Tagad vairs nebij nekādu šaubu par pirātu nodomiem. Viņi bij izmetuši enkuru salas tuvumā un acīm redzami rīt savās laivās celsies malā.
Sairess Smits un viņa biedri bij cīņas gatavi, bet, lai cik uzņēmīgi būdami, viņi tomēr neaizmirsa piesardzību. Varbūt viņus nemaz nepamana, ja pirāti izkāpj tikai krastā un nemēģina izlūkot salas iekšieni. Var taču būt, ka viņi atbraukuši tikai apgādāties ar Pateicības upes ūdeni, un iespējams, ka tiltu pusotras jūdzes augšpus ietekas un būves «kamīna» tuvumā nemaz nepamana.
Bet kādēļ karogs uzvilkts masta galā? Kādēļ šāva ar lielgabalu? Bez šaubām, aiz vienkāršas lielības, bet varbūt arī par zīmi, ka viņi salu ņem savā varā! Sairess Smits zināja, ka kuģis ir ļoti spēcīgi apbruņots. Ar ko Linkolna salas kolonisti lai atbild pirātu lielgabaliem? Ar savām nedaudzajām šautenēm …
— Tomēr, — Sairess Smits teica, — mēs še esam diezgan drošā stāvoklī. Ienaidnieks nevarēs uziet vecās notekas ieeju, kura tagad pilnīgi apaugusi ar krūmiem un zāli, un vispār Granītpili ielauzties viņam nav iespējams.
— Bet mūsu sējumi un stādījumi! — iekliedzās Penkrofs, kāju piecirzdams. — Mūsu putnu dārzi, mūsu aploks, beigu beigās viss cits! Dažās stundās viņi var visu sagraut un iznīcināt.
— Visu, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja, — un mums nekādi nav iespējams aizkavēt viņus.
— Vai viņu ir daudz — tas ir galvenais jautājums, — reportieris teica. — Ja viņu kāds ducis, tos mēs iespēsim atsist, bet ja četrdesmit piecdesmit, varbūt vēl vairāk! …
— Smita kungs, — Airtons ierunājās, inženierim tuvodamies. — Vai var lūgt jums kādu atļauju?
— Kādu, mīļais draugs?
— Aizkļūt līdz kuģim un izlūkot, cik uz tā ļaužu.
— Bet, Airton! — inženieris iesaucās vilcinādamies. — Jūs riskējat ar savu dzīvību.
— Kas par to, kungs?
— Tas ir vairāk, nekā pienākums no jums prasa.
— Man arī jādara vairāk, nekā pienākums prasa.
— Jūs domājat ar laiviņu aizbraukt līdz kuģim? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Nē, kungs, es došos peldus. Ar laivu nevar izkļūt tur, kur izspraucas cilvēks viens pats.
— Vai jūs zināt arī, ka briga ir vienu un ceturtdaļjūdzi tālu no malas? — Herberts vaicāja.
— Es esmu labs peldētājs, Herberta kungs. *
— Es atkārtoju, jūs riskējat ar savu "dzīvību, — inženieris teica.
— Tas nekas, Smita kungs, — Airtons atbildēja. — Es lūdzu to kā laipnības parādījumu no jūsu puses. Varbūt, tā rīkodamies, es atgūšu cieņu pats savās acīs!
— Tad ejiet, Airton, — inženieris sacīja, labi nojauzdams, ka aizliegums dziļi apbēdinātu veco katordznieku, kas bij kļuvis par godīgu cilvēku.
— Es eju jums līdzi, — Penkrofs teica.
— Vai jūs neuzticaties man? — Airtons ātri iesaucās.
Un tad pazemīgā balsī:
— Ak jā!
— Nē, nē! — Sairess viņu mierināja. — Nē, Airton! Pen- krofam nav nekādas neuzticības pret jums. Jūs neesat viņu sapratis.
