Viss norisinājās tā, kā jau bij paredzējis Penkrofs, kura nojausmas nemēdza pievilt. Vējš kļuva arvien spēcīgāks un no svaigas brīzes vērtās brāzmainā, tā ātrumu varēja rēķināt uz četrdesmit līdz četrdesmit piecas jūdzes stundā. Atklātā jūrā vajadzētu nolaist buras un rīkoties ar bram- steņģēm. Ap pulksten sešiem «Bonadventure» bij iepretim ieejai līcī, bet, tā kā sākās atplūdi, iebraukt tur nebij iespējams. Neatlika nekas cits kā palikt nakti klajā jūrā, tāpēc ka aizsniegt tagad Pateicības upes ieteku nebij ko domāt, ja arī Penkrofs to gribētu. Pagriezis lielā masta klīveri pret bangām un priekšgalu pret sauszemi, viņš nogaidīja.
Vējš gan bij ļoti stiprs, bet, par laimi, krasta aizsargātā jūra pārāk neviļņojās. Mazākais, nebij jābaidās no milzīgo viļņu vālu triecieniem, kas maziem kuģiem ļoti bīstami. «Bonadventure» neapgāztos, jo tai bij pietiekoši daudz balasta, bet milzīgi augstās bangas, triekdamās pret kuģa klāju, varētu to sadragāt. Penkrofs kā piedzīvojis jūrnieks visu to jau bij paredzējis. Viņš gan pilnīgi uzticējās savam kuģim, tomēr ar diezgan lielām bažām gaidīja rītu.
Tajā naktī Sairesam Smitam un Ģedeonam Spiletam negadījās izdevība izrunāties divatā, un tomēr tas, ko inženieris pačukstēja reportierim pie auss, ierosināja uz pārrunām par šiem noslēpumainajiem iespaidiem, kādiem acīm redzami bij pakļauta Linkolna sala. Ģedeons Spilets nemitīgi domāja par jauno, neizskaidrojamo parādību, par ugunskuru salas krastā! Uguns taču bij redzēta nepārprotami, reāli! Viņa biedri Herberts un Penkrofs to bij redzējuši tāpat kā viņš! Šī uguns viņiem tumšajā naktī bij norādījusi ceļu uz salu, viņi ne acumirkli nebij šaubījušies, ka to sakūris inženieris, bet nu viņš noteikti paskaidroja, ka to neesot darījis!
Ģedeons Spilets nodomāja atgriezties pie šī jautājuma, kad būs pārbraukuši mājās, un pamudināt Sairesu Smitu pastāstīt arī biedriem par šo dīvaino notikumu. Varbūt pēc tam viņi nolems sīki pārmeklēt visus Linkolna salas nostūrus.
Kā jau bij sagaidāms, šovakar neviens nekūra uguni šajā vēl nepazīstamajā krastā ar ieeju Haizivs līcī, un mazajam kuģītim nācās visu nakti palikt klajā jūrā.
Ar pirmo rītausmas svīdu mazliet pierimušais vējš pagriezās par divām ceturtdaļām un tā atvieglināja Penkro- fam iebraukšanu pa šauro spraugu līcī. Ap pulksten septiņiem Penkrofs, turēdamies vairāk gar Žokļu ziemeļu iekāri, lēnām iebrauca līcī, ko ieslēdza dīvaini veidoti sacietējušas lavas krasti.
— Lūk, kur var ierīkot brīnišķu ostu! — Penkrofs iesaucās. — Te kuģi var braukt pēc patikas.
— Savādākais ir tas, — Sairess Smits teica, — ka šo līci izveidojušas divas vulkāna izvirduma strāvas. Un tā līcis tagad ir aizsargāts no visām pusēm, un jādomā, ka pat visniknākajā vētrā jūra te paliek rāma kā ezers.
— Bez šaubām, — jūrnieks piekrita, — tāpēc ka vējš te var iekļūt vienīgi pa šauro ieejas spraugu, un bez tam vēl ziemeļu iekāre liecas apkārt dienvidu iekārei, ta ka jūras viļņiem te visai grūti ielauzties. Patiesību sakot, mūsu «Bonadventure» te varētu palikt cauru gadu, pat enkurā nepiestiprināta.
