Jau divi gadi! Divus gadus kolonistiem nav bijis nekādas saskares ar citiem cilvēkiem! Nekādas ziņas no kultūras pasaules, ieslodzīti šajā salā tikpat vientuļi, it kā atrastos uz kādas pavisam niecīgas planētas saules sistēmā! A Kas tagad gan notiek viņu dzimtenē? Tēvzemes aina vienmēr bij viņu acu priekšā — pilsoņu kara postītā tēvzeme, kad viņi to pameta, un varbūt vēl tagad dienvidu dumpinieki liek tai noasiņot! Ar neizsakāmām sāpēm viņi par to iedomājās un bieži pārrunāja, tomēr ne acumirkli nešaubīdamies, ka ziemeļnieku taisnai lietai jāuzvar Amerikas savienībai par godu.
Pa šiem diviem gadiem neviens kuģis nebij piebraucis salas tuvumā, neviena bura manīta pie apvāršņa. Acīm redzami Linkolna sala atradās sāņus no parastajiem kuģu ceļiem un, pēc kartēm spriežot, bij pilnīgi nezināma, jo citādi arī bez noderīgas ostas kuģi viņu apmeklētu, lai atjaunotu dzeramā ūdens krājumus. Bet jūras plašums ap viņu vienmēr palika tukšs, cik tālu vien sniedza skatieni; domājot par atgriešanos mājās, kolonisti varēja cerēt vienīgi tikai uz pašu spēkiem.
Tomēr viena cerība uz glābšanos vēl bij, un par to kolonisti arī runāja, kādu dienu aprīļa pirmajā nedēļā Granītpils lielajā istabā sapulcējušies.
Kā parasts, saruna sākās par Ameriku, par tēvzemi, kuru atkal redzēt bij tik maz cerību. Tad Ģedeons Spilets ieminējās:
— Mums ir tikai viens vienīgs līdzeklis, kā tikt projām no Linkolna salas: uzbūvēt tik lielu un stipru kuģi, kas iztur simtiem jūdžu tālu braucienu. Man šķiet, ja uzbūvējām šo buru laivu, iespēsim pagatavot arī īstu kuģi.
— Un tad ar to dosimies uz Pomotu salām, — Herberts piemetināja, — gluži tāpat kā braucām uz Tabora salu.
— Es nesaku, ka tas neiespējams, — atbildēja Penkrofs, kuram jūrniecības jautājumos allaž piekrita izšķirošais vārds. — Es nesaku, ka neiespējams, lai gan nepavisam nav viens un tas pats — braukt nelielu vai tālu gabalu. Ja mūsu kuģelim braucienā uz Tabora salu būtu atgadījusies kāda lielāka klizma, mēs tomēr zinātu, ka osta nav tālu ne uz vienu, ne otru pusi. Bet divpadsmit tūkstoši jūdžu jau ir īsti prāvs ceļa gabals, un tik daudz vismaz būs līdz tuvākai apdzīvotai zemei.
— Taču, ja patrāpītos izdevīgs gadījums, vai jūs, Pen- krof, tomēr būtu ar mieru mēģināt? — reportieris vaicāja.
— Es esmu gatavs mēģināt visu, kas vajadzīgs, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja. — Jūs zināt, ka es neesmu no I i cm, kas baidās.
— Nevajag aizmirst, — Nebs ieminējās starpā, — ka tagad mums viens jūrnieks vairāk.
— Kurš tad? — Penkrofs vaicāja.
— Airtons.
— Pareizi, — Herberts apstiprināja.
— Ja viņš tikai būs ar mieru braukt līdzi, — Penkrofs piezīmēja.
— Vai jūs domājat, — reportieris iebilda, — ja lorda Glenarvona jahta būtu piebraukusi pie Tabora salas tajā laikā, kad viņš tur vēl dzīvoja, Airtons atteiktos braukt līdzi?
— Jus aizmirstat, mīļie draugi, — iejaucas Sairess Smits, — ka visus šos pēdējos gadus Airtons nebij pilnā prātā. Bet tas nav galvenais jautājums. Vissvarīgākais būtu izšķirt, vai mēs starp citām izglābšanās iespējamībām varam rēķināties ar šīs skotu jahtas atgriešanos. Lords Glenarvons ir apsolījis Airtonam atbraukt Tabora salā, kad, pēc viņa domām, soda laiks būs notecējis, un es esmu pārliecināts, ka viņš atgriezīsies.
— Jā gan, — reportieris piekrita, — un es vēl gribu piebilst, ka viņš atbrauks drīz, jo ir jau divpadsmit gadu, kopš Airtons te pamests!