— Patiešām, — jūrnieks atbildēja, — es gribu Airtonu pavadīt tikai līdz saliņai. Lai gan nav ticams, tomēr var būt, ka viens no tiem neliešiem ir izkāpis malā, un tad diviem mums būs vieglāk tikt ar viņu galā, lai viņš nesaceļ troksni. Es gaidīšu Airtonu uz saliņas, bet viņš, kā pats vēlas, viens pats dosies uz kuģi.
Pēc tādas vienošanās Airtons sāka gatavoties ceļā. Viņa nodoms bij pārdrošs, bel;, tā kā nakts bij tumša, tas varēja izdoties. Kuģim piepeldējis un pa enkura ķēdi vai citādi līdz malai parāpies, Airtons varētu uzzināt pirātu skaitu un varbūt arī nodomus.
Biedru pavadīti, Airtons un Penkrofs nolaidās krastmalā. Airtons noģērbās un ierīvējās ar taukiem, lai mazāk sajustu ūdens aukstumu. Bij iespējams, ka viņam būs jāpaliek ūdenī vairākas stundas.
Pa to laiku Penkrofs ar Nebu aizgāja pēc laiviņas, kura bij piesieta dažus simtus soļu augstāk Pateicības upes krastā, un, kad viņi atgriezās, Airtons jau bij gatavs.
Viņam uzmeta kādu segu uz pleciem, un visi kolonisti spieda viņa roku.
Tad Airtons kopā ar Penkrofu iekāpa laiviņā.
Pulkstenis bij pusvienpadsmit, kad abi viņi nozuda tumsā. Biedri atgriezās Granītpili, lai nogaidītu viņu pārbraukšanu.
Šaurums bij šķērsots, un laiviņas priekšgals atdūrās pret saliņas krastu. Braucēji izturējās ļoti klusi un uzmanīgi, jo nevarēja zināt, vai pirāti še nesiro apkārt. Bet, tuvāk pārlūkojot, izrādījās, ka saliņa ir tukša. Penkrofa pavadīts, Airtons steidzās knaši, izbiedēdams putnus, kas mājoja klinšu dobumos. Nevilcinādamies viņš metās ūdenī un klusi peldēja uz kuģi, kuru varēja sazīmēt pēc dažām vāji spīdošām uguntiņām.
Penkrofs palika stāvam kādā krasta iedobumā un gaidīja biedru atgriežamies.
Airtons peldēja, šķeldams ūdeni ar savām spēcīgajām rokām un nesaceldams ne vismazāko troksni. Viņa galva tikko pacēlās virs ūdens un acis nenovērsdamās lūkojās uz kuģa tumšo blīvu, kura ugunis atspoguļojās ūdenī. Prātā viņam bij tikai uzdavums, ko apņēmies izpildīt, viņš nedomāja par briesmām, kas viņam draudēja ne tikvien uz kuģa, bet arī še, haizivju bieži apciemotā ūdenī. Straume nesa viņu, viņš ātri attālinājās no krasta.
Pēc pusstundas Airtons, neviena nemanīts un nedzirdēts, piepeldēja pie kuģa un pieķērās pie ķēdes. Mazliet atvilcis elpu, viņš rāpās pa to augšā un tā nokļuva līdz ūdens- šķēlējam. Tur uz virvēm bij žāvēšanai izkārtas vairākas matrožu bikses. Vienas viņš uzvilka un tad, ērtāk novietojies, sāka klausīties.
Uz kuģa klāja negulēja. Gluži otrādi. Tur sarunājās, dziedāja un smējās. Cauri smiekliem un lāstiem Airtons uztvēra šādus saucienus:
— Labs ieguvums mūsu briga!
— Vareni skrien mūsu «Ātrais»! Tiešām sava vārda cienīgs!
— Visa Norfolkas flote var dzīties tam pakaļ! Nenoķers!
— Urā tā pavēlniekam!
