Nakts pagāja bez kādiem starpgadījumiem. Kolonisti visu laiku palika vērīgi nomodā un nepameta savu «kamīna» posteni. Nebij manāma arī nekāda zīme, ka pirāti taisītos celties malā. Pēc tam kad bij noklusis pēdējais
Airtonam domātais šāviens, ne vismazākais troksnis neliecināja, ka pirātu kuģis tuvumā. Varēja pat domāt, ka tas iedomājies sastapis pārāk stipru pretinieku, pacēlis enkuru un aizbraucis no šiem apvidiem.
Tomēr tās bij veltas cerības. Gaismai austot, kolonisti miglā uz jūras varēja saskatīt tumšu blīvu. Tas bij «Ātrais».
— Redziet, mīļie draugi, — Sairess Smits teica, — man šķiet, ka mums jārīkojas šādi, iekams migla vēl nav pilnīgi pacēlusies. Mums jānoslēpjas no pirātu acīm un nekādi nav jāpievērš viņu uzmanība. Galvenais, lai bandītiem rastos pārliecība, ka salā iedzīvotāju daudz un ka tie spēj turēties pretim. Es ieteicu sadalīties trijās grupās, no kurām viena novietosies tepat «kamīnā», otra pie Pateicības upes ietekas. Trešajai, man liekas, būtu jāpār- brauc uz saliņu, lai no turienes aizkavētu vai vismaz mēģinātu traucēt ienaidnieku izcelšanos malā. Mūsu rīcībā ir divas karabīnes un četras šautenes. Tātad katram no mums iznāk pa ierocim, pulvera un ložu arī pietiekoši, tā ka lādiņi mums nav jātaupa. No kuģa šautenēm un pat lielgabaliem mums nav ko baidīties. Ko tie iespēj pret šīm klintīm? Un, tā kā pa Granītpils logiem mēs nešausim, pirātiem neienāks prātā tēmēt turp, kas varētu nodarīt lielu postu. Visbīstamākais, ja mums būtu jāaizstāvas tuvcīņā, jo tiem neliešiem skaita ziņā milzīgs pārsvars. Tāpēc ikviens malā celšanās mēģinājums jācenšas atsist, turklāt sevi neatklājot. Vēlreiz es saku: netaupīsim lādiņu! Šausim bieži un tēmēsim labi! Katram no mums jānogalina astoņi vai desmit ienaidnieki, un nepieciešams tos nogalināt! , i
Sairess Smits gluži mierīgā balsī raksturoja stāvokli un deva norādījumus, it kā runa būtu par parastu ikdienas darbu un nevis par cīņu. Biedri, ne vārda nebilzdami, piekrita šiem rīkojumiem. Tagad tikai katram jāieņem savs postenis, iekams migla pilnīgi izklīdusi.
Nebs ar Penkrofu tūliņ devās uz Granītpili un atnesa nepieciešamo munīciju. Abi labākie šāvēji, Ģedeons Spīlēts un Airtons; dabūja karabīnes, kuru šāvieni sniedza gandrīz jūdzi tālu. Pārējās četras šautenes izdalīja Saire- sam Smitam, Nebam, Penkrofam un Herbertam.
Posteņus sadalīja šādi:
Sairess Smits ar Herbertu paliks «kamīna» slēptuvē, no kurienes prāvā gabalā bij apsargājama arī visa krastmala gar Granītpili.
Ģedeons Spilets ar Nebu noslēpsies klintājā pie Pateicības upes ietekas, tur kā lielais tilts, tā mazie tilti tika uzvilkti, lai no turienes atsistu mēģinājumu ar laivu iebraukt upē vai izkāpt malā viņējā krastā.
Airtons un Penkrofs laivā dosies uz saliņu un novietosies tur divos atsevišķos posteņos. Tādā kārtā šāvieni no četrām dažādām vietām pārliecinās laupītājus, ka sala pietiekoši apdzīvota un stipri apsargāta.
