' .
— Bet kad?
— Varbūt drīzāk, nekā jūs domājat, Penkrof.
. Un patiešām — atzīšanās diena pienāca visai drīz.
Desmitajā decembrī, kad Sairess Smits bij atgriezies Granītpilī, svešais pienāca viņam klāt un klusā, pazemīgā balsī ierunājās:
— Kungs, vai atļaujat man vienu lūgumu?
— Runājiet, — inženieris atbildēja, — bet iepriekš atļaujiet man jums ko sacīt.
Pie šiem vārdiem svešais nosarka un, kā likās, giibēja aiziet. Sairess Smits saprata, kas notiek šā helaimīgā sirdī, — viņš baidījās, ka atkal nesāk iztaujāt par viņa pagātni.
Sairess Smits satvēra viņa roku.
— Redziet, mēs visi esam ne tikvien jūsu biedri, bet ari draugi. To es jums gribēju pasacīt un nu klausos.
Svešais aizslēpa acis ar roku. Viņš notrīsēja un dažus acumirkļus pat skaņu nespēja dabūt pār lūpām.
— Kungs, — viņš beidzot izrunāja, — es nāku lūgt no jums kādu laipnības pierādījumu.
— Kādu?
— Četras vai piecas jūdzes no šejienes kalna piekājē jums ir aploks mājkustoņiem. Tiem noderētu pastāvīgs kopējs. Vai jūs atļautu man dzīvot tur pie viņiem?
Sairess Smits ar dziļu līdzjūtību brīdi lūkojās nelaimīgajā, tad atbildēja:
— Mīļais draugs, aplokā ir tādas ēkas, kur kustoņi tikko var patverties…
— Man tur būs pietiekoši labi, kungs.
— Mīļais draugs, — Sairess Smits turpināja, — mēs jums nekad nekā neliegsim. Jums patīk dzīvot aplokā. Lai notiek! Bet, lai jūs varētu tur cilvēcīgi ierīkoties, mēs pagādāsim jums pienācīgu dzīvokli.
— Tas nav vajadzīgs, man tāpat būs labi.
— Mīļais draugs, — Sairess Smits neatlaidās, ar nolūku uzsvērdams šo draudzīgo priekšlikumu, — atļaujiet mums šajā ziņā rīkoties pašiem.
— Pateicos, kungs, — svešais atteica aiziedams.
Inženieris tūliņ pastāstīja biedriem šo sarunu; viņi nolēma aplokā uzcelt koka dzīvojamo māju un ierīkot to tik ērti, cik vien iespējams.
Tajā pašā dienā kolonisti ar visiem nepieciešamajiem darbarīkiem devās uz aploku, un vēl nedēļa nebij pagājusi, kad māja jau stāvēja gatava, gaidīdama savu iemītnieku. Tā bij uzcelta apmēram divdesmit pēdas augstāk par krūtīm, tā ka no tās viegli varēja uzraudzīt muflonu pulku, kuru skaits* jau sniedzās līdz astoņdesmit. Bij pagatavotas arī dažas mēbeles: gulta, galds, sols, skapis un kaste, tāpat uz aploku nogādāja ieročus, munīciju, daža- dus darbarīkus un saimniecības piederumus. ,
Svešais tomēr nenāca aplūkot savu jauno mājokli, viņš ļāva kolonistiem strādāt vieniem pašiem, pats rīkodamies augstienes tīrumos, acīm redzami, lai pabeigtu savu iesākto darbu. Un tiešām — ar viņa palīdzību visi lauki bij apstrādāti un pilnīgi sagatavoti sējai, līdzko būs pienācis īstais laiks.
Divdesmitajā decembrī aploka mājas iekārtojums bij pabeigts. Inženieris paziņoja svešajam, ka viņa dzīvoklis kārtībā, un tas atbildēja, ka to pašu vakaru iešot turp pārgulēt.
Tajā vakarā visi kolonisti bij sapulcējušies lielajā istabā. Pulkstenis bij astoņi — ap šo laiku jaunais biedrs gatavojās no viņiem šķirties. Negribēdami apgrūtināt to ar atvadīšanos, viņi svešo pameta vienu un aizgāja uz Granīt- pili.
Tā viņi jau brīdi bij tērzējuši lielajā istabā, kad pie durvīm kāds viegli pieklauvēja. Gandrīz tūliņ pēc tam istabā ienāca svešais un bez kādiem ievadiem iesāka:
•— Kungi, iekams es jūs atstāju, jums jāzina mans dzīves gājums. Klausieties!
