— Viņi ir uzsprāguši gaisā! — Herberts iesaucās.
-— Jā gan, — Penkrofs atteica, — gluži tā, it kā Airtons būtu pielaidis uguni viņu pulvera pagrabam!
Tad viņš kopā ar Nebu un jaunekli metās ceļamajā ierīcē.
— Bet kā tas varēja notikt? — ievaicājās Ģedeons Spi- lets, no briesmīgā sprādziena vēl pavisam apdullis.
— Nu, šoreiz mēs to uzzināsim, — inženieris strauji atbildēja.
— Ko mēs uzzināsim?
— Vēlāk! Vēlāk! Svarīgākais tagad iznīcināt galīgi šos pirātus!
Un Sairess Smits līdz ar Airtonu? un reportieri traucās lejā pie Neba un Herberta.
No brigas itin nekas vairs nebij redzams, pat mastu gali nerēgojās virs ūdens. Trombaš gaisā pasviesta, ta bij ap- vēlusies uz sāniem un tādā stāvoklī zemūdens straumes norauta dibenā. Bet, tā kā šaurums bij tikko divdesmit pēdu dziļš, cerams, ka atplūdu laikā brigas sāni pa daļai iznirs virs ūdens.
Dažas paliekas peldēja pa ūdeni. Gandrīz vai vesels plosts rezerves mastu un rāju, kastes, mucas, būris ar dzīvām vistām — visas šīs mantas, izslīdējušas no pildiņa, pamazām pacēlās virs ūdens. Bet no «Atrā» paša atliekām nebij redzami ne klāja dēļi, ne korpusa apšuves, tāpēc brigas pēkšņā nogrimšana bij diezgan neizskaidrojama.
Tomēr drīz vien virspusē izpeldēja divi pāra pēdu virs klāja, nolauzti masti, kas krītot bij saplēsuši vantis un steņģes; tie iznira kopā ar satītām un atrisušām burām. Nekādā ziņā nebij pieļaujams, ka straume šīs mantas aiznes klajā jūrā, tāpēc Airtons un Penkrofs metās laivā, lai visu, kas notverams, izvilktu vai nu šepat krastā, vai uz saliņas.
Kad viņi patlaban jau grasījās iekāpt, Ģedeons Spilets viņus aizturēja.
— Bet tie seši pirāti, kas izkāpa malā viņpus Pateicības upei?
Patiešām — viņi nedrīkstēja aizmirst tos sešus vīrus, kuri izglābās no sadragātās laivas un aizmuka uz Atraduma iekāres pusi. Kolonisti palūkojās tajā virzienā… No bēgļiem nevienu nemanīja. Ļoti iespējams, ka,'redzēdami, kā briga nogrimst šauruma dzīlē, bandīti aizbēguši uz salas iekšieni.
— Ar tiem mēs tiksim galā vēlāk, — Sairess Smits teica. — Viņi mums var vēl būt bīstami, tāpēc ka ir apbruņoti, bet tur mēs būsim seši pret sešiem, tātad vienādos spēkos. Tagad darīsim steidzamāko.
Airtons ar Penkrofu ielēca laivā un strauji airēja pie peldošajiem priekšmetiem.
Paisums bij visai spēcīgs, tāpēc ka patlaban divas dienas jau spīdēja jauns mēness. Kuģa korpuss iznirs virs ūdens tikai pēc kādas stundas.
Airtonam un Penkrofam pietika laika mastus un citas paliekas sasaistīt ar virvēm un pievilkt malā; tad kopīgiem spēkiem viņi tās izvilka krastā. Pēc tam sazvejoja laivā visu pārējo, kas peldēja ūdenī, — būri ar vistām, mucas, kastes un visu to bez kavēšanās nogādāja «kamīnā».
Arī daži līķi uzpeldēja virs ūdens. Starp tiem Airtons pazina Bobu Harveju. Viņš norādīja uz to biedriem un teica uztrauktā balsī:
— Tāds biju arī es, Penkrof!
Tāds biju arī es, Penkrofl
— Bet tagad vairs neesi, krietno Airton! — jūrnieks atbildēja.