Gadījumā, ja neizdotos aizkavēt pirātu izcelšanos uz saliņas vai arī briga viņus draudētu ielenkt, Penkrofs ar Airtonu sēstos laiviņā, atbrauktu atpakaļ salas krastā un steigtos palīgā uz visvairāk apdraudēto vietu.
Pirms došanās uz saviem norādītajiem posteņiem kolonisti spieda cits citam roku. Penkrofam pietika vīrestības apslēpt uztraukumu, kad viņš apskāva Herbertu, savu bērnu … Un tad viņi šķīrās.
Pēc dažiem acumirkļiem Sairess Smits un Herberts uz vienu un reportieris ar Nebu uz otru pusi nozuda aiz klintīm. Piecas minūtes vēlāk Airtons ar Penkrofu, laimīgi pārkļuvuši šaurumam, izkāpa saliņā un paslēpās tur austrumu krasta klinšu spraugās.
Neviens viņus nebij pamanījis, jo arī viņi paši kuģa blīvu tikko varēja saskatīt miglā.
Pulkstenis bij pusseptiņi rītā.
Migla pamazām sāka izklīst, kuģa mastu gali iznira augšup. Vēl kādu laiku lieli tvaika vāli šūpojās pa ūdens līmeni, tad uzpūta vējš un izkliedēja tos.
Tūliņ arī parādījās «Ātrais», diviem enkuriem noenkurots, ar priekšgalu pret ziemeļiem, pret salu pagrieztiem kreisajiem sāniem. Kā jau Sairess Smits bij rēķinājis, briga nebij attālāk par vienu un ceturtdaļu jūdzes no krasta.
Masta galā tai plīvoja baigais melnais karogs.
Inženieris ar tālskati varēja saredzēt, ka brigas četri lielgabali pavērsti pret salu. Acīm redzami tie bij gatavi šaušanai uz pirmo zīmi. _
Tomēr patlaban vēl uz «Atrā» viss bij klusu. Ap trīsdesmit pirātu staigāja pa klāju. Daži bij uzrāpušies grī- dumā, divi stāvēja uz lielās bramburas steņģēm un ar tālskatiem rūpīgi aplūkoja salu.
Saprotams, ka Bobs Harvejs un viņa ļaudis nekādi nejaudāja tikt skaidrībā par to, kas pa nakti uz kuģa noticis. Vai šis puskailais cilvēks, kurš bij uzlauzis viņu pulvera pagraba telpas durvis un ar kuru viņi cīnījās, kurš bij izšāvis sešas reizes no sava revolvera, vienu nonāvējis un divus ievainojis, bij izvairījies no viņu lodēm? Vai viņš peldus bij spējis aizsniegt krastu? No kurienes viņš ieradies? Ko viņš meklēja uz kuģa? Vai tiešām viņa nodoms bij uzspridzināt kuģi gaisā, kā Bobs Harvejs to apgalvoja? Tas viss, bez šaubām, neskaidrā jūklī jaucās pa katordznieku galvām. Bet par to nu nebij ko šaubīties, ka sala, pie kuras «Ātrais» izmetis enkuru, apdzīvota un ka tur varbūt atrodas vesela kolonija, gatava aizstāvēties. Un tomēr neviens pats nebij redzams ne krastmalā, ne augstumos. Krasts likās pilnīgi klajš. Vispār nebij ne mazākās cilvēku mājokļa zīmes. Vai iedzīvotāji noslēpušies salas iekšienē?
Katrā ziņā tā domāja nešaubāmi saprātīgais pirātu virsaitis un mēģināja izpētīt salu, pirms izcēla tur malā savu bandu.
Pusotras stundas laikā nemanīja ne mazākās zīmes, ka pirāti taisītos uzbrukt vai celties malā. Acīm redzami Bobs Harvejs vilcinājās. Ari ar saviem labākajiem tālskatiem viņš, bez šaubām, nebij varējis ieraudzīt neviena no klinšu aizslēptajiem kolonistiem. Nebij ticams, ka viņa uzmanību pievilktu pat Granītpils logu zaļais zaru un liānu aizpi- nums, kas diezgan spilgti atdalījās kailajā klinšu sienā. Kā viņam lai ienāktu prātā, ka tādā stāvā augstienē var atrasties cilvēku mājoklis? Visa Savienības līča krasta apmeta garumā no Naga iekāres līdz Žokļu iekārei itin ne- . kas neliecināja, ka sala varētu būt apdzīvota.
