— Nabaga cilvēks! — iesaucās Herberts, atgriezies atpakaļ pēc tam, kad bij aizsteidzies pie durvīm, redzējis Airtonu nolaižamies pa celtņa virvi un pazūdam tumsā.
— Viņš pārnāks, — Sairess Smits teica.
— Kā tas var būt, Sairesa kungs? — Penkrofs vaicāja uztraukts. — Ko viņš tur teica? Viņš neesot pudeli iemetis jūrā? Bet kas tad?
Tiešām — šis jautājums patlaban bij visai pamatots.
— Viņš pats, — Nebs ierunājās, — tikai jau būdams pa pusei jucis.
— Jā, — Herberts piekrita, — un tāpēc viņš tagad pats vairs neatmin, ko darījis.
— Arī pēc manām domām tas citādi nav izskaidrojams, — Sairess Smits strauji piekrita. — Un tagad es saprotu, kā viņš varēja tik noteikti apzīmēt Tabora salas atrašanās vietu: visā iepriekšējā piedzīvojumā viņš to bij iegaumējis.
— Bet tomēr, — iebilda Penkrofs, — zīmīti rakstot, viņš vēl nevarēja būt noslīdējis šai kustoniskajā stāvoklī. Tātad tas ir noticis pirms septiņiem vai astoņiem gadiem; kā gan papīrs pa šo laiku nav mikluma sabojāts?
— Tas norāda, — Sairess Smits teica, — ka Airtons pazaudējis saprašanu daudz vēlāk, nekā pats iedomājas.
— Tā jau gan būs, — Penkrofs domīgi nosacīja. — Citādi to nevar izskaidrot.
— Jums taisnība, — Sairess Smits piekrita, acīm redzami nevēlēdamies sarunu turpināt.
— Bet vai Airtons mums stāstīja patiesību? — jūrnieks vēl ievaicājās.
— Jā gan, — reportieris atbildēja. — Viņa stāsts ir patiess visos sīkumos. Es vēl gluži labi atceros, ko avīzes rakstīja par lorda Glenarvona meklējumiem un arī par šo meklējumu rezultātiem.
— Airtons runāja patiesību, — Sairess Smits piebilda,
— nešaubieties par to, Penkrof. Viņš sevi nesaudzēja. Ja cilvēks pats sevi tik smagi apsūdz, tad viņš ir patiess.
Otrā dienā, divdesmit pirmajā decembrī, kolonisti no Granītpils nolaidās lejā un devās uz augstieni. Airtonu viņi tur nemanīja. Viņš jau nakti bij aizgājis uz savu aploka māju, un kolonisti nedomāja viņu tur traucēt. Laiks, bez šaubām, paveiks to, kas ar vienkāršu pārliecināšanu nebij iespējams.
Herberts, Penkrofs un Nebs atsāka parastos darbus. Tāpat Sairess Smits ar reportieri devās pie sava darba «kamīnā».
— Zināt ko, mīļais Saires, — Ģedeons Spilets ierunājās,
— mani nepavisam nepārliecināja jūsu secinājums par pudeles atrašanu. Kā tas iespējams, ka šis nelaimīgais rakstījis zīmīti un pats it nepavisam to vairs neatceras?
— Tāpēc, ka viņš to arī nemaz nav darījis, mīļo Spilet.
— Tātad jūs domājat…
— Es nedomāju nekā, es nekā nezinu! — Sairess Smits pārtrauca reportieri. — Es tikai arī šo atgadījumu pievienoju tiem, kurus līdz šai dienai neesmu varējis izskaidrot.
— Patiešām, Saires, — Ģedeons Spilets apstiprināja,
— tas viss ir kaut kas neticams! Jūsu izglābšanās, krastā izmestā kaste, notikums ar Topu un beidzot šī pudele… Vai mēs kādreiz uzminēsim visas šīs mīklas?
— Mēs tās uzminēsim, — inženieris noteikti atbildēja,
— kad es būšu izpētījis šo salu līdz pamatu pamatiem!
— Varbūt vienkāršs gadījums mums dos atslēgu visiem šiem noslēpumiem?
— Gadījums, Spilet! Es neticu gadījumam, tāpat kā neticu nekādam noslēpumam zemes virsū. Visam tam neizskaidrojamam, kas še notiek, ir savs cēlonis, un es to atradīšu. Bet pagaidām tikai vērosim un strādāsim.