Šie vienkāršie vārdi ārkārtīgi aizkustināja Sairesu Smitu un viņa biedrus.
Inženieris bij piecēlies kājās.
— Mēs jums nekā neprasām, draugs, — viņš teica. — Jums ir tiesība klusēt…
— Mans pienākums ir runāt.
— Tad sēstieties!
— Es palikšu stāvam.
— Mēs esam gatavi jūs uzklausīt, — Sairess Smits atbildēja.
Svešais atvirzījās vairāk istabas kaktā, kur krēsla viņu mazliet aizslēpa. Galva viņam bij kaila, rokas uz krūtīm sakrustotas, un, tādā pozā stāvēdams, viņš dobjā balsī, itin kā ar pūlēm runādams, stāstīja sekošo stāstu, ko klausītāji ne reizi nepārtrauca.
— 1854. gada divdesmitajā decembrī Skotijas lorda Gle- narvona izpriecas braucienu tvaika jahta «Dunkans» stāvēja, enkuru izmetusi, pie Bernuila zemesraga — Austrālijas rietumu krastā, apmēram ap trīsdesmit septīto paralēli. Uz jahtas atradās lords Glenarvons, viņa sieva, kāds angļu armijas majors, franču ģeogrāfs, jauna meiča un zēns. Abi pēdējie bij kapteiņa Granta bērni. Kapteiņa Granta kuģis «Britānija» pirms gada bij aizgājis bojā. «Dunkanu» komandēja kapteinis Džons Mangls, kura rīcībā bij piecpadsmit kuģa ļaužu.
Jahta tajā laikā pie Austrālijas krasta atradās aiz šādiem apstākļiem.
Pirms sešiem mēnešiem jahta Īrijas ūdeņos bij izzvejojusi pudeli ar zīmīti angļu, vācu un franču valodā. No tās
Svešais atvirzījās vairāk istabas kaktā.
bij redzams, ka no bojā gājušās «Britānijas» ļaudīm trīs izglābušies un ka šie trīs bijuši kapteinis Grants un divi viņa kuģinieMr izskaloti tie kādā salā, kuras platuma grāds bij papīrā atzīmēts, bet garuma grāds izdzisis un nesalasāms.
Platuma grāds bij 37° 11' uz dienvidiem no ekvatora. Garuma grāds — nezināms. Bet, ja pa trīsdesmit septīto paralēli apbrauktu visas sauszemes un jūras, bij cerams uziet salu, kurā mājoja kapteinis Grants un abi viņa biedri.
Angļu admiralitāte bij vilcinājusies uzsākt meklējumus, tad lords Glenarvons pats nolēma doties ceļā, lai uzmeklētu kapteini. Mērija un Roberts Granti devās viņam līdzi. Jahta «Dunkans» tika sarīkota tālam ceļam, arī lorda ģimene brauca kopā ar Granta bērniem. No Glazgovas jahta devās uz Atlantijas okeānu, apbraukusi apkārt Magelāna šaurumam, nokļuva Klusajā okeānā un pa to nobrauca līdz Patagonijai, no turienes, sekojot dokumentā norādītajam virzienam, cerēja uziet zemi, kur kapteinis Grants varbūt atradās iedzimto gūstā.
Savus pasažierus «Dunkans» izcēla malā Patagonijas rietumu krastā un devās tālāk, lai tos atkal uzņemtu austrumu krastā pie Korjentes zemesraga. .
Lords Glenarvons pa trīsdesmit septīto paralēli pārgāja pāri visai Patagonijai un, neatradis ne mazākās kapteiņa pēdas, trīspadsmitajā novembrī uzkāpa atkal uz kuģa, lai turpinātu meklējumus pāri okeānam.
Bez panākumiem izmeklējis Tristana-Dakuna un Amsterdamas salas, kuras atrodas nozīmētajā ceļā, «Dunkans», kā jau teicu, 1854. gada divdesmitajā decembrī nokļuva pie Bernuili zemesraga Austrālijas krastā.
Glenarvona nodoms bij pārceļot Austrāliju, tāpat kā Ameriku, un tāpēc viņš izkāpa malā. Dažas jūdzes no krasta atradās kāda īra ferma, kur meklētājus uzņēma viesmīlīgi. Lords Glenarvons izstāstīja fermerim sava ceļojuma nolūku un apvaicājās, vai viņš neesot dzirdējis kaut ko par angļu trīsmastu kuģi «Britānija», kurš pirms diviem' gadiem gājis bojā šī Austrālijas krasta tuvumā.