Tomēr ap astoņiem kolonisti pamanīja zināmu rosmi uz «Atrā» klāja. Kuģa ļaudis sakārtoja trices un nolaida jūrā laivu ar septiņiem šautenēm bruņotiem vīriem. Viens no tiem nosēdās pie stūres, četri pie airiem, bet divi, šautenes gatavas turēdami, sakņupa laivas priekšgalā un vēroja salu. Katrā ziņā viņu nolūks bij tikai izlūkot salu, nevis to ieņemt, jo pēdējā gadījumā vīru skaits būtu daudz lielāks.
Mastos līdz pašai bramburai sakāpušie pirāti acīm redzami bij ievērojuši, ka saliņu no salas atdala apmēram pusjūdzi plats šaurums. Sairess Smits uzmanīgi vēroja laivu un tūliņ noprata, ka tā nemēģina braukt šaurumam pāri, bet pagaidām tikai grib piestāt pie saliņas.
Šaurās klints plaisās noslēpušies, Penkrofs un Airtons redzēja laivu tuvojamies viņiem un gaidīja tikai, lai tā pienāk pa šāvienam,
Laiva tuvojās ļoti uzmanīgi. Airi lēnām grima ūdenī. Redzams bij, ka priekšgalā sēdošiem pirātiem rokās mērīk- lis, ka viņi ar to mēģina uzzināt Pateicības upes iegrauzto dzīli jūras dibenā. No tā spriežams, ka Bobs Harvejs nodomājis piebraukt savu kuģi tieši krastmalā. Ap trīsdesmit pirātu, sakāpuši kuģa mastos un vantīs, sekoja katrai laivas kustībai un ar zīmēm norādīja drošāko ceļu uz krastmalu.
Apmēram divas kabeļtauvas atstatu no krasta laiva apstājās. Pie stūres sēdošais, kājās piecēlies, lūkoja vietu, kur viņam labāk piestāt.
Tajā acumirklī norībēja divi šāvieni.
Mazs dūmu mākonītis novērpās pār saliņas klintīm. Stūrmanis un mērītājs atkrita atmuguriski laivā. Airtona un Penkrofa lodes viņus bij ķērušas vienā un tai pašā acumirklī.
Bet tūliņ arī atskanēja daudz spēcīgāks rībiens un dūmu mutulis novērpās gar kuģa sāniem. Lielgabala lode no- drāzās pār klints virsotni, kur Airtons ar Penkrofu bij paslēpušies, bet šāvēji palika neaizskarti.
No laivas atskanēja nejauki lāsti, tā tūliņ sāka traukties atpakaļ. Nošautā stūrmaņa vietā nosēdās cits, airi strauji šķēla ūdeni.
Taču pirāti negrieza vis laivu tieši atpakaļ, kā bij sagaidāms, bet brauca tālāk gar krastu, acīm redzami, lai dotos uz saliņas dienvidu iekāri. Airi ņirbēja zibens ātrumā, lai tiktu laukā no lodēm aizsniedzamā loka.
Nokļuvusi piecu kabeļtauvu attālumā līdz Atraduma iekāres krastam un pa pusei apbraukusi tai apkārt, palikdama allaž kuģa lielgabalu apsardzībā, laiva pavērsās pret Pateicības upes ieteku.
Noprotams, ka viņu nodoms bij iebraukt šaurumā un tādējādi ielenkt saliņā noslēpušos kolonistus, tad viņi, lai cik to tur būtu, atrastos visai bīstamā stāvoklī starp laivas un brigas ugunīm.
Tā pagāja ceturtdaļstunda, laivai braucot šādā virzienā. Gaisā un virs ūdens valdīja pilnīgs klusums.