Pienāca janvāra mēnesis. Iesākās 1867. gads. Vasaras darbi ritēja pilnā sparā. Gar aploka malu pastaigājušies, Herberts un Ģedeons Spilets varēja pastāstīt, ka Airtons ievietojies viņam sagatavotajā mājoklī un nodevies ganāmam pulkam, kas uzticēts viņa pārziņā. Tā viņa biedriem atkrita pūles pēc ik divām vai trim dienām iet pārraudzīt aploku. Tomēr, lai nepamestu Airtonu pavisam vienu, kolonisti sāka diezgan bieži aizstaigāt turp.
Airtona dzīvošanai šai salas pusē bij nozīme arī vēl citādā ziņā. Sairess Smits un Ģedeons Spilets bij vienis pratis par to, ka te vispār vajadzīga uzraudzība. Airtons nekavētos paziņot Granītpils iemītniekiem, ja kaut kas notiktu.
Varēja atgadīties kaut kas piepešs, ko inženierim nekavējoši vajadzētu dabūt zināt. Bez visa tā, kas palīdzētu l/dibināt Linkolna salas noslēpumu, iespējams daudz kas nl.s, ko kolonisti nedrīkstēja palaist garām. Piemēram, k.ul:. kuģis tālienē saredzams no rietumu krasta jeb vai kupi avārija rietumu pusē, jūras laupītāju tuvošanās un tamlīdzīgi.
Tupcc S.iiress Smits nolēma nodibināt pastāvīgu saziņas naktu u ar aploku.
I >• inila jci janvārī viņš pastāstīja biedriem par savu nodomu.
Un kā jūs to domājat izdarīt, Sairesa kungs? — Pen- kiol:; vaicaja. — Vai jūs gribēsiet apgalvot, ka mums būtu J6l(!i i ko telegrāfs?
Taisni tā, — inženieris atbildēja.
— Elektrisks! — Herberts iesaucās.
— Elektrisks, — Sairess Smits noteica. — Mums te ir visi baterijai nepieciešamie elementi, grūtāk būs pagatavot dzelzs stiepli, bet es esmu pārliecināts, ka ari ar to tiksim galā.
— Jā, — jūrnieks noteica, — pēc šitā es vairs nešaubos, ka reiz mēs te arī pa dzelzceļu vizināsimies.
Vispirms viņi ķērās pie grūtākā darba, pie stiepļu pagatavošanas; ja tas neizdotos, tad nebij vērts gatavot bateriju un visu pārējo.
Kā jau zināms, Linkolna salas dzelzs bij visaugstākā labuma un visai noderīga stiepšanai. Vispirms Sairess Smits pagatavoja stieptuvi, tas ir, tērauda plāksni ar dažāda lieluma koniskiem caurumiem, pa kuriem pakāpeniski cauri vilktā stieple kļūtu pienācīgi tieva. Cieti norūdīto tērauda plāksni stabili piestiprināja pie dziļi un stingri zemē iedzītā karkasa, tikai dažas pēdas no lielā ūdenskrituma, kuru inženieris bij nodomājis izlietot kā dzinējspēku.
Tā kā vadmalas veltuve vairs nestrādāja, tad tās vārpsta, ko iedarbināja lielais ūdens spēks, varēja vilkt stiepli, aptinot to sev apkārt.
Darbs bij ļoti sarežģīts un prasīja lielu uzmanību. Dzelzi vispirms saskaldīja garos tievos stienīšos, noasināja tiem galus un tad ievadīja stieptuves pašā lielākajā caurumā, vārpsta, aptīdama stienīšus sev apkārt, izstiepa tos divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas garus, pēc tam stiepli pamazītiņām laida cauri citiem caurumiem, līdz vismazākajam. Beidzot inženieris ieguva garus stieples gabalus, tos viegli bij savienot vienā gabalā un izvilkt piecu jūdžu garumā, kāds bij attālums no Granltpils līdz aplokam.
Stiepļu izgatavošanas darbam vajadzēja vairākas dienas. Tiklīdz aparāts sāka darboties, Sairess Smits atstāja savus biedrus par stiepļu vilcējiem, bet pats ķērās pie baterijas pagatavošanas.
Nepieciešams bij pagatavot bateriju ar pastāvīgu strāvu. Kā zināms, baterijas elementi sastāv no retortu ogles, cinka un vara. Vara inženierim nebij nemaz, lai cik rūpīgi meklēja, salā tas nebij atrodams, tāpēc bij jāiztiek bez tā. Retortu ogles, proti, cieto grafītu, kas paliek gāzes fabriku retortēs pēc tam, kad no akmeņoglēm iztvaicēts ūdeņradis, varēja iegūt, bet vajadzēja pagatavot speciālus aparātus, kuru izgatavošana prasīja daudz darba. Attiecībā uz cinku jāatgādina, ka Atraduma iekārē atrastās kastes apvalks bij cinka, un tādā kārtā šo metālu nu varēja izlietot ļoti lietderīgi.