— Šī osta mūsu kuģim mazliet par lielu, — reportieris piezīmēja.
— Jā gan, Spileta kungs, — jūrnieks atsaucās, — es piekrītu, ka tā par lielu, bet, ja Savienoto Valstu flotei Klusajā okeānā vajadzētu drošu patvēruma vietu, esmu pārliecināts, ka labāka par šo nekur citur nav atrodama.
— Mēs tagad esam haizivs rīklē, — Nebs teica, zīmēdams uz jūras līča ārējo apvidu. v
— Pašā rīklē, Neb! — atsaucās Herberts. — Bet jūs taču nebaidāties, ka šie žokļi aizvērsies?
— Nē, Herberta kungs, — Nebs atbildēja. — Tomēr šis līcis man nemaz nepatīk. Tam ir tik ļauns izskats!
— Te nu bij! — Penkrofs iesaucās. — Nebs nopeļ manu līci tajā pašā brīdī, kur es domāju padarīt to par Amerikas godu un lepnumu!
— Bet diezin vai ūdens te ir pietiekoši dziļš? — ieminējās inženieris. — Jo, kas pietiek «Bonadventurei», tā par maz lieliem bruņu kuģiem. -
— To viegli var uzzināt! — Penkrofs teica.
Un viņš ielaida ūdenī virvi ar galā piesietu dzelzs gabalu, kas viņiem noderēja par mērīkli. Virve bij piecdesmit olekšu gara, tā noslīdēja līdz galam, bet dibens vēl nebij aizsniegts.
— Tātad, — Penkrofs noteica, — mūsu bruņu kuģi var droši braukt še iekšā. Sēklī viņi neuzskries.
— Patiešām, — Sairess Smits teica, — šis līcis ir īsts bezdibenis. Bet, ja ievēro salas vulkānisko izcelšanos, tad par tādiem dziļumiem nemaz nav jābrīnās.
— Saka, šādas krastu sienas esot gluži stāvas, — Herberts iebilda, — un es domāju, ka arī ar piecreiz un sešreiz garāku mērīkli Penkrofs tāpat vēl neaizsniegtu dibenu.
— Tas viss ir labi, — ierunājās reportieris, — bet es tomēr aizrādīšu Penkrofam, ka viņa ostai ir viens svarīgs trūkums.
Un kāds, Spileta kungs?
— Tai trūkst kādas plaisas — izejas uz salas vidieņu. Es te neredzu nevienas vietas, kur kāju spert.
Tiešām — visā līča stāvā lavas krasta apmētā nevarēja saskatīt nevienas vietas, kur kuģiem piestāt. Tas bij ļoti līdzīgs Norvēģijas fjordu krastiem, tikai vēl stāvāks un nepieejamāks. «Bonadventure» cieši brauca gar krasta sienu, gandrīz tai pieskardamās, bet neviena izciļņa te nemanīja, kas dotu iespēju izkāpt malā.
Penkrofs mierināja sevi, ka ar dinamīta palīdzību šo klinti varētu gan izārdīt, ja tas būtu vajadzīgs. Bet, tā kā te nekas vairs nebij darāms, viņš grieza atkal kuģi uz izejas pusi un ap pulksten diviem izbrauca jūrā.
— Pū! — Nebs atvieglots dziļi atvilka elpu.
Taisnību sakot, brašais nēģeris nebij vis sajuties īsti omulīgi starp šiem milzu žokļiem!
No Žokļu iekāres līdz Pateicības upes ietekai nebij vairāk kā jūdzes astoņas. Kursu uzņēma uz Granītpils pusi, un «Bonadventure» ar pilnām burām brauca turp, turēdamās apmēram jūdzi no krasta. Milzīgās lavas klinšu grēdas mainījās ar dīvainām smilkšu kāpām, kur inženieris tik brīnišķīgā kārtā bij atrasts un kur tagad bij apmetušies tūkstošiem jūras putnu.