Penkrofs un Airtons, labi noprazdami ielenkšanas briesmas, tomēr nebij pametuši savas slēptuves — vai nu negribēdami vēl rādīties uzbrucējiem un pakļūt zem brigas lielgabalu lodēm, vai arī rēķinādami uz Nebu un Ģedeonu Spiletu pie Pateicības upes ietekas un Sairesu Smitu ar Herbertu aiz «kamīna» klintīm.
Minūtes divdesmit pēc pirmajiem šāvieniem laiva bij vairs tikai divu kabeļtauvu attālu no Pateicības upes ietekas. Tā kā jūrā sākās paisums un viļņi strauji plūda šaurajā spraugā, laivu spēcīgi nesa upes ietekā iekšā, tikai ar airu piepalīdzību tā bij noturama šauruma vidū. Bet, kad tā bij tieši šāviena atstatumā no Pateicības upes ietekas, viņus atkal apsveica divas lodes un atkal divi braucēji nogāzās laivā. Nebs ar Spiletu nebij aizšāvuši garām.
Atkal tūliņ no brigas atskanēja šāviens, tēmēts pret dūmu mākonīša apzīmēto posteņa vietu. Tomēr šoreiz lode nepadarīja nekā vairāk, kā tikai atšķēla dažas klints šķautnes.
Tagad laivā bij vairs tikai trīs neievainoti cilvēki. Straumes rauta, tā ar bultas ātrumu traucās šaurumā iekšā, garām Sairesam Smitam un Herbertam, kuri nešāva, domādami to ne visai labi pa mērķim. No šauruma izkļuvuši, laiva apbrauca apkārt saliņas ziemeļgalam un ar tiem diviem airētājiem, kas tai vēl atlikušies, raudzīja nokļūt atpakaļ pie brigas. ,
Līdz šim kolonisti vēl bij turējušies diezgan labi. Viņu ienaidnieki bij cietuši samērā prāvus zaudējumus. Četri no tiem smagi ievainoti, varbūt pat pavisam beigti, turpretī viņi pilnīgi neskarti, nevienu lodi velti nezaudējuši. Ja pirāti turpinās uzbrukumu šādā pašā veidā, ja viņi mēģinās tāpat ar laivas palīdzību izkļūt malā, viņi vienkārši tiks nogalināti cits pēc cita.
Viegli saprotams, cik izdevīgas bij inženiera iekārtotās aizstāvēšanās pozīcijas. Pirāti tagad droši vien bij tai pārliecībā; ka viņiem darīšana ar spēcīgu ienaidnieku, ar kuru nebūs viegli tikt galā.
Tikai pēc pusstundasjaiva, jūras klajā ar straumi cīnīdamās, aizkļuva līdz «Ātrajam». Tālu bij dzirdami lāsti, kad tie uz kuģa ieraudzīja ievainotos. Atkal norībēja trīs četri šāvieni, kuri kolonistiem tomēr nekādu zaudējumu nenodarīja.
Bet tad kādi divpadsmit citi katordznieki, pustraki no dusmām un varbūt arī vēj no vakardienas dzēruma, metās tajā pašā laivā. Tika nolaista jūrā vēl otra laiva ar astoņiem vīriem. Pirmā devās taisni uz saliņu, lai izrēķinātos ar turienes šāvējiem, bet otrā virzījās uz Pateicības upes ieteku.
Penkrofa un Airtona stāvoklis kļuva draudošs, viņi saprata, ka jālūko nokļūt atpakaļ uz lielo salu.
Tomēr viņi nogaidīja, kamēr laiva pienāca pa šāvienam, un tad atkal divas viņu labi tēmētās lodes sacēla uzbrucējos lielu apjukumu. Tad, vēl reizes desmit izšāvuši, Penkrofs ar Airtonu pameta savas slēptuves un, cik kājām jaudas, metās saliņai pāri, ielēca laiviņā, sasniedza krastu taisni tajā acumirklī, kad pirātu laiva bij nokļuvusi līdz saliņas dienvidu galam, un noslēpās «kamīna» alās.