Pēc ilgām pārdomām Sairess Smits nolēma pagatavot visvienkāršāko elementu, apmēram tādu, kā Bekerels bij izgudrojis 1820. gadā, kur pietika tikai ar cinku, jo pārējo vielu — slāpekļskābes un potašas viņam netrūka.
Un tā tika pagatavota baterija, kur slāpekļskābes un potašas savstarpējā reakcija rada galvanisko strāvu.
Inženieris izgatavoja vairākus īpatnēja veida stikla traukus un piepildīja tos ar slāpekļskābi. Traukus viņš cieši aizkorķēja, korķim cauri izbāza stikla caurulīti, ku^ ras apakšējais gals bij aizbāzts ar māla tamponu, apsietu ar lupatiņu. Pa šo caurulīti viņš ielēja traukā šķīdinātu potašu, ko iepriekš bij ievācis, sadedzinādams dažādus augus. Tādā veidā slāpekļskābe un potaša caur māla tamponu varēja savstarpēji iedarboties viena uz otru.
Pēc tam Sairess Smits paņēma divas cinka plāksnītes, vienu no tām iemērca slāpekļskābē, otru potašas šķīdinā- jumā. Tūliņ radās galvaniska strāva, kas pa metāla stiep- līti no traukā iemērktās plāksnītes traucās uz to, kas atradās caurulītē; caurulītes plāksnīte bij pozitīvais, trauka plāksnīte — negatīvais pols. Katrs trauks radīja tik daudz strāvas, ka, tos savienojot, radās īsti telegrāfa sakari.
Tāds bij šis asprātīgi izdomātais un tomēr vienkāršais Sairesa Smita darinātais aparāts, ar kura palīdzību varēja nodibināt telegrāfa sakarus starp Granītpili un aploku.
Sestajā februārī tika uzstādīti stabi ar stieples turētājiem un stikla izolatoriem. Dažas dienas vēlāk ievilka .stiepli, pa kuru elektriskā strāva varēja skriet simttūkstoš kilometru sekundē; strāva pa zemi atgriezās savā izejas punkta.
I ika izgatavotas divas baterijas, viena — Granītpili' otra aplokā; ja no turienes nāksies ziņot uz Granītpili, li īd tikpat nepieciešams dažkārt no šejienes sazināties ar aploku.
Uztvērēju un manipulatoru ierīkot bij ļoti vienkārši. Al».i•. Ht.icij.is stieples galu uztina elektromagnētam, tas Ir, .11 stiepli viegli aptītam dzelzs gabalam. Kad abi poli l>i| savienoti, strāva, no vienas stacijas pozitīvā pola pa stiepli skriedama, uz acumirkli magnetizēja otrās stacijas ele| iromagnētu un pa zemi atgriezās atpakaļ uz savu ne- i;.ii ivo polu. Līdzko strāvu pārtrauca, elektromagnēts tūliņ atmagnetizējās. Tam nolūkam vajadzēja tikai elektromagnētam priekšā nostādīt mīkstas dzelzs plāksnīti; strāvas plūsmas laikā tā tika pievilkta, bet, strāvu pārtraucot, tūliņ atkrita. Tā nostādītai plāksnītei Sairess Smits pierīkoja adatiņu, kas virzījās pa ripu ar alfabēta burtiem. Tādā kārtā vienkāršā ceļā nu vienai stacijai bij iespējams sazināties ar otru.
Tas viss pilnīgi gatavs tika divpadsmitajā februārī. Tajā dienā Sairess Smits ieslēdza strāvu un apjautājās, vai aplokā viss kārtībā, un pēc dažiem acumirkļiem no Airtona saņēma apmierinošu atbildi.
Penkrofs nevarēja valdīties no prieka. Katru rītu un katru vakaru viņš nosūtīja telegrammu uz aploku, un Airtons nekad to neatstāja bez atbildes.
Ar šo sazināšanos radās divkārša tīri praktiska ērtība: pirmkārt, bij iespējams pārliecināties, vai Airtons atrodas aplokā, un, otrkārt, nepamest viņu pilnīgā vienatnē. Tomēr bez visa tā Sairess Smits nepalaida nevienu nedēļu, pats to neapmeklējis, un Airtons arī reizēm atnāca Granītpili, kur tika uzņemts uz to laipnāko.