— Urā, Bob Harvej!
Var iedomāties, ko sajuta Airtons, kad, šos saraustītos izsaucienus klausīdamies, izdzirda Boba Harveja vārdu: tas bij viens no viņa Austrālijas biedriem, drošsirdīgs jūrnieks, kurš nu piepildījis viņa paša toreizējos noziedzīgos nodomus. Bobs Harvejs Norfolkā bij nolaupījis šo kādai Sandviča salai domāto kuģi ar lielgabaliem, ieročiem, da- žādiem rīkiem un instrumentiem. Visa viņa banda bij sakāpusi uz kuģa, un tagad šie pirāti, bijušie katordznieki, braukāja pa Kluso okeānu, laupīdami un slepkavodami nežēlīgāk kā malajiešu jūras laupītāji! «
Nelieši sarunājās skaļi, dzēra bez mēra un izklāstīja savus briesmu darbus. Airtons saprata, ka visi tie bez izņēmumā ir no Norfolkas izbēguši katordznieki.
Lūk, kas ir Norfolka:
Austrālijas austrumu pusē starp 29°2' dienvidu platuma un 165°42' garuma atrodas maza saliņa, pavisam tikai sešas jūdzes krastu līnijas apmētā, ar Pita kalnu, kas paceļas tūkstoš simts pēdas virs jūras līmeņa. Tā ir Norfolka, uz kurieni nosūta visnelabojamākos angļu noziedzniekus. Ap pieci simti viņi tur dzīvo, dzelzs disciplīnai padoti, ar drausmīgu sodu draudiem, simt piecdesmit kareivju un simt piecdesmit ierēdņu uzraudzībā ar gubernatoru priekšgalā. Grūti iedomāties riebīgāku neliešu salasi. Reizēm, lai gan reti, par spīti ārkārtīgi stingrajai uzraudzībai, vairākiem izdodas izbēgt ar turpat nolaupītu kuģi, ar kuru tad dodas uz Polinēzijas salu arhipelāgu, lai tur laupītu.
To Bobs Harvejs ar saviem biedriem bij izdarījis. Tā savā laikā bij gribējis rīkoties Airtons. Bobs Harvejs bij nolaupījis Norfolkas salas krastmalā noenkuroto «Atro», pie tam visi kuģa ļaudis tikuši bez žēlastības nogalināti. Un tā nu šis pirātu kuģis braukāja pa Klusā okeāna ūdeņiem, Airtonam labi pazīstamā citreizējā tālbraucēja kapteiņa, tagadējā jūras laupītāju virsaiša Harveja vadībā.
Lielākā daļa katordznieku bij novietojušies grīdumā kuģa pakaļgalā, tomēr daži no tiem bij izstiepušies uz klāja un skaļi sarunājās.
No viņu sarunām Airtons saprata, ka «Ātrais» tikai nejauši atbraucis pie Linkolna salas. Bobs Harvejs še vēl ne reizes nebij izkāpis malā, bet, kā jau Sairess Smits paredzēja, neviļus atklīdis līdz šai nepazīstamajai, nevienā kartē neatzīmētajai salai, viņš bij nodomājis aplūkot to un, ja tā izrādītos noderīga, ierīkot te savam kuģim ostu.
