Spēcīgs viļņa trieciens bij aizskalojis inženieri cauri balona satrūkušajām auklām. Tāpat _ bij pazudis ari viņa suns. Uzticīgais kustonis bij labprātīgi steidzies palīgā savam kungam.
— Uz priekšu! — reportieris iesaucās.
Un tad visi četri — Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs un Nebs —, aizmirsuši nogurumu un nespēku, metās meklēt pazudušo.
Nabaga Nebs< raudāja no dusmām un izmisuma, iedomādams pazudušu'to, ko mīlēja vairāk par visu pasaulē.
Nebij pagājušas divas minūtes kopš tā acumirkļa, kad pazuda Sairess Smits un kad viņa biedri aizsniedza krastu. Vēl viņiem bij cerība, ka piesteigsies laikā izglābt inženieri.
— Meklēsim! Meklēsim! Nebs sauca.
— Jā, Neb! — Ģedeons Spilets atteica. — Un mēs atradīsim viņu.
— Dzīvu?
— Dzīvu!
— Vai viņš māk peldēt? — Penkrofs vaicāja.
— Jā, — Nebs atbildēja. — Turklāt Tops ir pie viņa! .,,
Vērodams sabangoto jūru, jūrnieks pašūpoja galvu.
Viņi atradās krasta ziemeļpusē, ap pusjūdzi no tās vietas, kur balons nolaidās zemē un kur inženieris bij pazudis. Ja nu viņš būtu sasniedzis tuvākā krasta iekāri, tad meklējams aptuveni kādu pusjūdzi tālāk.
Bij jau gandrīz seši vakarā. Sacēlās migla, un nakts kļuva ļoti tumša. Izglābušies bēgļi gāja pret ziemeļiem pa svešās zemes krastu, kur gadījums viņus bij izmetis un par kuras ģeogrāfisko stāvokli viņiem nebij ne mazākās jausmas. Viņu kājas mina ar akmeņiem sajauktu smilkti, kur nebij saskatāmas ne mazākās zīmes no kaut kādiem augiem. Zeme bij ļoti nelīdzena un grumbuļaina, vietām sīkām plaisām sašņīpota; tas visai apgrūtināja iešanu. No šīm ieplakām augšup cēlās lieli, tumsā tikko saskatāmi putni un smagā skrejā klīda uz visām pusēm. Citi, veiklāki, pacēlās veseliem bariem un aizlidoja kā mākoņi. Jūrnieks sprieda, ka tās esot laupītāju kaijas un kurliki, kuru spalgie kliedzieni bij dzirdami cauri jūras šalkām.
Laiku pa laikam gājēji apstājās, skaļi kliedza un pēc tam klausījās, vai kāds neatsauksies no okeāna puses. Patiešām bij iemesls domāt, ka viņi nokļuvuši tuvu tai vietai, kur inženieris būtu varējis izpeldēt malā, un, ja arī Sairess Smits vairs nebūtu spējīgs atsaukties, tad vismaz suņa riešanu viņi sadzirdētu. Bet neviena skaņa neizlauzās cauri jūras dūkoņai un viļņu šļakstoņai pret kāpām. Un mazais pulciņš atkal devās tālāk, vērīgi pētīdams krastmalas iz- lokus.*
Pēc divdesmit minūšu gājiena viņus piepeši apturēja putojošu viļņu josla. Sausas zemes vairs nebij zem kājām. Viņi atradās kādas asas iekāres galā, kur jūra nikni šļācās pāri.
— Tas ir augsts zemesrags, — jūrnieks teica. — Mums jāgriežas atpakaļ, un tad, vairāk uz labo pusi turēdamies, aizsniegsim atkal cietu zemi.
— Bet ja viņš ir tur! — atsaucās Nebs, norādīdams uz okeānu, kur milzīgi viļņi balsnīja tumsā.
— Labi, tad kliegsim vēl!
Un visi apvienoja savas balsis skaļā kliedzienā, bet ne- viens^heatsaucās. Viņi pagaidīja, kamēr vētra uz acumirkli norimst, un atsāka no jauna. Nekādas atbalss.
Tad avāriju cietušie novērsās gar augsto zemesragu, iedami uz pretējo pusi pa tādu pašu ar akmeņiem sajauktu smilkti. Bet Penkrofs novēroja, ka krastmala te kļūst stingrāka un zeme paceļas augstāk, pēc viņa domām, slīpums veda uz stāvu krasta krauju, kuras masīvais apveids jau neskaidri bij saskatāms tumsā. Šajā krastmalas apvidū putnu vairs nebij tik daudz. Arī jūra te likās mazliet rāmāka un klusāka, varēja pat noģist, ka viļņu vāli kļūst manāmi mazāki. Tik tikko vairs sadzirdama bij šļakstoņa pret krastu. Bez šaubām, aiz šā augstā zemesraga iesniecas ieapaļš jūras līcis, ko stāvā iekāre aizsargāja pret klajās jūras viļņiem.