Ap pulksten četriem Penkrofs, pamezdams kreisajā pusē saliņas galienu, iebrauca šaurumā, kas saliņu atdalīja no krasta, bet ap pieciem kuģa enkurs atkal iecirtās smil- kšainajā dibenā pie Pateicības upes ietekas.
Trīs dienas bij ildzis brauciens, Airtons viņus sagaidīja krastmalā, bet meistars Jups, no prieka rēkdams, steidzās viņiem pretim.
Tagad bij izpētīts viss salas krasta apmets, tomēr nekas aizdomīgs nebij pamanīts. Ja kāda noslēpumaina būtne valdīja salā, tad tā varēja mājot tikai Čūskas pussalas necaurejamos mežos, kurus kolonisti vēl nebij izpētījuši.
Ģedeons Spilets ar Sairesu Smitu pārrunāja un nolēma pastāstīt arī biedriem par šīm dīvainajām parādībām salā, bet it īpaši par pašu pēdējo — visnesaprotamāko.
Runai atkal novirzoties uz nezināmas rokas aizkurto uguni salas krastā, Sairess Smits nevarēja noturēties, turpat vai divdesmit reižu pārvaicājot:
— Bet vai jūs esat drošs, ka redzējāt to? Vai tas tikai nebij kāds nejaušs vulkānu izvirdums vai meteors?
— Nē, Saires, — reportieris atbildēja, — tas bij īsts cilvēka rokas sakurts ugunskurs. Bet vislabāk pavaicājiet Penkrofam un Herbertam. Viņi redzēja tāpat kā es un apliecinās manus vārdus.
Dažas dienas vēlāk, divdesmit piektajā aprīlī, kad Tālā skata augstienē visi bij kopā, Sairess Smits ierunājās:
— Mīļie draugi, man jāvērš jūsu uzmanība uz dažiem atgadījumiem un parādībām mūsu salā, par kurām es gribētu dzirdēt arī jūsu domas. Šīs parādības ir, tā sakot, pārdabiskas …
— Pārdabiskas! — iekliedzās Penkrofs, izpūzdams prāvu mākoni tabakas dūmu. — Varbūt pati mūsu sala arī ir pārdabiska?
— Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja, — bet noslēpumaina katrā ziņā, mazākais, līdz tam laikam, kamēr jūs neizskaidrosiet mums to, ko mēs ar Spiletu līdz šim nevaram izprast.
— Runājiet, Sairesa kungs, — jūrnieks aicināja.
— Labi, — inženieris turpināja. — Tad sakiet man, vai varat izskaidrot, kā, pēc tam kad es biju iekritis jūrā, jūs atradāt mani ap ceturtdaļjūdzi dziļi salā, pie tam es pats šo pārvietošanu nemaz nebiju samanījis?
— Nu, jūs varējāt būt samaņu zaudējis… — Penkrofs ieminējās.
— Tas nav ticams, — inženieris atbildēja. — Bet atstāsim to. Vai jūs varat saprast, kā Tops atrada jūsu mājokli piecas jūdzes no salas, kur es gulēju?
— Sunim ir tāds instinkts… — Herberts aizsāka.
— Lielisks instinkts! — reportieris piekrita. — Bet tomēr, par spīti lietum un vētrai, kas tonakt plosījās, Tops atskrēja «kamīnā» gluži sauss un bez viena dubļu traipa!
— Tālāk, — inženieris viņu pārtrauca. — Vai jūs varat pateikt, kas Topu pēc cīņas ar dugongu ezerā tik dīvainā kārtā izsvieda no ūdens gaisā?
— Nē, nepavisam! — Penkrofs iesaucās. — Un arī to ne, kāpēc ievainojums dugongam sānos likās gluži kā no kāda asa ieroča.
— Iesim vēl tālāk, — Sairess Smits teica. — Vai jūs, mīļie draugi, varat saprast, no kurienes gadījās skrots jaunā pekari miesā; kā kaste tik laimīgā kārtā tika izmesta malā bez jebkādas bojā gājuša kuģa zīmes; kā pudele īstā laikā pašā pirmajā braucienā varēja nokļūt mums c <"|ci; kā mūsu laiva varēja atrauties no saites un atpeldēt p<« Pateicības upes straumi taisni tajā brīdī, kad mums tās vajadzēja; kādā veidā pēc pērtiķu izdzīšanas kāpnes tik spēji nolaidās no Granītpils augstienes un, beidzot, kā zīmīte, ko Airtons liedzas jebkad rakstījis, nāca mums rokās?