Masta galā uzvilktais melnais karogs un lielgabala šāviens pēc uzbrucēju kara kuģu parauga bij izskaidrojami vienīgi ar pirātu dižošanās kāri. Tas nebij nekāds signāls. Norfolkas izbēdzējiem neslēpās nekādi līdzzinātāji Linkolna salā.-
Kolonistu īpašumam tomēr draudēja lielas briesmas. Acīm redzami katordzniekiem būtu visai noderīga šī sala ar saviem saldūdens krājumiem, mazo ostu, Granītpils dziļajām slēptuvēm un visiem kolonistu veiktajiem ierīkojumiem. Nevienam nezināma, šī sala viņiem noderētu par lielisku patvērumu un slēptuvi un varbūt uz ilgu laiku dotu viņiem iespēju nesodītiem turpināt savus briesmu darbus. Tikpat skaidri bij redzams, ka viņi nesaudzētu arī kolonistu dzīvības un pirmajā acumirklī iznīcinātu tos līdz pēdējam. Sairesam Smitam un viņa biedriem nebij arī nekādu izredžu uz laiku aizbēgt un noslēpties kaut kur salā, jo pirāti bij nodomājuši še nomesties uz dzīvi; ja arī «At- rais» atkal dotos braucienā, daži no viņa ļaudīm droši vien paliktu salā ierīkot pārējiem ērtu nometni. Te atlika tikai cīnīties līdz beidzamam, iznīcināt bez žēlastības šos neliešus, kuri nebij cienīgi, lai viņus saudzētu, un pret kuriem . visi līdzekļi atļauti.
Tas viss Airtonam ienāca prātā, un viņš zināja labi, ka Sairess Smits būs pilnīgi tādās pašās domās.
Bet vai maz iespējams pretoties un galu galā arī uzvarēt? Tas atkarīgs no kuģa apbruņojuma un tā ļaužu skaita.
Airtons noņēmās to uzzināt par katru cenu. Apmēram kādu stundu pēc viņa atnākšanas klaigātāji sāka aprimt, liela daļa jau gulēja dziļā dzēruma miegā. Airtons pārkāpa uz «Atrā» klāju, jo visas ugunis bij nodzēstas un valdīja pilnīga tumsa.
Viņš uzrāpās uz ūdensšķēlēja un pa kuģa priekšgalu nokļuva līdz kvāteram. Lavīdamies starp piedzērušajiem gulētājiem, viņš apstaigāja visu brigu un pārliecinājās, ka tā apbruņota ar četriem astoņas līdz desmit mārciņas smagu lādiņu lielgabaliem. Aptaustīdams viņš pat pārliecinājās, ka tie lādējami no resgaļa puses, tātad visjaunākās konstrukcijas, tāpēc ērti lietojami un toties jo bīstamāki.
Uz klāja gulēja ap desmit vīru, bet, domājams, daudz vairāk atradās kuģa iekšienē. Turklāt, viņos klausīdamies, Airtons šķita noģidis, ka viņu ir pavisam piecdesmit. Tas bij pārāk daudz pret sešiem Linkolna salas kolonistiem! Tomēr, pateicoties Airtona padevībai, Sairess Smits 'vismaz zinās savu pretinieku skaitu, netiks pārsteigts un varēs attiecīgi rīkoties, lai salu aizstāvētu.
Airtonam atlika tikai doties atpakaļ pie saviem biedriem un pavēstīt izlūkojumā iegūtos novērojumus. Viņš jau grasījās doties atpakaļ uz kuģa priekšgalu, pa kuru bij nokļuvis augšā, un mesties jūrā.
Bet tad šim vīram, kurš, kā pats teica, gribēja padarīt vairāk nekā tikai savu pienākumu, ienāca prātā varonīga iedoma: upurēt savu dzīvību, bet izglābt Linkolna salu un pārējos kolonistus. Acīm redzami Sairess Smits nespēs turēties pretī labi apbruņotiem piecdesmit bandītiem — laupītāji, vai nu nogalinājuši savus pretiniekus cīņa, vai arī ieslēguši tos Granītpils alā un badā nomērdējuši, tomēr uzvarēs. Viņš iedomājās savus glābējus — tos, kas viņu bij atkal padarījuši par cilvēku, pie tam vēl par .godīgu cilvēku, tos, kuriem viņam japateicas par visu, — bez žēlastības nogalinatus, viņu darbu izpostītu, viņu salu pārvērstu par pirātu perēkli! Iedomājās arī, ka galu galā viņš pats, Airtons, vainīgs pie visa sagaidāmā posta, jo vecais biedrs Bobs Harvejs taču bij tikai realizējis viņa citreizējo plānu, un šausmas pārņēma viņa būtni. Tad viņš nelokāmi nolēma uzspridzināt gaisā šo kuģi ar visiem, kas uz tā atrodas. Arī pats viņš aizies bojā, toties būs izpildījis savu pienākumu.