īrs nekad nebij dzirdējis par tāda kuģa bojāeju; bet tad par lielu izbrīnu visiem klātesošajiem viens no īra kalpiem iejaucās starpā:
— Milord, slavējiet dievu un pateicieties tam. Ja kapteinis Grants ir vēl dzīvs, tad viņš mājo Austrālijas zemē.
— Kas-jūs esat? — lords Glenarvons jautāja.
— Skots, tāpat kā jūs, milord, — šis cilvēks atbildēja. — Es esmu viens no kapteiņa Granta kuģa ļaudīm, viens no avāriju cietušajiem.
Šo cilvēku sauca par Airtonu. Viņa dokumenti tiešām apliecināja, ka viņš bijis «Britānijas» vecākais matrozis. Bet, no kapteiņa Granta aizskalots prom tajā acumirklī, kad kuģis sašķīda pret klintīm, viņš bij ticējis, ka viņa kapteinis ar visiem pārējiem ļaudīm aizgājis bojā un ka viņš vienīgais izglābies.
— Tikai, — viņš vēl piebilda, — «Britānija» aizgāja bojā nevis Austrālijas rietumu, bet austrumu pusē, un, ja kapteinis Grants ir izglābies, viņš tagad atrodas Austrālijas iedzimto gūstā un jāmeklē pavisam otrā pusē.
Šī cilvēka balss, tā runājot, bij vienkārša un acis raudzījās droši. Neviens par viņa vārdiem nevarēja šaubīties, īrs, pie kura viņš dzīvoja jau vairāk nekā gadu, 'liecināja par viņu visu labu. Lords Glenarvons uzticējās šī cilvēka godīgumam un pēc tā padoma nolēma doties cauri Austrālijai tās pašas trīsdesmit septītās paralēles virzienā. Glenarvons, viņa sieva, abi Granta bērni, angļu majors, francūzis, kapteinis Mangls un daži matroži bij tajā mazajā pulciņā, ko uzņēmās vadīt Airtons, kamēr «Dunkans» kapteiņa palīga Toma Ostena vadībā devās apkārtceļā uz Melburnu, lai gaidītu tur lorda Glenarvona rīkojumu.
1854. gada divdesmit trešajā decembrī viņi devās ceļā.
Laiks pateikt, ka Airtons bij nodevējs. Tiešām viņš bij «Britānijas» vecākais matrozis, bet, ar kapteini sastrīdējies, mēģināja sacelt uz kuģa dumpi pret savu priekšnieku un atņemt tam kuģi, tāpēc kapteinis Grants viņu 1852. gada astotajā aprīlī izlika Austrālijas rietumu krastā, un tas bij tikai taisnīgi.
Tā šis nožēlojamais cilvēks nezināja nekā par «Britānijas» bojāeju. To viņš pirmo reizi uzzināja no lorda Glenarvona stāsta. Pēc izsēdināšanas malā viņš Sfāka saukties par Benu Džoisu un bij kļuvis par izbēgušu katordznieku bandas Vadoni. Par «Britānijas» bojāeju pie Austrālijas austrumu krasta viņš nekaunīgi meloja tāpēc, ka gribēja aizmānīt lordu Ģlenarvonu uz to pusi, prom no viņa jahtas, paņemt «Dunkanu» savā varā un pārvērst par jūras laupītāju kuģi Klusajā okeānā.
Svešais uz brīdi aprāva savu stāstu. Viņa bal§§ trīsēja, kad viņš atkal atsāka:
— Ekspedīcija devās Austrālijas iekšienē. Protams, gājiens bij veltīgs, jo Airtons jeb Bens Džoiss to vadīja gan pa priekšu, gan iepakaļ katordznieku bandai, kurai bij paziņojis savu nodomu.
Pa to laiku «Dunkans» bij iebraucis Melburnas osta izdarīt dažus remontus. Tagad no svara bij pierunāt lordu Glenarvonu dot rīkojumu jahtai pamest Melburnu un braukt uz tādu vietu Austrālijas krastmalā, kur būtu vieglāk to sagrābt. Aizvadījis ekspedīciju tuvu šādai vietai biezos mežājos, Airtons panāca, ka viņam uzticēja aiznest vēstuli «Dunkana» kapteiņa palīgam, lai tas nekavējoties dodas uz austrumu krastu un gaida Tufolda jūras līcī, tas ir, dažas dienas gājiena atstatu no tās vietas, kur ekspedīcija bij apmetusies. Tieši tur Airtons bij pasūtījis savu bandu.