Savādi likās, ka tik maz slīkoņu uzpeldēja virspusē. Tur nebij vairāk par pieciem sešiem, kurus straume jau virzīja uz klaju jūru. Laikam gan, pēkšņā sprādziena pārsteigti, bandīti nebij paguvuši mesties ūdenī, un, kuģim uz sāniem apveļoties, vairums bij sapinušies kuģa takelāžā. Atplūdu straume aiznesīs viņus jūrā un aiztaupīs kolonistiem riebīgo uzdevumu aprakt viņus kaut kur savas salas nomalē.
Apmēram divas stundas viņi nostrādāja; Sairess Smits un viņa biedri noņēmās, paliekas malā vilkdami, atraisīdami un izžaudami buras, kuras izrādījās pilnīgi veselas. Runāt viņi runāja maz, jo darbs viņus pārāk aizņēma, toties domas šaudījās smadzenēs. Briga vai, mazākais, tas viss, kas no tās palicis un kritis viņu rokās, bij vesela bagātība. Patiešām — kuģis ir itin kā kāda maza pasaule, kolonistu mantas krājumi papildināsies ar daudz ko vērtīgu un nepieciešamu. Visumā šis ieguvums būs tikpat vērtīgs un vēl bagātāks nekā tas, ko viņi atrada kastē Atraduma iekārē.
«Un kāpēc gan galu galā nebūtu iespējams izcelt šo brigu laukā no ūdens?» Penkrofs domāja. «Ja tai tikai kāds prāvāks caurums, to var aiztaisīt ciet. Un trīs vai četri simti tonnu liels kuģis — tas tiešām būtu īsts kuģis salīdzinājumā ar mūsu «Bonadventuri»! Ar to varētu braukt tālu! Braukt, uz kurieni patīk! Sairess Smita kungs, Airtons un es, mēs palūkosim, kas tur darāms. Te ir vērts papūlēties!»
Tiešām, ja kuģis vēl būtu lietojams, tad Linkolna salas kolonistu cerības uz atgriešanos mājās kļūtu daudz drošākas. Bet, lai atrisinātu šo jautājumu, bij jānogaida, līdz jūra šaurumā nokrītas un brigu varēs pamatīgi aplūkot.
Kad visas paliekas bij nogādātas krastā drošā vietā, Sairess Smits ar saviem biedriem uz brīdi devās paēst brokastis. Vārda tiešā nozīmē viņi krita no kājām aiz izsalkuma. Par laimi, mājas nebij tālu, un Nebs no turienes drīz vien pagādāja ēdienu. Kolonisti paēda turpat «kamīna» tuvumā, un katram saprotams, ka runa bij vienīgi tikai par negaidīto notikumu, kas tik brīnišķā kārtā izglāba kolonistus.
— Patiešām brīnišķīgi, — ieminējās Penkrofs, — ka tie nelieši tika uzsperti gaisā pašā bīstamākajā acumirklī! Granītpils jau kļuva augstākajā mērā nepievilcīga!
— Bet vai jūs, Penkrof, varat iedomāties, — reportieris vaicāja, — kā tas viss varēja notikt un kāds cēlonis brigas eksplozijai?
— Nu, Spileta kungs, — Penkrofs atsaucās, — tas jau pavisam vienkārši! Pirātu kuģis taču nav tā ierīkots kā kara kuģis. Un izbēguši katordznieki nav matroži. Pulvera telpu viņi ir turējuši vaļā, un tad, viņiem nemitīgi šaujot, aiz nolaidības vai neuzmanības noticis sprādziens.
— Sairesa kungs, — Herberts iebilda, — man tikai brīnums, ka sprādzienam bij tik niecīgas sekas. Pats tas nebij diezin cik stiprs, arī drupu redzējām diezgan maz. Patiesību sakot, briga drīzāk nogrima nekā uzskrēja gaisā.
— Tev brīnums par to, mīļo zēn? — inženieris vaicāja.
— Jā, Sairesa kungs!