Airtons nevilcinājās. Kuģa pakaļgalā parasti ierīkoto pulvera glabājamo telpu aizsniegt nebij grūti. Pulvera nevarēja trūkt šādam jūras laupītāju kuģim, pietiks vienas dzirksteles, lai acumirklī iznīcinātu brigu.
Airtons uzmanīgi devās lejup starpklājā, kas bij pieblīvēts ar gulētājiem, ko vairāk reibums nekā miegs turēja pilnīgā nemaņā, Pie lielā masta dega lukturis; ap mastu bij sakārti dažnedažādi šaujamie ieroči.
Airtons izvilka no sastatnēm vienu revolveri un pārliecinājās, ka tas pielādēts. Ar to pietika, lai veiktu graujošo darbu. Viņš aizlīda līdz pašam kuģa pakaļgalam, kur droši vien atradās ieeja pulvera glabājamā telpā.
Tomēr šajā pavisam tumšajā starpklājā bij grūti virzīties uz priekšu, nepieskaroties kādam nejauši pakritušam un ne visai cieši iemigušam bandītam. Šur un tur atskanēja lāsti un kāds spēra ar kājām. Airtons vairākas reizes bij spiests apstāties. Beidzot viņš tomēr aiztaustījās līdz starpsienai, kas atdalīja kuģa priekšgalu no pakaļējā, tur viņš sataustīja durvis, pa kurām, pēc viņa domām, varēja nokļūt pulvera glabājamā telpā.
Noņēmies nekādā ziņā nepalikt pusceļā, Airtons mēģināja atlauzt durvis. Tas bij grūti izdarāms bez trokšņa, jo durvis bij aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu. Bet no Air- tona dželžainās rokas trieciena tā tomēr atsprāga, un durvis vērās vaļā …
Tajā acumirklī kāda roka nolaidās uz Airtona pleca.
— Ko tu te dari? — jautāja rupja balss. Tumsā paslējās liels cilvēka augums, aizdedzināts lukturis pieskārās Airtona sejai. '
Airtons atrāvās atpakaļ. Luktura spējā gaismā viņš bij pazinis savu citreizējo biedru Bobu Harveju. Tas turpretim nevarēja uzzīmēt viņu, jo domāja, ka Airtons sen jau miris.
— Ko tu te dari? — Bobs Harvejs atkārtoja, sagrābdams Airtonu aiz bikšu jostas.
Bet Airtons, neka neatbildējis, spēcīgi atgrūda laupītāju virsaiti un mēģinaja iekļūt pulvera pagrabā. Viens revolvera šāviens pulvera mucā, un viss būs galā! …
— Šurp, zēni! — iekliedzās Bobs Harvejs.
Divi vai trīs pirāti pamodās no kliedziena, uzlēca kājās un metas uz Airtonu, mēģinādami nogāzt to zemē. Spēcīgais Airtons izrāvās no viņu tvērieniem. Atskanēja divi .viņa revolvera šāvieni, un divi laupītāji nogāzās zemē. Bet dunča dūriens, ko Airtons nepaguva atvairīt, ievainoja viņa plecu.
Airtons saprata labi, ka savu nodomu vairs nespēs piepildīt. Bobs Harvejs bij aizcirtis pulvera pagraba durvis, uz kuģa klāja sacēlās kņada, jo pirāti sāka atmosties. Airtonam tomēr būs jācīnās blakus Sairesam Smitam. Vienīgais glābiņš bij bēgšana!