— Nu, — Penkrofs teica, — esmu gatavs piekrist, ka lords atbrauks, pie tam vēl drīz. Bet uz kurieni? Uz Tabora, nevis uz Linkolna salu.
— Tas pilnīgi ticams, — Herberts piekrita, — jo Linkolna sala pat kartēs nav apzīmēta.
— Tātad, mīļie draugi, — inženieris teica, — parūpēsimies, lai Tabora salā būtu zināms, ka mēs un Airtons dzīvojam Linkolna salā.
— Tiešām tā! — reportieris pievienojās. — Un nekas nav vienkāršāk kā tajā mājiņā, kurā dzīvoja kapteinis Grants un Airtons, atstāt zīmīti, kas norādīs mūsu salas atrašanās vietu, zīmīti, ko kapteinis Grants vai viņa kuģa ļaudis katrā ziņā atradīs.
— 2ēl tikai, — jūrnieks piezīmēja, — ka mēs to neizdarījām jau pirmajā braucienā uz Tabora salu.
— Kā mēs to varējām darīt? — Herberts iebilda. — Toreiz mēs taču vēl nezinājām Airtona dzīves gājumu; nezinājām, ka viņam kādreiz brauks pakaļ, bet nu, kad mēs to zinām, laiks vairs nav piemērots braucienam uz Tabora salu.
— Jā, — Sairess Smits apstiprināja, — tagad ir par vēlu, mums jāgaida līdz nākamajam pavasarim.
— Bet ja nu skota jahta atbrauc jau šoruden? — Penkrofs ievaicājās.
— Tas nav ticams, — inženieris atbildēja. — Rudenī lords Glenarvons nedosies tik tālā jūras braucienā. Vai nu viņš ir jau bijis Tabora salā tajos piecos mēnešos, kamēr Airtons atrodas pie mums, un atkal aizbraucis prom, vai arī ieradīsies vēlāk. Un tad mēs vēl paspēsim pirmajās jaukajās oktobra dienās aizbraukt uz Tabora salu un atstāt tur zīmīti.
— Taisnību sakot, tā būtu nelaime, — Nebs iebilda, — ja «Dunkans» šajos pēdējos mēnešos jau būtu apmeklējis šejienes jūras apvidus.
— Es ceru, ka tas nav noticis, — Sairess Smits viņu mierināja, — un ka liktenis mums novēlēs to beidzamo glābiņu, kāds vēl atlicis.
— Mazākais, es ceru, — reportieris piezīmēja, — ka, Tabora salā nobraukuši, mēs dabūsim skaidrību, jo skots taču nebūs aizbraucis, neatstājis nekādu pēdu.
— Nekādā ziņā ne, — inženieris piekrita. — Un tātad, mīļie draugi, kamēr mums vēl paliek cerība uz atgriešanos dzimtenē, gaidīsim pacietīgi. Kad arī tā zudīs, tad redzēsim, kas tālāk darāms.
— Tomēr, — ieminējās Penkrofs, — kaut arī mēs atstātu Linkolna salu vienalga kādā veidā, tad ne jau tāpēc, ka mums te klātos slikti.
— Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Salu mēs pametīsim tāpēc, ka esam šķirti no visa tā, kas cilvēkam dārgāks par visu pasaulē, — no ģimenes, draugiem un dzimtās zemes.
Tā arī palika, kā norunāts. Neviens vairs neieminējās par tik liela kuģa būvi, ar kuru varētu iedrošināties doties ceļā vai nu uz arhipelāgu ziemeļos, vai uz Jaunzēlandi rietumos. Katrs darīja savu parasto darbu, jo acīmredzot vēl trešā ziema būs jāpavada Granītpilī. .
Kolonisti norunāja izmantot vēl puslīdz labo laiku un ar vienmasta laivu apceļot savu salu. Salas krastu apmeti vēl pilnīgi nebij izpētīti, kolonisti v^isai maz pazina ziemeļu un rietumu piekrasti, sākot no Ūdenskrituma upes līdz 2okļu iekārei, tāpat arī to jūras šaurumu starp haizivs žokļiem līdzīgajām iekarēm.
Braucienu bij izdomājis Penkrofs, Sairess Smits tam pilnīgi piekrita, jo viņš jau sen bij vēlējies kārtīgi iepazīties ar visiem savas domīnijas novadiem.
