Bij aizritējuši jau divarpus gadu, kopš bojā gājušā balona pasažieri tika izmesti Linkolna salā, bet līdz šim viņiem vēl ne reizes nebij izdevies sazināties ar citiem cilvēkiem. Kādreiz reportieris to bij mēģinājis un uzticējis putnam zīmīti, kurā norādīja viņu atrašanās vietu un liktenīgo bēgšanu, bet uz kādu panākumu grūti bij cerēt. Tikai Airtons mums jau zināmos apstākļos bij pievienojies mazajai kolonijai. Taču šodien, septiņpadsmitajā oktobrī, citi cilvēki pirmo reizi negaidīti parādījās šajā mūžam klajā jūrā.
Par to vairs nevarēja šaubīties. Jūrā bij kāds kuģis! Bet vai tas aizbrauks garām jeb vai izmetīs enkuru salas tuvumā? Pēc dažām stundām kolonisti būs skaidrībā par to.
Sairess Smits un Herberts tūliņ pasauca Granītpils lielajā istabā Ģedeonu Spiletu, Penkrofu un Nebu un pastāstīja, kas atgadījies. Tālskati paķēris, Penkrofs aplaida to pa apvāršņa loku un apstājās pie norādītā punkta, kurš kā mazs plankumiņš bija iezīmējies fotogrāfiskajā platē.
— Velns parauj! Tas tiešām ir kuģis! — viņš iesaucās tādā balsī, kurā nebūt nebij manāma diezin cik liela sajūsma.
— Vai tas tuvojas salai? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
— To vēl nav iespējams noteikt, — Penkrofs atbildēja, — tāpēc ka tikai masti vien redzami virs apvāršņa līnijas, bet no korpusa vēl nekas nav saskatāms.
— Ko mēs tagad darīsim? — jauneklis vaicāja.
— Nogaidīsim, — Sairess Smits atbildēja.
Un tad kolonisti ilgu laiku palika klusi, simtējādu domu, jūtu, baiļu un cerību pārņemti, neziņā par to, ko viņiem nesīs šis notikums — visnopietnākais un svarīgākais, kāds atgadījies pēc nomešanās Linkolna salā.
Protams, kolonisti vairs nebij nožēlojamu avāriju cietušo stāvoklī, viņiem nebij jādzīvo pusbadā atkarībā no skopās dabas žēlastības un mūžam jāilgojas pēc apdzīvotas zemes. Vismaz Penkrofs un Nebs jutās še bagāti un laimīgi un bez žēlabām nevarētu šķirties no savas salas. Viņi bij pieraduši pie šīs jaunās dzīves zemē, ko paši saviem spēkiem un ar savu saprātu izkopuši. Tomēr kuģis nesa ziņas no kontinenta, varbūt tas pat nāca no viņu dzimtenes! Uz kuģa bij viņiem līdzīgi cilvēki — vai tad brīnums, ka, to redzot, viņu sirdis pukstēja straujāk!
Laiku pa laikam Penkrofs paņēma tālskati un nostājās pie loga. Ar vislielāko uzmanību viņš vēroja kuģi, kas atradās apmēram divdesmit jūdzes attālu pret austrumiem. Kolonistiem nekādi nebij iespējams ziņot, ka viņi atrodas te. Karogu uz kuģa vēl nevarētu saskatīt, nekādu troksni nedzirdētu, arī uguni kuģa ļaudis nespētu saredzēt.
Tomēr bij skaidrs, ka sala ar Franklina kalnu arī no kuģa jau redzama. Bet kādēļ gan kuģis brauc šurp? Vai tas aiz vienkāršas nejaušības atklīdis šajos Klusā okeāna apvidos, kur kartēs atzīmēta vienīgi tikai Tabora sala, kura arī atrodas sāņus no lielajiem kuģu braucamiem ceļiem, kas ved uz Polinēzijas arhipelāgu, Jaunzēlandi un Amerikas krastiem?
Uz visiem šiem jautājumiem piepeši atbildēja Herberts.
— Vai tas nav «Dunkans»? — viņš iesaucās.