— Arī man par to brīnums, — inženieris atbildēja. — Bet, pamatīgi aplūkojuši kuģa korpusu, gan mēs atradīsim izskaidrojumu.
— Nu, Sairesa_kungs, — Penkrofs iebilda, — jūs taču nedomājat, ka «Ātrais» nogrima gluži vienkārši, kā nogrimst kuģis, uzskrējis klintij?
— Kāpēc gan ne? — Nebs iejaucās. — Vai tad jūras šaurumā nevar būt zemūdens klintis?
— Nekā, Neb, — Penkrofs atbildēja. — Tu tajā brīdī neskatījies pa logu. Es redzēju labi: acumirkli pirms nogrimšanas milzīgs vilnis pacēla «Atro» augšup, un tikai tad tas nogāja dibenā, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Klintij uzdūries, tas būtu nogrimis rāmi kā katrs godīgs kuģis.
— Tas nu gan ir taisnība, ka nebij nekāds godīgs kuģis! — Nebs atbildēja.,
— Aplūkosim, tad zināsim, Penkrof, — inženieris noteica.
— Tā jau nu gan, — Penkrofs tielējās. — Bet es lieku savu galvu ķīlā, ka šaurumā nav nekādu klinšu. Man šķiet, Sairesa kungs, jūs gribat teikt, ka te atkal kāda noslēpumaina parādība.
Sairess Smits neatbildēja.
— Vai nu klints, vai sprādziens, — Ģedeons Spilets iebilda, — bet jūs piekritīsiet, Penkrof, ka tas notika īstajā laikā.
— Jā… jā… — jūrnieks atbildēja. — Es tikai saku, ka Smita kungs te atkal redz kādu pārdabisku notikumu.
— To es neesmu teicis, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Tas ir viss, ko.es patlaban varu sacīt.
Tāda atbilde Penkrofu nebūt neapmierināja. Viņš bij pārliecināts, ka noticis sprādziens, un neatlaidās no sava ieskata. Atplūdu laikā viņš tik bieži bij bridis pa jūras šaurumu. un zināja, ka dibens tur tāpat smilkšains kā krasts, bez kaut kādām slepenām klintīm. Turklāt, kad briga nogrima, bij paisums, proti, ūdens bij tik augsts, ka kuģis varēja izbraukt cauri šaurumam, neskarot klintis. Tātad sēklī uzskriet kuģis nevarēja. Tātad tas nebij vienkārši nogrimis. Tātad uz tā noticis sprādziens.
Pārējiem bij jāpiekrīt, ka jūrnieka ieskats pilnīgi pamatots.
Pusdivos kolonisti sakāpa laivā un devās uz kuģa avārijas vietu. Diemžēl kuģa laivas nebij palikušas veselas. Mēs jau zinām, ka viena tika sadragāta pie Pateicības upes ietekas un bij pilnīgi nelietojama, bet otra nogrima līdz ar kuģi un, bez šaubām, tagad bij galīgi saspiesta, jo citādi būtu uzpeldējusi augšā.
Patlaban arī «Atrā» korpuss sāka iznirt virs ūdens. Tas bij -ne tikvien kā uz sāniem apgāzies, bet, kravai no trieciena pārvietojoties un mastus aplaužot, apvēlies gandrīz ar priekšgalu gaisā. Kaut kāds neizskaidrojams drausmīgs zemūdens spēks to bij apgāzis, saceļot tai pašā laikā milzīgu viļņu virpuli.
Kolonisti brauca kuģa korpusam apkārt; ūdenim arvien vairāk nokrītoties, viņi varēja saskatīt katastrofas sekas, lai arī cēlonis vēl nebij uzminams. Kuģa priekšgalā abās pusēs ķīlim, kādas pēdas septiņas vai astoņas no priekš- vadņa, sānos rēgojās drausmīgs, pēdas divdesmit garš lūzums. Kuģim bij radušās divas platas, grūti izlabojamas sūces. Bij nozudis ne tikai metāla plākšņu un dēļu apšuvums, bez šaubām, saberzts drumslās, bet izbirušas ari visas tapas un kniedes. Viss kuģa korpusa savienojums bij izkustināts un vairs neturējās kopā. Kāds neizskaidrojams spēks bij izrāvis zvalsta ķīli, bet ari pats ķīlis visā garumā vairākās vietās bij iedragāts.