Laiks gan bij diezgan mainīgs, bet barometrs nesvārstījās strauji, tā ka spēju pārgrozību nevarēja sagaidīt. Pirmajā aprīļa nedēļā barometrs nokritās visai zemu, un pēc tam sākās spēcīgs rietumu vējš, kas ilga piecas sešas dienas. Tad rādītāja adata apstājās 29,9 colla (759,45 milimetru) augstumā, un apstākļi braucienam šķita izdevīgi.
Braucienu norunāja uz sešpadsmito aprīli. Uz Balona ostā novietoto «Bonadventuri» nogādāja pārtiku un visu nepieciešamo, jo ceļojums varēja ieilgt.
Sairess Smits arī Airtonam pavēstīja nodomāto braucienu un piedāvāja tajā piedalīties; bet tas labāk vēlējās palikt tepat, un tad viņi vienojās, ka pa biedru brauciena laiku viņš pārvietosies Granītpilī. Biedros viņam būs meistars Jups. Airtons pret to necēla iebildumus.
Sešpadsmitā aprīļa rītā visi kolonisti līdz ar Topu novietojās uz kuģa. Pūta stiprs dienvidrietumu vējš, «Bonad- venture», izbraucot no Balona ostas, bij spiesta lavierēt, lai sasniegtu Rāpuļa zemesragu. No salas deviņdesmit jūdžu apkārtmēra dienvidu krasts līdz zemesragam aizņēma ap divdesmit. Šīs divdesmit jūdzes bij jābrauc turpat vai visu dienu, jo bēgums pēc kuģa izbraukšanas ilga tikai divas stundas, turpretī paisums — veselas sešas, kas ļoti apgrūtināja braukšanu. Metās jau nakts, kad kuģis bij apbraucis apkārt zemesragam.
Penkrofs gribēja turpināt braucienu lēnāk, ar saīsinātām burām, bet Sairess Smits atzina par labāku izmest enkuru dažu kabeļtauvu attālumā no krasta, lai aplūkotu šo krastmalu, kamēr vēl gaišs. Norunāja allaž rīkoties tā: ja turpmāk kāda vieta krastā sevišķi izpētāma, naktī nebraukt, bet, ja vien laiks atļauj, izmest vakarā enkuru netālu no malas.
Nakti viņi pavadīja, noenkurojušies zemesraga aizvējā; krēslai metoties, arī vējš norima, uznāca migla un iestājās pilnīgs klusums. Izņemot Penkrofu, pārējie kuģa pasažieri gulēja, varbūt arī ne tik labi un cieši kā Granītpils istabās.
Otrā rītā, septiņpadsmitajā aprīlī, «Bonadventure» pacēla enkuru un, pa kreisi halzējot ar pilnām bardunam, brauca tālāk cieši gar salas rietumu krastu.
Šo ar krāšņo mežu apaugušo krastmalu kolonisti pazina jau no tās reizes, kad te gāja kājām, tomēr arī tagad viņi nevarēja vien to apbrīnot. Viņi turējās pie krasta tik tuvu, ( ik vien iespējams, brauca lēnāk, lai visu jo labāk varētu aplūkot, vairīdamies tikai no sadursmes ar šur tur peldošiem koku stumbriem. Vairākas reizes viņi pat izmeta enkuru, un Ģedeons Spilets nofotografēja dažas šas krāšņās k rastmalas ainavas.
_ Ap pusdienas laiku «Bonadventure» bij nokļuvusi pie Ūdenskrituma upes ietekas. No šejienes labā krastmala bij tāpat kokiem apaugusi, lai gan retāk, bet pēc jūdzēm trim koki izbeidzās un redzami bij tikai atsevišķi krūmu puduri gravās starp kalna pakājes kraujām, kuru kailā grēda aizsniecās līdz pašai jūrmalai.