Lasītājs atminēsies, ka «Dunkans» bij lordā Glenarvona jahta, ar kuru viņš aizveda Airtonu uz Tabora saliņu, solīdams kādreiz atbraukt tam pakaļ. Tabora saliņa nebij nemaz tik tālu, lai kuģis, kas brauca uz to, nevarētu nejauši atklīst arī šurpu. Atstatums starp šīm salām taču bij tikai simt piecdesmit jūdžu garuma un septiņdesmit piecas jūdzes platuma.
— Jāpaziņo Airtonam, — Ģedeons Spilets teica, — un bez kavēšanās viņš jāaicina šurp. Viņš vienīgais varēs mums pateikt, vai tas ir «Dunkans».
Pārējie tam bez ierunas piekrita. Reportieris steidzās pie aparāta un nosūtīja šādu telegrammu:
— Nāciet, cik ātri iespējams!
Pēc dažiem acumirkļiem notinkšķēja zvaniņš.
-— Es eju, — Airtons atbildēja.
Tad kolonisti atkal turpināja vērot kuģi.
— Ja tas būs «Dunkans», — Herberts teica, — Airtons to viegli pazīs; viņš taču ilgāku laiku braucis uz tā.
— Un, «Dunkanu» pazinis, viņš ārkārtīgi uztrauksies! — Penkrofs piebilda.
— Jā, — Sairess Smits piekrita, — bet tagad Airtons ir cienīgs uzkāpt atkal uz «Dunkana». Un lai debesis dod, ka tā patiešām būtu lorda Glenarvona jahta, jo katrs cits kuģis man liktos apšaubāms. Šim jūras apvidum ir nelāga slava, es jau sen baidos, ka mūsu salai kādreiz neuzbrūk malajiešu jūras laupītāji.
— Mēs to aizstāvēsim! — Herberts iesaucās.
— Bez šaubām, mīļais bērns, — inženieris teica smaidīdams, — tomēr labāk, ja mums nenāktos to aizstāvēt.
— Tikai vienu piezīmi, — Ģedeons Spilets iebilda. — Jūrniekiem Linkolna sala nav pazīstama, jo pat jaunākās kartēs to neatradām. Vai jums neliekas, ka tāds kuģis, kas to nejauši pirmo reizi ieraudzīs, drīzāk brauks klāt aplūkot jaunatrasto zemi nekā dosies tai garām?
— Saprotama lieta, — Penkrofs teica.
— Es arī domāju tāpat, — inženieris piekrita. — Var pat apgalvot, ka kapteinim būtu taisni pienākums iepazīt katru zemi, kas kartēs nav atzīmēta, un Linkolna sala skaitāma pie tādām.
— Nu labi, — Penkrofs teica, — pieņemsim, ka kuģis piebrauks klāt un izmetīs enkuru dažas kabeļtauvas atstatu no salas, — ko mēs tad darīsim?
Uz šo pēkšņo jautājumu sākumā neviens neatbildēja. Brīdi padomājis, Sairess Smits sacīja savā parastajā mierīgajā balsī:
— Tas, ko mēs darīsim, kas mums būs jādara, ir seko- šais: mēs sazināsimies ar kuģi, mēs pārcelsimies uz to, mēs atstāsim salu, vispirms pasludinājuši to par Savienoto Valstu īpašumu. Bet vēlāk mēs atkal brauksim šurp ar visiem tiem, kas gribēs te apmesties uz dzīvi un nodibināt Republikai noderīgu ostu šajā Klusā okeāna apvidū.
— Urā! — iekliedzās Penkrofs. — Un tā nav nekāda nieka dāvana, ko mēs pasniegsim savai tēvzemei! Kolonizācija tikpat kā pabeigta, katra salas vieta nosaukta kādā vārdā, tai ir dabiska osta, pietiekoši daudz saldūdens, ceļu, telegrāfa līnija, darbnīca, fabrika, — atliek tikai vēl Linkolna salu iezīmēt kartē.
— Bet ja nu mūsu prombūtnē to ieņem kāds cits? — Ģedeons Spilets ieminējās.
— Velns lai parauj! — jūrnieks kliedza. — Tad labāk es palieku viens pats te par sargu, un lai es neesmu Penkrofs, ja kāds iedomāsies man to nozagt gluži kā pulksteni kādam slaistam no kabatas!