Sairess Smits, neviena neizlaizdams, savirknēja visus tos dīvainos notikumus, ko viņi salā bij piedzīvojuši. Herberts, Penkrofs un Nebs lūkojās cits citā, nezinādami, ko atbildēt, jo visi šie notikumi, pirmo reizi vienkopus savirknēti, tiešām pārsteidza un apmulsināja arvien vairāk un vairāk.
— Patiešām, — Penkrofs beidzot ierunājās, — jums taisnība, Sairesa kungs. Visas šīs parādības grūti izskaidrojamas.
— Bet tad, mīļie draugi, — inženieris atsāka, — visiem šiem notikumiem pievienojams beidzamais, tas man šķiet vēl nesaprotamāks kā visi pārējie!
— Kāds, Sairesa kungs? — Herberts žirgti iesaucās.
— Jūs sakāt, Penkrof, — inženieris turpināja, — ka, no Tabora salas atpakaļ braukdami, redzējāt uguni Linkolna salā?
— Saprotama lieta, — Penkrofs atsaucās.
— Un jūs esat pārliecināts, ka tā bij uguns?
— Tikpat droši, kā es jūs te tagad redzu.
— Un tu, Herbert, arī?
— Ak, Sairesa kungs! — Herberts iesaucās. — Uguns spīdēja kā pirmā lieluma zvaigzne!
— Bet vai tā tikai arī nebij zvaigzne? — inženieris, kļuvis uzmanīgs, iejautājās.
— Nē, — Penkrofs atbildēja, — jo debesis bij bieziem mākoņiem segtas, un zvaigzne arī nekad nestāv tik zemu pie apvāršņa. Bet Spileta kungs jau redzēja tikpat labi kā mēs un var apstiprināt mūsu vārdus!
— Es vēl varu piebilst, — reportieris teica, — ka uguns bij ārkārtīgi spoža un izskatījās gandrīz kā elektrisku staru kopa.
— Jā, jā! Gluži tā!… — Herberts piebalsoja. — Un spīdēja tā Granītpils augstienē.
— Tad zināt, mīļie draugi, — Sairess Smits teica, — ka nakti no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri ne es, ne Nebs nekādu uguni krastā neesam kūruši.
— Jūs neesat! … — iekliedzās Penkrofs, tā pārsteigts, ka pat teikumu nespēja pabeigt.
— Mēs nemaz netikām atstājuši Granītpili, — Sairess Smits turpināja, — un, ja kāds ugunskurs tajā naktī ir spīdējis krastā, tad kāda cita roka to aizdedzinājusi. -
Penkrofs, Herberts un Nebs bij gluži apstulbuši no izbrīna. Nekāda maldīšanās nebij iespējama, īsta uguns bij spīdējusi un viņiem ceļu rādījusi naktī no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri!
Jā! Viņiem jāpiekrīt! Šajā salā bij kāds noslēpums! Kāds neizskaidrojams, acīm redzami kolonistiem labvēlīgs, bet ar savu noslēpumainību uztraucošs spēks. Varbūt tas slēpās kādā dziļā klinšu plaisā. Tas visādā ziņā jāuzzina!
Tāpat Sairess Smits atgādināja biedriem Topa un Jupa dīvaino ložņāšanu ap akas caurumu, kas Granītpili savieno ar jūru, un pastāstīja arī, ka viņš pārlūkojis aku, bet neuzgājis it nekā aizdomīga. Visu sarunas biedru vienprātīgais lēmums beigās bij, ka vēlreiz sīki jāpārmeklē sala, līdzko tikai iestāsies jaukais gadalaiks.