— Velns lai parauj! — Penkrofs iekliedzās. — Kuģis ir tā sabojāts, ka grūti nāksies to izlabot!
— Man šķiet, tas nemaz vairs nav glābjams. — Airtons piebilda.
— Ja te ir bijis sprādziens, — Ģedeons Spilets ieminējās, — tas tomēr darījis brīnišķas lietas! Tas sadragājis kuģa korpusa iekšējās daļas, nevis uzspridzinājis gaisā klāju un sānus! Šie lielie caurumi liekas drīzāk ielauzti pret klinti nekā radušies no pulvera sprādziena.
— Šaurumā nav nekādu klinšu! — Penkrofs atbildēja. — Sakiet, ko gribat, tikai nerunājiet par klintīm!
— Pamēģināsim iekļūt kuģa iekšienē, — inženieris teica. — Varbūt tur varēsim noskaidrot katastrofas cēloņus.
Tas ari bij prātīgākais. Pie tam varēja izlūkot, kādas mantas slēpjas kuģa iekšienē, un padomāt, kā tās dabūt krastā.
Kuģī iekļūt bij diezgan viegli. Odens nokritās arvien vairāk, un augšup apsviestā kajītes dibendaļā bij pilnīgi pieejama. Čuguna kluču balasts vairākās vietās bij salauzis kuģa sienas. Bij dzirdams, ka pa lauzumiem skalojās jūras ūdens.
Inženieris ar saviem biedriem cirvjiem rokās ērti staigāja pa pussalauzto kuģa klāju. Visur mētājās dažādas kastes, kuru saturs, neilgi ūdenī mircis, nevarēja būt sevišķi sabojāts.
Vispirmām kārtām viņi nopūlējās visu šo kravu nogādāt drošā vietā. Paisums sāksies tikai pēc dažām stundām, un tās nu bij izlietojamas pēc iespējas lietderīgāk. Airtons un Penkrofs bij piestiprinājuši pie kuģa izlauzuma bloku, ar kura palīdzību viegli varēja izvelt mucas un kastes, kas ar laivu tūliņ tika izceltas malā. Viņi pievāca it visu, sīkāku aplūkojumu atstājot vēlākam laikam.
Bet jau tagad kolonisti apmierināti konstatēja, ka krava ir visai dažāda, ka te ir daudzi viņiem ārkārtīgi noderīgi mājsaimniecības piederumi, manufaktūras preces un darbarīki — viss, ko Polinēzijas lielie kabotāžas kuģi parasti ved līdzi. Jau iepriekš bij noprotams, ka te būs viss, kā Linkolna salas iemītniekiem līdz šim vēl trūka. .
Sairess Smits pārsteigts klusēdams vēroja, ka ne vien kuģa korpuss bij ārkārtīgi cietis no trieciena, kas beidzās ar katastrofu, bet arī visa iekārta, sevišķi priekšdaļā. Visas šķērssienas un klājbalsts bij izārdīti, itin kā kuģa iekšienē būtu sprādzis kāds briesmīgs lādiņš. Izvēluši kastes, kolonisti varēja brīvi staigāt pa kuģi. Tagad viņiem pa kājām vairs nemaisījās smagas ķīpas, bet viegli saiņi, kuru saturu nevarēja noteikt.
Pēdīgi kolonisti atbrīvoja ceļu ari līdz pašam kuģa pakaļgalam, kur agrāk atradās grīdums. Pēc Penkrofa domām, še glabājās pulveris. Sairess Smits bij pārliecināts, ka sprādziens tur nav noticis un laimēsies izglābt dažas mucas, ka pulveris, ko parasti mēdz ievietot ar metālu apvilktās mucās, nebūs ūdenī saslapis,
Tā tas arī bij. Starp daudziem ieročiem kolonisti uzgāja kādas divdesmit pulvera mucas ar ciešu vara izolē- jumu iekšpusē; šīs mucas uzmanīgi izvilka ārā. Penkrofs nu savām acīm varēja pārliecināties, ka pulvera eksplozija nebij «Atrā» katastrofas cēlonis. Vismazāk cietusi bij taisni tā kuģa daļa, kur atradās pulveris.