Bet, tādā virzienā iedami, viņi devās pret dienvidiem, tas ir, tieši uz pretējo pusi tai krastmalai, kur Sairess Smits varēja izpeldēt malā. Pusotras jūdzes tālu krasts vēl nebūt neliecās tādējādi, ka atkal varētu doties pret ziemeļiem. Bet augstajam zemesragam, kura iekārei viņi bij apgājuši apkārt, taču katrā ziņā kaut kur jāsavienojas ar cietzemi. Galīgi noguruši, gājēji tomēr dūšīgi turpināja ceļu, cerēdami, ka ik mirkli var gadīties kāds ass krasta izloka leņķis, pa kuru viņi izkļūs tieši pirmāk uzsāktajā virzienā.
Eet kāds bij viņu izmisums, kad, jūdzes divas nogājuši, viņi diezgan augstā, gludā klinšainā vietā atkal ieraudzīja jūru.
— Mēs atrodamies uz kādas saliņas, — Penkrofs iesaucās, — un esam pārstaigājuši to no vienas malas līdz otrai!
Jūrnieka novērojums bij pareizs. Bēgļi nebij izmesti uz kontinenta, pat uz salas ne, bet gan uz mazas saliņas, kura nebij garāka par divām jūdzēm un pie tam acīm redzami visai šaura.
Vai šī tuksnesīgā, akmeņiem nobārstītā un neauglīgā saliņa, kurā tikai daži jūras putni patvērās, piederēja pie kāda lielāka arhipelāga? Tas nebij nosakāms. No laiviņas miglā cietzemi saskatījuši, balona pasažieri nebij paspējuši pietiekoši apvērtēt tās lielumu. Tomēr Penkrofs ar savām pie^ tumsas pieradušām acīm šķita pret rietumiem saskatījis blāvas masas — tur laikam sākas augsta krasta krauja.
Tumsā nebij nosakāms, vai sala vientuļa vai pieder pie kādas grupas. Arī prom tikt no tās nebij iespējams, jo jūra pludoja visapkārt. Inženiera meklēšana bij jāatliek līdz rītam; viņš diemžēl ne ar vienu skaņu nebij darījis zināmu, ka atrodas kur tuvumā.
— Sairesa klusēšana nenozīmē nekā, — reportieris sacīja. — Viņš var būt paģībis, ievainots, acumirklī pat kliedziena nevarīgs, bet tāpēc nezaudēsim cerību.
Reportierim pat ienāca prātā kādā salas augstākā vietā sakurt uguni, kas inženierim noderētu par ceļa rādītāju. Bet velti viņi te meklēja koku vai nokaltušu krūmāju. Tikai smilktis un akmeņi, cita te vairāk nekā nebij.
Viegli iedomājams, kādas sāpes sajuta Nebs un viņa pārējie biedri, kas tik ļoti bij pieķērušies bezbailīgajam Sairesam Smitam. Pārāk skaidri bij redzams, ka viņi vairs nespēj tam palīdzēt. Jānogaida līdz rītam. Vai nu inženieris bij izglābies paša spēkiem un nokļuvis kādā vietā salas krastmalā, vai arī uz visiem laikiem gājis bojā!
Lēni vilkās garās un smagās stundas. Laiks bij īsti auksts. Avāriju cietušie nejauki sala, bet paši to tikko manīja. Pat ne mirkli atpūsties viņi negribēja. Par savu vadoni domādami, aizmirsa paši sevi, cerēja, arvien joprojām vēlējās cerēt, staigāja turpu un atpakaļ pa tuksnesīgo saliņu, nemitīgi atgriezdamies tās ziemeļu galā, vistuvāk katastrofas vietai. Viņi kliedza, klausījās, lūkoja uztvert kaut klusāko atsaukšanās skaņu; viņu balsīm vajadzēja sniegt krietni tālu, jo vētra sāka it kā norimt; viļņiem mazinoties, jūras rūkoņa kļuva klusāka.
Piepeši Neba kliedziens it kā atbalsojās. Herberts par to iebilda Penkrofam:
— Liekas, ka rietumu pusē netālu ir vēl kāds cits krasts.
Jūrnieks piekrītoši pamāja. Viņa acis nekad nekļūdījās.