Bet Penkrofs no tās dienas jutās noraizējies. Šo salu viņš līdz šim bij uzskatījis par savu īpašumu; nu viņš sajuta, ka tā viņam vienam vairs nepieder, ka viņam tajā jādalās ar kādu otru, kas gribot negribot jāatzīst par stiprāko. Ar Nebu viņi bieži runājās par šiem neizskaidrojamiem notikumiem, un abi, jau no dabas disponēti brīnišķām parādībām, gandrīz bij gatavi ticēt, ka Linkolna salu pārvalda kāds pārdabisks spēks.
Maija mēnesī, kas sakrīt ar novembri ziemeļu puslodē, iestājās sliktākais laiks. Ziema, šķita, būs auksta un barga. Tāpēc kolonisti nekavējoties traucās pabeigt rudens darbus.
Bet vispār kolonisti bij labi sagatavojušies sagaidīt ziemu, lai cik barga tā būtu. Tūbas apģērbu viņiem netrūka, un pievairojušies mufloni pietiekošā daudzumā piegādāja vilnu jauniem siltiem audumiem.
Nebūs vēl jāpiemin, ka arī Airtons bij apgādāts ar tādu pašu ērtu apģērbu. Sairess Smits aicināja viņu pa ziemu uz Granītpili, kur dzīve būtu ērtāka, un Airtons arī apsolījās to darīt, līdzko pēdējie rudens darbi aplokā būs galā. Tas arī notika aprīļa beigās. Kopš tā laika Airtons vairs nešķīrās no biedriem un izrādījās visādā ziņā noderīgs, bet vienmēr skumīgs un kluss, biedru izpriecās viņš nekad nepiedalījās.
Trešās Linkolna salā pārdzīvojamās ziemas lielāko daļu viņi pavadīja Granītpils telpās. Plosījās nežēlīgas aukas <11 drausmīgiem sniegputeņiem, kad klinšu sienas, likās, drebēja līdz pašiem pamatiem. Jūras milzīgie uzplūdi draudēja pārplūdināt visu salu un, bez šaubām, sadragātu drumslās katru kuģi, kas būtu iedrošinājies salas apkaimē noenkuroties. Divas reizes šajās vētrās Pateicības upē ūdens sacēlās tik augstu, ka draudēja nopostīt lielo tiltu un tāpat mazos, pilnīgi apšļākdams tos, tāpēc bij nepieciešams tiltus vairāk nostiprināt.
Viegli iedomāties, ka tādas trombām līdzīgas vētras brāzmas, kur sniegs un lietus jaucās kopā, nodarīja lielus postījumus Tālā skata augstienē. Visvairāk dabūja ciest dzirnavas un putnu dārzs. Bieži vien kolonistiem nācās iet laukā, lai paveiktu nepieciešamos labojumus, bez kuriem putni tiktu stipri apdraudēti.
Šajā nejaukajā laikā vairāki pāri jaguāru un citu četrkāju pūļi sāka parādīties Tālā skata augstienes mežmalā, allaž bij jābaidās, ka lunkanākie un pārdrošākie, bada dzīti, nepārkļūst strautam pāri, un tagad, kad tas aizsalis, to paveikt viņiem nemaz nebūtu grūti. Ja pastāvīgi ne- uzraudzītu un neapsargātu, sējumi un kustoņi bez žēlastības tiktu iznīcināti; bieži vien tikai ar kādu šāvienu bīstamie viesi bij noturami pienācīgā attālumā. Tātad ziemo- tājiem darba un rūpju nebūt netrūka, jo bez bažām par ārpusi arī Granītpils istabās allaž bij pietiekoši daudz ko darīt.
Pāra reižu lielā aukstuma laikā kolonisti izgāja arī izdevīgās medībās plašajos Tadornu purvājos. Topa un Jupa pavadīti, Ģedeons Spilets un Herberts neizšāva neviena velta šāviena šajos nepārskatāmajos pīļu, sloku, prīkšķu, dumbra cāļu un ķīvīšu pulkos. Nokļūt uz šiem medījumu bagātīgajiem apvidiem nebij grūti, vai nu ejot pāri Pateicības upes tiltam pa Balona ostas ceļu, vai arī pagriežoties gar Atraduma iekāres klintīm; mednieki nekad neaizgāja tālāk par divām trim jūdzēm no Granītpils.