— Jā, tas nu ir skaidrs! — Penkrofs noņurdēja. — To-, mēr es saku, ka nekādu klinšu jūras šaurumā nav!
— Bet kā tad tas varēja notikt? — Herberts vaicāja.
— To es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Sairesa kungs arī nezina, un neviens pasaulē nekad nekā nezinās!
Kamēr kolonisti tā meklēja un sarunājās, bij pagājušas vairākas stundas. Sākās atkal jauns paisums, un darbi bij jāpārtrauc. Starp citu, nebij jābaidās, ka kuģi aiznesīs uz jūru, jo tas, iegrimis smilkšainajā dibenā, turējās stiprāk, nekā noenkurots.
Tāpēc mierīgi varēja nogaidīt jaunu paisumu, lai atsāktu šos darbus. Tomēr no paša kuģa korpusa bij glābjams viss, kas vaļīgs, jo jūras šauruma peldošā smilkts to drīz vien apraks …
Bij ap pieciem novakarē. Strādnieki bij pārlaiduši grūtu dienu. Ar krietnu apetīti paēduši pusdienas, par spīti nogurumam, viņi ņēmās pārlūkot, kas atrodas izzvejotās «Atrā» kastēs.
Visvairāk bij gatavu apģērbu, ko kolonisti ar lielu prieku vilka laukā. Drēbju pietiks visiem kolonistiem, atradās arī dažādi veļas un apavu piederumi.
— Nu mēs esam bagāti! — Penkrofs iesaucās. — Bet kur mēs liksim visu šo mantu?
Tādi sajūsmas saucieni atskanēja no Penkrofa lūpām ik acumirkli, kad no mucām vilka laukā cukurniedru degvīnu, tabakas žūkšņus, šaujamos un aukstos ieročus, katūna baķus, zemkopības un namdaru rīkus, kalēju darbnīcas piederumus un dažādu labību maisus, kuri tikai mazliet bij atmirkuši ūdenī. Kā tas viss būtu noderējis pirms diviem gadiem! Bet arī tagad, kad kolonisti jau bij iemanījušies paši pagatavot visu nepieciešamāko, kuģī atrastās mantas labi noderēs.
Granītpils noliktavās telpu bij diezgan, tikai šodien pietrūka laika visu to novietot. Kolonisti nedrīkstēja aizmirst, ka seši no «Atrā» ļaudīm bij vēl dzīvi salā, ka tie ii katrā ziņā no tiem ļaunākajiem, pret kuriem jābūt modriem. Pateicības upes tilti gan uzvilkti, bet tādiem neliešiem upe vai strauts nebij nekāds nopietns šķērslis, un, izmisuma pārņemti, šie bandīti varēja kļūt bīstami.
Vēlāk būs redzams, kādus pasākumus lietot pret viņiem; pagaidām vajadzēja pēc kārtas apsargāt Granītpils priekšā sakrautā^ kastes un saiņus.
Tā pagāja nakts, bet katordznieki nemēģināja uzbrukt. Meistars Jups un Tops arī bij modri pakājē pie Granītpils un tūliņ ziņotu, ja tuvotos kādas briesmas.
Nākamajās trijās dienās — deviņpadsmitajā, divdesmitajā un divdesmit pirmajā oktobrī — kolonisti turpināja pievākt visu, kas lietojams vai nu no kuģa paša, vai arī no tā kravas. Atplūdu stundās mantas krāva no kuģa krastā, paisuma laikā tās novietoja krātuvēs. Noplēsa arī lielāko daļu vara apšuvuma plākšņu, jo kuģa korpuss vairāk un vairāk apsērēja ar smilktīm. Bet, iekams smilktis bij apklājušas grimstošos priekšmetus, Airtons un Penkrofs vairākas reizes nolaidās dibenā un pievāca tur nogrimušās ķēdes, enkuru, čuguna balstus un visus četrus lielgabalus, kurus ar tukšu mucu palīdzību aizgādāja krastā.