Apmēram stundu nebij iespējams pasacīt, vai vērojamais kuģis brauc uz Linkolna salu vai ne. Tas gan tuvojās, bet ar kādu ātrumu? Pat Penkrofs to vēl nevarēja noteikt. Tā kā pūta ziemeļaustrumu vējš, tad kuģis turējās pa labi. Vējš tam bij tieši pa ceļam uz salu, un pa rāmo jūru nebij jābaidās piebraukt tuvu klāt, lai arī ūdens mērījumi kartē nav atzīmēti.
Ap pulksten četriem, stundu pec telegrammas saņemšanas, Granītpili ieradās Airtons. Viņš ienāca lielajā istabā un teica:
— Kungi, esmu jūsu rīcībā.
Sairess Smits pēc paraduma pasniedza viņam roku, tad pieveda pie loga.
— Airton, — viņš teica, — Mēs jūs ataicinājām svarīgā lietā. Kāds kuģis redzams salas tuvumā.
Airtons mazliet nobāla, viņa acis it kā satumsa. Tad, izliecies pa logu, viņš ar skatieniem pārlūkoja apvārsni, bet nekā nevarēja saskatīt.
•— Ņemiet šo tālskati, Airton, — Ģedeons Spilets teica, — un raugieties uzmanīgi. Iespējams, ka tas ir «Dunkans», kas atbraucis jums pakaļ.
— «Dunkans»! — Airtons nomurmināja. — Jau!
Pēdējais vārds negribot paspruka Airtonam pār lūpām,
viņš nodūra galvu, saķēris to ar rokām.
Vai tad divpadsmit vientulībā un atstātā salā pavadītie gadi viņam vēl nelikās pietiekoši ilgs laiks nozieguma izpirkšanai? Vai vainīgais nožēlnieks jūt, ka vēl viņš nav piedošanas cienīgs sava paša un arī citu acīs?
— Nē, nē! — viņš teica. — Tas nevar būt «Dunkans»!
— Skatieties, Airton, — inženieris mudināja. — Mums no svara jau iepriekš zināt, ar ko darīšana.
Airtons paņēma tālskati un pavērsa to uz norādīto pusi. Vairākas minūtes viņš nekustēdamies vērās apvārsnī, ne vārda neteikdams, tad nolaida tālskati.
— Tiešām tas ir kuģis, — viņš sacīja. — Bet man šķiet, ka «Dunkans» tas nav.
— Kāpēc jūs tā domājat? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Tāpēc, ka «Dunkans» ir tvaika jahta, bet ne virs šā kuģa, ne aiz tā es neredzu ne mazākā dūmu mākonīša.
— Varbūt patlaban tas brauc ar burām vien, — Penkrofs ieminējās.
— Vējš ir izdevīgs virzienam, kuru tas šķiet ieturam, tik tālu no cietzemes tam pēc iespējas jātaupa ogles.
— Varbūt jums taisnība, Penkrofa kungs, — Airtons atbildēja, — ka šis kuģis izdzēsis ugunis. Nogaidīsim, kamēr tas pienāk tuvāk, tad varēsim noteikti spriest.
To teicis, Airtons aizgāja istabas kaktā un visu laiku sēdēja klusēdams. Pārējie turpināja spriest par svešo kuģi, bet Airtons sarunā nepiedalījās.
Visi tagad bij tādā noskaņā, ka par strādāšanu nevarēja ne domāt. Ģedeons Spilets un Penkrofs bij sevišķi nervozi, staigāja no vienas vietas uz otru un nekur nevarēja norimt. Herberts drīzāk juta ziņkāri. Tikai Nebs vienīgais palika mierīgs kā arvien. Vai viņa tēvija nebij tur, kur viņa kungs? Inženieris sēdēja, domās nogrimis, viņš vairāk baidījās nekā vēlējās šī kuģa atbraukšanu.