Ja tās kaut cik saskatīja zemi, tad bij skaidrs, ka zeme tur ir.
Bet patlaban tikai Neba kliedzienu tālā atbalss bij vienīgā atbilde no turienes, turpretī saliņas austrumu pusē valdīja bezgalīgs klusums.
Debess sāka pamazām noskaidroties. Ap pusnakti at- mirdza dažas zvaigznes, un, ja' inženieris bij netālu no saviem biedriem, viņam vajadzēja saskatīt, ka tās vairs nebij ziemeļu puslodes zvaigznes. Polārzvaigzne vairs nebij redzama šajā jaunajā apvārsnī, zvaigžņu grupas zenītā bij citas nekā tās, ko parasti novēro uz Amerikas kontinenta, bet to vietā te pār zemeslodes dienvidpolu spīdēja Dienvidu Krusts.
Nakts pagāja. Divdesmit piektajā martā ap pulksten pieciem no rīta debesis sāka viegli sārtoties. Apvārsnis vēl vienmēr bij tumšs, bet ar pirmo dienas atspulgu virs jūras sacēlās tik bieza migla, ka visapkārt nevarēja redzēt tālāk par divdesmit soļiem. Migla kāpa lieliem, lēni slīdošiem vāliem.
Tas bij nepārspējams traucēklis. Avāriju cietušie sev apkārt nekā skaidri nevarēja saskatīt. Kamēr Nebs un reportieris vēroja jūru, Herberts un jūrnieks pētīja saliņas rietumu krastu. Bet ne mazākā cietzemes zīme nebij saskatāma.
— Tas neko nenozīmē, ka es nevaru saredzēt otru krastu, — Penkrofs teica. — Es to jūtu … tas ir tur… tur… tikpat droši, kā mēs vairs neesam Ričmondā!
Bet migla drīz vien sāka celties augšup. Tas bij jauka laika vēstnesis. Spilgtā saule sasildīja augšējos, gaisa slāņus, tās siltums sāka jau sniegties līdz pat saliņas virsmai.
Ap pusseptiņiem, trīsceturtdaļstundas pēc saules lēkta, migla kļuva caurredzamāka. Augšā tā sabiezēja, bet apakšā kļuva plānāka. Kā no mākoņa iznirusi, visa saliņa drīz vien tika pārredzama; pēc tam lokā visapkārt parādījās ari jūra, bezgalīga pret austrumiem, bet rietumu pusē augstas un stāvas krasta kraujas norobežota.
Jā! Tur arī bij zeme. Tur vismaz pagaidām būtu drošs glābiņš. Starp saliņu un viņējo krastu pletās pusjūdzi plats šaurums, pa kuru krākdama traucās spēcīga straume.
Savas sirds varā viens no izglābtajiem, nevērodams biedrus, ne vārda neteicis, steidzās uz straumes pusi. Tas bij Nebs. Viņš traucās nokļūt tajā krastā, lai tiktu tālāk uz ziemeļiem. Neviens viņu nespēja atturēt. Penkrofs sauca, bet velti. Reportieris grasījās sekot Nebam.
Penkrofs piegāja viņam klāt.
— Jūs gribat tikt pāri šaurumam? — viņš vaicāja.
— Jā, — Ģedeons Spilets atbildēja.
— Labi, bet ticiet man, labāk nogaidīt, — jūrnieks brīdināja. — Nebs viens pats var pietiekoši palīdzēt savam kungam. Tajā šaurumā iekļuvušus, ārkārtīgi spēcīga straume mūs var aizraut jūras klajā. Ja es nemaldos, tā ir atplūdu straume. Palūkojiet, uzplūdi kāpās krīt! Pacietīsimies mazliet un, kad ūdens noplaks, varbūt atradīsim pārbrienamu sēkli.
— Jums taisnība, — reportieris atbildēja. — Turēsimies visi kopā, cik vien iespējams …
Pa to laiku Nebs nikni cīnījās ar straumi. Viņš tai peldēja pāri ieslīpā virzienā. Ar katru rokas vēzienu viņa melnie pleci iznira no ūdens. Straume viņu ātri nesa lejup, tomēr krastam viņš tika arvien tuvāk. Pusjūdzi platās spraugas nopeldēšanai viņam vajadzēja pusstundas laika, un krastā viņš nokļuva vairākus tūkstošus pēdu lejāk iepretī tai vietai, no kuras bij sācis peldēt.
Nebs piecēlās stāvus augstas granīta sienas pakājē un spēcīgi nopurinājās, tad viņš skriešus devās tālāk un pēc acumirkļa jau pazuda aiz kādas klints, kas pacēlās no jūras gandrīz saliņas ziemeļgala kraujas augstumā.