Bet tajā acumirklī, kad vēstule patlaban bij viņa rokās, nodevējs tika atmaskots, un viņam neatlika nekas cits kā tikai bēgt. Tomēr šo vēstuli, ar kuru varēja iegūt «Dun- kanu», viņam katrā ziņā vajadzēja dabūt. Viņam arī laimējās to piesavināties, un pēc divām dienām viņš bij jau Melburnā.
Līdz šim nelietim visi neģēlīgie plāni bij izdevušies. «Dunkanu» viņš tagad aizvadīs uz Tufolda līci, kur viņa bandai viegli nāksies to sagrābt, nogalināt jahtas ļaudis, un tad Bens Džoiss kļūs par okeāna valdnieku … Bet dievs pats izjauca šos drausmīgos nolūkus.
Melburnā nokļuvis, Airtons nodeva vēstuli kapteiņa palīgam Tomam Ostenam, kurš tūlīt devās ceļā. Bet kas aprakstīs Airtona dusmas un vilšanos, kad otrā rītā pēc izbraukšanas viņš noprata, ka Toms Ostens nevada vis kuģi uz Tufolda līci, pie Austrālijas krasta, bet uz Jaunzēlandi. Viņš mēģināja pretoties, bet Ostens parādīja vēstuli … Un tiešām — aiz kaut kāda liktenīga misējuma vēstules rakstītājs franču ģeogrāfs pareizā līča vietā bij atzīmējis Jaunzēlandes krastu.
Visi Airtona plāni sabruka! Viņš sāka trakot, bet viņu vienkārši ieslēdza. Tad viņu veda uz Jaunzēlandes krastu, un viņš bij pilnīgi neziņā, kas noticis ar viņa līdzzinātājiem un lordu Glenarvonu.
«Dunkans» braukāja gar šo krastu līdz trešajam martam. Tajā dienā Airtons piepeši izdzirda šāvienus. Šāva «Dunkana» lielgabali, un drīz vien lords Glenarvons ar savējiem atgriezās uz kuģa.
Lūk, kas bij noticis.
Pārciezdams bezgala grūtību un briesmu, lords Glenarvons bij turpinājis gājienu un nokļuvis pie Tufolda līča Austrālijas austrumu krastā. No «Dunkana» nebij ne vēsts. Viņš telegrafēja uz Melburnu. Atbilde skanēja: «Dunkans» izgāja astoņpadsmitajā, uz kurieni — nav zināms.
Lords Glenarvons nevarēja iedomāties citu, ka jahta kritusi Bena Džoisa nagos un tas to pārvērtis par pirātu kuģi.
Tomēr lords Glenarvons negribēja tik vienkārši padoties. Tas bij drošsirdīgs un uzņēmīgs cilvēks. Viņš novietojās uz kāda tirdzniecības kuģa un turpināja ceļojumu pa trīsdesmit septīto paralēli, sasniedza Jaunzēlandes rietumu krastu, bet no kapteiņa Granta nebij nekādu pēdu; taču otrā pusē par lielu pārsteigumu viņš piepeši ieraudzīja «Dunkanu» sava kapteiņa palīga vadībā gaidām jau piecas nedēļas.
Bij 1855. gada trešais marts. Lords Glenarvons atradās atkal uz «Dunkana», bet arī Airtons bij turpat. To noveda pie lorda, kurš gribēja iztaujāt visu, ko šis bandīts zina par kapteini Grantu. Airtons atteicās kaut ko pastāstīt, lords Glenarvons piedraudēja pirmā izdevīgā gadījumā nodot to angļu iestāžu rokās. Airtons palika mēms.
«Dunkans» turpināja ceļojumu pa trīsdesmit septīto paralēli. Tad lēdija Glenarvona mēģināja lauzt bandīta stūrgalvību. Pēdīgi viņa to arī panāca, un Airtons par to, ko zināja pasacīt, lūdza lordu Glenarvonu nenodot viņu angļu iestādēm, bet izlikt malā uz kādas Klusā okeāna salas. Lords Glenarvons labprāt bij ar mieru, lai tikai dabūtu ko zināt par kapteini Grantu.
Airtons atstāstīja visu savu pagātni un apliecināja, ka it nekā nav dzirdējis par kapteini Grantu kopš tā brīža, kad tas viņu izlika Austrālijas krastā.