Tādā kārtā sava daļa tika Granītpils arsenālam, sava — p.irējo piederumu krātuvēm. Viegli sajūsmināmais Pen- k i ofs jau prātoja ierīkot cietoksni, kas 'pārvaldītu visu jūras šaurumu un Pateicības upes ieteku. Ar četriem lielgabaliem, pēc viņa domām, varētu aizkavēt visstiprāko I lol i iebraukt Linkolna salas ūdeņos.
No avarējušā kuģa palika pāri tikai nekur nelietojamais karkass; tuvojās vētrainais laiks, kas to iznīcinās galīgi. .Sairess Smits bij nodomājis uzspridzināt to, lai tad atsevišķus gabalus pievāktu malā, bet uznāca ziemeļaustrumu vel ra, un tā pulveris palika viņam aiztaupīts.
Nakti no divdesmit trešā uz divdesmit ceturto oktobri kuj^u karkass tika galīgi sadragāts un paliekas no tā arī izmestas krastā.
lai gan kolonisti sīki pārmeklēja visus skapjus, kas nt rudas grīdumā, bet no kuģa papīriem neatrada ne mazāku gabaliņa. Pirāti acīmredzot bij iznīcinājuši visu, kas itlmejus uz kapteini vai «Atrā» iekārtojumu, un, tā kā ari pierakstāmās ostas vietas apzīmējums tā priekšdaļā bij izdzēsts, tad kuģa piederība nebij nosakāma. Tomēr pēc dažām pazīmēm kuģa priekšgala konstrukcijā Airtons ar Penkrofu sprieda, ka tas būvēts Anglijā.
Astoņas dienas pēc katastrofas vai, mazākais, pēc laimīgā neizskaidrojamā atrisinājuma, kas izglāba kolonistus no acīm redzamas nāves, no kuģa pat atplūdu laikā itin nekas vairs nebij redzams. Tā pēdējās atliekas bij aizskalotas jūrā, bet Granītpils noliktavās pārvietots viss vērtīgākais.
Sprādziena noslēpums laikam paliktu neuzminēts, ja Nebs, trīsdesmitajā novembri staigādams pa krastmalu, nebūtu atradis bieza dzelzs cilindra šķembu, kurā nepārprotami bij redzamas eksplozijas zīmes.
Nebs aiznesa šo metāla gabalu savam kungam, kurš ar biedriem patlaban strādāja «kamīna» darbnīcā.
Sairess Smits rūpīgi aplūkoja atnesto cilindra gabalu, tad teica, pret Penkrofu pagriezies:
— Jūs vēl vienmēr pastāvat uz to, ka «Ātrais» nav gājis bojā no trieciena?
— Jā gan, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja. — Jūs zināt tikpat labi kā es, ka šaurumā klinšu nav.
— Bet ja nu tas būtu uzdūries šai cilindra šķembai? — inženieris turpināja, parādīdams atnesto metāla gabalu.
— Šim caurules gabaliņam? — Penkrofs neticīgi iesaucās.
— Mīļie draugi, — Sairess Smits teica, — jūs atceraties, ka pirms nogrimšanas itin kā zemūdens tromba pasvieda kuģi gaisā.
— Jā gan, Sairesa kungs, — Herberts atsaucās.
— Un vai jūs gribat zināt šīs trombas cēloni? Tā ir šī te šķēpele, — inženieris teica, paceldams gaisā caurules drumslu.
— Šī pati? — Penkrofs iesaucās.
— Tā pati. Tas ir viss, kas palicis pāri no torpēdas!
— No torpēdas! — inženiera biedri iesaucās.
— Bet kas tad to torpēdu varēja izšaut? — Penkrofs stīvējās, negribēdams piekāpties.
— Tikai to es jums varu teikt, ka es tas neesmu bijis, — Sairess Smits atbildēja. — Bet izšauta tā ir, un par tās milzīgo spēku jūs paši varējāt pārliecināties.