Pa to laiku kuģis bij pievirzījies salai mazliet tuvāk. Tagad jau ar tālskati varēja saredzēt, ka tas ir īsts okeāna braucējs, pavisam citāds nekā tie, ko Klusajā okeānā parasti lieto malajiešu pirāti. Bij iemesls cerēt, ka inženiera bažas bijušas veltas un ka no šā kuģa Linkolna salai nedraud nekādas briesmas. Ilgāku laiku ar tālskati lūkojies, Penkrofs domājās saskatījis diezgan labi, ka tā esot briga, braucot ar samazinātām burām, turoties pa labi, pie tam salas virzienā. Arī Airtons apliecināja to pašu.
Bet, tādā virzienā tālāk braukdams, kuģis katrā ziņā noslēpsies aiz Naga iekāres, jo virzījās uz dienvidrietumiem. Lai to neizlaistu no acīm, nepieciešams uzkāpt Vašingtona līča augstienē pie Balona ostas. Tas bij diezgan grūts uzdevums, jo pulkstenis jau bij pieci pēcpusdienā un krēsla drīz vien apgrūtinās novērošanu.
— Ko mēs darīsim, kad uznāks nakts? — Ģedeons Spilets ievaicājās. — Vai iededzināsim uguni par zīmi, ka esam še krastā?
Tas bij grūts jautājums, bet, par spīti visām inženiera aizdomām, to tomēr izšķīra pozitīvi. Pa nakti kuģis varēja aizbraukt garām, attālināties uz visiem laikiem, un, ja šis kuģis aizbrauks, vai cits vēl kādreiz ieradīsies pie Linkolna salas? Kas gan varēja paredzēt, kāds liktenis turpmāk še sagaida kolonistus?
— Jā, — reportieris piekrita, — mums jāziņo kuģim, lai kas tas būtu, ka sala ir apdzīvota! Ja palaidīsim garām
izdevību, kāda patlaban gadījusies, nākotnē mums nāksies to rūgti nožēlot.
Nolēma, ka Nebs ar Penkrofu dosies uz Balona līci un, kad uznāks nakts, uzkurs tur lielu uguni, kas katrā ziņā pievērsīs kuģa ļaužu uzmanību.
Bet tajā acumirklī, kad Nebs ar jūrnieku patlaban grasījās doties ceļā, kuģis piepeši mainīja virzienu, pagriezās pret salu un brauca tieši uz Savienības līci. Tā bij ātrbrau- cēja briga un tuvojās visai strauji.
Nebs un Penkrofs atlika savu gājienu, Airtonam atkal iespieda rokās tālskati, lai viņš varētu galīgi pārliecināties, vai tas ir «Dunkans» vai ne. Arī skota jahta pēc mastiem un takelāžas atgādināja brigu. Tagad no svara bij pārliecināties, vai šim kuģim, kas atradās vairs tikai jūdzes desmit tālu, starp abiem mastiem ir arī skurstenis.
Apvārsnis vēl bij pilnīgi skaidrs. Pārliecināties viegli; Airtons tikai pameta acis, nolaida tālskati un teica:
— Tas nav «Dunkans». Tas nevar būt «Dunkans»! …
Penkrofs savukārt paņēma tālskati un, aplūkodams kuģi,
novēroja, ka tas ir trīs vai četri simti tonnu tilpuma, lieliski būvēts un iekārtots ar augstiem mastiem un apbrīnojami veidotu korpusu; tas laikam bij viens no ātrbrau- cējiem jūras kuģiem. Bet, kādai valstij šis kuģis piederēja, tas bij grūti nosakāms.
— Karogs plīvo masta galā, — jūrnieks teica, — bet es vēl nevaru izšķirt tā krāsas.
— Pēc pusstundas mēs zināsim arī to, — reportieris atbildēja. — Katrā ziņā'redzams, ka šī kuģa kapteinis grasās
- piebraukt salai klāt, un, ja ne šodien, tad vēlākais rīt mēs iepazīsimies ar viņu.
— Viena alga, — Penkrofs atsaucās. — Tomēr labāk, ja jau iepriekš zinām, ar ko mums darīšana!
Arī runādams jūrnieks neizlaida tālskati no rokām.
Tuvojās vakars, un līdz ar to arī vējš jūras klajā sāka norimt. Kuģa karogs tā vairs neplīvoja, tas bij noslīdzis lejup, sapinies tauvās, un to vēl grūtāk bij aplūkot.