Tomēr lords Glenarvons turēja vārdu. «Dunkans» turpināja ceļu un nonāca pie Tabora salas. Tur Airtonu izlika malā, un gluži kā par brīnumu tā izrādījās par to pašu salu, kur kapteinis Grants ar saviem diviem matrožiem bij patvēries, — taisni uz trīsdesmit septītās paralēles. Bandītam nu nācās palikt viņu vietā; jahtai aizbraucot, lords Glenarvons viņam teica:
— Te, Airton, jūs būsiet tālu no cietzemes un bez mazākā sakara ar jums līdzīgiem cilvēkiem. Aizbēgt jūs arī nevarat no saliņas, kur «Dunkans» jūs tagad pamet. Jūs būsiet viens ar savu dievu, kas lasa katras sirds dziļumā, bet nebūsiet ne pazudis, ne nezināms, kā tas bij ar kapteini Grantu. Jūs gan neesat cienīgs, lai jūs paturētu atmiņā, tomēr cilvēki jūs neaizmirsīs. Es zinu, Airton, kur jūs atrodaties, zināšu arī atrast jūs. To es nekad neaizmirsīšu.
«Dunkans» aizbrauca no krasta un drīz vien nozuda aiz apvāršņa.
Tas notika 1855. gada astoņpadsmitajā martā.
Airtons palika viens pats, tomēr viņam netrūka ne ieroču, ne munīcijas, ne darbarīku, ne sēklu. Viņa — nelieša rīcībā palika arī godājamā kapteiņa Granta celtā māja. Viņam atlika tikai dzīvot un pārdomāt visus tos noziegumus, ko bij pastrādājis.
Kungi, viņš nožēloja, viņam bij kauns par saviem noziegumiem, viņš jutās bezgala nelaimīgs! Viņš teica sev: ja cilvēki kādreiz ieradīsies viņu uzmeklēt, viņš būs cienīgs atgriezties pie tiem. Kā viņš, nožēlojamais, cieta! Kā viņš pūlējās darbā sevi pārveidot! Cik karsti viņš lūdzās, lai kļūtu par citu cilvēku!
Tā tas ilga divus trīs gadus. Bet tad Airtons, vientulībā izmisis, sāka caurām dienām lūkoties jūrā, vai neieraudzīs kādu kuģi tuvojamies, un vaicāja sev, vai tad tiešām soda laiks vēl nav beidzies? Viņš cieta tā, kā vēl nekad nebij cietis! Ak, cik šausmīga ir vientulība dvēselei, ko moka sirdsapziņa!
Bet, bez šaubām, likteņa lēmējam šķita, ka viņš vēl nav pietiekoši sodīts, un tāpēc Airtons juta, ka pamazām pārvēršas mežonī! Juta, ka ar katru dienu vairāk līdzinās dzīvniekam. Viņš nevar jums pateikt, vai tas notika pēc diviem vai četriem gadiem, bet pēdīgi viņš kļuva tik nožēlojams, kādu jūs viņu atradāt.
Man nevajadzēs vēl teikt, kungi, ka Airtons un Bens Džoiss psmu es — viena un tā pati persona.
Sairess Smits un viņa biedri stāsta beigās bij piecēlušies kājās. Grūti aprakstīt, cik ļoti viņi bij aizkustināti. Tik daudz ciešanu, tik daudz sāpju un izmisuma bij at- kla jies viņu priekšā!
— Airton, — Sairess Smits teica, — jūs esat bijis liels noziedznieks, bet tagad arī debesīm jāatzīst, ka esat izpircis savu noziegumu. Tāpēc viņas arī nolēmušas atvest jūs atkal starp cilvēkiem, Airton, jums ir piedots! Un vai tagad gribat būt mūsu biedrs,?
Airtons bij atkāpies.
— Še mana roka! — inženieris teica.
Airtons steidzās satvert Sairesa Smita pastiepto roku. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.
— Vai jūs gribat dzīvot kopā ar mums? — Sairess Smits vaicāja.
— Smita kungs, — Airtons atbildēja, — dodiet man vēl mazliet laika, ļaujiet man dzīvot aplokā!
— Kā jūs vēlaties, Airton, — Sairess Smits atteica.
Airtons jau gribēja doties prom, bet inženieris viņu aizturēja.
— Vēl vienu vārdu, mīļais draugs. Ja jūs bijāt nolēmuši dzīvot vientulībā, kāpēc iemetāt to zīmīti ūdenī?
— Zīmīti? — atsaucās Airtons ar tādu seju, it kā nemaz nezinātu, par ko runā.
— Jā gan — pudelē iebāzto zīmīti, kuru mēs izzvejojām * un kur bij noteikti apzīmēta Tabora salas atrašanās vieta!
Airtons pielika roku pie pieres. Pēc brīža pārdomas viņš teica:
— Es nekad tādu zīmīti neesmu metis jūrā.
— Nekad? — Penkrofs iesaucās.
— Nekad
Pec tam viņš palocījās un izgāja pa durvīm.