Tā skaistais gadalaiks pagāja parastajos ikdienas darbos. Kolonijas pārtikas krājumi, sevišķi dārzeņi un graudi, pieauga ar katru dienu, jo Tabora salas sēklu raža bij padevusies bagātīga. Tālā skata līdzenums likās īsti pievilcīgs. Ceturtā kviešu raža bij brīnišķīga. Katrs sapratīs, ka nevienam kolonistam nenāca prātā pārbaudīt, vai raža patiešām ienesusi četri simti miljardu graudu. Tomēr Penkrofs reiz bij iedomājies "pamēģināt. Bet Sairess Smits viņam aizrādīja, ja arī viņš pagūtu izskaitīt trīs simti graudu minūtē, tas ir, deviņi tūkstoši stundā, viņam tomēr vajadzētu pieci tūkstoši pieci simti gadu, lai tiktu galā, un krietnais jūrnieks tad atmeta savu nodomu.
Laiks bij lielisks, dienu ļoti karsts, bet vakaros jūras vējš mazliet atdzesēja gaisu un gādāja Granītpils iemītniekiem vēsas naktis. Pa starpām uznāca arī neilgi, tomēr ļoti spēcīgi pērkona negaisi. Vairākas stundas zibeņi šķēla debesis, un pērkona dārdi ne acumirkli neapklusa.
Ap šo laiku kolonijas dzīve bij ārkārtīgi uzplaukusi, putnu darza iemītnieki tā pievairojušies, ka visiem sāka pietrūkt telpas, un kolonisti kārtīgi mielojās, lai putnu saimi samazinātu. Cūkām bij atskrējuši jauni sivēni, un viegli iedomāties, cik daudz laika Nebam un Penkrofam prasīja viņu apkopšana. Onagriem bij jau divi kumeļi,
Spilets ar Herbertu bieži vien izjāja ar tiem, un jauneklis reportiera vadībā kļuva par staltu jātnieku. Bieži tos jūdza ari ratos, lai atvestu uz Granītpili malku un ogles vai arī dažādus minerālus inženiera vajadzībām.
Pa šo laiku notika arī vairākas ekskursijas vistālākajos Tālo rietumu meža biezokņos. Pētītājiem nebij jābaidās no spējiem negaisiem, ne arī no pārmērīga karstuma, jo saules stari tikko sniedzās cauri biezajam lapotņa jumtam, kas pletās pār viņu galvām. Tā viņi pārstaigāja visu Pateicības upes kreiso krastu, gar kuru bij ierīkots ceļš no aploka uz Ūdenskrituma ieteku.
Bet šajos gājienos kolonisti vienmēr bij krietni apbruņojušies, jo bieži vien te sastapa ārkārtīgi niknas un plēsīgas meža cūkas, ar kurām nopietni nācās cīnīties.
Tai pašā laikā tika iesākts nežēlīgs karš ar jaguāriem. Ģedeonam Spiletam bij sevišķs ienaids pret tiem, un viņa skolēns Herberts nepalika viņam iepakaļ. Labi apbruņojušies, viņi nebūt nevairījās sastapties ar šiem plēsoņām. Herberts parādīja ārkārtīgu drošsirdību, bet Ģedeons Spilets — apbrīnojamu aukstasinību. Jau kādas divdesmit krāšņas ādas rotāja Granītpils lielo istabu, un, ja tas tā turpināsies, jaguāri salā tiks pavisam iznīcināti, un tas arī bij mednieku nolūks.
Dažreiz arī inženieris piedalījās šajos tālajos izlūku gājienos salas svešajos apvidos un pētīja tos ar vislielāko uzmanību. Tās nebij dzīvnieku pēdas, ko viņš meklēja šajos vistumšākajos meža biezokņos, bet nekad nekā aizdomīga nevarēja ieraudzīt. Tops un Jups ceļoja līdzi, bet arī tie nerādīja ne mazākās zīmes, ka tuvumā būtu kas neparasts, un tomēr vēl vairākas reizes suns bij rējis pie akas, ko inženieris bez panākuma izlūkoja.
Sajās ekspedīcijās Ģedeons Spilets, Herbertam palīdzot, nofotografēja vairākas krāšņākās vietas mežā ar aparātu, ko bij atraduši kastē un ko vēl ne reizes nebij lietojuši.
Aparātam bij ļoti spēcīgs objektīvs. Netrūka ari visu reproducēšanai nepieciešamo vielu: kolodijs, ar ko apstrādāt stikla plāksnes, salpetrskābais sudrabs, kas padarīja plāksnes jutīgas; hiposulfāts, ar ko fiksēt uzņēmumu; hlora amonijs, ar kuru piesūcina pozitīvam paredzēto papīru, etiķskābā soda un hlora zelts, ar ko samērcēt papīru. Netrūka itin nekā. Atradās pat ar hloru piesūcināts papīrs, kuru, iekams ielika negatīva ietvarā,
Jups pozēja neaprakstāmi nopietni.