Tā pagāja četri īsti bargas ziemas mēneši — jūnijs, jūlijs, augusts un septembris. Bet vispār Granītpils iemītnieki neko daudz necieta no nejaukā laika; tāpat arī aploka apdzīvotāji, jo vieta tur bij labāk aizsargāta nekā Tālā skata augstiene; aploka lielāko daļu aizsedza Franklina kalns, un tikai atsevišķas vēja brāzmas, ari tās pašas meža un piekrastes klinšu apvaldītas, aizsniedza aploku. Postījumi te nebij nekādi lielie, un tos pašus Airtona veiklās un strādīgās rokas izlaboja drīz vien pēc tam, kad_ viņš oktobra otrajā pusē uz dažām dienām atkal nometās aplokā.
Pa visu šo ziemu negadījās neviens jauns neizskaidrojams notikums. Nekas dīvains, lai gan Penkrofs un Nebs uzmanīgi vēroja katru sīkumu, visur meklēdami kaut ko noslēpumainu. Pat Tops ar Jupu neložņāja vairs ap aku un neizrādīja nekādas nemiera zīmes. Likās, ka pārdabisko parādību un atgadījumu laiks pagājis, lai gan pa vaļas brīžiem Granītpilī par to bieži tika runāts un negrozāmi nolemts izpētīt salas visgrūtāk pieejamās vietas. Bet tad atkal negaidīts, ārkārtīgi svarīgs un draudošs notikums sagrāva visus Sairesa Smita un viņa biedru plānus.
Tas bij oktobra mēnesī. Jaukais gadalaiks tuvojās ar lieliem soļiem. Saules stari atkal sāka atdzīvināt zemi, skuju koku tumšajā biezoknī gar mežmalu pamazām ieaudās nātreskoku, banksiju un deodaru jaunais zaļums.
Lasītājs atminēsies, ka Ģedeons Spilets un Herberts bij vairākkārt fotografējuši dažādas vietas Linkolna salā.
Septiņpadsmitajā oktobrī bij ļoti jauka un skaidra diena, un Herberts ap pulksten trijiem iedomāja nofotografēt Savienības līci, kas pletās tepat aiz Granītpils logiem no Žokļu iekāres līdz pat Naga iekārei.
Apvārsnis atplaiksnījās brīnišķi skaidri, viegla vējiņa virmotā jūra tālienē likās rāma kā milzu ezera līmenis, šur un tur saulstaru spilgti svītrots.
Aparātu nostādīja vienā Granītpils lielās istabas logā, no kurienes patiešām varēja saskatīt visu jūras līci līdz ar krastmalu. Herberts kā vienmēr, kad bij beidzis fotografēt, aizgāja fiksēt negatīvu ar vajadzīgajiem šķīdumiem, kuri glabājās kādā Granītpils tumšā telpā.
Atkal pie loga iznācis, lai labāk varētu redzēt, jauneklis uzņēmumā saskatīja saredzamu punktiņu pie apvāršņa. Vēlreiz mazgādams, viņš mēģināja to nodzīt, bet velti.
— Laikam kāds bojājums stiklā, — viņš nodomāja.
Tomēr viņam radās ziņkāre izpētīt šo punktiņu ar palielināmo stiklu, ko viņš izņēma no tālskata.
Bet, tikko palūkojies, Herberts iekliedzās, un negatīvs gandrīz izkrita viņam no rokas.
Iesteidzies istabā, kur atradās Sairess Smits, viņš pasniedza tam negatīvu un palielināmo stikliņu un, ne vārda neteicis, parādīja punktiņu.
Sairess Smits aplūkoja šo punktu, tad, tālskati paķēris, steidzās pie loga.
Tālskatis meklēdams noslīda pār apvārsni, tad apstājās prot aizdomīgo punktu; brīdi palūkojies, Sairess Smits nolaida tālskati un pateica tikai vienu pašu vārdu:
— Kuģis!
Tiešam — Linkolna salas tuvumā bij redzams kuģis!