Kāda starpība starp šīs krastmalas dienvidu un ziemeļu daļu! Cik pirmā kupli mežaina un zaļa, tik kaila un drūma otrā! Šādus apvidus dažās zemēs sauc par «dzelzs krastiem»; liekas, tie radušies senos ģeoloģiskos laikmetos, verdošai, bazalta masai pēkšņi atdziestot un sasprēgājot. Drausmīgā sagruvuma grēdu aina pārbiedētu kolonistus, ja liktenis būtu lēmis izmest viņus šajā salas malā. Toreiz Franklina kalna virsotnē viņi bij pārāk augstu, lai pietiekoši sīki aplūkotu šo drūmo vietu, bet tagad, no jūras skatoties, viņi varēja saredzēt tās visai dīvaino veidojumu; likās, nevienā pasaules malā nekas tamlīdzīgs nav sastopams. :
«Bonadventure» brauca gar krastu apmēram pusjūdzi atstatu. Skaidri bij saskatāms, ka tur sablīvēti visdažādākā lieluma bluķi, divdesmit līdz trīsdesmit pēdu augsti, dažnedažādos veidos: gan cilindriski un prizmveidīgi kā torņi, piramīdveidīgi kā obeliski, koniski kā fabriku skursteņi. Pat šausmīgie polārjūras ledus blāķi nebij ērmīgāki veidoti kā šie akmens masīvi! Te it kā tilts, no vienas klints pārmests uz otru; tur velves un spraišļi gluži kā kādā baznīcā, kur acs nesniedz augstieni; tad atkal plaši dobumi ar monumentālām velvēm un tālāk vesels spraišļu, piramīdu un šautru režģis, ar kādiem nevar sacensties pat gotiska katedrāle. Dabas untumainā izdoma, kas pārspēja cilvēka fantāziju, bij izrotājusi šo diženo krastmalu, kura stiepās astoņas deviņas jūdzes.
Sairess Smits un viņa biedri lūkojās pārsteigti, gandrīz vai apstulbuši. Viņi nerunāja ne vārda, turpretī Tops nekautrējās riet, un viņa rejas tūkstoškārtīgi atbalsojās bazalta sienās. Inženierim pat likās, ka šī riešana skan kaut kā dīvaini, apmēram tā kā pie Granītpils akas cauruma.
— Piebrauksim tuvāk, — viņš teica.
Un «Bonadventure» piebrauca tik tuvu krasta klintīm, cik vien iespējams. Varbūt tur atrodama kāda ala, kuru derētu izlūkot? Bet Sairess Smits nespēja saskatīt nevienas alas, ne iedobuma, kas varētu kādam noderēt par patvērumu, jo ap klinšu pamatiem skalojās krastmalas viļņi. Arī
Herberts un Ģedeons Spilets atgriežas ar prāvām virknēm pīļu un sloku.
Tops aprima riet, un «Bonadventure» atvirzījās atkal dažu kabeļtauvu atstatumā no krasta.
Salas ziemeļrietumu pusē krasts kļuva līdzens un smil- kšains. Daži reti koki šur un tur auga zemajā purvainajā klajumā, kas kolonistiem jau bij pazīstams; krasā pretmetā tikko redzētajam pilnīgi tuksnesīgajam apvidum te laidelējās miljoniem ūdensputnu.
Vakarā «Bonadventure» izmeta enkuru kādā nelielā līcītī salas ziemeļpusē, tuvu pie krasta, tāpēc ka ūdens te bij dziļš. Nakts pagāja mierīgi, jo, krēslai metoties, vējš aprima un sāka atkal pūst, tikai gaismiņai austot.
Tā kā te viegli bij izkļūt malā, kolonijas mednieki, labāk sakot, Herberts un Ģedeons Spilets, aizgāja uz pāra stundām un atgriezās ar prāvām virknēm pīļu un sloku. Tops bij darījis brīnumus; pateicoties viņa čaklumam un izveicībai, neviens nošauts putns negāja zudumā.
Ap astoņiem rītā «Bonadventure» atkal devās ceļā un ātrā gaitā tuvojās Žokļu iekārei, tāpēc ka spēcīgs vējš pūta taisni no mugurpuses.
— Nebūtu nekāds brīnums, — Penkrofs teica, — ja uznāktu stiprāka vēja brāzma no rietumiem. Vakar, saulei norietot, debess pamale bij gluži sarkana, un šorīt atkal «kaķa astes» debesīs nesola nekā laba.
Par kaķa astēm viņš nosauca vieglus, plūksnainus mākoņus, kas bij izkaisīti gar apvārsni un kas nekad nenolaižas zemāk par pieci tūkstoši pēdām virs jūras līmeņa. Tie ir līdzīgi vieglām kokvilnas strēlēm; tās patiešām ikreiz norāda, ka gaidāma drīza laika maiņa.
— Labi, — Sairess Smits teica, — tad izvilksim mūsu buru, cik vien plaši iespējams, un lūkosim patverties Haizivs līcī. Man šķiet, ka tur «Bonadventure» būs drošībā.
— Pilnīgi, — Penkrofs atbildēja. — Tikai ziemeļu krasts ir smilkšains, un aplūkošanai nekā interesanta tur nav.
— Es esmu ar mieru, — inženieris atbildēja, — ne tikai nakti, bet arī rīt visu dienu pavadīt šajā jūras līcī, kurš pelna, ka to izpētī pēc iespējas rūpīgāk.