— Amerikāņu karogs tas nav, — Penkrofs laiku pa laikam atkārtoja. — Angļu arī ne, jo tā spilgto sarkanumu viegli būtu izšķirt. Arī franču vai vācu krāsu tur nav, es neredzu ne Krievijas balto, ne Spānijas dzelteno … Tas ir kādā nenosakāmā krāsā … Pagaidiet… ko mēs visbiežāk sastopam šajos apvidos? … Cīles karogu? … Bet tas ir
— Melns karogs! — Airtons iesaucās.
trejkrāsains… Brazīlijas? Tas ir zaļš … Japānas? Tas ir melni dzeltens … turpretim šis …
Tajā acumirklī vēja pūsma viegli paplēta nepazīstamo karogu. Airtons paķēra jūrnieka nomesto tālskati un palūkojās acumirkli.
— Melns karogs! — viņš iesaucās dobjā balsī.
Patiešām — masta galā plīvoja melns karogs. Ar to vien
jau pietika, lai izturētos aizdomīgi pret šo kuģi.
Tātad inženiera nojausma bijusi pareiza? Vai tas tiešām bij jūras laupītāju kuģis? Vai tas braukāja pa šiem tālajiem Klusā okeāna apvidiem, sacenzdamies ar malajiešu pirātiem? Ko gan tas meklēja Linkolna salā? Vai to pievilka nepazīstamā, nezināmā zeme, lai ierīkotu te noliktavas salaupītajām mantām? Varbūt tas meklēja noderīgu ostu ziemas mēnešiem? Vai kolonistu godīgi iegūtajam un izkoptajam zemes stūrītim jāpārvēršas par neliešu patversmi, par Klusā okeāna pirātu citadeli?
Tādas un tamlīdzīgas domas šaudījās pa kolonistu smadzenēm. Nevarēja būt ne mazāko šaubu par to, ko nozīmē šis melnais karogs kuģa mastā. Tas, bez šaubām, bij jūras laupītāju karogs! Tāds pats karogs plivinātos arī «Dun- kana» mastā, ja katordzniekiem toreiz būtu izdevies dabūt to savā varā.
Tagad nebij laika garām pārrunām.
— Mīļie draugi, — Sairess Smits uzrunāja biedrus, — varbūt šis kuģis grib tikai aplūkot salas krastus? Varbūt tā ļaudis nemaz nekāps malā? Tā būtu viena izeja. Bet, lai nu kā, mums jāmēģina noslēpt sava klātbūtne šajā salā. Tālā skata augstienē uzceltās dzirnavas ir pārāk skaidri saskatāmas. Lai Airtons un Nebs iet un noņem tām spārnus! Granītpils logus aizslēpsim ar biezu zaru aizsegu. Nevienas uguns nededzināsim. Lai nekas neliek manīt, ka salā dzīvo cilvēki.
— Un mūsu kuģis? — Herberts iesaucās.
— Ak! — Penkrofs atsaucās. — Tas ir labi noslēpts Balona ostā, esmu pārliecināts, ka šie nelieši to tur neatradīs!
Inženiera pavēles tika izpildītas bez vilcināšanās. Nebs ar Airtonu devās uz augstieni un darīja, kas vajadzīgs, lai apslēptu visu še ierīkoto. Kamēr viņi rīkojās tur, pārējie biedri aizsteidzās uz Jakamaru mežu un pārnesa lielus klēpjus zaru un liānu, kas no tālienes varēja izskatīties pēc dabiskas saaudzēs un aizslēpt caurumus granīta sienā. Tāpat ieroči un munīcija tika novietoti tā, lai neparedzēta uz- brukuma gadījumā acumirklī būtu pie rokas. Kad visi šie nodrošināšanās darbi bij pabeigti, Sairess Smits teica manāmi uztrauktā balsī:
— Mīļie draugi, ja tie nožēlojamie mēģinās uzbrukt Linkolna salai, mēs to aizstāvēsim, vai ne?
— Jā gan, Saires, — reportieris atsaucās. — Un, ja būs vajadzīgs, mirsim, to aizstāvēdami.
Inženieris sniedza roku pēc kārtas visiem biedriem, un tie to sirsnīgi spieda.