Viņi tikko bij pievienojušies Sairesam Smitam un Herbertam, kad pirāti jau iebruka saliņā un sāka to pārmeklēt no vienas vietas.
Gandrīz tai pašā acumirklī atkal atskanēja lielgabalu šāvieni, tēmēti pret Pateicības upes slēptuvi, kurai otrā laiva tuvojās ātrā gaitā. Divi no astoņiem pirātiem krita no Ģedeona Spileta un Neba lodēm, kamēr laivu paisuma straume neatturami trenca uz priekšu un sadragāja pret piekrastes klintīm pie Pateicības upes ietekas. Bet pārējie seši, dzīvi palikuši, šautenes augstu pār galvām pacēluši, lai pasargātu tās no saslapšanas ūdenī, aizsniedza krastu upei labajā pusē. Tomēr, nojauduši, ka atrodas pārāk tuvu pretinieku postenim, ne reizi neizšāvuši, aizbēga uz Atraduma iekāres pusi, kur lodes tos vairs nevarēja sniegt.
Situācija nu bij tāda: saliņā divpadsmit laupītāju, no kuriem, bez šaubām, vairāki ievainoti, bet kuru rīcībā vēl vienmēr laiva; salā seši citi malā izkļuvušie, pagaidām gan Granītpilij nekaitīgi, jo upei pāri tikt tie nevarēja, tāpēc ka vjsi tilti uzvilkti.
— Nav slikti! — Penkrofs sauca, «kamīnā» slēptuvei tuvodamies. — Nav slikti, Sairesa kungs! Bet kā >ūs domājat?
— Man liekas, — inženieris atbildēja, — ka cīņa tagad pieņems citu veidu. Nav iemesla domāt, ka bandīti nesapratīs, cik neizdevīgi viņiem turpināt cīņu šādos apstākļos.
— Šaurumam pāri viņi nekad netiks, —; jūrnieks teica. — Neba un Spileta karabīnes pratīs aizšķēršļot viņiem ceļu. Jūs zināt, tās sniedz vairāk nekā jūdzi tālu.
— Bez šaubām, — Herberts piekrita, — bet ko iespēj divas karabīnes pret brigas lielgabaliem?
— Nu! — Penkrofs atsaucās. — Man šķiet, briga vēl nebūt nav šaurumā. ,
— Bet ja iebrauc? — Sairess Smits ievaicājās.
— Tas nav iespējams. Tur briga var uzskriet sēklī un aiziet bojā.
— Tomēr tas ir iespējams, — Airtons teica. — Pirāti var bez riska izlietot jūras paisuma laiku, un tad mūsu slēptuves viņu lielgabalu ugunīm vairs nespēs turēties pretī.
— Velns un elle! — Penkrofs iekliedzās. — Patiešām liekas, ka tie nelieši taisās pacelt enkuru!
— Vai mēs nebūsim spiesti noslēpties Granītpili? — Herberts vaicāja.
— Nogaidīsim vēl, — Sairess Smits atbildēja.
— Bet Nebs un Spileta kungs?… — Penkrofs ieminējās.
— Viņi īstā laikā pievienosies mums. Uzmanieties, Airton! Jūsu un Spileta karabīnēm tagad būs darbs.
Tas bij pilnīgi pareizi. «Ātrais» rīkojās pacelt enkuru un varbūt tuvosies saliņai. Straume bij jau tā norimusi, ka manevrēt brigai nācās viegli. Tomēr Penkrofs pretēji Airtonam vēl vienmēr bij pārliecināts, ka tā neiedrošināsies doties šaurumā iekšā!
Pa to laiku pirāti saliņā pamazām bij nonākuši līdz pat pretējam krastam, no salas viņus vairs tikai šķīra jūras šaurums. Vienīgi ar šautenēm bruņoti, viņi nevarēja kaitēt kolonistiem ne «kamīnā», ne pie Pateicības upes ietekas. Bet, nezinādami tālšāvēju karabīņu iespēju, viņi arī no savas puses jutās pilnīgā drošībā un sīki pārmeklēja salu un krastmalu.