Neba biedri uztraukti vēroja vļņa pārdrošo mēģinājumu. Kad nēģeris bij nozudis acīm, viņi sāka tuvāk aplūkot zemi, no kuras būs jālūdz patvērums, un apēda dažus gliemežus, kas bij izkaisīti visgarām krastmalas smilktī. Vājš mielasts tas jau nu bij, tomēr mielasts.
Viņējās salas krastā bij plašs jūras līcis ar smailu šķautnainu, pilnīgi kailu un mežonīgu krasta iekāri dienvidu pusē. Šī iekāre dīvainā veidā iezīmējās krastmalas vispārējā līnijā, tās pamatā bij granīta klints. Turpretim ziemeļu pusē licis pletās plašumā, tā nolaidenais krasts stiepās no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem un nobeidzās ar tievu ragu. Starp šiem diviem jūras līča loka galējiem punktiem varēja būt jūdzes astoņas liels atstatums. Kādu pusjūdzi no krasta saliņa iesniecās šaurā jūras strēlā un izskatījās līdzīga milzīgam valim vai ļoti lielam ģindenim. Tās platums nepārsniedza ceturtdaļjūdzes.
Saliņas viņējā krastmala sākās ar melnām klints šķautnēm nokaisītu smilkšu joslu, klintis pamazām izcēlās no atplūdiem. Augstāk stiepās itin kā ar kapli aptēsta granīta siena, kas beidzās ar ērmīgi izrobotu šķautni, mazākais, trīssimt pēdu augstumā. Uz labo pusi tā stiepās triju jūdžu garumā un spēji nobeidzās ar itin kā cilvēka rokas darinātu apmalu. Turpretī uz kreiso pusi šis robotās kraujas gals ar sablīvētām, apdrupušām, prizmveidīgām klinšu šķautnēm garenā laidā slida lejup un pamazām saplūda kopā ar dienvidu iekāres klintīm.
Šīs malas augšienes līdzenumā nebij neviena koka. Tur bij tāds pats kails klajums kā Keiptaunā pie Labās Cerības raga, tikai mazākos apmēros. Vismaz, no saliņas skatoties, tas tā likās. Turpretī labajā pusē aiz aprautās apmalas netrūka zaļuma. Viegli bij saskatāmi lielu koku apveidi. Biezoknis aizsniecās tālāk, nekā skatieni to varēja aptvert. Šajā zaļumā atvilga granīta cieto līniju nogurdinātās acis.
Tālāk, pašā tālākā un beidzamā joslā, pāri virsmas līdzenumam ziemeļrietumu pusē un, mazākais, septiņu jūdžu attālumā laistījās saules staru apmirdzēta balta virsotne. Tā bij kāda tāla kalna sniega cepure.
Tomēr vēl nebij iespējams pateikt, vai zeme ir sala vai kāda kontinenta daļa. Bet, aplūkodams kreisajā pusē sablīvētās krokotās klintis, ģeologs bez vilcināšanās pateiktu, ka tās cēlušās vulkāniskā veidā, jo tur visgarām bij samanāmas apakšzemes uguns iedarbības pazīmes.
Ģedeons Spilets, Penkrofs un Herberts uzmanīgi aplūkoja zemi, kurā viņiem varbūt nāksies dzīvot ilgus gadus, kurā būs arī jānomirst, ja tā neatrodas pie kuģu ceļa.
— Ko tu teiksi, Penkrof? — Herberts vaicāja.
— Ko tur teikt, — Penkrofs atbildēja, — šeit ir labais un sliktais kā visur. Gan jau redzēsim. Bet ūdens plok arvien joprojām. Pēc trim stundām mēģināsim tikt šaurumam pāri un, reiz tur nokļuvuši, varēsim sākt rīkoties un uzmeklēt Smita kungu.
Penkrofs nebij vīlies savā paredzējumā. Pēc trim stundām šauruma smilkšainais dibens pāri pusei bij pacēlies no ūdens. Starp saliņu un viņējo krastu palika tikai šaura brasla, ko pārbrist nenācās grūti.
Ap desmitiem Ģedeons Spilets un viņa abi biedri novilka drēbes, sasēja tās pauniņā virs galvas un devās braslā, kas nebij dziļāka par piecām pēdām. Herbertam ūdens bij par dziļu, bet viņš peldēja kā zivs un viegli tika citiem līdzi. Bez traucēkļiem visi trīs nokļuva pretējā krastā. Tur saule viņus ātri vien nožāvēja, viņi apģērba no ūdens pasargātās drēbes un noturēja apspriedi.