Bet vai vairs iespējams izbēgt? Par to bij jāšaubās, lai gan Airtons bij noņēmies katrā ziņā mēģināt nokļūt atpakaļ pie saviem biedriem.
Četras lodes vēl bij viņa revolverī. Norībēja divi šāvieni; no tiem viens, tēmēts uz Bobu Harveju, netrāpīja, un Airtons, izlietodams acumirkli, kad uzbrucēji apjukuši atkāpās, metās uz trapu, kas veda uz augšējo klāju, garām skriedams, ar sava ieroča spalu sasitot lukturi, lai tumsa sekmētu viņa bēgšanu.
Trokšņa traucēti, divi vai trīs pirāti šajā acumirklī parādījās uz kāpnēm. Airtona revolvera piektais šāviens ķēra vienu no tiem, tas novēlās pa kāpšļiem, pārējie metās atpakaļ, nesaprazdami, kas īsti notiek. Ar diviem lēcieniem Airtons bij uz augšējā klāja, vēl pēc trijām sekundēm viņš izšāva pēdējo reizi taisni sejā kādam pirātam, kas viņu mēģināja sagrābt aiz kakla, tad pār kuģa malu ielēca jūrā.
Airtons vēl nebij paspējis atpeldēt simt soļu no kuģa, kad lodes kā krusa sāka sprēgāt ap viņu.
Ko gan sajuta Penkrofs, patvēries uz saliņas klints iedobumā, un Sairess Smits ar repohieri, Herbertu un Nebu, Granītpili ieslēgušies, kad izdzirda nemitīgos šāvienus uz kuģa! Šautenes paķēruši, viņi bij nosteigušies lejā krastmalā, gatavi cīnīties pretī katram uzbrukumam.
Šaubu viņiem vairs nekādu nevarēja būt! Pirāti bij pārsteiguši un nogalinājuši Airtonu, un varbūt jau šonakt pat šie nelieši mēģinās izcelties salas krastā!
Pusstunda pagāja šausmīgā uztraukumā. Šāvienu rībieni bij apklusuši, bet ne Airtons, ne Penkrofs nerādījās. Vai varbūt pirāti arī saliņu ieņēmuši? Vai nav jāsteidzas palīgā Airtonam un Penkrofam? Bet kā? Jūrā patlaban bij paisums un šaurums nepārbrienams. Laivas viņiem te nebij. Nav iespējams aprakstīt šausmīgo uztraukumu, kādu pārcieta Sairess Smits ar saviem biedriem!
Beidzot, ap pusvieniem pēc pusnakts, laiva ar diviem cilvēkiem piestāja krastmalā. Tie bij Airtons ar viegli ievainotu plecu un Penkrofs, dzīvs un vesels; draugi viņus saņēma ar atplestām rokām.
Nekavēdamies viņi tūliņ devās uz «kamīnu». Tur Airtons pastāstīja biedriem visu, kas noticis, neslēpdams arī savu mēģinājumu uzspridzināt kuģi.
Visas rokas sniedzās Airtonam pretim, kurš paskaidroja, cik bīstams ir stāvoklis. Pirāti- tagad brīdināti. Viņi zina, ka Linkolna sala apdzīvota. Malā viņi kāps tikai pulkā un labi apbruņoti. Nekā viņi netaupīs. Ja kolonisti kritīs viņu nagos, nevienam žēlastība nav gaidāma.
— Vienalga! — reportieris noteica. — Mēs pratīsim mirt. *
— Iesim atpakaļ un būsim modri, — inženieris skubināja.
— Vai mums ir kādas cerības uz izglābšanos, Sairesa kungs? — jūrnieks vaicāja.
— Jā gan, Penkrof.
— Hm! Seši pret piecdesmit!
— Jā, seši!… Neieskaitot…
— Ko tad? — Penkrofs jautāja.
Sairess neatbildēja, tikai ar roku norādīja uz debesīm.