Viņu bezrūpībai drīz vien pienāca beigas. Neba un Ģe- deona Spileta karabīnes sāka runāt diezgan nepatīkamu valodu, divi no šiem neliešiem atkal novēlās zemē.
Tas bij pavisam negaidīts pārsteigums. Palikušie desmit pameta savus beigtos vai ievainotos biedrus likteņa ziņā, cik jaudas, aizbēga uz saliņas viņējo galu, metās laivā un ātrā gaitā aizbrauca pie savas brigas.
— Par astoņiem jau mazāk! — Penkrofs iesaucās. — Patiešām, Spileta kungs un Nebs rīkojas veikli!
— Kungi! — Airtons viņu pārtrauca. — Nu notiks kas svarīgāks. Briga uzvelk buras!
— Arī enkuru velk augšā! — Penkrofs iesaucās.
— Jā gan! Tas jau ir izcelts!
Tiešām — skaidri bij dzirdams, kā J:ēde šņirkstēja, tīda- mās ap vārpstu, ko grieza matroži. «Ātrais» vispirms mazliet atkāpās, tad sāka virzīties uz salas pusi. Vējš pūta taisni no jūras klaja, uz kuģa uzvilka lielo buru un mars- buru, un tas lēnām tuvojās krastam.
No Pateicības upes un «kamīna» slēptuvēm kolonisti vēroja, gan nerādīdami nekādas dzīvības zīmes, tomēr uztraukti. Viņu stāvoklis bij ārkārtīgi kļūmīgs. Pēc īsa brīža viņi atradīsies zem tuvās brigas lielgabalu uguns, kurai pretoties nebij nekādas iespējas. Kā lai viņi aizkavē pirātus izkāpt malā?
Sairess Smits to saprata labi un lauzīja galvu, kas tagad vēl būtu darāms. Izeja jāatrod — bet kā īsti? Noslēpties Granītpili, ļaut, lai viņus ielenc, turēties nedēļām, varbūt pat mēnešiem ilgi, jo pārtikas tur pietiekoši? Labi! Bet ko tad? Pirāti pa to laiku saimniekos salā, izpostīs visu un ar laiku tomēr atradīs līdzekli, kā pieveikt Granītpils gūstekņus. '
Vēl atlika cerība, ka Bobs Harvejs neuzdrošināsies doties ar pašu kuģi šaurumā iekšā, bet paliks aiz saliņas. Pusjūdzi liels atstatums šķīra viņu no salas, un no tāda tāluma lielgabalu lodes nebij pārāk bīstamas.
— Nekad, — Penkrofs apgalvoja, — nekad Bobs Harvejs neiedrošināsies iebraukt šaurumā, tāpēc ka viņš ir labs jūrnieks! Viņš saprot, ka brigai tur draud briesmas, līdzko tikai saceļas kaut cik lielāks vējš. Un ko viņš iesāks bez sava kuģa?
Pa to laiku briga bij jau piebraukusi saliņai gluži tuvu un virzījās uz tās dienvidgalu. Vējš bij rāms, straume jūrā lēna, un Bobs Harvejs varēja stūrēt savu kuģi pēc patikas.
Tā kā laiva pirmāk jau mērījot uzzināja braucamo ceļu, tagad bij viegli to attapt. Boba Harveja nodoms bij skaidri saprotams: viņš gribēja novietoties iepretim «kamīnam», lai ar savu lielgabalu lādiņiem atmaksātu kolonistiem par zaudējumiem, ko tie nodarījuši viņa kuģajaudīm.
Līdz saliņas dienvidgalam nokļuvis, «Ātrais» viegli apbrauca tam apkārt, tad pagrieza grotburas un pēc brīža jau atradās tieši pretī Pateicības upei.
— Bandīti uzbrūk! — Penkrofs iekliedzās.
Šajā acumirklī Sairesam Smitam, Airtonam, jūrniekam un Herbertam pievienojās Nebs un Ģedeons Spilets.