Tikai Airtons, kaktā ierāvies, it kā negribēja pievienoties pārējiem. Vai viņš, vecs katordznieks, vēl nejutās cienīgs būt pulkā?
— Un jūs, Airton? — viņam vaicāja.
— Es izpildīšu savu pienākumu, — viņš īsi atbildēja.
Tad viņš piegāja pie loga un pa zaru spraugu lūkojās laukā.
Pulkstenis bij jau pusastoņi. Aptuveni pirms divdesmit minūtēm saule bij nozudusi aiz Granītpils. Apvārsnis austrumu pusē pamazām satumsa. Tomēr briga vēl vienmēr brauca uz Savienības līča pusi. Tā nebij vairs tālāk par astoņām jūdzēm un turējās taisni pret Tālā skata augstieni, jo, nobraukusi garām Naga iekārei un izlietodama paisuma straumi, tā brauca vairāk uz ziemeļiem. Varēja pat teikt, ka tā jau atrodas plašajā līcī; ja no Naga iekāres uz Žokļu iekāri novilktu taisnu līniju, tā atrastos rietumos, brigai pa labi.
Vai briga brauks līcī dziļāk iekšā? Tas tagad bij pirmais jautājums. Un otrais: vai iebraukusi tā izmetīs enkuru? Pēc vienas stundas būs redzams, vai briga neapmierināsies tikai ar krasta aplūkojumu un negriezīsies atpakaļ jūrā, savus ļaudis neizlikusi malā. Kolonistiem neatlika nekas cits kā tikai nogaidīt.
Sairess Smits ar dziļām baismām vēroja kuģi, kuram masta galā plīvoja melns karogs. Vai tas nebij tiešs drauds darbam, ko viņš ar saviem biedriem te līdz šim veikuši? Nebij nekādu šaubu, ka šī kuģa ļaudis ir pirāti — vai tie jau agrāk nav bijuši šajā salā un uzsprauduši te savu karogu? Varbūt viņi te kaut kur mežos pametuši savu desantu un ar to izskaidrojamas dažas dīvainas līdzšinējas parādības. Varbūt salas vēl neizpētītajos apvidos visu laiku gatavojušies pret viņiem sazvērnieki un nu rīkosies saskaņā ar tiem tur uz jūras?
Uz visiem šiem klusībā uzdotajiem jautājumiem Saire- sam Smitam nebij atbildes. Tikai to viņš zināja skaidri, ka no pirātu kuģa kolonijai draudēja ārkārtīgas briesmas.
Lai nu kā, bet viņš un viņa biedri bij apņēmušies aizstāvēties līdz pēdējam. Vai jūras laupītāju daudz un vai tie labāk apbruņoti nekā kolonisti — cik noderīgi būtu to uzzināt! Bet nav taču ko domāt nokļūt pie tiem!
Bij jau pilnīgi tumšs. Jaunais mēness sirpis apdzisa līdz ar norieta blāzmu. Bieza tumsa ietina jūru un zemi. Gar apvāršņa loku sablīvējušies biezi mākoņi nelaida cauri neviena gaismas stara. Tumsai uznākot, vējš pavisam bij norimis. Kokiem neviena lapiņa nekustējās, jūrmalā neie- šļakstējās neviens vilnītis. Uz kuģa nepaspīda neviena uguns, pats tas vairs nebij redzams, un, ja arī vēl atradās salas tuvumā, tad nav zināms, kādā vietā patlaban ir.
— Kas zina, — Penkrofs teica, — varbūt pa nakti šis nolādētais kuģis būs aizbraucis savu ceļu un rītu mēs to nemaz vairs nedabūsim redzēt.
It kā par atbildi jūrnieka vārdiem spēja uguns atspīda pār jūras klaju un norībēja lielgabala šāviens.
Kuģis vēl vienmēr bij turpat, kā redzams, pat lielgabaliem bruņots.
Sešas sekundes bij pagājušas starp uguns paspīdu un rībienu.
Tātad kuģis bij jūdzi un ceturtdaļu attālumā no krasta.
Tajā pašā acumirklī bij sadzirdama ķēžu žvakstoņa pāri enkurklīzēm.
Tātad kuģis izmeta enkuru taisni pretim Granītpilij!