Tie bij jūras putni mirdzoši baltām spalvām.
dažas minūtes vajadzēja iemērkt bromsudrabā, atšķaidītā ar ūdeni.
Reportieris ar savu palīgu īsā laikā izmācījās par veikliem fotogrāfiem, un drīzā laikā viņiem sakrājās vesela krāšņu dabas skatu kolekcija, arī salas vispārējā ainava, no Tālā skata augstienes aplūkota, ar Franklina kalnu pie apvāršņa, Pateicības upes ieteka ar tās augstajiem, gleznainajiem klinšu krastiem, kalna piekājei pieslējies aploks, Naga iekāres dīvainais veidojums, Atraduma iekaro un tā joprojām.
Fotogrāfi neaizmirsa uzņemt arī itin visus salas apdzīvotājus.
— Tas mūs divkāršos! — Penkrofs iesaucās.
Un ar lielu sajūsmu viņš aplūkoja savu rūpīgi izstrādāto fotogrāfiju, kas rotāja Granītpils sienu, daudzreiz nostājās tās priekšā un skatījās tik uzmanīgi kā tādā vislepnākajā Brodvejas veikala vitrīnā.
Bet jāteic, ka neapstrīdami vislabāk izdevās meistara Jupa fotogrāfija. Meistars Jups pozēja neaprakstāmi nopietni, un uzņēmums iznāca pilnīgi dabisks.
— Tā vien liekas, ka viņš nupat atņirgs zobus! — Penkrofs iesaucās.
Ja meistars Jups pats nebūtu apmierināts, varētu teikt, ka viņš vispār ne ar ko nav mierā. Bet viņš bij apmierināts, viņš aplūkoja savu attēlu sentimentāli un varbūt arī mazliet pašlepni.
Ar marta mēnesi beidzās lielie vasaras karstumi. Laiks metās mazliet lietains, tomēr joprojām turējās silts. Šis mēnesis, kas sakrīt ar septembri ziemeļu puslodē, tomēr nebij tik jauks, kā varēja sagaidīt. Varbūt tā bij zīme, ka sagaidāma stipra un barga ziema.
Divdesmit pirmajā martā jau parādījās pirmais sniegs. Kādu rītu, pie Granītpils loga piegājis, Herberts iesaucās:
— Skatieties! Sala ir sniega pārklāta!
— Sniegs šajā gadalaikā? — brīnījās reportieris, pienākdams klāt jauneklim.
Pārējie biedri drīz bij viņiem blakus; arī tie varēja pārliecināties, ka ne vien saliņa, bet visa krastmala lejpus Granītpilij bij pārklāta ar baltu, gludu segu.
— Protams, tas ir sniegs, — Penkrofs teica.
— Vai arī kaut kas tam ļoti līdzīgs, — Nebs prātoja.
— Bet termometrs taču rāda piecdesmit astoņus grādus (četrpadsmit grādi virs ..nulles pēc Celsija), — Ģedeons Spi- lets piezīmēja.
Sairess Smits, ne vārda nerunādams, vēroja balto segu, jo arī viņš nesaprata, kā izskaidrot šo parādību šajā gadalaikā un šādā temperatūrā.
— Velns lai parauj! — Penkrofs iekliedzās. — Tā jau nosals mūsu augi!
Un jūrnieks traucās braukt lejup, bet Jups aizsteidzās viņam priekšā un pa virvi nolaidās lejā.
Taču orangutans vēl nebij aizsniedzis zemi, kad pacēlās sniega virpulis un neskaitāmām milzīgam pārslām sagriezās gaisā, ka vairākas minūtes no vietas saule pilnīgi satumsa.
— Putni! — iekliedzās Herberts.
Patiešām — tie bij jūras putni mirdzoši baltām spalvām. Simtiem tūkstošiem tie bij nometušies saliņā un pa visu krastmalu un nu pazuda tālienē, pamezdami kolonistus stulbus izbrīnā, it kā tie kā pasakā būtu redzējuši ziemas un vasaras pēkšņu maiņu. Diemžēl maiņa bij tik spēja, ka ne reportieris, ne jauneklis nepaguva sagūstīt neviena no šiem putniem un uzzināt viņu sugu.
Pēc dažām dienām, divdesmit sestajā m$rtā, pagāja divi gadi, kopš avāriju cietušie gaisa kuģotāji bij izmesti Lin- kolna salā.