— Es domāju, ka mēs gribot negribot būsim spiesti palikt, — Penkrofs sacīja. — Apvārsnis rietumos rādās draudošs. Paskatieties, kā tur sabiezē!
— Taču patlaban pūš labs vējš, lai mēs vēl laikus aizsniegtu Žokļu iekāri, — reportieris piezīmēja.
— Ļoti labs vējš, — Penkrofs teica. — Bet, lai iek|ūtu līcī, mums nāksies lavierēt, un man patiktu vēl ar gaismu izbraukt pa šo apvidu, kuru es nepazīstu!
— Pa apvidu, kas, bez šaubām, zemūdens klinšu piekaisīts, — Herberts piebilda, — spriežot pēc tā, ko esam pieredzējuši Haizivs līča dienvidu pusē.
— Penkrof, — Sairess Smits teica, — rīkojieties tā, kā atzīstat par labāku, mēs paļaujamies uz jums.
— Esiet bez rūpēm, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja,
— es nekā nedarīšu bez vajadzības. Es labāk vēlos naža dūrienu savā miesā nekā kādas klints šķautnes dūrienu manam kuģim!
Par kuģi Penkrofs tiešām baidījās vairāk nekā pats par sevi.
Tad viņš vaicāja:
— Cik pulkstenis?
— Desmit, — Ģedeons Spilets atbildēja.
— Un cik tālu vēl līdz iekārei, Sairesa kungs?
— Ap piecpadsmit jūdžu, — inženieris attrauca.
— Tas ir divarpus stundas brauciena, — jūrnieks atteica. — Mēs būsim tur apmēram starp divpadsmitiem un vieniem. Par nelaimi, ap to laiku sākas bēgums un ūdens plūdīs no līča laukā. Es baidos, ka grūti nāksies tur iebraukt, ja vējš un jūra mums pretī.
— Jo vairāk tāpēc, ka šodien pilns mēness, — Herberts piebilda, — un tāpēc, ka aprīļa atplūdi ir visai spēcīgi.
— Vai nav iespējams izmest enkuru turpat iekāres tuvumā? — Sairess Smits vaicāja.
— Izmest enkuru krasta tuvumā, vētrai nākot! — Penkrofs iesaucās. — Kas jums nāk prātā, Sairesa kungs? Tas jau tikpat kā ar nodomu, lai mūs izmet krastā!
— Nu ko tad jūs darīsiet?
— Mēģināšu turēties jūras klajā, līdz sāksies paisums, proti, līdz septiņiem vakarā, un, ja tad būs vēl kaut cik gaišs, es lūkošu iebraukt līcī. Ja ne, tad paliksim tāpat klajā jūrā un iebrauksim līcī rīt ap saules lēktu.
— Es jau teicu, Penkrof, — Sairess Smits piebilda,
— mēs paļaujamies uz jums.
— Ak, — Penkrofs nopūtās. — Kaut jel šajā krastā bijusi bāka, tad kuģiniekiem būtu daudz ērtāk!
— Jā, — Herberts piemetināja, — un šoreiz mums nav pat laipnā inženiera, kas aizkurina uguni un rāda ieeju ostā!
— Patiešām, mīļo Saires, — reportieris teica, — mēs jums neesam pat vēl, kā pienākas, pateikušies, bet bez tās uguns nekad nebūtu attapuši ceļu …
— Uguns?… — Sairess Smits iesaucās gluži pārsteigts.
— Mēs gribam teikt, Sairesa kungs, — Penkrofs piebilda arī no savas puses, — ka sava brauciena pēdējās stundās mēs uz «Bonadventures» bijām visai smagā stāvoklī un pa vējam katrā ziņā būtu nobraukuši salai garām, ja jūs naktī no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri nesakūruši uguni Granītpils augstienē.
— Jā, jā! … Tā man bija laimīga iedoma… — inženieris nomurmināja.
— Bet šoreiz, — Penkrofs turpināja,.— ja Airtonam neienāks prātā, nebūs neviena, kas izdara mums šo mazo pakalpojumu.
— Nē! Neviena! — Sairess Smits atbildēja.
Bridi vēlāk, ar reportieri atgājis kuģa priekšgalā, tālāk no pārējiem, viņš pieliecās tam pie auss un teica:
— Ja ir kāda neapšaubāma lieta šajā pasaulē, tad tā, ka es naktī no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri nekādu uguni neesmu kūris ne Granītpils augstienē, ne citā kādā vietā salā!