Reportieris ar biedru bij ieskatījuši par labāku pamest savu posteni pie Pateicības upes ietekas, kur viņi tā kā tā nekā nebūtu iespējuši pret kuģa lielgabaliem. Un tas bij prātīgi darīts. Šajā brīdī, kad acīm redzami sagaidāms izšķirošais uzbrukums, vislabākais turēties visiem vienkopus! Ģedeons Spilets un Nebs, aiz klintīm slapstīdamies,
Briga pārlūza pušu.
bij steigušies šurp, ložu krusas pavadīti, bet tā viņiem ne- bij nodarījusi nekādu kaiti.
— Spilet! Neb! — inženieris iesaucās. — Vai jūs neesat ievainoti?
— Nē, — reportieris atbildēja, — atskaitot dažus triecienus no klintīs atsistām lodēm. Bet nolādētā briga ir šaurumā!
— Jā, — jūrnieks atbildēja. — Un pēc desmit minūtēm tā būs pretim Granītpilij.
— Vai jums ir kāds nodoms, Saires? — reportieris vaicāja.
— Mums jāpatveras Granītpilī, kamēr tie nelieši mūs vēl nav pamanījuši.
— Es arī domāju tāpat, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Bet tur ieslēgti…
— Redzēsim, kas tālāk darāms, — inženieris atbildēja.
— Pasteigsimies un dosimies ceļā! — reportieris uzsauca.
— Vai jūs, Sairesa kungs, nevēlaties, lai mēs ar Air- tonu paliekam šepat? — jūrnieks jautāja.
— Kāpēc, Penkrof? — Sairess Smits atbildēja. — Nē. Mēs turēsimies visi kopā!
Ne acumirkli vairs nevarēja vilcināties. Kolonisti pameta «kamīnu». Maza klinšu atkare aizslēpa viņus no pirātu acīm; bet divi vai trīs šāvienu rībieni un ložu attrauktu klints šķautņu šņācieni vēstīja viņiem, ka «Ātrais» atrodas pavisam tuvu.
Pēc pāra minūtēm viņi bij ceļamajā ierīcē, tad pie Gra- nītpils durvīm un beidzot lielajā istabā, kur Tops ar Jupu jau no vakarvakara atradās ieslēgti.
Bij arī pats beidzamais laiks. Pa zaru aizpītajiem logiem kolonisti redzēja, ka «Ātrais», dūmu mākonī ietinies, slīda tālāk šaurumā. Arī še viņiem bij jāpavirzās sāņus, jo lielgabala lodes nemitīgi sprakstēja gan pret pamesto Pateicības upes slēptuvi, gan ap «kamīnu». Klintis plīsa un šķīda, katru sprādzienu bandīti pavadīja ar skaļiem «urā» saucieniem.
Kolonisti bij cerējuši, ka Granītpils tiks saudzēta, pateicoties Sairesa Smita tālredzībai un aizmaskotajiem logiem. Bet tad piepeši kāda lode pa durvju caurumu iedrāzās Granītpils ejā.
' — Nolādētie! — Penkrofs iekliedzās. — Viņi ir pamanījuši mūs!
Var jau būt, ka kolonisti nemaz nebij ieraudzīti, bet Bobs Harvejs tikai tēmējis savu šāvienu uz aizdomīgo zaļumu kailas klints augstienē. Pirmajai lodei tūliņ sekoja otrā, saplosīja loga lapotņu aizsegu un atklāja melnu, tukšu caurumu klintī.
Kolonistu stāvoklis bij bez izejas. Viņu slēptuve uzieta. Viņiem nebij nekādas iespējas aizsargāties pret akmens šķautnēm, ko lielgabalu lodes ārdīja visapkārt. Vienīgais glābiņš vēl patverties Granītpils augšējā ejā un pamest visu savu iedzīvi postītāju ložu varā.
Bet tad piepeši atskanēja apdullinošs, šausmīgu bļāvienu pavadīts sprādziens.
Sairess Smits ar saviem -biedriem steidzās pie loga …
Itin kā drausmīgas ūdens trombas augšup pasviesta, briga pārlūza pušu, un nepilnās desmit minūtēs jūras dzelme to aprija ar visu tās laupītāju bandu.